Par Irākas karu un Irākas naftu

Irākas tuksnešos pirmo reizi nafta tika iegūta 1927.gada 15.oktobrī. Jau no paša iesākuma nafta bija asas valstu un naftas kompāniju konkurences iemesls. Vienlaikus ar cerībām par Sadama Huseina režīma krišanu šī konkurences cīņa ir atsākusies no jauna.

Irāka ar saviem ievērojamajiem naftas krājumiem ir atslēga jaunai kārtībai naftas ieguves jomā. Sakarā ar ANO sankcijām, kas tika pielietotas pret Bagdādi pēc tās uzbrukuma Kuveitai 1990.gadā, Irākas naftas atradnes pilnībā netiek izmantotas. Eksperti lēš, ka, ieguldot 20-30 miljardu dolāru investīcijas, Irāka dažu gadu laikā varētu palielināt savu naftas produkciju no 2 miljoniem līdz 6-7 miljoniem barelu dienā, ar to sasniedzot pašu lielāko naftas ieguvēju - Saūda Arābijas un Krievijas līmeni. Atradnes ir izpētītas, tās atrodas tuksnesīgās teritorijās nelielā dziļumā; naftas ieguvei nav nepieciešama īpaša tehnoloģija, turklāt ir pieejams arī labi apmācīts tehniskais personāls.

Augstāko līmeni naftas ieguvē - 3,82 miljonus barelu dienā - Irāka sasniedza 1979.gadā, vienu gadu pirms uzbrukuma Irānai. Astoņu gadu ilgā kara laikā naftas ieguve krietni samazinājās, taču 1989.gadā atkal tika iegūti 2,82 miljoni barelu dienā. Gadu vēlāk Sadams uzbruka Kuveitai un naftas rūpniecība saņēma kārtējo triecienu. Pēc sakāves Irākas naftas rūpniecība nonāca ANO kontrolē, bet ienākumi no tās tiek izmantoti programmai “Nafta pret pārtiku”, zaudējumu atlīdzināšanai par karu Persijas līcī un ANO atbruņošanās komisijas darba apmaksai.

Sakarā ar embargo pēdējo 12 gadu laikā naftas ieguve nav modernizēta.

Eksperti uzskata, ka pēc Sadama gāšanas stabilā un ar naftas resursiem bagātā Irāka Saūda Arābijas vietā varētu kļūt par galveno ASV sabiedroto arābu Tuvajos Austrumos. Pēc 11.septembra teroristu uzbrukuma, kurā galveno lomu nospēlēja Saūda Arābijas pilsoņi, attiecības starp Vašingtonu un Rijadu ir kļuvušas vēsākas. Amerikāņi “atklāja”, ka to sabiedrotais, kas nodrošina stabilitāti naftas tirgū, ir galēji konservatīva reliģiska valsts.

Ar Irākas krīzi saistītā spriedze ir izsaukusi zemestrīci biržās, bet kara perspektīva uz vairākiem mēnešiem paaugstinājusi naftas cenu līdz 30 dolāriem par barelu, līdz ar to palielinot naftas kompāniju pagājušā gada peļņu par 40%. Cena nokritās līdz 25 dolāriem, kad Irāka pagājušā gada novembrī piekrita ielaist valstī ANO inspektorus, tādējādi uz zināmu laiku attālinot kara draudus.

Ekspertu ieskatā intervence Irākā rada nopietnu destabilizācijas risku visā reģionā un jo īpaši naftas biznesā. “Ļoti iespējams, ka militārās operācijas rezultātā iestāsies iekšējs ilgstošs haoss. Tas nozīmē, ka naftas ieguve nevis pieaugs, bet gan samazināsies,” uzskata Roberts Mabro, Oksfordas Enerģētikas pētījumu institūta direktors. “Naftas kompānijām ir svarīga stabila situācija, kurā investīcijas un kontrakti ir garantēti,” piebilst amerikāņu eksperts Entonijs Sempsons.

Pilnīgi iespējams, ka kara rezultātā varētu tikt iznīcinātas naftas atradnes visā reģionā. 1991.gada kara laikā Irāka aizdedzināja naftas urbumus Kuveitā, apturot naftas ieguvi uz veselu gadu.

Nevar izslēgt arī politisku komplikāciju iespēju. Tās sāktos tad, ja protestējot pret karu, arābu naftas ieguves valstīs pie varas nonāktu antirietumnieciski grupējumi, kas nolemtu boikotēt Savienotās Valstis. Naftas ražotāju boikots pēc izraēliešu un arābu kara 1973.gadā izraisīja četrkārtīgu naftas cenu kāpumu.

Maz ticams, ka Irāka tūlīt pēc kara beigām varētu funkcionēt patstāvīgi. Viss liek domāt, ka pirmajā “postsadamiskajā” posmā valstī nāksies izvietot “okupācijas” spēkus, bet to uzturēšana, kā aprēķinājis ASV Kongress, izmaksās no 17 līdz 45 miljardiem dolāru ik gadus. Šajā summā netiek ieskaitīti tie 50 miljardi, ko nāktos samaksāt par karu tā “ātrajā” variantā. Tie ir optimistiskākie aprēķini, kas iegūti, ņemot vērā Kosovas pieredzi. Tomēr miera misija varētu izrādīties komplicētāka un būtībā nav zināms, cik ilgi tā varētu vilkties.

“Grūti iedomāties, ka Irākas okupācija varētu ilgt mazāk par 5 gadiem, bet iespējams, ka tā varētu ievilkties pat līdz 20 gadiem. Labākajā gadījumā tāda misija izmaksātu 75 miljardus dolāru, bet sliktākajā - 500 miljardus,” apgalvo Jeilas universitātes ekonomists un bijušais ASV prezidenta padomnieks Viljams Nordhauzs. Nav zināms, kas maksās par miera misiju.

Kongresa pārstāvji visu laiku apgalvo, ka pēc Sadama gāšanas nevienam netiks piešķirtas priekšrocības naftas kontraktu slēgšanā. Nav arī skaidrs, kas notiks ar līgumiem, kurus pēdējo gadu laikā ir parakstījušas desmitiem Eiropas, Krievijas, Ķīnas u.c. kompāniju. To izpilde ir apturēta sakarā ar ANO sankcijām. 2002.gada novembrī Sadama dēls Udajs atklāti atzina, ka Irāka ir noslēgusi līgumus, cerot uz Francijas, Krievijas un Ķīnas politisko atbalstu Drošības Padomē. “Šī līgumu sistēma bija iecerēta, lai panāktu ANO sankciju atcelšanu,” stāsta kāds eksperts.

Kā ziņo amerikāņu prese, NATO galotņu konferences laikā Prāgā prezidents Bušs esot solījis prezidentam Putinam, ka amerikāņi ņemšot vērā Krievijas parakstītos kontraktus un ka viņi arī atceroties to, ka Irāka ir parādā Krievijai 8 miljardus dolāru vēl kopš PSRS laikiem. Krievijas “Lukoil”, kā arī franču “TotalFinaElf” noslēgušas milzīgas koncesijas. Savukārt britu koncerns BP vēlas panākt, lai pēc varas maiņas Bagdādē “visas kompānijas sāktu no nulles”.

Lai gan eksperti uzsver, ka ar Krieviju un Franciju noslēgtie līgumi ir “neticami izdevīgi” kompānijām, “The Wall Street Journal” uzskata, ka ASV un jaunajai Irākas vadībai būs grūti no tiem atkratīties. Tas nozīmētu, ka amerikāņu kompānijas, kurām Vašingtona bija aizliegusi ielaisties darījumos ar Sadamu, startā atradīsies neizdevīgākā situācijā. “Amerikāņi pilnībā nav sapratuši ekonomiskās sekas karam ar Irāku,” brīdina Nordhauzs.

Risks ir ievērojami lielāks nekā pirmā Persijas līča kara laikā, kad ASV militāros izdevumus lielā mērā sedza Saūda Arābija un Kuveita. Šoreiz ekonomiskā situācija pasaulē ir sliktāka un, ja naftas cenas strauji pieaugs, tad būs daudz grūtāk šo kāpumu apturēt.

Pēc “Gazeta Wyborcza”

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas apkopotā

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.