Par Latvijas augstāko izglītību

Juris Celmiņš, Sociālo tehnoloģiju augstskolas rektors, LU doktorants

Referāts starptautiskajā konferencē “Politika un tiesības Eiropas integrācijas kontekstā” Rīgā 2003. gada 14. februārī

Reālas pārmaiņas augstākajā izglītībā pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā ieviesa 1991.gadā pieņemtais Izglītības likums. Šis likums lika pamatus augstskolu autonomijai, iekšējai demokrātijai un deva iespējas dibināt privātas augstskolas. Latvijas virzība uz iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) noteica nepieciešamību iekļauties Eiropas augstākās izglītības telpā, tāpēc nācās Latvijas izglītības likumdošanu saskaņot ar Eiropas tradīcijām un ES institūciju prasībām. Ar šādu mērķi tika izstrādāts un pieņemts Augstskolu likums, kurš stājās spēkā 1995.gada 1.decembrī. Likums nodrošina augstākās izglītības mācību iestādēm samērā lielu neatkarību no valsts. Autonomija ietver tiesības noteikt mācību saturu un formu, pamatvirzienu zinātniskajam un pētniecības darbam, kā arī organizatorisko un administratīvo struktūru. Likuma noteiktajos ietvaros augstākās izglītības mācību iestādēm ir tiesības komplektēt darbinieku sastāvu un noteikt atalgojumu.

Augstskolu likuma 9.pantā noteikta nepieciešamība akreditēt augstskolas un studiju programmas. Laikā no 1996.gada līdz 2001.gadam Latvijā tika veikts pirmais akreditācijas cikls, kā rezultātā tika akreditētas 19 valsts augstskolas un 13 juridisko personu dibinātās augstskolas. Šajā periodā notika arī studiju programmu akreditācija; uz sešiem gadiem tika akreditētas 407 studiju programmas, uz diviem gadiem — 100 studiju programmas.

Ar 2002.gadu Latvijā aizsākās otrais akreditācijas cikls, un pirmā studiju programma, kas saņēma atkārtotu akreditāciju uz sešiem gadiem, bija Rīgas Ekonomikas augstskolas akadēmiskā bakalaura studiju programma “Ekonomika un uzņēmējdarbība”.

2000.gada 26.decembrī stājās spēkā Augstskolu likuma grozījumi, kuros pirmoreiz Latvijā parādījās profesionālā bakalaura un maģistra grādi. Šajos grozījumos tika precīzāk definēta augstskolu pārstāvniecību un filiāļu darbība. Atbilstoši izmaiņām Augstskolu likumā 2001.gada beigās un 2002.gada sākumā tika pieņemti un mainīti akreditācijas un licencēšanas noteikumi un izglītības standarti. Pakāpeniski tika veidota profesiju standartu kopa. Šīs normatīvo aktu izmaiņas ir saistītas ar Latvijas sekmīgo virzību uz iestāšanos Eiropas Savienībā, aktīvu iesaistīšanos Eiropas izglītības telpā un citos Eiropas kopējos procesos. Tomēr ir arī neatrisināti un nesakārtoti jautājumi augstākajā izglītībā, kas rada problēmas, neskaidrības un šķēršļus tālākai attīstībai.

Virzība uz Eiropas augstākās izglītības telpu

Latvijas integrācija ES izglītības norisēs notiek straujāk nekā vairākās citās nozarēs. Jau tagad Latvija piedalās ES izglītības un zinātnes programmās ar tādām pašām tiesībām kā ES dalībvalstis. No šīm programmām pirmās tika sāktas “Socrates” augstākajā izglītībā, Leonardo profesionālajā izglītībā un 5.ietvara programma zinātnē.

Latvija aktīvi iesaistījusies arī augstākās izglītības pilnveidošanas un akreditācijas problēmu risināšanas ES procesos. 2002.gadā Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centrs (AIKNC) kļuva par pilntiesīgu dalīborganizāciju abos Eiropā eksistējošos starptautiskajos kvalitātes novērtēšanas tīklos: ES valstu (ENQA) un Viduseiropas un Austrumeiropas valstu (CEE). Līdz tam ENQA dalībnieki bija tikai no ES, bet ENQA Ģenerālā asambleja 2002.gada 27.maijā kopā ar Ungārijas, Čehijas un Slovākijas organizācijām par pilntiesīgu locekli uzņēma arī Latviju pārstāvošo organizāciju AIKNC. Tas nozīmē, ka Latvijas augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas un akreditācijas sistēma jau pilnībā tiek atzīta Eiropā.

Aktuālākais šī perioda uzdevums augstākajā izglītībā ir iesaistīšanās Boloņas procesā. 1999.gada jūnijā Boloņā notika plaši pārstāvēta Eiropas valstu augstākās izglītības problēmām veltīta konference. Šajā konferencē tika pieņemta un parakstīta Boloņas deklarācija, kas paredz līdz 2010.gadam izveidot vienotu Eiropas izglītības telpu. Boloņas konferences gaitā un arī pieņemtajā deklarācijā tika norādīts uz galvenajiem uzdevumiem, kas veicami, lai izveidotu šo vienoto Eiropas izglītības telpu.

Arī Latvija ir parakstījusi Boloņas deklarāciju un aktīvi iekļaujas visās Boloņas procesa norisēs. 2002.gada 4.decembrī Latvijas Universitātē notika starptautiska konference “Boloņas process Latvijā”. Konferenci rīkoja Rektoru padome un Akadēmiskās informācijas centrs, to atbalstīja Somijas un Latvijas divpusējais projekts diplomu atzīšanā. Konferences mērķi bija izvērtēt Latvijā Boloņas procesā paveikto, lai sagatavotu Latvijas ziņojumu pirms gaidāmās Eiropas ministru konferences Berlīnē, un konstatēt, kādos virzienos būtu aktivizējama tālākā darbība.

Konferencē piedalījās vairāk nekā 160 dalībnieku: no Latvijas – augstskolu vadība, studentu pārstāvji, Izglītības un zinātnes ministrija, Augstākās izglītības padome un citi interesenti, no ārvalstīm – Ziemeļvalstu un Baltijas valstu pārstāvji. Konferencē ar referātiem uzstājās Rektoru padomes ģenerālsekretārs Andrejs Rauhvargers un Boloņas procesa starptautiskās darba grupas priekšsēdētājs Mogens Bergs. Konferencē tika apspriestas nozīmīgākās ar Boloņas procesu saistītās problēmas gan Latvijā, gan starptautiskā mērogā.

Pie mums daudz problēmu un neskaidrību rodas sakarā ar profesionālā bakalaura un maģistra grāda ieviešanu. Līdz šim nav īsti skaidri noteikti galvenie uzdevumi, kas jāveic, pārveidojot profesionālās izglītības studiju programmas par profesionālā bakalaura studiju programmām. Nav arī noteikts, kā tiek piešķirta profesionālā kvalifikācija un bakalaura grāds. Līdz šim šie divi pēc būtības atšķirīgie procesi reāli netiek nodalīti. Viens no iemesliem ir tas, ka Latvijā tikai tagad sākas profesiju standartu izstrāde. Standarti top sadrumstaloti bez organizatoriskas un metodiskas vadības. Darba devēji šajā procesā neizrāda sevišķu ieinteresētību, tāpēc bieži vien studiju programmu direktori, lai varētu sagatavoties akreditācijai, paši izstrādā šos standartus. Ideāli būtu, ja Ministru kabinets rīkojuma veidā nozīmētu atbildīgās ministrijas, paredzētu šim nolūkam līdzekļus un noteiktu atbildīgo institūciju, kura realizētu profesiju standarta veidošanas metodisko vadību.

Vienlaikus tiek izteiktas šaubas, vai Latvijā nav ieviests pārāk krass nodalījums akadēmiskajā un profesionālajā izglītībā. Acīmredzot jau tuvākajā nākotnē mums šis dalījums būs jāpārskata, jo viens no Boloņas procesa principiem prasa nodrošināt visu līmeņu absolventiem iespējas iesaistīties darba tirgū. Tas nozīmē, ka šāda iespēja ir jānodrošina arī pēc akadēmiskā bakalaura diploma saņemšanas. Nopietni jāizvērtē, vai visās nozarēs būtu jānodala akadēmiskā un profesionālā izglītība. Domāju, ka inženierzinātnēs, medicīnā un vēl daudzās nozarēs šāds dalījums būtu mākslīgs un lieks.

Latvijā neskaidrs un maz risināts ir arī jautājums par studiju turpināšanu maģistrantūrā, pārejot uz citu studiju nozari. Eiropā vērojama tendence nodrošināt iespēju pēc akadēmiskā bakalaura grāda iegūšanas pāriet uz jebkuru radniecīgu studiju programmu maģistrantūrā. Tā kā mums šis process nav reglamentēts un programmas savā starpā bieži vien nav saskaņotas, vērojamas tendences strikti atļaut tikai studiju turpināšanu maģistrantūrā konkrētajā nozarē vai arī otrādi – pastāv maģistrantūras programmas, kurās uzņem pēc jebkuras bakalaura programmas absolvēšanas. Šķiet, ka pareizākais risinājums būtu pieļaut studiju nozares maiņu konkrēti sociālo zinātņu, humanitāro zinātņu utt. ietvaros. Šajā gadījumā varētu noteikt arī atšķirīgu maģistrantūras studiju ilgumu, piemēram, ja bakalaurs pēc četrgadīgas programmas turpina studijas maģistrantūrā tajā pašā specialitātē, studiju ilgums varētu būt viens gads, bet, profilu mainot, — divi gadi.

Lai iekļautos Boloņas procesā, Latvijai ir jādomā par pāreju uz ECTS kredītpunktu uzskaites sistēmu, kurā viena studiju gada laikā apgūto vērtē 60 kredītpunktos. Turpretī Latvijas augstskolas pirms pieciem gadiem pārgāja uz kredītpunktu uzskaites sistēmu, kurā viena studiju gada apjoms tiek pielīdzināts 40 kredītpunktiem. Tāpēc pašreiz, lai salīdzinātu studentu apgūto, ir jāveic pārrēķins, izmantojot salīdzināšanas koeficientu. Nav šaubu, ka šāda situācija ir neērta, tā bieži noved pie pārpratumiem un neizpratnes.

Ar katru gadu pieaug augstskolu loma mūžizglītībā. Aktīvākā sabiedrības daļa turpina izglītoties gan pēc diploma, gan pēc zinātnisko grādu iegūšanas. Tāpēc ir jānodrošina mūžizglītības kursu un programmu piedāvājums. Jāveido vienota sistēma mūžizglītībā apgūto zināšanu un prasmju novērtēšanai ar iespēju par to ieskaitīt augstākās izglītības kredītpunktus. Latvijā ir aktualizējusies nepieciešamība pieņemt pieaugušo izglītības likumu.

Boloņas procesa ietekmē Eiropā strauji palielinās studentu un mācībspēku mobilitāte. Latvijā šis process ir ievērojami gausāks. Ir vērojams krass izejošās studentu mobilitātes plūsmas pārsvars pār ienākošo. Tas liecina par nepieciešamību veikt papildu pasākumus, lai piesaistītu studentus no Eiropas augstākās izglītības telpas veidošanā iesaistītajām valstīm. Jānodrošina, lai Latvijas augstskolās netiktu pagarināts to studentu studiju laiks, kuri noteiktu laiku savā specialitātē studē kādā no ārzemju augstskolām.

Aktuāla ir nepieciešamība atrast iespējas un finansējumu mācībspēku mobilitātes palielināšanai. Nav iedomājams, ka mācībspēki būs gatavi sagatavot absolventus konkurencei Eiropas darba tirgū, paši pārzinādami tikai vienu Latvijas sistēmu.

Šeit minētie piemēri apliecina, ka Latvijas iekļaušanās Boloņas procesā ir komplicēta un darbietilpīga. Procesa īstenošanai būs nepieciešami grozījumi likumdošanā, papildu finansējums, grandiozs organizatoriskais un izpētes darbs. Procesu veicinātu labāka koordinācija starp ieinteresētajām pusēm Latvijā, tāpēc ir jādomā par kopējās darba grupas izveidošanu.

Juridisko personu dibināto augstskolu loma augstākās izglītības attīstībā

1991.gadā pieņemtais Izglītības likums deva iespējas juridiskām personām dibināt privātas mācību iestādes, to skaitā arī augstskolas. Pirmās licences augstskolu darbības sākšanai tika izsniegtas jau dažus mēnešus pēc jaunā Izglītības likuma pieņemšanas. Jau 1991./1992. mācību gadā divas privātās augstskolas (Sociālo tehnoloģiju augstskola, Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskola “Attīstība”) uzņēma pirmos studentus. Tautā šīs augstskolas dēvēja par privātajām augstskolām, bet normatīvajos aktos — par juridisko personu dibinātām augstskolām.

2000.gadā, veicot izmaiņas Augstskolu likumā, 8.pantā tika iekļauta norma, ka augstskolas var dibināt arī fiziskas personas. Tāpēc līdz ar šo izmaiņu pieņemšanu, manuprāt, var lietot arī īsāku un tautā saprotamāku apzīmējumu – privātās augstskolas.

Jau no dibināšanas brīža likumdošana nostādīja privātās augstskolas neizdevīgākā situācijā nekā valsts augstskolas. Valsts augstskolas, kuras darbojās pirms 1995.gada, ieguva tiesības bez akreditācijas līdz 2001.gadam savu programmu absolventiem izsniegt oficiāli atzītus diplomus. Savukārt jaundibināto, t.sk. privāto, augstskolu studiju programmas bija jāiesniedz akreditācijai divu gadu laikā pēc licences saņemšanas. 1995.gadā pirmajās privātajās augstskolās jau notika absolventu izlaidumi. Šīs augstskolas toreiz nodrukāja savus diplomus bez valsts ģerboņa un izsniedza jaunajiem speciālistiem. Pirmo privāto augstskolu absolventu profesionālā karjera bija atkarīga no darba devēja attieksmes pret šiem diplomiem.

Šī situācija piespieda privātās augstskolas forsētā tempā gatavoties akreditācijai. Rezultātā sākās ievērojams paātrinājums jauno augstskolu attīstībā. Tās bija spiestas īsā laikā atbilstoši akreditācijas prasībām sakārtot materiāli tehnisko un informatīvo bāzi, kvalitatīvi uzlabot pasniedzēju sastāvu, kā arī veikt vairākus citus pārkārtojumus studiju kvalitātes uzlabošanai. Sekmīgi virzoties cauri akreditācijas grūtajam procesam, neizpalika arī rezultāti. Noslēdzoties akreditācijas pirmajam ciklam, 13 no 14 privātajām augstskolām jau bija akreditētas. Gadu no gada palielinājās studentu skaits privātajās augstskolās. Tā rezultātā 2002./2003. mācību gadā 14 privātajās augstskolās pamatstudijās studē 25469 studenti jeb 26% no Latvijā pamatstudijās studējošo kopskaita.

Pret studiju programmām un augstskolu akreditācijas procesu privātās augstskolas bija spiestas izturēties daudz nopietnāk, nekā to darīja valsts augstskolas. Tas bija privāto augstskolu izdzīvošanas jautājums, un no akreditācijas rezultātiem bija atkarīgs privāto augstskolu liktenis. Tajā pašā laikā lielākā daļa valsts augstskolu akreditāciju ieguva pēdējā brīdī pirms noteiktā termiņa (2001.gada 18.novembris). 2001.gadā no 13 akreditētajām augstskolām 11 bija valsts augstskolas (skat. 1.tabulu).

Četras privātās augstskolas pirmajā akreditācijā tika akreditētas tikai uz diviem gadiem un ir spiestas akreditāciju atkārtot, lai iegūtu beztermiņa akreditāciju. Privāto augstskolu rīcībā, salīdzinot ar valsts augstskolām, šajā periodā bija ievērojami mazāk līdzekļu un resursu studiju kvalitātes nodrošināšanai. Tāpēc tām vajadzēja maksimāli koncentrēties uz to rīcībā esošo resursu racionālu izmantošanu. Referāta autors kopīgi ar AIKNC darbiniekiem 2001.gadā veica studentu aptauju deviņās augstskolās, un iegūtie materiāli deva iespēju salīdzināt valsts un privāto augstskolu studentu viedokli par studiju kvalitāti. Analizējot pētījuma rezultātus, jāatzīst, ka daudzās pozīcijās privāto un valsts augstskolu studentu viedoklis par savām mācību iestādēm atšķiras, taču koprezultāts abiem augstskolu tipiem ir līdzvērtīgs. Atklājās arī daži pārsteiguma momenti, piemēram, privāto augstskolu studenti savu augstskolu bibliotēku resursus vērtēja atzinīgāk nekā valsts augstskolu studenti (skat. 2. tabulu).

Nav šaubu, ka valsts augstskolu rīcībā ir ievērojami lielāki bibliotēku resursi nekā privātajās augstskolās. Šāds vērtējums tikai liecina par to, ka privāto augstskolu bibliotēkās ir iegādātas tieši tās grāmatas, kas studentiem ir nepieciešamas programmas apguvei, un šī literatūra studentiem ir viegli pieejama. Citāda aina atklājas studentu vērtējumā par iespējām studiju procesā izmantot datorus (skat. 3. tabulu).

Šajā gadījumā pozitīvāku vērtējumu sniedz valsts augstskolu studenti. Tas liecina, ka privātās augstskolas savas darbības pirmajos gados izjuta finanšu trūkumu un nespēja pietiekami nodrošināt šo samērā dārgo materiālās bāzes pozīciju.

Tomēr vislielākās grūtības privātajām augstskolām sagādāja pasniedzēju kadru komplektēšana. Augstskolu akreditācijas noteikumos ir izvirzīta prasība, ka profesionālajās augstskolās 30% no pasniedzēju sastāva ir jābūt ar zinātņu doktora grādu, bet 50% jāstrādā augstskolā pamatdarbā. Jauno augstskolu administrācijai nācās pielikt lielas pūles un izveicību, lai pasniedzēju sastāvu varētu nodrošināt atbilstoši šīm prasībām. Situācija Latvijā joprojām nav uzlabojusies. Pasniedzēju deficīts ir visaktuālākā augstākās izglītības attīstības problēma Latvijā. Var tikai apbrīnot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ekspertu vērtējumu par augstākās izglītības problēmām Latvijā, kuru rekomendācijās nekas netiek teikts par nepieciešamību uzlabot pasniedzēju sagatavošanu Latvijas augstskolās. Šo uzdevumu reāli var paveikt tikai universitāšu tipa valsts augstskolas, kurās ir doktorantūras studijas, un, protams, ar valsts atbalstu. Salīdzinot privāto augstskolu un valsts universitāšu tipa augstskolu pozitīvos momentus un problēmjautājumus, var konstatēt, ka katram no šiem augstskolu tipiem ir savas priekšrocības un arī problēmas (skat. 4. un 5. tabulu).

Tabulu problēmjautājumu ailē redzami tie galvenie darbības virzieni, kam jāpievērš uzmanība, plānojot kārtējos un ilgtermiņa attīstības uzdevumus.

Gatavojoties izdarīt grozījumus Augstskolu likumā, būtu nopietni jāpārdomā, kā turpmāk formulēt jautājumu par juridisko personu dibināto augstskolu statusu. Augstskolu likuma 7.pantā noteikts, ka augstskolām ir juridiskas personas statuss, taču šo likuma normu nav iespējams ieviest tāpēc, ka nav tāda reģistra, kur varētu privātu mācību iestādi reģistrēt tā, lai tā iegūtu juridiskas personas statusu. Visas privātās augstskolas Latvijā ir reģistrētas Uzņēmumu reģistrā kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību, bet augstskolu ar tādu nosaukumu, kāds tai tiek apstiprināts Ministru kabinetā, apstiprinot augstskolas satversmi, nav iespējams reģistrēt. Valsts mācību iestādēm ir iestādes statuss, bet privātu iestādi mūsu likumdošana neparedz. Līdz ar to formāli pēc likuma privātajām augstskolām kā SIA ir jāvadās pēc Komerclikuma normām, un par augstskolas darbību tiesiski atbildīgas ir attiecīgās SIA amatpersonas. Līdz ar to, ka privātās augstskolas nav juridiskas personas, tajās nedarbojas arī vesela virkne Augstskolu likuma normu. Šīm augstskolām nevar būt savs zīmogs, veidlapa, konts bankā, īpašums, nereālas ir prasības par rektora finansiālo atbildību utt. Sabiedrības ar ierobežotu atbildību iekšējo pārvaldi nosaka statūti, nevis augstskolas satversme. Tāpēc pagaidām privāto augstskolu satversmēm ir ļoti nosacīta nozīme. Tās ievērošana lielā mērā ir atkarīga no dibinātāju attieksmes. Diemžēl šī juridiski tik būtiskā kļūda mūsu likumdošanā līdz šim nav pamanīta un novērsta. Liela daļa vainas par šo situāciju ir jāuzņemas likumdevējam, kā arī Izglītības un zinātnes ministrijas un Ministru kabineta juristiem.

Referātā nebija iespējams izanalizēt visas ar augstākās izglītības pilnveidošanu saistītās problēmas Latvijā, netika aplūkoti augstskolu finansēšanas jautājumi, iekšējās demokrātijas pilnveidošanas problēmas. Pavisam cits temats ir valsts izglītības politika attiecībā uz augstāko izglītību. Taču tieši no valsts politikas un valdības attieksmes pret augstāko izglītību un zinātni lielā mērā būs atkarīgs, cik veiksmīgi mēs attīstīsim nacionālo izglītību un kā mēs iekļausimies Eiropas kopējā izglītības telpā. Nav šaubu, ka virzība uz Eiropu mums dos daudz pozitīvu guvumu, taču tas arī ir zināms apdraudējums nacionālajai izglītībai. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Eiropā vairākas tautas skaitliski ir lielākas par latviešu tautu, bet augstākās izglītības nacionālajā valodā tām vairs nav. Tāpēc mums ir nemitīgi jādomā un jāstrādā tā, lai latviešu tautu nepiemeklētu līdzīgs liktenis.

1. tabula

2. tabula

Apmierinātība ar augstskolas bibliotēkas resursiem

3. tabula

Iespējas studiju procesā izmantot datorus

(% pret atbildējušo skaitu)

4. tabula

Juridisko personu dibinātās augstskolas

5. tabula

Universitātes tipa valsts augstskolas