Par Lielo teroru pret latviešiem

Par mocekļiem un mocītājiem no 1937. līdz 1949.gadam

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Dubultsods

Lielum lielo vairumu Lielā terora upuru — “trockistu”, “militāro sazvērnieku”, “spiegu”, “nacionālistu”, “diversantu” un citu — izmeklēšanas lietā pēc to pabeigšanas PSRS Iekšlietu tautas komisariāta un prokuratūras darbinieki nosūtīja tā sauktajiem divniekiem, trijniekiem, kara tribunāliem vai PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijai, kur viņus gaidīja, ar retiem izņēmumiem, tikai viens spriedums — nošaušana, kas tajā pašā dienā arī tika izpildīts.

“Paveicās” tiem, kuru safabricētās lietas nosūtīja uz tādu ārpustiesas surogātu, kāda bija PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede. Paveicās tādēļ, ka tajā laikā Sevišķā apspriede varēja apsūdzēto nosūtīt uz ieslodzījumu cietumā vai labošanas darbu nometnē, taču nāves sodu piespriest tai nebija tiesību. Tās Sevišķā apspriede ieguva tikai 1941. gada novembrī un tūdaļ arī plaši izmantoja. Arī 1941. gada 14. jūnijā nelikumīgi arestētos Latvijas pilsoņus galvenokārt “tiesāja” Sevišķā apspriede, piespriežot gan nāves sodus, gan arī ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs. 1949. gada vasarā un rudenī 1949. gada 25. martā izsūtīto t.s. nacionālistu ģimenes locekļiem mūža nometinājumu un mantas konfiskāciju piesprieda tieši Sevišķā apspriede.

Lielā terora gados notiesātos nosūtīja uz Vorkutlagu, Usoļlagu vai kādu citu gulaga soda vietu. Viņiem soda termiņš parasti beidzās pirmajos pēckara gados. Varēja likties, ka tas ārprāts, kādu viņiem nācās piedzīvot Iekšlietu tautas komisariāta izmeklētāju moku kambaros un nāves nometnēs, kurās daudzi ieslodzītie bada, slimību un smago darba apstākļu dēļ aizgāja bojā, uz visiem laikiem palicis aiz muguras. Taču īstenība izrādījās daudz drūmāka un baisāka.

Pagājušā gadsimta četrdesmito gadu vidū staļiniskā režīma represijas atkal tika pastiprinātas. Daudzas gulaga soda nometnes tika pārveidotas par sevišķajām nometnēm, bet citas ierīkotas no jauna. Ieslodzījuma režīms tur bija daudz bargāks, bet darba apstākļi — smagāki.

Tieši šajā laikā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs izdeva dekrētu par specnometināto turēšanu mūža nometinājumā, kā arī no cietumiem un soda nometnēm atbrīvoto arestēšanu no jauna.

Kaut ko absurdāku grūti būtu pat iedomāties. Arī dzīvi palikušos Lielā terora upurus — latviešus meklēja pa visu lielo Padomju Savienību, arestēja, ieslodzīja cietumos, bet Valsts drošības ministrijas darbinieki safabricēja apsūdzības lietas nosūtīšanai sevišķajai apspriedei. Viņi faktiski mehāniski atkārtoja tās pašas Lielā terora laika Iekšlietu tautas komisariāta izmeklētāju falsifikācijas, kuras bija iegūtas nežēlīgas spīdzināšanas un apmelojumu ceļā.

Sevišķā apspriede, tāpat kā iepriekš, tāpat kā visos gadījumos, Valsts drošības ministrijas darbinieku nosūtītās apsūdzības lietas izskatīja bez pašu apsūdzēto klātbūtnes un “vainīgajam” piesprieda mūža izsūtījumu.

Tā tas turpinājās līdz 1952. gadam, kad PSRS Augstākās Padomes Prezidijs izdeva dekrētu, ar kuru noteica, ka no ieslodzījuma atbrīvotie tūdaļ ir jānosūta t.s. izsūtījuma nometinājumā.

Pēc PSRS diktatora J.Staļina nāves Sevišķā apspriede 1953. gada septembrī tika likvidēta. Pamazām sāka pārskatīt arī tās dažādos laikos pieņemtos lēmumus. Divreiz nepelnīti tiesātie Lielā terora upuri dzimtenē varēja atgriezties pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū.

 

PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēts

1948. gada 21. februārī

 

Par sevišķi bīstamu valsts noziedznieku pēcsoda izciešanas nosūtīšanu

izsūtījuma nometinājumā uz PSRS attālām vietām

1. Uzdot PSRS Iekšlietu ministrijai visus sevišķajās nometnēs un cietumos sodu izcietušos spiegus, diversantus, teroristus, trockistus, labējos, meņševikus, eserus, anarhistus, nacionālistus, baltemigrantus un citus pretpadomju organizāciju un grupu dalībniekus un personas, kuras ar saviem pretpadomju sakariem un naidīgo darbību rada briesmas, – pēc soda termiņa izbeigšanās pēc PSRS Valsts drošības ministrijas norīkojuma nosūtīt izsūtījuma nometinājumā PSRS Valsts drošības ministrijas orgānu uzraudzībā:

uz Tālo Austrumu Kolimas rajoniem,

uz Krasnojarskas novada un Novosibirskas apgabala rajoniem, kuri atrodas 50 kilometrus uz Ziemeļiem no Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāles,

uz Kazahijas PSR, izņemot Almaatas, Gurjevas, Dienvidkazahstānas, Aktjubinskas, Austrumkazahstānas un Semipalatinskas apgabalus.

2. Uzdot Valsts drošības ministrijai nosūtīt izsūtījuma nometinājumā 1. punktā minētos valsts noziedzniekus, kuri pēc soda izciešanas ir atbrīvoti no labošanas darba nometnēm un cietumiem pēc Lielā Tēvijas kara beigām.

Šo personu nosūtīšanu izsūtījuma nometinājumā veikt ar PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķās apspriedes lēmumu.

C,jhybr pfrjyjlfntkmys[ b yjhvfnbdys[ frnjd j htghtccbz[ b htf,bkbnfwbb ;thnd gjkbnbxtcrb[ htghtccbq. Vjcrdf> 1993> c.46

 

 

IeTK izmeklētāju safabricētais

Žaņa Gruntes sūdzības slēdziens

Izmeklēšanas lieta Nr.6485 “Apstiprinu”

IeTK Astrahaņas apgabala daļas priekšnieks

valsts drošības kapteinis Kolosuņins

1937. gada 28. decembrī

 

Apsūdzības slēdziens par pilsoni Žani Nikolaja dēlu Grunti

pēc KPFSR KK 58.–6. un 58.–10. panta

Astrahaņa, 1937. gada 28. decembrī

 

IeTK Astrahaņas apgabala daļā tika saņemtas ziņas, ka Astrahaņā dzīvojošais Žanis Nikolaja dēls Grunte nodarbojas ar spiegošanu un kontrrevolucionāru aģitāciju. Lai novērstu kontrrevolucionāro darbību, pilsonis Grunte 1937. gada 3. decembrī tika apcietināts, bet lietā uzsākta izmeklēšana, kuras rezultātā tika konstatēts:

Līdz 1919. gadam pilsonis Grunte dzīvoja Latvijas teritorijā un līdz 1915. gadam strādāja uz jūras kuģiem. 1915. gadā viņš no Rīgas aizbēga uz vāciešu ieņemto teritoriju (Kurzemes guberņas Morgrafenas ciemu (Mērsragu — J.R.)), kur vācu pretizlūkošanas dienests viņu arestēja, turot aizdomās par spiegošanu Krievijas labā, un pēc divu nedēļu turēšanas cietumā tika atbrīvots it kā pret sava tēva galvojumu un palika dzīvot vācu karaspēka ieņemtajā piefrontes joslā. Vāciešu okupētajā teritorijā viņš dzīvoja līdz 1918. gadam, t.i., līdz vācu karaspēka atkāpšanās momentam.

Pēc vāciešu atkāpšanās, palicis no vāciešiem atbrīvotajā teritorijā, viņš, noslēpjot savu pāriešanu pie vāciešiem un atrašanos pie viņiem ieslodzījumā, ar apmānu iestājās Rīgas sarkanajā flotilē, paziņojot, ka no 1915. līdz 1919. gadam dienējis Baltijas flotē, un kopā ar Rīgas flotili atkāpjas uz PSRS teritoriju, kur arī paliek uz pastāvīgu dzīvi.

1925. gadā Grunte Astrahaņas pilsētas ārzemju daļā mēģināja dabūt ārzemju pasi.

Dzīvojot Astrahaņā, Grunte uzturēja ciešus sakarus ar tagad atmaskotajiem Latvijas izlūkdienesta aģentiem Ozolu un Koku.*

Koks savās liecībās un konfrontācijā apstiprināja, ka 1935. gadā Grunte atklātā sarunā ar viņu pastāstījis, ka viņš, Grunte, nodarbojas ar spiegošanu Latvijas labā. Bez tam Koks arī apstiprināja Gruntes veikto kontrrevolucionāro aģitāciju.

Pamatojoties uz augstāk teikto — tiek apsūdzēts:

Žanis Nikolaja dēls Grunte, dzimis 1896.g. Kurzemes guberņas Talsu apriņķa Morgrafenas ciemā, latvietis, PSRS pilsonis, bijušais VK(b)P biedrs, izslēgts, precējies, Viskrievijas ārkārtējā komisija arestējusi 1920. gadā aizdomās par politnodaļu priekšnieka nogalināšanu, strādāja par namdari “Epronā”, dzīvoja Astrahaņā, 1. rajonā Bratskas ielā Nr.1 — par to, ka: ir Latvijas izlūkdienesta aģents un tā uzdevumā veica spiegošanu, kā arī veica pretpadomju aģitāciju, t.i., noziegumos, kuri paredzēti KK 58.—6. un 10. pantā.

Žanis Nikolaja dēls Grunte viņam uzrādītajā apsūdzībā sevi par vainīgu neatzina, taču tiek atmaskots ar atmaskotā Latvijas izlūkdienesta aģenta Jūlija Marka dēla Koka liecībām un konfrontāciju.

Vadoties no KPK 208. panta, es ieteiktu:

Izmeklēšanas lietu Nr.6485 par Žani Nikolaja dēlu Grunti nosūtīt izskatīšanai pēc piekritības.

IeTK pārvaldes Valsts drošības pārvaldes

3. nodaļas operatīvā pilnvarotā palīgs S.Paņins.

 

“Piekrītu”: Valsts drošības pārvaldes 3. nodaļas priekšnieks

valsts drošības leitnants Meščanovs

 

Izziņa: 1. Lietisko pierādījumu lietā nav.

2. Žanis Nikolaja dēls Grunte no 1937. gada 3.XII tiek turēts iepriekšējā ieslodzījuma namā Astrahaņā.

3. Nokrāsa — Latvijas spiegs un pretpadomju aģitācija.

3. nodaļas operatīvā pilnvarotā palīgs S.Paņins

LVA, 1986.f., 2.apr., P-2785.l., 1.sēj., 16., 17.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

* Astrahaņas kooperatīvā tehnikuma komandants Jūlijs Koks, dzimis 1896. gadā Valmierā, arestēts 1937. gada 20. jūlijā. 1938. gada 4. janvārī PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija viņam piesprieda augstāko soda mēru — nošaušanu

 

 

LPSR Valsts drošības ministrijas lēmums

par Ž.Gruntes arestu

“Apstiprinu”

LPSR valsts drošības ministrs ģenerālmajors A.Noviks

1949. gada 1. aprīlī

“Sankcionēju”

Latv. PSR IeM kara prokurors justīcijas pulkvedis Višņakovs

1949.g. 2 IV, 12.30

 

Lēmums (par arestu)

1949. gada 15. februārī LPSR Rīga

 

Es, Latv. PSR VDM 5. daļas 3. nodaļas vecākais operatīvais pilnvarotais majors Meteļevs, izskatījis Latv. PSR VDM saņemtos materiālus par Žaņa Nikolaja dēla Gruntes, dzimuša 1896. gadā LPSR Talsu apriņķī, latvieša, bezpartijiska, izglītota, PSRS pilsoņa, dzīvo Talsu apriņķa Mērsraga pagasta Mucenieku mājās, noziedzīgo darbību,

konstatēju:

ka Ž.N.Grunte agrāk bija pretpadomju kontrrevolucionārās grupas dalībnieks un nodarbojās ar spiegošanu Latvijas izlūkdienesta labā, kā arī savu apkārtējo vidū veica pretpadomju aģitāciju.

1938. gada 9. februārī PSRS IeTK Sevišķā apspriede Ž.N.Grunti par kontrrevolucionāro darbību notiesāja ar ieslodzījumu labošanas darbu nometnē uz 10 gadiem, no kurienes viņu atbrīvoja sakarā ar soda termiņa izbeigšanos.

Gruntes noziedzīgo darbību apstiprina LPSR VDM esošie materiāli.

Pamatojoties uz teikto, es nolēmu:

Žani Nikolaja dēlu Grunti, kurš dzīvo Talsu apriņķa Mērsraga pagasta Muceniekos, pakļaut arestam un kratīšanai.

LPSR VDM 5. daļas 3. nodaļas

vecākais operatīvais pilnvarotais — majors Meteļevs

 

“Piekrītam” — Latv. PSR VDM 5. daļas 3. nodaļas

priekšnieka vietnieks — kapteinis Butejevs

 

LPSR VDM 5. daļas priekšnieks apakšpulkvedis Moštovojs

LVA, 1986. f.,2.apr., P-2785. l., 2.sēj., 3.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

 

 

PSRS VDM Sevišķās apspriedes lēmums

par Ž.Gruntes izsūtīšanu

1949. gada 8. jūnijā

 

Izraksts no PSRS Valsts drošības ministrijas

Sevišķās apspriedes protokola

Klausījās Nolēma

178. Lieta Nr.12072. Žani Nikolaja dēlu Grunti

Latvijas PSR VDM. Par Žaņa Nikolaja par piederību pretpadomju labējai

dēla Gruntes, dzimuša 1896. gadā — trockistu — organizācijai

Latvijas PSR, latvieša, PSRS pilsoņa, izsūtīt nometinājumā.

bezpartijiska, apsūdzību

pēc KPFSR 58.–6. un 58.–10. panta.

Sevišķās apspriedes sekretariāta priekšnieks

LVA, 1986. f., 2. apr., P-2785.l., 2. sēj., 30.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

 

 

Čečenu – ingušu APSR prokuratūras lēmums

Helēnas Talentes apsūdzības lietā

1940. gada 4. aprīlī Groznijā. ČI APSR

 

Čečenu – ingušu APSR prokurora vietnieks speclietās Bušujevs, izskatījis izmeklēšanas lietu Nr.7887 par Helēnas Matīsa meitas Talentes apsūdzību pēc KK 58.-1., 58.10. un 58.-11. panta,

konstatēja:

H.M.Talente, dzimusi 1890.g., no VK(b)P izslēgta, dzimusi Rīgā (Latvijā), PSRS pilsone, no 1912. līdz 1923. gadam ar vīru Kārli Talentu dzīvoja ASV. 1919. gadā ASV viņa iepazinās ar Franci Celmu, kurš vēlāk aizbrauca uz PSRS. Talente no ASV uz PSRS aizbrauca 1932. gadā. Viņa dzīvoja Maskavā, satikās ar Celmu, ar kuru kopā dzīvoja līdz arestam.

No izmeklēšanas materiāliem ir redzams, ka viņas brālis Roberts ir notiesāts par sakariem ar Zinovjevu. Viņas vīrs Celms, kurš tagad ir notiesāts, un viņa bija saistīti ar Rudzutaku.

Lietā ir ziņas – kā liecinieka nopratinātā Larjuškina liecības, no kurām ir redzama Talentes kontrrevolucionārā propaganda.

Pamatojoties uz teikto,

es nolēmu:

Šo lietu nosūtīt izskatīšanai PSRS IeTK Sevišķajā apspriedē kā sociāli bīstamu (tā tekstā – J.R.)

ČI APSR prokurora vietnieks speclietās Bušujevs

LVA, 1986.f., 2.apr., P-1310.l., 80., 80.a lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

 

 

PSRS IeTK Sevišķās apspriedes lēmums

par H.Talentes notiesāšanu

1940. gada 19. augustā

 

Izraksts no PSRS Iekšlietu tautas komisariāta

Sevišķās apspriedes protokola Nr.91

Klausījās Nolēma

Čečenu – ingušu APSR IeTK Helēnu Matīsa meitu Talenti

lietu Nr.7884 par Helēnas Matīsa par spiegošanu izsūtīt uz

meitas Talentes, dzimušas Krasnojarskas novadu

1890.g. Rīgā, latvietes, ar termiņu uz pieciem gadiem,

PSRS pilsones, no strādniekiem, termiņu skaitot

bezpartijiskas, apsūdzību. no 1938.g. 10. janvāra.

PSRS Iekšlietu tautas komisariāta

Sevišķās apspriedes sekretariāta priekšnieks Ivanovs

LVA, 1986.f., 2.apr., P-1310.l., 81.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

 

 

Aģentūras ziņojums par H.Talentes novērošanu

LPSR VDM Pilnīgi slepeni

Piektā daļa Uzdevums Nr.10563

1. nodaļa par H.Talenti

Izpildītājs Šaligins

1948. gada 8. decembrī

 

Aģentūras ziņojums

Talente Helēna Matīsa (nevis Iabiasa) meita, dz. 1890.g., pēc tautības – latviete, nekur nestrādā.

No 1948. gada dzīvo Vidus ielā Nr.11, dz.32, uz šo adresi ieradās no Krasnojarskas novada.

Dzīves vietā viņa tiek raksturota kā nesabiedriska, mazrunīga, piekopj normālu dzīvesveidu, ne ar vienu no dzīvokļa kaimiņiem tuvus sakarus neuztur, mājās atrodas reti.

Viņai ir pazīstams kāds valdības loceklis (par viņu ievirzes dati nav iegūti), pie kura pavada sava laika lielāko daļu, strādājot pie viņa par mājsaimnieci.

Kopā ar viņu dzīvo:

Viņas māsa Anna Matvejeva (Matīsa – J.R.) meita Gabaliņa, dz.1895.g., latviete, Lauksaimniecības akadēmijas kalpotāja.

Viņas dēls – Ēriks Jēkaba dēls Rozencveigs, dzimis 1930.g. Maskavā, latvietis, skolnieks.

Stāvu zemāk, dzīvoklī Nr.31, dzīvo:

Natālija Ādolfa meita Ratauša, dz.1891.g., Rīgā, latviete, Rīgas telegrāfa kalpotāja.

Dzidra Pētera meita Grīnbauma, dz.1929.g. Rīgā, skolniece.

LPSR VDM 5. daļas 1. nodaļas priekšnieka

vietnieks leitnants V.Borisenko

LVA, 1986.f., 2.apr., P-1310.l., 82.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

LPSR valsts drošības ministra A.Novika izziņa

H.Talentes apsūdzības lietā

Pilnīgi slepeni

 

(arhīva – izmeklēšanas lietā Nr.855 973) par Helēnas Matīsa meitas Talentes, dz. 1890.g. Rīgā, Latv. PSR., latvietes, bezpartijiskas, PSRS pilsones, zemākā izglītība, dzīvo Rīgā, Vidus ielā Nr.11, dz.32, nekur nestrādājošas, apsūdzību.

H.M.Talenti Čečenu – ingušu APSR IeTK Valsts drošības pārvaldes darbinieki arestēja 1937. gada 9. decembrī.

Par Talentes aresta iemeslu kļuva ziņas par to, ka Talentei bija sakari ar Celmu, kurš viņu savervējis spiegošanas darbībai.

1937. gada 11. decembrī (tā tekstā, patiesībā H.Talente arestēta jau 9. decembrī – J.R.) Talente sarunā ar VK(b)P biedru Larjuškinu izstāstīja pretpadomju, apvainojoša rakstura anekdoti par partijas un Padomju valdības vadītājiem. (No Larjuškina 1937.g. 11/XII iesnieguma. Oriģināls atrodas arhīva – izmeklēšanas lietā Nr.855973, lieta glabājas PSRS IeM 1. specdaļā.)

Helēna Matīsa meita Talente no 1912. līdz 1923. gadam dzīvoja Amerikā, Bostonā. Viņas vīrs Kārlis Venjamina dēls Talents bija pazīstams ar Celmu, un tamdēļ arī viņa Celmu pazina.

1923. gadā latviešu grupa, skaitā 9 cilvēki, no Amerikas ieradās PSRS. Helēna Talente un Celms palika uz dzīvi Maskavā, bet pārējie atgriezās Amerikā. Pēc vīra nāves 1932. gadā Maskavā Helēna Talente un Celms sāka dzīvot kopā.

Celmam bija labas attiecības ar Rudzutaku un viņa brāli Roteru (Rodžeru – J.R.) – viņi abi arestēti kā tautas ienaidnieki.

1933. gadā Maskavā Talente strādāja biedrībā un viesnīcā “Inturist” un Celms viņu savervēja izlūkošanas darbam par labu amerikāņu izlūkdienestam. (..)

1937. gadā IeTK orgāni arestēja Talentes brāli Robertu Matīsa dēlu Gabaliņu, kurš agrāk strādāja par tautas ienaidnieka Zinovjeva sekretāru.

(No arestētās Talentes 1938.g. 17.I liecībām. Oriģināls atrodas arhīva – izmeklēšanas lietā Nr.855973. Lieta glabājas PSRS IeM 1. specdaļā).

Talente arī atzina sevi par vainīgu par to, ka 1937. gadā bijis gadījums, kad viņa saviem paziņām izstāstījusi pretpadomju anekdoti.

(No Talentes 1938. gada 3. aprīļa liecībām. Oriģināls atrodas arhīva – izmeklēšanas lietā Nr.855973. Lieta glabājas PSRS IeM 1. specdaļā).

Vēlāk Helēna Matīsa meita Talente no savām liecībām atteicās.

Arestētais Fricis Ivana (Jāņa – J.R.) dēls Celms 1937. gada 17.–19. decembra pratināšanā liecināja:

“Helēnu Matīsa meitu Talenti es savervēju 1933. gadā, viņa tajā laikā strādāja viesnīcā “Inturist”. H.M.Talentes – savas sievas – ziņas es nesaņēmu un viņu ziņu vākšanā neizmantoju. Viņas darba laikā viesnīcā “Inturist” viņa man paziņoja par tām personām, kuras atbrauca no Amerika, un sarīkoja ar viņiem tikšano.”

(Celma 1937. g. 17.–19./XII liecību kopija atrodas arhīva – izmeklēšanas lietā Nr.855973. Lieta glabājas PSRS IeM 1. specdaļā).

Tautas ienaidnieku Pjatkova, Radeka u.c. tiesas procesa laikā Talente savu dzīvokļa kaimiņu vidū izteica nožēlu par tautas ienaidniekiem.

Viņa sacīja:

“Trockis padomju varai ir izdarījis daudz, taču viņa nopelnus neatzina un izsūtīja no PSRS. Bet tagad tiesā Pjatkovu, Radeku u.c., bet arī viņi daudz strādāja padomju varai.”

(No Pavļenko 1938. gada 6. aprīļa liecībām.)

1940. gada 19. augustā IeTK Sevišķā apspriede Helēnu Matīsa meitu Talenti par spiegošanu notiesāja ar izsūtījumu uz Krasnojarskas novadu uz 5 gadiem. No izsūtījuma viņa Rīgā atgriezās 1948. gadā.

Helēnas Talentes sūdzību par viņas it kā nepareizo notiesāšanu 1940. gada 4. aprīlī izskatīja Čečenu – ingušu APSR prokurora vietnieks un atstāja to bez ievērības.

Latvijas PSR valsts drošības ministrs ģenerālmajors Noviks

LVA, 1986.f., 2.apr., P-1310.l., 83., 84.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

Turpmāk — vēl