Jaunstrāvnieks brīvvalsts diplomātijā

Par diplomātu Hermani Pungu

Prof., Dr. Habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Jaunajā strāvā – latviešu demokrātiskās inteliģences idejiskajā kustībā 19. gadsimta 80. un 90. gados – izauga vēlāk ievērojami valstsvīri (Pauls Kalniņš, Pēteris Stučka) un literāti (Rainis, Aspazija), augstskolu docētāji (Kārlis Kasparsons, Aleksandrs Dauge) un diplomāti (Miķelis Valters, Hermanis Punga).

Hermanis Punga nācis pasaulē 1877. gada 4.aprīlī Liepājas apriņķa Priekules pagastā. Pabeidzis vien Liepājas pilsētas skolu, viņš jau 19. gadsimta 90. gados piedalījās pirmo nelegālo strādnieku pulciņu organizēšanā, vispirms savā pilsētā un pēc tam Rīgā. H.Punga strādāja jaunstrāvnieku laikraksta “Dienas Lapa” redakcijā un darbojās strādnieku biedrībā “Jonatāns”. Sākoties jaunstrāvnieku arestiem, Hermanis Punga un Dāvids Bundža izglābās no apcietināšanas un aizbrauca uz ārzemēm. Viņi bija pirmie latviešu politiskie emigranti.

Londonā H.Punga piedalījās pirmo latviešu marksistisko žurnālu “Latviešu strādnieks” (1899–1900) un “Sociāldemokrāts” (1900–1905) izdošanā, kā arī nelegālās literatūras sūtīšanā uz Latviju. 1902. gadā viņu ar grāmatu saiņiem un preses izdevumiem Polijā apcietināja un pēc divu gadu pavadīšanas ieslodzījumā izsūtīja uz astoņiem gadiem trimdā Sibīrijā. No turienes izbēgušais latviešu brīvības cīnītājs atkal devās uz Angliju, bet pēc amnestijas 1905. gada rudenī aizbrauca uz Vāciju, kur, beidzis politehnisko institūtu Karlsruē, atgriezās Krievijā un vairākus gadus vadīja lielus uzņēmumus Urālos. Tā kā H.Punga šajā laikā jau bija aizgājis no revolucionārās kustības, šā apgabala rūpnieki ievēlēja viņu par savu pārstāvi biedrībā, kas apdrošināja strādniekus pret nelaimes gadījumiem darbā. Savukārt Krievijas valdība iecēla H.Pungu par Ufas guberņas fabriku un rūpnīcu padomes locekli. Tam sekoja fabrikas direktora darbs Sibīrijā.

Pēc atgriešanās Latvijā 1921. gadā pieredzējušo saimniecisko darbinieku iecēla par departamenta vicedirektoru Darba ministrijā. Acīmredzot šis postenis H.Pungu tomēr neapmierināja, un 1921. gada 20. augustā Latvijas Ārlietu ministrija saņēma šādu iesniegumu:

“Ārlietu ministrijas

vispārējā departamenta direktoram

Inženiera Hermaņa Pungas,

Tulas ielā nr.8, dz.84

(Maskavas priekšpilsētā)

Lūguma raksts

Pamatodamies uz personīgo sarunu augusta 2. m. d., lūdzu mani pieskaitīt Ārlietu ministrijas resorā.

Esmu ar mieru izpildīt uzdotos pienākumus arī ārpus Latvijas kā Anglijā, Amerikas Savienotās Valstīs, Polijā (bez krievu, vācu un angļu valodas H.Punga pietiekami pārvaldīja arī poļu valodu – R.T.) un pat Krievijā.

References:

Zvērināts advokāts un Satversmes Sapulces loceklis Fr. Vesmaņa kungs, Puškina bulv. nr.10, dz.18;

D-r.med. un Satversmes Sapulces loceklis P.Kalniņš, Rīgā;

Dzelzceļa inženieris M.Krisons, Jelgavā

Pielikums: Curriculum Vitae

Augstcienībā inženiers H.Punga

Rīgā, “6.” augustā 1921. g.

Tulas ielā nr.8, dz.54”

Uz lūguma bija uzrakstīta šāda rezolūcija: “J.Lazdiņa kgam (ministrijas protokolšefs – R.T.) pēc piederības. Pagaidām vakances nav.”

[Paraksts nav salasāms] (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14.apr., 1211.l. 486.lp.; turpmāk LVVA).

Vakance atradās 1923. gadā, kad ar Ministru kabineta 28. aprīļa lēmumu H.Pungu iecēla par padomnieku Latvijas sūtniecībā Maskavā, skaitot no 1. maija (LVVA, turpat, 480.lp.). taču izrādījās, ka šāds nozīmējums neapmierināja padomju pusi. Latvijas sūtnis Maskavā Jūlijs Feldmanis 1923. gada 9. maijā telegrafēja ārlietu ministram Zigfrīdam Meierovicam, ka padomju sūtnis Rīgā J.Gaņeckis paziņojis – krievi nevar pieņemt Pungu, jo viņš savos rakstos izturējies naidīgi pret Krieviju. “Mēs tak Daniševski un Stučku arī nepieņemtu kā padomnieku un tādēļ lūdz Pungu nesūtīt.” Papildinot telegrammu, J.Feldmanis informēja ministriju, ka tie esot raksti “Darba Balsī” (Latvijas Strādnieku sociāldemokrātu mazinieku partijas izdevums – R.T.), kurus “Jēkabs Gaņeckis zināja uzskaitīt pa datumiem” (LVVA, turpat, 10.—11.lp.).

H.Pungu no “nepatikšanām” izglāba viņa iecelšana 1923. gada 23. jūnijā par finanšu ministru Z.Meierovica vadītajā septītajā Latvijas valdībā. Šis kabinets gan strādāja tikai 6 mēnešus un 29 dienas.

Eksministrs atgriezās diplomātiskajā dienestā 1927. gadā – valdība 28. jūlijā iecēla viņu par Latvijas konsulu necilajā Vitebskas pilsētā Baltkrievijā. Ne vairs Maskavā, lai, domājams, atkal nekaitinātu krievus, turklāt baltkrieviem kāda nekāda nomināla patstāvība bija.

Latviešu diplomātam vajadzēja strādāt Vitebskā smagā laikā, kad padomijā notika tā dēvētā vienlaidu kolektivizācija un ar to cieši saistītais terors. H.Punga 1929. gada beigās informēja Ārlietu ministriju, ka nesen Minskā notikušajā latviešu zemnieku un “darbaļaužu” kongresā nolemts simtprocentīgi kolektivizēt Baltkrievijas latviešu saimniecības. Lai izvairītos no šīs uzspiestās akcijas, daudzi latviešu zemnieki lūdza konsulam palīdzēt viņiem atgriezties Latvijā un aizstāvēt viņu tiesības Tautu Savienībā Ženēvā. H.Punga bija spiests atbildēt lūdzējiem, ka konsulāts nevar palīdzēt šajos jautājumos, jo Latvija nav tiesīga iejaukties kaimiņvalsts iekšējās lietās.

H.Punga 1930. gada 12. aprīlī atkal rakstīja uz Rīgu par Baltkrievijas latviešu zemnieku moku likteni. Viņi “vienā rāvienā bija pārvērsti par nabagiem”, gandrīz visi izsūtīti uz ziemeļiem un Sibīriju. Vīri atšķirti no sievām, pusaudži no vecākiem, mazi bērni līdz trīs gadu vecumam — no mātēm un ievietoti patversmēs. Valdība bija aizliegusi izsniegt latviešiem ārzemju pases, un kādā kolonijā apcietināja 30 šādus prasītājus. Latviešu zemniekiem aizliedza braukt uz pilsētām un no vilcieniem izsēdināja cilvēkus ar latviskiem un vāciskiem uzvārdiem.

Nostrādājis Vitebskā līdz 1930. gada 16. novembrim, H.Punga atgriezās Rīgā, kur ar Ministru prezidenta un ārlietu ministra Kārļa Ulmaņa 1931. gada 25. augusta pavēli Nr.47 tika iecelts par ārlietu resora konsulārās nodaļas vadītāja v.i., bet ar ministrijas jaunā vadītāja Kārļa Zariņa 1932. gada 1. augusta pavēli Nr.45 — par šīs nodaļas vadītāju (LVVA, turpat, 482.lp.). Pagāja pusotrs gads šajā amatā, kad valdība 1933. gada 9. februārī nolēma dienesta labā pārcelt H.Pungu par konsulu uz Hamburgu (LVVA, turpat, 484.lp.). Arī tur nebija viegli strādāt, jo pie varas Vācijā bija nākuši nacisti ar visām no tā izrietošajām sekām. H.Pungas tiešais priekšnieks Latvijas sūtnis Vācijā (1932–1935) Dr. Edgars Krieviņš savos 1966. gadā Melburnā izdotajos memuāros “Viņās dienās” raksta, ka no visiem 55 diplomātisko misiju vadītājiem Berlīnē “vienīgi Japānas vēstnieks un Īrijas sūtnis jūsmoja par nacionālsociālistu režīmu. Mani pārējie kolēgas iekšēji noraidīja hitlerismu, bet neuzskatīja par vajadzību atklāti izrādīt savas antipātijas”.

H.Punga kā joprojām kreisi noskaņots cilvēks bija līdzīgās domās par nacismu. Taču savs darbs bija jādara. Saskaņā ar Ministru prezidenta un ārlietu ministra Kārļa Ulmaņa 1935. gada 26. augusta pavēli H.Pungam vajadzēja doties uz Ķīli, kur viesojās Latvijas karakuģi (LVVA, turpat 484.lp.) flotes komandiera admirāļa T.Spādes vadībā.

Sakarā ar Hitlera atkārtotajiem solījumiem noslēgt neuzbrukšanas līgumus ar Vācijas kaimiņvalstīm arī H.Punga 1935. gada septembra sākumā piedalījās Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra Vilhelma Muntera un E.Krieviņa sarunās ar vācu Ārlietu ministrijas politiskā departamenta vadītāju B. fon Bilovu un Baltijas un Skandināvijas nodaļas vadītāju Dr. V. fon Grundherru. Dialogs nebija viegls, tas turpinājās arī 1935. gada oktobrī, Berlīnē sākot darbu jaunam Latvijas sūtnim Hugo Celmiņam, un galīgi beidzās tikai ar neuzbrukšanas līguma parakstīšanu 1939. gada 7. novembrī. H.Punga šajā laikā jau vairs nebija Vācijā.

Viņam, vēl strādājot Berlīnē, 1935. gada beigās bija jāpiedalās sarunās par jaunas Latvijas un Vācijas tirdzniecības vienošanās izstrādāšanu. 4. decembrī parakstītais dokuments nāca 1926. gada jūnijā noslēgtā tirdzniecības līguma vietā. Taču vācu puse nepildīja godīgi jauno vienošanos.

Diplomātu rotācijas kārtībā ar ārlietu ministra V.Muntera 1937. gada 22. jūlija pavēli Nr.74, lietojot parasto formulējumu “dienesta labā”, H.Pungu iecēla par pirmo sekretāru Latvijas sūtniecībā Londonā (LVVA, turpat, 484.lp.). Tas bija otrais augstākais postenis pārstāvniecībā, kuru jau kopš 1934. gada vadīja Kārlis Zariņš. Viņu atvaļinājuma, slimības, komandējuma u.tml. gadījumos gandrīz vienmēr, turklāt bieži, aizvietoja H.Punga. 1937. gada piecos mēnešos tas bija jādara četras reizes, 1938. gadā — piecas reizes un 1939. gada divos mēnešos — divas reizes (LVVA, turpat, 484.lp.).

Latvijas ģenerālkonsulāts līdzekļu taupības labad jau 1932. gadā bija apvienots ar sūtniecību. K.Zariņš bija pirmais sūtnis Lielbritānijā, kam arī kā ģenerālkonsulam bija jāuzņemas savas valsts saimniecisko interešu aizstāvēšana. Pats par sevi saprotams, ka viņa tuvākais palīgs šajā laukā bija pārstāvniecības pirmais sekretārs.

Arī H.Pungam bija savi nopelni, ka, realizējot Latvijas un Lielbritānijas 1934. gada tirdzniecības līgumu, latviešu ražojumu imports britu zemē strauji pieauga un drīz pārsniedza 40% no to eksporta. Ar 99% Latvijas kapitāla 1936. gadā nodibinātajai pašu saimnieciskajai organizācijai Anglo-Baltic Produce Company Ltd īsā laikā izdevās uzlabot Latvijas produkcijas — sviesta, bekona, konfekšu, šokolādes u.c. — stāvokli Anglijas tirgū. Tā, piemēram, 1938. un nākamajos gados Latvijas sviests britu tirgū kotējās tūliņ aiz dāņu sviesta un arvien par dažiem šiliņiem augstāk par Holandes attiecīgo produkciju.

Latviešu diplomāti K.Zariņš un H.Punga palīdzēja arī atsvabināties no ārzemju starpniekiem, kas sūtīja Latvijas preces uz Angliju gadu desmitiem ilgi. Tā visa Rīgas koktirdzniecība ar angļiem notika nevis tieši, bet caur Hamburgu. Ar lielām grūtībām, tomēr izdevās atrast solīdu Anglijas koku tirgotāju savienību, kas pārņēma savā ziņā visu Latvijas kokmateriālu eksportu. Līdzīgi notika arī ar Latvijas finieru eksportu uz Albionu. 30. gadu beigās, lai paplašinātu tirgu, ar pārstāvniecības rosmīgu piedalīšanos Londonā tika sarīkotas vairākas Latvijas ražojumu skates, kas deva reālus rezultātus.

Tā nerimtīgā darbā, iegājis mūža 63. gadā un jau slimības mākts, H.Punga lūdza atbrīvot viņu no dienesta. Ar V.Muntera 1939. gada 8. septembra pavēli Nr.107 tas tika izdarīts, skaitot no 16. oktobra (LVVA, turpat, 484.lp.).

Gribot vai negribot bija pienācis, kā tagad mēdz teikt, pelnītas atpūtas laiks. Tā kā mūsdienās jau gadiem ilgi strīdas par pensijām, varbūt lasītājiem būs interesanti uzzināt, kā šo sūri grūti pelnīto naudu aprēķināja Latvijas brīvvalsts pēdējos gados, turklāt elitei, kuru pašreiz viens otrs pārvērtis gandrīz vai par nievu vārdu.

Ārlietu ministrijas un Tautas labklājības ministrijas ierēdņi bija aprēķinājuši, ka H.Punga ir nostrādājis Darba ministrijā vienu gadu un 7 mēnešus, Finanšu ministrijā — 7 mēnešus un ārlietu resorā — divpadsmit gadus un 29 dienas. Kā brīvības cīnītājam viņam pienācās četri gadi stāža (divi gadi par vienu) un kā emigrantam — seši gadi un četri mēneši.

Kā ministrs H.Punga bija saņēmis 1110 latus mēnesī, kā vicedirektors — 430 un kā konsuls — 380 latus. Caurmērā 481 lats mēnesī. No šīs summas reflektantam pienācās 38%, resp., Ls 182,78 mēnesī. Ne pārāk liela pensija, bet pieklājīga. No tās varētu vēl ilgi dzīvot, ja ne Baigais gads...

Čeka arestēja H.Pungu 1941. gada 13. februārī. No 21. februāra viņš atradās Rīgas Centrālcietuma slimnīcā. Marta vidū slimība strauji progresēja, un H.Punga 12. aprīlī aizgāja mūžībā. Pārdzīvojis divus gadus cara cietumā Varšavā un izsūtījumu Oļoņecas guberņā, Hermanis Punga dzīves pēdējās stundas pavadīja savā Rīgā, taču padomju ieslodzījuma vietas mūros.