Pretrunās un vilcinoties desmit gadu garumā

Par celulozes rūpnīcas iespējamo būvniecību

Dr. silv. Gunārs Ģērķis — “Latvijas Vēstnesim”

Latvija ir mežiem bagāta zeme. Mums ir senas mežniecības un meža izmantošanas tradīcijas. Racionālai mežu bagātību izmantošanai ir liela nozīme mūsu tautsaimniecībā. Īpaši nozīmīgi tas ir pašlaik, kad pārējā rūpnieciskā ražošana gandrīz vai apstājusies. Jo dziļāka koksnes pārstrāde, jo lielākus ienākumus gūst ražotājs, meža nozare un valsts kopumā. Līdz nesenai pagātnei Latvijā darbojās Slokas celulozes un papīra fabrika (CPF), kā arī vairākas citas papīra un kartona fabrikas. Tādējādi nostiprinājās celulozes un papīrrūpniecības ražošanas tradīcijas.

Atskats pagātnē: kā tas sākās

Latvijas valdība pēc valstiskuma atjaunošanas, lai stabilizētu meža nozares attīstību, jaunajām nostādnēm, ko izvirza tirgus ekonomikas principi, izmantoja Zviedrijas investīciju un tehniskās palīdzības padomes (BITS) piešķirtos 5 miljonus Zviedrijas kronu un nolēma izstrādāt Latvijas Meža un kokrūpniecības attīstības programmu. Izpildītājs bija Latvijas Valsts meža dienests sadarbībā ar Zviedrijas konsultantu firmu “Swedforest International AB”. Priekšdarbi sākās 1992. gadā, programmas izstrādi beidza 1995. gada sākumā.

Programmas 11. nodaļā “Celulozes un papīrrūpniecība”, atzīmējot šīs nozares ekonomisko nozīmi kopējā mežu kompleksā, bija norādīts, ka Slokas CPF, kas spēja gadā ražot 70 000 tonnu sulfīta celulozes, kā arī papīru un citus produktus, neatbilstot ne Rietumu tehnoloģijai, ne pašreizējām vides aizsardzības prasībām, īpaši ņemot vērā kūrortpillainsētas Jūrmalas tuvumu. Ieteikums bija – koncentrēt celulozes ražošanu Latvijā jaunā starptautiskiem mērogiem atbilstošā uzņēmumā, kas jaudātu ražot 200 000 līdz 500 000 tonnu balinātās sulfāta celulozes gadā. 1993. gadā Latvijā vēl darbojās papīra fabrikas Līgatnē, Jaunciemā, Juglā un Staicelē. Tās saražoja 10 000 tonnu papīra produkcijas gadā, lai gan kopējā ražošanas jauda bija 150 000 tonnu, kā arī kartona fabrikas Ogrē un Rankā. Pretējas domas toreiz pauda ilggadējais Slokas CPF galvenais inženieris Gunārs Dankfelds.

1976. gadā kombinātā tika uzbūvētas Baltijā modernākās bioloģiskās attīrīšanas iekārtas (Rīgā tādas pašas, tikai jaudīgākas, uzcēla 1991. gadā). Dabas aizsardzībā bijušajā Padomju Savienībā no budžeta ieguldīja 0,84%, Japānā – 6%, bet Slokas celulozes kombināts – 27,4%. Slokas fabrikai pārmeta, ka tās darbības dēļ atmosfērā nokļuvis sēra dioksīds. Bet to ar relatīvi nelieliem ieguldījumiem varēja novērst. Gunārs Dankfelds papildināja teikto, ka gandrīz trīs gadus garajā akcijā par Slokas CPF slēgšanu bija daudz pārspīlējumu, skaļuma ar politisku pieskaņu un valdības vienaldzības. Starp citu, rūpnīca ražoja nebalināto celulozi, tātad nelietoja hloru, kas ir galvenais kaitīgo neorganisko savienojumu ražotājs.

Jāatceras, ka jau 1989. gadā Dr. habil. oec. Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) īstenais loceklis Arnis Kalniņš un Gunārs Dankfelds iesniedza priekšlikumus Latvijas valdībai gan par jauna celulozes kombināta celtniecību, gan par Slokas CPF saglabāšanu līdz jaunas ražotnes nodošanai ekspluatācijā. Ir mainījušās valdības. Konkrētu lēmumu vietā bija valdību deklarācijas, ka tās nenodarbosies ar saimniecisku jautājumu risināšanu. Sekas nebija ilgi jāgaida: gan Slokas CPF, gan citas papīra rūpnīcas ar dažādiem ieganstiem (novecojušas iekārtas, nepilnīgas attīrīšanas ietaises, rentabilitātes trūkums) ir apstādinātas un izputinātas. Un pašlaik mēs importējam papīru un tā izstrādājumus (ieskaitot skolēnu burtnīcas) par vairāk nekā 70 miljoniem latu gadā, ko puslīdz nosedz viss papīrmalkas un šķeldas eksports.

Ir vietā jautājumi mūsu valdībai un īpaši par meža nozari atbildīgajām amatpersonām. Kādēļ ārzemju konsultantu un viņiem piesaistīto atsevišķo Latvijas speciālistu ieteikumi ir nozīmīgāki par to, ko var sniegt gan mūsu plašā un kompetentā zinātnieku saime, gan pieredzējušie nozares speciālisti? Gunārs Dankfelds te saskatīja politisku akciju un “ceļa nolīdzināšanu” kādām citām interesēm. Līdzīgu vērtējumu par Slokas CPF likvidāciju ir paudis arī Dr. habil. chem. LZA akadēmiķis Nikolajs Vederņikovs.

Turpinājums ir šāds. 1995. gadā Valsts meža dienestā tiek izveidota celulozes projekta grupa. Priekšprojektu izstrādāja starptautiskā konsultāciju firma “Jaakko Poyry Consulting AB” sadarbībā ar Latvijas iestādēm. Šo priekšprojektu finansēja Zviedrijas valdības organizācija SIDA, zviedru pusei ieguldot 2,21 miljonu kronu, Latvijas pusei – 30 000 latu. 1997. gadā ar minētās firmas līdzdalību bija sagatavots informācijas memorands, kas 1998. gadā tika izsūtīts. Latvijas valdības pārstāvji kā piemērotāko tālākām sarunām izraudzījās firmas “Södra” no Zviedrijas un “Metsäliitto” no Somijas, ar kurām nodibināja sarunu grupu. Sākot ar 1999. gadu, “Södra” un “Metsälitto” finansēja Latvijas celulozes rūpnīcas projekta izpēti, un sākās sarunas ar Latvijas valsti par investīciju nosacījumiem. 2000. gadā tika dibināta celulozes rūpnīcas projekta sabiedrība a/s “Baltic Pulp”, kuras struktūrā toreiz no Latvijas puses tika iekļauti Dr. habil. ing. Arnis Treimanis, Valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” prezidents Roberts Strīpnieks un Grigorijs Rozentāls kā projekta sekretārs. Latvijas puses pārstāvju skaits kompānijas lemjošajās struktūrās vērtējams vairāk nekā pieticīgs.

Jau sarunu sākumā iespējamie investori izcēlās ar lielu agresivitāti. Pati ambiciozākā un Latvijai nepieņemamākā bija prasība garantēt izejvielu piegādi ar kompānijas rīcībā pārņemtiem valsts mežiem 0,5 miljoni hektāru kopplatībā. Valsts mežu nozares vadības toreizējo nostāju raksturo daži izteikumi. Pirmais piemērs – bijušais ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis: “Latvijai tā būs nacionāla mēroga katastrofa, ja mums neizdosies uzcelt šo rūpnīcu. (..) Ja neražosim celulozi, lietderības koeficients [meža nozarei] būs daži desmiti procentu, ko pašlaik gūst no izejvielu izmantošanas.” Otrs piemērs – Roberts Strīpnieks: “Ja “Baltic Pulp” kļūs arī par ievērojamu meža īpašnieku [Latvijā], būs sperts liels solis mežsaimniecības kā tautsaimniecības nozares komercializācijā.(..)”

Pretējos uzskatos bija mūsu kokrūpniecības ražošanas apvienību un asociāciju vadītāji, kuri, nenoliedzot iespēju papildināt meža kompleksu ar celulozes rūpnīcu, šajās investoru prasībās saskatīja draudus mūsu kokrūpniecības un visas valsts sekmīgas tautsaimniecības attīstībai. Jāņem vērā, ka pēdējos gados Eiropā un citviet pasaulē ir mainījusies attieksme pret koku izmantošanas plūsmu. Vispārzināms, ka mūsu reģionā augošā koksne ir taisna un arī sīkbaļķi līdz 10 cm caurmēram nu tiek uzskatīti par resursu. Tie nav sūtāmi taisnā ceļā uz celulozes rūpnīcu, bet vispirms jāvirza dziļākai pārstrādei, kur pēc tam no koksnes atkritumiem var ražot celulozes šķeldu.

Neziņas un šaubu

pavadībā

Lai gan informācija par sarunām starp Latvijas pusi un iespējamiem rūpnīcas investoriem bija vairāk nekā ierobežota, tomēr pēc paziņojumiem un publikācijām, ko sniedza a/s “Baltic Pulp” valdes locekļi, īpaši Arnis Treimanis un Grigorijs Rozentāls, mūsu sabiedrība uzzināja par investoru pārmērīgajām prasībām un Latvijas puses iespējamiem dāvinājumiem daudzo atlaižu veidā. Tas satrauca mūsu zinātniekus, īpaši ekonomikas speciālistus. Saskatot valstij neizdevīgas celulozes rūpnīcas projekta līgumu noslēgšanas iespējas, daudzus gadus pamatotus pretargumentus ir uzrādījis un turpina izteikt Dr. habil. oec. Pēteris Guļāns. Dziļas šaubas par piedāvātā projekta varianta valstisko izdevīgumu ir arī Ekonomikas institūta direktorei Dr. habil. oec. Raitai Karnītei. Pēdējā laikā satraukumu pauž Dr. habil. agr., Dr. oec. Arturs Boruks, Dr. habil. oec. Jānis Porietis. Kritisku vērtējumu par iespējamo investoru “Södra” un “Metsäliitto” ārkārtējām prasībām izteica arī starptautiskā konsultāciju firma “LTS International Ltd.”, uzskaitījumu varētu turpināt. Kā izņēmumu varētu minēt SIA “Konsorts” prezidenta un reizē arī Somijas firmas “PCA Corporate Finance” pārstāvja atzinīgo vērtējumu par pašreizējo celulozes rūpnīcas projektu, tomēr atzinums savā būtībā ir virspusējs un ar tendenci atbalstīt iespējamo investoru vēlmes. Atbalstu šim projektam ne vienreiz vien izteicis arī Latvijas Attīstības aģentūras (LAA) ģenerāldirektors Māris Ēlerts. Bet rodas pārliecība, ka šajā gadījumā vairāk interesē investīciju piesaistīšanas efekts 900 miljonu apjomā nekā reālais ieguvums kopējā valsts tautsaimniecībā.

Bet ar celulozes rūpnīcas projektu saistītās amatpersonas izturas tā, it kā šo pazīstamo ekonomikas speciālistu atzinumu vispār nebūtu, bet, ja ir, tad tie ignorējami. Tas spilgti pierādījās pērn 28. maijā Latvijas Saeimas Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisijas un Rūpniecības, enerģētikas un būvniecības apakškomisijas kopsēdē, kur bez deputātiem piedalījās arī Zemkopības ministrijas (ZM) valsts sekretāra vietnieks un sarunu grupas vadītājs Marģers Krams. ZM valsts sekretāra vietnieks mežu jautājumos Arvīds Ozols, ZM zinātniskais konsultants un “Baltic Pulp” tehnoloģiju un vides jautājumu darba grupas loceklis Arnis Treimanis un Latvijas Attīstības aģentūras (LAA) ģenerāldirektors Māris Ēlerts.

Galveno ziņojumu sniedza Marģers Krams. Tas pamatojās uz Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes profesora, Kokapstrādes katedras vadītāja Dr. habil. sc. ing., Dr. h. c. silv. Henna Tuherma pētījumu “Perspektīvās celulozes rūpnīcas ietekme uz Latvijas Republikas meža nozari” un LAA pieaicinātā speciālista Emīla Rodes pētījumu “Latvijas tautsaimniecības ieguvums no plānotās “Baltic Pulp” celulozes rūpnīcas”. Analizējot šo pētījumu saturu, jāsecina, ka pilnīgi tiek ignorētas visas mūsu vadošo ekonomistu iebildes. Profesora H.Tuherma ziņojumā ticama un pārliecinoša bija pētījuma sākuma daļa, kas sniedza plašu un faktiem pārpilnu pārskatu par kompleksajiem meža nozares procesiem, piedāvājot vairākus attīstības scenārijus. Bet noslēguma secinājumi, ka “ūdens tīrība Daugavā tiks pilnīgi garantēta” un ka “perspektīvā celulozes rūpnīca pozitīvi ietekmēs Latvijas meža nozari, veicinot tās sakārtošanu, tehnoloģisko progresu un koksnes racionālāku, kompleksu izmantošanu”, vairāk gan līdzinājās domugraudiem vēlējuma izteiksmē.

Iepazīstoties ar Emīla Rodes secinājumiem, rodas pārliecība, ka autors apspriežamo problēmu analizē nevis no Latvijas tautsaimniecības, bet no iespējamo investoru viedokļa. Tādēļ šie ieteikumi nav uzskatāmi par iespējamās celulozes rūpnīcas projekta neatkarīgu vērtējumu.

Tādējādi jāsecina, ka līdzšinējie celulozes rūpnīcas projekta ekonomiskie izvērtējumi ir tendenciozi un nepietiekami. Realizējot celulozes rūpnīcas projektu pašreizējā variantā, pēc Pētera Guļāna detalizētiem vērtējumiem, peļņu gūs investori, bet ekonomiskais pienesums mūsu valsts ekonomikā būs niecīgs vai līdzināsies nullei. Tādēļ turpmākie ekonomiskie izvērtējumi ir jāuztic zinīgiem un neatkarīgiem ekonomikas speciālistiem, kādu mūsu valstī pagaidām netrūkst.

Tikpat liela un varbūt vēl lielāka neskaidrība, kā arī uzskatu dažādība ir par iespējamās celulozes rūpnīcas ekoloģisko izvērtējumu un tās iespējamo ietekmi uz vidi. izejot nelielu izvēles procesu, šobrīd celulozes rūpnīcas būves vieta saistās ar Jēkabpils rajona Krustpils pagasta Ozolsalu. Šī vieta daudzējādā ziņā atbilda a/s “Baltic Pulp” ekonomiskajām interesēm. Ir attīstīta infrastruktūra – dzelzceļš, autoceļš, augstsprieguma līnija, gāzes vads, divu upju sateka – un netālu no lielākas apdzīvotas vietas – Jēkabpils. Plašā apkārtnē ir lielas mežu platības. Ja rodas grūtības ar koksnes izejvielu, var domāt par tās ievešanu no netālās Baltkrievijas un Krievijas. Kurzemes mežu papīrmalkas krājumus varēs turpināt eksportēt caur turienes ostām uz Skandināvijas rūpnīcām.