Pelēkās un melnās dienas, gadi

Pēc kara, 1945.–1949.gadā, Jaunsvirlaukā

“Mūsu jaunu dienu zeme — Jaunsvirlauka”, tā nosaukta topošā atmiņu zīmējumu grāmata, kuru savai skolai un dzimtajai pusei veltī grupa bijušo jaunsvirlaucnieku. Tās sastādītājs ir LZA akadēmiķis Jānis Freimanis, jau skolas gados saukts par “ķīmiķi”. Autori, kuru vidū ir arī Jaunsvirlaukas skolas bijušais direktors (1949—1951) Tālivaldis Pavārs, restaurē dzīvi savā tā laika Gaismas pilī un savās toreizējās mājās, no kurām daudzas jau noārdītas. Atmiņu šķetinātāju vidū ir gan bijušais I.Godmaņa valdības loceklis Auseklis Lazdiņš, gan žurnālisti Gunārs Jākobsons un Voldemārs Hermanis, gan 1949.gada 25.martā uz Sibīriju aizvestā Aina Sīle (Ferstere), gan bijušais PSRS čempions gokartos Imants (Elmārs) Šleiters un autobusu šoferis “miljonārs” Jānis Šlosbergs.

Vēstures ritējums šajā Jelgavas rajona nogabalā starp Lielupi, Staļģeni un Svitenes upīti it kā maz atšķiras no citiem Latvijas novadiem. Bet nav vairs Jaunsvirlaukas skolas — to slēdza jau 1970.gadā. Nav vairs citu rakstisku liecību par to dienu notikumiem, cilvēkiem un politiskajām kolīzijām. Lai tad ir šī grāmata, no kuras nobeiguma daļas, kas veltīta pēckara skarbajai lauku dzīvei, kolhozu ēras priekšvakaram Jaunsvirlaukā, fragments – tagad “Latvijas Vēstneša” lasītāju rokās.

Balsis no Maskavas un Rīgas

Stāsta J. Freimanis. Tūliņ pēc krievu ienākšanas visi drudžaini tvēra pēc jaunas informācijas. Neatceros, kad mana (pagasta ārsta) ģimene atkal sāka saņemt regulāri jaunās padomju laika Latvijas avīzes. Bet palika vēl radio. Freimaņu vecais ulmaņlaiku bateriju radioaparāts, pēc krievu ienākšanas bija kaut kur pazudis, taču bija dabūjami kristāldetektora radioaparātiņi — skārda kastītes “Volna” ar austiņām. Tajos varēja uztvert divas vidējo viļņu stacijas (Rīgu) un laikam vēl vienu garo viļņu staciju (Maskavu, programmas translāciju caur Rīgu). Es ar austiņām vakaros klausījās galvenokārt mūziku, jo to no Rīgas pārraidīja daudz un labu. Tikai divas lietas izsauca pārdomas. Regulāri uz Rīgas viļņa varēja sadzirdēt Maskavas retranslācijas pārraides uz Skandināvijas valstīm. Tas bija parasti ap 23 vakarā. Atceros programmas pazīšanās signālus, kas gāja somiski: “Huomio, huomio, tuhu Moskova!” (Uzmanību, uzmanību, te Maskava!) Toreiz, protams, no tā neko nesapratu, jo ne somi, ne zviedri Jaunsvirlaukā nedzīvoja.

Raksturīgas pēckara laikam bija Rīgas pārraides tautiešiem ārzemēs. Tā kā tolaik pa radio es neklausījos politiku, bet tikai mūziku, man ļoti patika dziesma, ar ko pārraides sākās un beidzās: “Pie tēvu zemes dārgās ķeries klātu…!” Mūzika bija vīru kora dziedāta, visai emocionāla, un, to atceroties, tikai daudz vēlāk sapratu, cik viltīga tā bija bijusi, lai aicinātu atpakaļ uz dzimteni tos latviešus, kuri 1944.gadā aizbēga uz Rietumiem. Par to, ka abas minētās pārraides bija PSRS VDK pasūtītas, protams, toreiz es vēl nezināju.

Ļaunas priekšnojautas nāk

Atceras A. Lazdiņš. Pamazām apkārt sāka dvesmot bailes no represijām. Ļaudis baidījās no nodevības, kam sekas labākajā gadījumā varēja būt Sibīrijas plašumu apskatīšana. Bet sliktākajā?

Atceros, mums skolā ap 1946.–1947. gadu bija apkalpotāja Olga Šabalkina, kas gatavoja arī internātā dzīvojošiem bērniem ēdienu. Ar viņu dzīvoja kopā viņas meita, ap 15 gadus veca. Šī meitene ļoti labi zīmēja, un viņa uz burtnīcas lapas bija uzzīmējusi karātavas, zem kuru cilpas stāvēja pats Staļins. Un, re, pat tik ļoti nepadomiskajā Jaunsvirlaukas skolā, — kāds tak bija par šo zīmējumu kaut kur pastāstījis. Un kādu dienu skolā ienāca pāris apbruņotu vīru, pie viņām izdarīja kratīšanu, un šo meiteni aizveda. Un mēs viņu nekad vairs neredzējām.

Turpina J. Freimanis. Politiskā ziņā gaiss Jaunsvirlaukā kopš 1944. vasaras sāka mainīties tūliņ. Pilnībā nomainījās vietējā vara. Ilggadējā pagasta veča Grauža vietā par ciema padomes priekšnieku iecēla Zemeni no Tauriņiem, kam meita arī sāka mācīties Jaunsvirlaukas skolā. Uzradās arī dažādi citi vietējie priekšnieciņi; vēlāk atceros Hugo Muskatu, kam sekoja tāds demobilizēts armijnieks Stepans Ņikitins. Partorgs no paša sākuma bija Jēkabs Būmanis, kas sākumā vienlaikus bija arī vietējais milicijas pilnvarotais. Vēlāk, ap 1947.–1948. gadu bija jau atsevišķs milicis, saukts Kalniņš.

Turpina V. Hermanis. Arī Jaunsvirlaukas skola tajos gados nedzīvoja atrauti no staļiniskās sistēmas un tās svinamajiem datumiem. Tāpat 23. februārī, tās “dzimšanas dienā”, slavināt “neuzvaramo padomju armiju” skolā reizēm tika aicināts partorgs Jēkabs Būmanis. Par pionieru vadītāju tajā kādu laiku strādāja viņa meita un režisora Pētera Lūča krustmeita Ilga Būmane.

Tajos gados pieaugušie bieži runāja par to, ka nāks angļi un amerikāņi un karš vēl turpināsies. Avīzēs aizvien biežāk rakstīja par kolhozu iekārtas priekšrocībām “brālīgajās republikās”. Jaunsvirlaukā atšķirībā no Iecavas vai Zālītes pagasta pretestības paudējiem jeb nacionālajiem partizāniem nebija mežu, kur patverties.

Un pienāca 25.marts

Raksta J. Freimanis. Un tā — pienāca šis 1949. gada 25. marts. Daļa pagasta vecsaimnieku, piemēram, A. Pušgalvis no Lustiem, bija aizbēguši līdzi vāciešiem. Citus turīgākos saimniekus, tāpat kā savulaik Krievijā, aplika ar arvien lielākām nodevām, kas vairs nebija samaksājamas, lai kā arī viņi centās. Tas viņiem arī neko nedeva, jo baigais 1949.gada 25. marts viņus sasniedza tāpat. Bija, piemēram, Stūrīšos tāda saimnieku ģimene Krieviņi. Tie arī centās nodevas maksāt, ko nu spēja. Tomēr tas viņiem neko nelīdzēja, paņēma visus tāpat.

Deportācijās jaunā padomju vara veiksmīgi izmantoja kopš vācu laikiem saglabājušos rīvēšanos starp vecsaimniekiem un iepriekš minētajiem “desmithektārniekiem”. Tomēr pats galvenais vietējais deportāciju komandieris bija jau minētais Jaunsvirlaukas ciema partorgs Jēkabs Būmanis, kam bija pieaugusi slimīga meita Ilga, kura papum regulāri bija jāārstē. Kaut arī izvedamo cilvēku kvotas no pagasta jau droši vien deva vismaz rajona iestādes, tieši no šī partorga, pēc manu vecāku un manām domām, tai laikā bija atkarīgas daudzas lietas. Arī tas, ko 1949. gadā galu galā izveda uz Sibīriju un ko tomēr — ne. Jaunsvirlaukā parādījās īpašas nodaļas — iznīcinātāji, kas darbojās NKVD (tolaik VDK nosaukums) pakļautībā, kam pamatuzdevums bija cīnīties ar jaunās varas ienaidniekiem un pildīt okupācijas varas melnos darbus.

Turpina I. Šleiters. Mūsu ģimenei izvešanu šausmas sākās jau 1945. gadā, kad mūsu iekarotāji tos visneuzticamākos grāba izlases kārtībā. Jau togad pagasta partorgs Jēkabs Būmanis kādā labvēlības uzplūdā manam tēvam ieteica uz kādu mēnesi aizlaisties uz Jelgavu. Tēvs, kā jau galīgi naivs ideālists un tiem laikiem nepiemērots cilvēks, atteicis, ka “viņš neesot nevienam neko sliktu darījis, šim neesot no kā baidīties”, un palicis uz vietas. Protams, drīz viņš tika savākts, un pēc tam mēs tēvu satikām vairs tikai 1956. gadā, pēc 11 gadiem.

Raksta T. Pavārs. Pāris dienu pirms izvešanu datuma 1949. gadā, pievakarē, man piezvanīja partorgs Būmanis un sacīja: “Direktor, ir zināms, ka tuvākajās dienās pa lielceļu gar skolu uz ciema pusi pārvietosies lielāka grupa kareivju. Skaties, lai visas durvis ir ciet. Ko var zināt, zaldāts paliek zaldāts!” Un tiešām, iepriekšējās dienas pievakarē, tātad 24. martā, paliela grupa [vīru], varbūt rotas lielumā, pelēcīgos šineļos un neliela auguma, pa dubļaino lielceļu aizsoļoja uz ciema padomes pusi. Es [sievai] teicu tobrīd: “Ko mēs gaidām, varbūt mūs arī paņems,” un ķērāmies klāt, lai sataisītu arī sev dažus nepieciešamos drēbju un ēdienu saiņus. [J.F.: T.Pavārs pats apliecina, ka no 1943.gada decembra dažus mēnešus nodienējis latviešu leģionā. Dresēts ticis Rīgā, Krustabaznīcas kazarmās un ticis atbrīvots tikai kādas veselības problēmas dēļ. Tātad pamats bailēm bija…] Bet skolotājiem jau nekas nenotika.

Nez kāpēc likās, ka 25. marta rītā skolā ir maz skolēnu. Jau no rīta pamanījām, ka pa ceļu, kas veda no skolai tuvējām Kaķu mājām, vilkās vairāki pajūgi, piekrauti ar nelielām somām un pilni cilvēku. Sapratām, ka atkal notiek tas, no kā daudzi baidījās, — izsūtīšana.

Turpina I. Šleiters. Jau ilgāku laiku pieturējās atkusnis, pienāca drēgns 1949.gada 24. marta vakars. Tumsas aizsegā gar Mauriņiem pagastmājas virzienā, uzrūgušā lielceļa dubļus šķiezdamas, draudīgi virzījās kravas mašīnas — viena, divas, ...piecas, vēl un vēl. Aizmugurē braucošo mašīnu blāvo starmešu gaismā varēja saskatīt priekšējo mašīnu kravas kastēs sarkanarmiešus. Katras mašīnas kravas kastē bija trīs četri kareivji ar plecā uzmestām šautenēm. Mājās iestājās traģisku priekšnojautu klusums. Bezmiega nakts pagāja šausmu un neziņas gaidās. Tas, ka veltīgi šie čekas sūtņi nav ieradušies, bija skaidrs. Agrāk nepieredzētai smago automašīnu virzībai ceļa posmā Stūrīši—Jaunsvirlaukas centrs kā aculiecinieki bijuši arī vairāki citi mūsu skolas skolēni, kuri dzīvoja apkārtējās mājās.

Pavasara šķīdonis un Zemgales lipīgie māli bija pārāk liels šķērslis, lai šie maitasputni nokļūtu līdz katrai mājai, no kurienes bija jāsavāc izvedamie. Tad arestētos cilvēkus līdz Mauriņiem atveda ar pajūgiem, bet tuvākajiem bija jānāk kājām pašiem mūsu bāleliņu “istrebiķeļu” apsardzībā.

Pamazām Mauriņu pagalms sāka pildīties ar cilvēkiem — gados vecākiem, jaunākiem, bērniem. Katrs pēc savām spējām stiepa kādu saini no mājas iedzīves, ko vēlīgi bija atļauts paņemt līdzi. Pa guļamistabas logu pagalmā saskatīju mūsu tuvāko kaimiņu no Indrāniem, Grīnertu ģimenes pārstāvjus, manus labākos draugus — Imantu, Kārli un viņu māti. Pret pievakari visi gūstekņi tika sasēdināti kravas mašīnās un aizvesti Jelgavas virzienā. Arī mēs kā tautas ienaidnieka, tas ir, izsūtītā tēva piederīgie, bijām izvedamo sarakstā, taču mātei izdevās izlūgties kādam pazīstamam iznīcinātājam, lai ģimeni mūsu slimības dēļ atstāj. Mēs ar brāli Robertu tobrīd bijām smagi slimi ar cūciņām, ar resni uzpampušām pakaklēm.

Raksta G. Jākobsons. Bija atnācis pavasaris, Svitene izgājusi no krastiem. Tā kā dubļi bija līdz ceļiem un upe atkal bija aiznesusi visas laipas, tobrīd dzīvoju internātā. Un tad, kādā pēcpusdienā [25. martā], kad stundas bija beigušās, mēs, zēni un meitenes, kā cālēni bijām satupuši aiz nelielā skolas pagrabiņa un mēģinājām sildīties skopajos pavasara saules staros. Katrs domāja savu smagu domu. Uz savām mājām todien bija aizgājis Jānītis [Akmens]. Saule jau gatavojās rietam, kad pēkšņu ieraudzījām viņu tuvojamies skolas dārzam. Jānītis neko neteica, tikai tūlīt meklēja direktoru T. Pavāru. Vēlāk uzzinājām, ka Jānis savās mājās vairs nebija nevienu sastapis — vecāki aizvesti, māsa Edīte kaut kur paslēpusies.

Tajā baigajā pavasarī cieta daudzi desmiti bērnu. Tā, piemēram, izveda māsas Šmites no Vidučiem, kas atgriezās no Sibīrijas tikai pēc daudziem gadiem. Manus vecākus un līdz ar to brāli un mani tomēr šīs briesmas nepiemeklēja. Varbūt netikām pieskaitīti budžu kārtai, iespējams, arī tāpēc, ka manai mammai bija izveidojušās labas, cilvēciskas attiecības ar kādu pagasta varas vīru Pečuku, kuram viņa vācu laikā bija nesusi pārtiku uz Jelgavas cietumu. Varbūt arī manas mātes krieviskās izcelsmes dēļ.

Turpina A. Lazdiņš. Uz skolu es nereti gāju kopā ar Viduču bērniem Aiju un mazo Ritu Šmiti (prec. Jegorovu), šodien J. Zīgerista pusmāsu.(Viņas stāstīja, ka viņu mamma ļoti baidoties no tā, ka viņu tēvs Jānis Šmits ir bijis aizsargs, pēc tam leģionārs vai šucmanis un, karam beidzoties, aizbraucis uz Vāciju.) Dažas dienas pirms 25.marta Rita gan stāstīja, ka viņiem vairs neesot jāuztraucas, jo mamma bijusi aizbraukusi pie pagasta pilnvarotā un kaut ko viņam nopietnu samaksājusi. Viņai tad apsolīts, ka neviens viņu ar bērniem neaiztikšot, jo mājās esot tikai mazi bērni un veci cilvēki. Tomēr 25.martā Šmitu ģimeni no Vidučiem izveda visu — gan gandrīz vai pastāvīgi gulošo veco māti, gan pašu Šmites kundzi, gan arī trīs bērnus — Aiju, Ritu un mazo Jānīti, kurš ātri vien izsūtījumā mira.

Cik atceros, tās pašas dienas vakarā pa lielceļu gar skolu brauca pajūgi ar aizvedamajiem. Bija pilnīgs klusums, bez mazākās vēja pūsmiņas. Pamale bija tumša, saulīte rietēja. Mēs, bērni, stāvējām pie otrā stāva vaļējā guļamistabas loga un dzirdējām, kā no ceļa skan gan raudas, gan klusa dziesma. Kāds spēlēja uz trompetes “Nu, ardievu, Vidzemīte!”, un pēdējais, ko mēs dzirdējām tālumā, kad aizbraucēju rinda bija garām, bija trompetes skaņas “Es karā’i aiziedams”…

Raksta V. Hermanis. Manu māju Lubenieku ļaudis lielās izvešanas neskāra, vecāki ar mums to visu pārrunāja aprauti un negribīgi. Māsa Zenta mācījās Saulaines tehnikumā un mājās atgriezās tikai pāris dienas vēlāk. Nākusi ar kursa biedreni Ilgu no Jāņukroga stacijas un bažījusies, vai savējos vairs ieraudzīs. Viņa atceras savu toreizējo izjūtu: “Esmu mājās un priecājos, ka man vēl ir mājas, jo daudziem to vairs nav.”

No mūsu klases tālajā ceļā uz Sibīriju režīma kalpi līdzi aizrāva Ainu Sīli un Arnoldu Veicu. Tagad paceļu augšā tā gada Uzdevumu burtnīcu: 25. martā latviešu valodas stundā ierakstīts “Vilnīša brauciens”. Bija tāds Andreja Upīša 1942.gadā sarakstīts stāstiņš “Vilnīša brauciens uz austrumiem” — par zēnu, kurš kara gados [vācu 1941.gada uzbrukuma rezultātā, padomju varas piekritējiem evakuējoties uz Austrumiem], izjutis tautu draudzības “spēcinošo dvesmu”... Kāda neķītra ironija vai vienkārši sakritība — ej nu tagad pasaki, kāpēc Lielā Andreja mazais varonis izpelnījās tādu ievērību tieši šajās latviešu tautai liktenīgajās dienās.

Skolotāja vēstule uz Sibīriju

Turpina J. Freimanis. Kā jau visi liecina, briesmīgajā 1949.gada 25. marta vakarā aizvedamos veda ar mašīnām prom, bet daži vēl bija izlūgušies ieskriet ceļmalas mājās un paprasīt papildu maizi vai ūdeni ceļam. Papus tovakar plaši atvēra tos dzīvokļa logus, kuri izgāja uz lielceļa pusi, un mēs skaidri dzirdējām, kā aizvedamie smagajās mašīnās dziedāja: “Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru še palikt”. Mums, par laimi, šis liktenis arī šoreiz gāja secen.

Patiesībā tikpat briesmīga neģēlība kā cilvēku deportācijas bija arī tas, ka vietējā padomju vara centās sakompromitēt tos, kuri palika. Izvešanu laikā “mobilizēja” izglītotākus cilvēkus, kas brauca kopā ar izvedējiem pa mājām ar uzdevumu, lai aprakstītu upuru atstāto mantu. Viņi attiecīgajās mājās ieradās kopā ar izvedējiem, bet pēc tam palika uz šo briesmīgo “grāmatvedības darbu”. Trakākais, ka izvestie, ieraudzījuši mobilizētos “mantas aprakstītājus”, noturēja tos tāpat par nodevējiem vai uzrādītājiem. Tā šajā darbā vispirms iesaistīja Jaunsvirlaukas skolas komjaunieti skolotāju Ilonu Švarckopfu (no 1951.gada—skolas direktore), un vēlāk izrādījās un apstiprinājās, ka piedalīties šajā “aprakstīšanā” bijusi piespiesta arī skolotāja Skaidrīte Burkāne. Liekas, ka “aprakstītāju” vidū bija iesaistīta arī Dzidra Krieviņa, ko pēc tam pašu aizveda. Vēl vairāk — daži vietējie zemnieki tika iesaistīti pat aizvedēju konvojā un tiem dots arī ierocis. Tas viss vēlāk bijis par iemeslu dažai nesaskaņai starp iedzīvotājiem, kā arī sāpēm un aizvainojumiem dažam aizvedamajam pret dažu palikušo — sāpes, kas rimušas tikai krietni vēlāk, pēc šo pārpratumu noskaidrošanas.

Tātad tolaik uz Sibīriju aizveda mammas un papa labākos draugus — vecsaimniekus Vanagus no Nāreikām. Mājās palikusi tikai nabadzīga iebūviete, Plūduma kundze, ar diviem bērniem — Aivaru un Aīdu, kuri īsu brīdi pat vēl gāja Jaunsvirlaukas skolā. Ar otru draugu ģimeni — Vildēm no Pujēkšļiem — pierādījās, ka otrajā deportāciju reizē bija tas pats cilvēku medīšanas princips kā 1941. gadā. Ja “iznīcinātāji” vajadzīgo personu uzreiz nedabūja, tad otrā dienā jau vairs nemeklēja. Piemēram, Pujēkšļos pats Vilde bija ieskrējis tuvīnajā mežiņā. Arī viņa sieva Vildes kundze ar diviem vecākajiem bērniem bija nez kur pamukusi, un tad nu ņēmēji pagrāba tikai tos, kuri bija bijuši uz vietas, — Vildes Jāņa jaunāko meitu, māti un viņa māsu Līnu.

Tad izvedēji saņēmuši visu inteliģento vecsaimnieku Šmitu ģimeni, protams, arī par to, ka abi vecie savulaik bija bijuši aizsargi. Vecsaimnieki Zakkes Svapšķos, kā par brīnumu, palika, lai gan noteikti bijuši aizvedamo sarakstos. Par iemesliem minēja divas versijas. Vienu dzirdēju no saviem radiem. Vecais Zakke katram gadījumam bijis pie jaunorganizējamā kolhoza priekšsēdētāja, atklīduša Krievijas krieva un liela dzērāja Stepana Ņikitina lūgt, lai šo ņem kolhozā. Nav gan uzņemts, bet visa saruna ritējusi labā krievu valodā, Ņikitins pēc šīs sarunas teicis, ka Zakkes esot krievi. Otru versiju savai meitai stāstījusi viņas māte, kas gan nav ieredzējusi komunistus ne acu galā, bet, kaut kur braucot, vāģī sēdējusi kopā ar minēto Ņikitinu, un ar viņu stipri amizējusies, par ko pagastā vēl tenkots. Tā vai citādi, bet Zakkes vietā aizvedēji pagrābuši nabadzīgos Zaksus — ar līdzīgu uzvārdu, lai gan pats Zakss iesaistījies iznīcinātājos [T.Pavāra liecība].

Jaunsvirlaukā, netālu no Vanagu mājām Nāreikām, bija Indrānu mājas, kur dzīvojuši saimnieki Grīnerti. Vecais Grīnerts bija Latvijas armijas virsnieks un tika arestēts jau agrāk. Viņam kopā ar sievu bijuši 5 bērni — Imants, Ausma, Rita, Kārlis un Bitīte (īstā vārdā Māra). Sanācis tā, ka toreiz aizvesti tikai Grīnerta kundze un dēli Kārlis un Imants. Palikušie 3 bērni sākumā klīduši apkārt, kamēr pavisam mazo Bitīti paņēmusi audzināt kāda līdzjūtīga kaimiņiene.

Veduši prom arī no kādām citām mājām — Salputrām. Tur visi bērni bijuši slimi ar šarlaku, un tieši tai brīdī mans papus kā dakteris bijis izsaukts pie viņiem uz mājas vizīti. Pēkšņi atveras durvis, un nāk iekšā aizvedēju mobilizētais izpalīgs, papa un mammas par kārtīgu cilvēku uzskatītais vecais Noleju saimnieks Alberts Dabars ar plinti piedevām, un viņš tad nu saka, lai mājinieki “pakojas”...

Skolēni savā Jaunsvirlaukas skoliņā 1949.gada izvešanas sajuta divtik skaudri, jo vedamos vecākus savāca no mājām, bet pēc bērniem iznīcinātāji vēl nāca uz skolu. Arī te ļaužu izvedējiem “ķērās” visumā labi.

Raksta A. Sīle. Mazliet — par savu ģimeni un savām izjūtām šajā melnajā dienā. [Ainai tad bija 14 gadi]. Manu tēvu Sīli Jāni izsauca uz pagastu [“pagastmāju”, t.s. ciema padomes ēku Jaunsvirlaukas centrā] jau 23. martā, un tur aizturēja. Kad māte zvanīja un prasīja, kur palicis tēvs, saruna tika pārtraukta. 25. marta rītā māte aizgāja uz kūti lopus kopt, bet es biju saposusies iet uz skolu. Pagalmā iebrauca smagā automašīna, un tās kravas kastē bija tēvs, bruņoti karavīri un pagasta pārstāvji. Kad viņi ienāca istabā, tika nolasīts spriedums par izsūtīšanu uz Sibīriju. Mani pārņēma šausmīgas izjūtas, es izskrēju no mājas un paslēpos pīļu būdā. Tur nokritu uz zemes un brēcu pilnā balsī. Tad padzirdēju tēva balsi, kurš mani sauca. Es biju nolēmusi nerādīties un bēgt, bet uz kurieni, — nezinu. Taču, kad piecēlos un piegāju pie lodziņa un ieraudzīju tēvu ejam pa celiņu divu bruņotu karavīru sabiedrībā, manī viss mainījās, un es skrēju pie tēva, jo domāju, ka viņu ved uz nošaušanu. Izrādījās, ka tēvs meklējis mani, un viņu tad pavadījuši tie nelieši.

Tad sākās mantu kravāšana līdzi ņemšanai. Atļāva ņemt tik, cik varam panest. Mēs tikām visu laiku ļoti uzmanīti un steidzināti, lai varētu braukt projām. Pa ceļam mašīna piestāja pie Stūrīšiem un paņēma Krieviņu ģimeni. Pie pagasta mājas jau stāvēja daudzas mašīnas ar pazīstamiem cilvēkiem. Viņu vidū bija Grīnertu ģimene. Grīnertu māte gribēja, lai atvestu no skolas meitas Ritu un Mārīti [“Bitīti”], kuras uzturējās skolas internātā. Kad nu Grīnertu vecākais dēls Imants kopā ar bruņotu zaldātu aizbrauca [ratos] pēc viņām, direktors T. Pavārs tās noslēpa, un viņi atgriezās tukšā. Tā viņas abas palika dzimtenē un pabeidza skolu.

Atceros, cik smagi palika ap sirdi, kad Jelgavas stacijā ieraudzījām uz sliedēm lopu vagonus, kuros mums pavēlēja kāpt iekšā. Cilvēki pie vagoniem raudāja un vaimanāja, bet sargi bļāva pilnās rīklēs krievu valodā, lai kustoties ātrāk. Ceļā pavadījām divas nedēļas, un tā, pēc apkopotām ziņām, no Jaunsvirlaukas pagasta tika izsūtīts visvairāk cilvēku{1}! Braucot mūsu vagonā nomira Riekstu meitiņa. Rieksts bija no Balžu mājām. Lielākās stacijās, kad ešelons apstājās, redzējām, kā no vagoniem iznes mirušos, ko pavadīja tuvinieku raudas. Kad nonācām galā, mūs sadalīja pa mājām, pie krievu ģimenēm. Tā sākās dzīve Sibīrijā.

Bet es gribu vēl pateikt to, ka pirms izvešanas skolotājs Pavārs tēvu bija brīdinājis, jo bija dzirdējis par cilvēku izsūtīšanu un ieteicis kādu laiku pamest mājas. Pēc visa spriežot, skolotājs Pavārs jau tajos bīstamajos laikos bija patriotiski noskaņots cilvēks! To pašu es varu teikt arī par skolotāju Stafecki. Viņš bija dabūjis manu Sibīrijas adresi no Greidānu Valijas un atrakstīja man vēstuli, kurā bija šādi vārdi: “Neskumsti, Aina, iet laiks, šķiras vēstures lappuses…. Melnās lapas nomainīs baltās … Tikai tici labajam un esi stipra garā stāties pretī liktenim…” Tā bija liela uzdrīkstēšanās rakstīt tādas rindas tajos gados! Šie skolotāja rakstītie vārdi tur, tālajā Sibīrijā, mani iedvesmoja un palīdzēja pārvarēt visas grūtības. Ilgi glabāju šo vēstuli, bet, gadiem ejot, tā kaut kur ir noklīdusi. Mājās atgriezāmies 1956. gada rudenī. Tēvs gāja bojā Sibīrijā, un pēc atgriešanās dzimtenē sākās manas dzīves cits stāsts.

Papildina Mirdza Vanaga (Grīnerte.) un Inta Pļaviņa (Krūmiņa). Grīnertu diviem bērniem pakaļ tika atsūtīts pajūgs, kurā sēdējis krievu virsnieks un jau pirms tam sagrābtais Imants Grīnerts — uzrādīšanai. Pajūgs notālēm jau ticis pamanīts, un skolā visi teikuši, ka meklējamo — Grīnertes Ritas un Grīnerta Kārļa — skolā nemaz nav. Te pēkšņi mazais Kārlis, kas neko nav sapratis, ieraudzījis ratos savu mīļo lielo brāli Imantu, šim skrējis klāt un prasījis: “ Ko tad tu, Imantiņ, te dari? “Virsniekam viss palicis skaidrs, un tā Kārlītis arī paņemts.

I. Pļaviņas atmiņas: Ritu izglābis neviens cits kā direktors Tālivaldis Pavārs, kurš meiteni mudīgi uzrāvis mājas mansardā, un no turienes iestūķējis bēniņos. [J.F.: To apliecina Inta., kas visu laiku briesmīgi raudājusi. Pavārs viņai prasījis — bet kāpēc tad viņa tā raudot. Inta atteikusi: “Es zinu, kā ir, kad aizved!” [I. Pļaviņu aizveda uz Sibīriju 1941. gadā, un viņa tiešām zināja, kā tad ir].

Vēl daži skolēni liecina, ka direktors Pavārs kādu zēnu esot iegrūdis arī aiz malkas grēdas [šo epizodi pats T.P. neatceras], bet skolotājs V. Stafeckis visu laiku esot lūkojies uz skolas gatves pusi, lai paspētu visus brīdināt par briesmu (pajūgs vai bruņots vīrs) tuvošanos. Jānis Freimanis arī atceras, ka skolā tai dienā daudzas meitenes raudājušas, kad viņu draudzenes acu priekšā paņēma. Tomēr skolnieki jau nemācēja turēt kādas runas vai analizēt notikušo. Bija tikai nāves klusums un neskatīšanās otram acīs, kā pie lielas nelaimes. Direktors T. Pavārs atceras, ka pēc tam, nākošajā dienā, bijis sāpīgi iet klasēs, skatīties skolēniem acīs un it kā teikt: “Jā, tas ir briesmīgi, kas noticis, bet es tur neko nevarēju darīt, un vēl — man un arī jums šī iekārta ir jāpieņem.”

Turpina T. Pavārs. No rīta no skolas bija aizsaukta skolotāja I. Švarckopfa, lai palīdzētu uzskaitīt palikušo mantību. Tika paņemtas arī Dzidra Krieviņa, Arta un Mirdza Vanagas, daži Grīnerti. M. Vanaga jau bija skolu beigusi un strādāja ciema padomē par sekretāri. Arī viņa tika iesaistīta darbā pie izsūtamo mantas aprakstīšanas. Bet tad — 25. marta pavakarē, kad paredzētie darbi jau bijuši pabeigti — pilnvarnieks, kurš lietas kārtojis, [Mirdzai] teicis: “Un tagad iesim uz tavām mājām.” Un tā aizveda arī visu Vanagu ģimeni, kaut arī M. Vanagas tēvs skaitījās “jaunais darba zemnieks”.

Vakarā skolā atgriezās skolotāja Švarckopfa. Bija ļoti satraukta un raudot stāstīja pa notikušo, un [T. Pavārs pieļauj] viņa bijusi nejauši ierauta “operācijā”. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņu paņēma šim darbam — atstāto mantu uzskaitei — kā komjaunieti. Un viņai nebija un arī nevarēja būt nekādas iepriekšējas informācijas par notikušo.

Stāsta J. Šlosbergs. Es redzēju izvešanu pēdējo cēlienu. Tai dienā bijām Jelgavā, kur man šuva uzvalku, un biju uz uzprovi. Jelgavā pie labības elevatora, kur ir dzelzceļa rampa, stāvēja rinda lopu vagonu. Aizvedamie cilvēki no automašīnām pārkravāja savas līdzpaņemtās mantas uz šiem vagoniem. Visapkārt bija bruņota karavīru apsardze. Pa ceļam uz māju satikām kādas piecas mašīnas ar prom vedamajiem cilvēkiem bruņotu karavīru apsardzībā. Par skolā notikušo un no Jaunsvirlaukas aizvestajiem es uzzināju tikai otrā dienā. Īpaši brīnumi man bija par aizvesto Arnolda Veica ģimeni, kas taču bija pavisam nabadzīga.

Kas zināja, kas atbildīgi

Raksta T.Pavārs [atbildot uz J. F. jautājumu].Neņem, Jāni, ļaunā, bet mani ļoti pārsteidza Tavs jautājums:”Vai Jūs kā direktors vispār zinājāt, ka deportācijas būs?” Kā es to varēju zināt? Domāju, ka to nezināja ne ciema vecākais(Zemene), ne partorgs (Būmanis). Izsūtāmo sarakstu slepeni varēja sastādīt rajona partijas komitejā, balstoties uz ciema padomes sniegtajām ziņām (turīgs, ignorē kolhozu iekārtu, nav uzticams padomju varai, “budzisks” un tamlīdzīgi). Vismaz es tā domāju. Turklāt, kā rādīja izvešana, svarīgs bija arī izvedamo skaits pa pagastiem (rajoniem) utt. Galīgos izvedamo sarakstus, kā ir zināms, apstiprināja toreizējais Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis.

Rezumē J.Freimanis. Paliek tikai viens grūti atbildams jautājums: kādā mērā 1949.gada deportācijās bija iesaistīti vietējie amatvīri. Grāmatas autoru — notikumu liecinieku un to ģimenes locekļu — atmiņas ir dažādas: gan par pašiem traģisko notikumu iespējamajiem “režisoriem”, gan par viņu varbūtējās rīcības iemesliem, gan par to, kā izvedēji neģēlīgi akcijā iesaistīja pilnīgi neitrālus cilvēkus, pataisot tos bezmaz par līdzvainīgajiem. V. Hermanis šajā sakarā mēģinājis ielūkoties dažos vēsturnieku apkopojumos, kuros nevar nepamanīt lielu slepenību un centralizāciju pašas šīs neģēlīgās operācijas sagatavošanā.

Tāpēc augstāk citētos izteikumus lasītājam ir jāvērtē, visu liekot arī uz katra sirdsapziņas svariem, bet jau ar šodienas acīm. Savukārt galīgais jautājuma risinājums — par vietējo amatpersonu un čekas izvedēju sadarbības iespēju — lai paliek profesionālo vēsturnieku ziņā, kas publicējušies jau pēc 1990. gada{2}. Tā vēsturnieku rokās ir ziņas:

{1}. Pavisam no Jaunsvirlaukas pagasta 1949.gada martā tika izvesti 137 cilvēki (Latvijas Arhīvi, pielikums, 1995.gads, Nr.2., 46.–47. lpp.).

{2} Jānis Riekstiņš. “Lauksaimniecības kolektivizācija un “kulaku deportācija” Latvijā. 1949.gads.” Latvijas ZA Vēstis, 2000.Nr.1–2, 59.–68. lpp.

Jaunsvirlaucnieka Voldemāra Hermaņa apkopojumā