Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja. Sākam šī gada 19.marta Saeimas ārkārtas sēdi. Ārkārtas sēdē ir viens izskatāmais jautājums — Ministru kabineta iesniegtais lēmuma projekts “Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai”.

Iesniedzēju vārdā vārds Ministru prezidentam Einaram Repšem.

E.Repše (Ministru prezidents). Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Klātesošie! Visi klātesošie! Ieskaitot mūsu godājamo opozīciju, jo šis ir valstiskas nozīmes jautājums. Šis ir starptautiskas nozīmes jautājums, kam nav nekāda sakara un nedrīkst būt nekāda sakara ar iekšpolitiskām debatēm un diskusijām. Līdz ar to es ceru uz objektīvu un patiesu šīs lietas analīzi arī no mūsu godājamās opozīcijas — Tautas partijas frakcijas un arī pārējo puses.

Esmu aicinājis šodien Saeimas sēdi sanākt, lai apspriestu ļoti nopietnu un aktuālu jautājumu, proti, Latvijas nostāju Irākas krīzes gadījumā un pasaules kolektīvās drošības sistēmas kontekstā. Šī sēde ir sasaukta īsti laikā, ne par agru, ne par vēlu, bez kādas steigas, un tajā pašā laikā bez mazākās kavēšanās. Vēl aizvakar mēs nevarējām par šo jautājumu runāt ne valdībā, ne Saeimā, jo tādējādi mēs būtu atklājuši mūsu sabiedroto mums konfidenciāli uzticētos savas tālākās stratēģijas un rīcības plānus. Tāpēc mēs nevarējām šo soli spert, pirms vēl sabiedrotie nebija skaidri un gaiši pateikuši par saviem nodomiem un pirms nebija izsmeltas visas diplomātiskā risinājuma iespējas. Taču tāds brīdis ir pienācis šobrīd, un līdz ar to mēs esam cēluši šo jautājumu kā demokrātiskā valstī pienākas — parlamenta priekšā — šodien, bez vilcināšanās, bez mazākās kavēšanās, tikko to atļauj apstākļi.

Pie jautājuma būtības. Iedomājieties situāciju, ka Latvijas pilsonis iet pa ielu un redz, ka huligāns uzbrūk kādam citam pilsonim. Iespējams, vājākam par šo huligānu, iespējams, vienam un izolētam. Pilsonis domā — es labāk neiejaukšos, jo man ir bail. Es neiejaukšos varbūt arī tāpēc, ka tas ir manas drošības garants. Sak, ja es pats nelīdīšu konfliktā, tad mani tas neskars. Tā tas nenotiek ar mani. Tā domā viens cilvēks, kas redz, ka huligāns aizskar vājāku, ka huligāns aizskar citu viņa līdzpilsoni, citu viņa biedru. Tā tas var turpināties līdz brīdim, kad šis huligāns tieši skar šo pašu pilsoni. Un tādā gadījumā viņš pamatoti domās — kāpēc neviens no malas nepievērš uzmanību tam, kas notiek, kāpēc neviens viņam nenāk palīgā, kāpēc neviens neaptur šo huligānu un kāpēc visi blisina acis, bet neiejaucas? Jo tāda ir izveidojusies šī neiejaukšanās kultūra. Diemžēl tāda ir izveidojusies neiejaukšanās kultūra, kas ļauj atsevišķam bezkaunīgam huligānam dominēt, jo viņš zina, ka, ja viņš aizskars kādu, tad maz ticams, ka kāds cits no līdzpilsoņiem pievērsīs uzmanību. Drīzāk skatīsies pretējā virzienā, blisinās acis un domās: tā jau nav mana darīšana. Tas šobrīd mani neskar. Tas nebūtu iespējams lepnu un drosmīgu cilvēku sabiedrībā. Tādā sabiedrībā, kur katrs sabiedrības loceklis, neskatoties uz to, vai viņš ir fiziski stiprs vai vājš, nekavējoties un bez domāšanas iejauktos, mestos vājākam palīgā. Tādējādi jebkurš huligāns, jebkurš, kurš nostājas pret pastāvošo sabiedrisko kārtību, būtu spiests rēķināties ar to, ka pret viņu nekavējoties nostātos sabiedrība un viņš tiktu saukts pie kārtības. Šādā sabiedrībā huligānam nebūtu nekādas iespējas dominēt, nostiprināties.

Lai arī varbūt katrs atsevišķs huligāns ir stiprāks par katru no atsevišķiem godīgajiem un miermīlīgajiem pilsoņiem, tomēr viņš noteikti ir vājāks par godīgajiem, miermīlīgajiem un kārtīgajiem sabiedrības locekļiem kopumā, ja tie darbojas vienoti, ja tie uzdrošinās stāties pretī netaisnībai, kad vien ar to saduras. Tādējādi veidojas kolektīvā drošības sistēma, kas garantē drošību sabiedrībā.

Tātad runa šobrīd ir par kolektīvo drošību. Var jautāt: kāds tam ir sakars ar šīsdienas jautājumu? Ļoti tiešs. Tāpat, kā dažādi noziedznieki, huligāni un citi ļaundari ir jāaptur, pirms tie kļuvuši par labi organizētu un bruņotu mafiju, pirms tie ir kļuvuši par organizētās noziedzības centru, tāpat diktatori ir jāaptur, pirms tie ir ieguvuši spēku, ietekmi un bruņojumu. Atcerieties vēstures mācības. Boļševikus neapturēja tāpēc, ka viņus īstenībā neņēma par pilnu sākuma periodā. Pēc tam 70 gadus visa pasaule par to maksāja. Rezultātā miera laikā, badā, koncentrācijas nometnēs, tiešās represijās un apšaušanās ir gājuši bojā vairāk cilvēku, iznīcināts vairāk cilvēku, nekā kara darbībā kopā ņemot. Arī kara, ja mēs šeit runājam par Otro pasaules karu, varbūt nebūtu bijis, ja tolaik Staļins un Hitlers nebūtu savā starpā vienojušies par Eiropas sadali. Kara varbūt nebūtu bijis, ja Hitlers, šis jefreitors, tiktu apturēts savlaicīgi un viņam nebūtu ļauts nostiprināties ne politiskajā, ne militārajā ziņā.

Nāciju līga toreiz un starptautiskā sabiedrība akli un pasīvi noskatījās, kā Hitlers pretēji visām tolaik pastāvošajām starptautiskajām saistībām pieauga spēkā, apbruņojās. Viņi akli un pacietīgi noskatījās pat tad, kad šis diktators jau bija sācis savu netraucēto gājienu pāri Eiropas valstīm.

Baltijas okupācija, kas tieši skar mūs, toreiz arī ne no viena netika apturēta. Nāciju līga toreiz blisināja acis. Čemberlens, atcerieties, kad viņš atveda vienošanos ar Hitleru, ko bija panācis, atpakaļ uz Britāniju, viņš nokāpa no kuģa ar vārdiem: es esmu atvedis jums mieru. Lai gan īstenībā viņš bija atraisījis brīvas rokas karam.

Jūs teiksiet, ka tas viss ir sen. Ziniet, nē. Vēstures mērogos tas ir noticis vakar. Jūs teiksiet, ka tas ir tālu — Irāka ir tālu. Nē, viņa ir blakus. Es pieminēšu, ka šobrīd modernās raķetes no vistālākā zemeslodes punkta sasniedz otru zemeslodes pusi 20 minūšu laikā. Un tas ir pat nerunājot par to, ka raķetes ir iespējams izšaut no daudz tuvākām bāzēm, zemūdenēm un tā tālāk. Līdz ar to tas ir blakus mums... zeme... mēs esam atbildīgi par kolektīvās drošības sistēmu uz zemes kā viens no demokrātiskās sabiedrības līdztiesīgiem locekļiem.

Ja mēs runājam par vēstures mērogiem, tad tikko kā atceramies Miloševiča diktatūras ārdīšanos Balkānos. Arī toreiz starptautiskā sabiedrība ilgi klusēja un ilgi blisināja acis, pasīvi noskatoties, kā tiešā Eiropas tuvumā, faktiski Eiropas sastāvā, viens diktators slepkavoja savus pilsoņus. Toreiz starptautiskā sabiedrība ilgi diskutēja par to, ka mēs taču nevaram mest Miloševičam virsū kādu bumbu, jo varbūt cietīs kāds no nevainīgajiem civiliedzīvotājiem. Piemēram, Miloševiča miesassargs. Bet tajā pat laikā neviens nerunāja par to, ka Miloševičs brīvi un netraucēti slepkavo savas valsts pilsoņus, netraucēti, mērķtiecīgi un īstenojot genocīdu.

Tātad tajos apstākļos kā jebkuros citos apstākļos diktatora apturēšana būtu īstenībā vardarbības izbeigšana, nevis vardarbības uzsākšana. Un par to es aicinu runāt šodien.

Es aicinu runāt šodien par kolektīvo drošības sistēmu. Beidzot, paldies Dievam, Dienvidslāvijas un Balkānu gadījumā šī malā stāvēšana, šī neiejaukšanās, kas ļāva slepkavot civiliedzīvotājus, tika pārtraukta. Žēl tikai, ka tik vēlu, ar novēlošanos, jo daudzi civiliedzīvotāji pa to starpu bija aizgājuši bojā, apglabāti masu kapos — bez kādām ceremonijām, iznīcināti, izšauti. Laimīgā kārtā tas tika izbeigts, un Miloševičs šobrīd tiek tiesāts.

Šobrīd mums ir cits bruņots un ļoti bīstams diktators — Sadams Huseins, kuram nedrīkst ļaut nostiprināties un apbruņoties, kā savulaik mēs to atļāvām Staļinam, Hitleram, Miloševičam.

Īss šī diktatora politisks portrets, kurš Irākas vadībā tā vai citādi ir kopš 1968.gada, bet kā vienpersonisks diktators, starp citu, iznīcinot fiziski, izšaujot savus oponentus pats savā partijā, par neierobežotu diktatoru kļuvis 1979.gadā. Diktators, kurš nošauj tos, kas runā pret viņu vai pat ne tā paskatās uz viņu. Diktators, kurš ir nošāvis pats savas ģimenes locekļus, kuriem iepriekš ir solījis neaizskaramību. Diktators, kurš ir īstenojis genocīdu pats pret savu tautu, kuram ir masu iznīcināšanas ieroči un kurš ir tos lietojis. Tātad ir jārunā nevis par to, kāpēc tagad starptautiskā sabiedrība, Latviju ieskaitot, nedrīkst vairs stāvēt malā un noskatīties. Bet drīzāk ir jārunā par to, kāpēc starptautiskā sabiedrība ir tik ilgi ļāvusi šim diktatoram plosīties un apdraudēt Irākas cilvēkus un kaimiņvalstis, kāpēc Irākas, pašas Irākas cilvēkiem ir bijis jāpārdzīvo ķīmisko un bioloģisko ieroču posts, kāpēc viņiem ir jābūt tikušiem pakļautiem etniskajām tīrīšanām un kāpēc Irākas tautām nav tiesību uz dzīvi brīvā, demokrātiskā valstī, kā tas notiek daudzviet citur pasaulē.

Gribu tikai minēt ilustrācijai šī diktatora portretam dažus faktus un piemērus par kurdu piedzīvotajām šausmām un postu, par etniskajām tīrīšanām un genocīdu. Šodien kurdi ir faktiski lielākā etniskā grupa — 25 miljoni — Irākas teritorijā un bez savas valsts. Kurdi ir tikuši pakļauti nepārtrauktām etniskām tīrīšanām un genocīdam. Par ko? Par centieniem iegūt autonomiju Irākas ietvaros, lai tādējādi atrisinātu vēsturiskas netaisnības.

Mīļie draugi, deputāti! Vai tas jums neliek par kaut ko aizdomāties? Vai jūs neatceraties analoģijas no Latvijas vēl pavisam nesenās vēstures?

1963.gadā aizsākās kurdu teritoriju etniskā tīrīšana un arabizācijas kampaņa. Kurdu apdzīvotajās teritorijās tūkstošiem kurdu māju tika noslaucīts no zemes virsas ar buldozeriem, iedzīvotāji pārvietoti uz citiem reģioniem vai iznīcināti. Savukārt citi iedzīvotāji pārvietoti no Irākas dienvidiem un centrālās daļas uz Irākas ziemeļiem kurdu vietā. Vai jums tas nešķiet pazīstami? Vai tas tieši neuzrunā katra latvieša sirdi, pieminot 1940.gada un 1947.gada izsūtīšanas un genocīdu, kas ir ticis vērsts pret mūsu tautu?

1974.gads. Etniskās tīrīšanas kampaņas otrā kārta, kas vērsta galvenokārt pret Irākas režīmam ekonomiski un politiski stratēģiski svarīgajām teritorijām un naftas ieguvju rajoniem. Kurdi tika pārvietoti, iznīcināti, ieslodzīti nometnēs un „kolektīvajās pilsētās”. Atkal tika iznīcināti ciemati, notika masu slepkavības, tika pielietoti ķīmiskie ieroči, saindētas dzeramā ūdens ieguves vietas. Skolās tika pārtraukta kurdu valodas mācīšana, un 20 kilometrus plata josla gar robežu tika pārvērsta par cilvēkiem nepieejamu zonu. Ja vien kāds uzdrošinājās spert soli šajā zonā, viņš tika nogalināts turpat uz vietas bez iepriekšēja brīdinājuma.

Vai tas jums nešķiet pazīstami?

1984.gads, kampaņas trešā fāze, kas raksturo plašu ķīmisko ieroču pielietošanu. Atkal turpinās sistemātiska tautas iznīcināšana, ciematu, mājokļu, baznīcu un mošeju ārdīšana kurdu teritorijās. Kulminācija tiek sasniegta 1988.gadā, tā saucamajā Anfālas operācijā, ko, starp citu, vadīja Sadama Huseina brālēns personiski. Atkal ciemos tika lietoti ķīmiskie un bioloģiskie ieroči. Ikviens līdzeklis tika atzīts par gana labu, lai mazinātu kurdu pretestību un pašnoteikšanās tieksmes. Tostarp tika veiktas arī tīrīšanas, kas paredzēja, ka iznīcināms ir ikviens vīrietis vecumā starp 15 un 70 gadiem. Paralēli pret šīm teritorijām tika pielietota ekonomiskā blokāde, cilvēki pārvietoti uz Irākas dienvidiem.

Anfālas operācijas laikā — 7 mēnešos — tika iznīcināti vairāk nekā 1200 ciematu un ciemu. Vairāk nekā 180 000 cilvēku tiek uzskatīti par bezvēsts pazudušiem. Un visticamāk — ir nogalināti.

Tieši pirms 15 gadiem, 1988.gada 16.martā, notika kurdu tautas vēsturē nežēlīgākais uzbrukums, pielietojot ķīmiskos ieročus. Joprojām 15 gadus pēc šā uzbrukuma zinātnieki turpina atklāt jaunus faktus par šā uzbrukuma sekām un pielietotajām ķīmiskajām vielām. Kopumā Sadama Huseina režīma kampaņā Irākā — viņa paša zemes teritorijā ir iznīcināti vai pazuduši bez vēsts vairāk nekā 300 000 cilvēku. Noslaucīti pāri par 400 000 ciemu un ciematu. Un daudzi miljoni kurdu ir devušies bēgļu gaitās uz kaimiņvalstīm.

Nerunājot par to, papildus jāpiemin, ka Irāka ir agresorvalsts, kas ir uzbrukusi savām kaimiņvalstīm. Atcerēsimies Irāku 1980.gadā. Karš, kurš ilga 8 gadus, un Kuveitu 1990.gadā, kur laimīgā kārtā šis karš tika ātri izbeigts, pateicoties mūsu sabiedroto un starptautiskās sabiedrības tiešai, ātrai un efektīvai rīcībai.

Tātad diktatori... Mācība šeit ir viena un skaidra. Diktatori ir jāaptur, pirms vēl tie ir nodarījuši postu, un tas ietilpst starptautiskās sabiedrības kolektīvās drošības programmā.

Tagad par konkrēto gadījumu. Šim gadījumam ir vismaz 12 gadu vēsture. Tieši tik ilgi ir ilguši starptautiskās sabiedrības mēģinājumi atbruņot Irāku diplomātiskā un mierīgā ceļā.

Atcerēsimies, ka 1990.gadā, kad Irāka iebruka Kuveitā un okupēja mazo kaimiņvalsti, toreiz starptautiskā sabiedrība ieņēma vienotu nostāju un pieprasīja atbrīvot Kuveitu. Taču Huseins to nedarīja. Acīmredzot arī toreiz Huseins cerēja uz starptautiskās sabiedrības nespēju darboties vienoti, lai aizstāvētu savus principus. Huseins kļūdījās. Viņam toreiz neizdevās sašķelt starptautisko sabiedrību, un Kuveita tika atbrīvota pāris dienu laikā. Jau toreiz, tūlīt pēc Irākas sakāves Kuveitā, ANO Drošības padome 1991.gada 3.aprīlī pieņēma Rezolūciju nr. 687, nosakot, ka pamiers ar Irāku būs spēkā tikai tad, ja Irāka iznīcinās visus tās rīcībā esošos ķīmiskos un bioloģiskos ieročus, kā arī ballistiskās raķetes, kuru darbības rādiuss pārsniedz 150 kilometrus. Tātad šobrīd likumīgi un legāli Irākā darbojas pamiera situācija, kuru starptautiskā sabiedrība ir uzturējusi pacietīgi un ilgi — 12 gadus. Un kurā Irākai bija ļoti konkrēti un specifiski pienākumi, ko viņai bija jāizpilda. Irāka toreiz akceptēja šos pamiera noteikumus, taču arī šodien — pēc 12 gadiem — mēs varam konstatēt vienīgi to, ka Irāka nav izpildījusi savas saistības un arvien turpina maldināt starptautisko sabiedrību un slēpt tās rīcībā esošos ieročus.

Jau 1.deklarācijā — ieroču deklarācijā, ko Irāka iesniedza 1991.gadā, tika minēti vienīgi novecojušie ieroču veidi, un tikai 1992.gadā Irāka bija spiesta atzīt, ka viņu rīcībā ir arī bioloģiskie ieroči. Irākas uzvedība pirms 12 gadiem atgādina tagadējo — pēdējo četru mēnešu notikumus. Nekas nav mainījies!

Pagājušā gada 8.novembrī ANO Drošības padome vienbalsīgi pieņēma Rezolūciju nr.1441, konstatējot, ka Irāka vēl joprojām pārkāpj ANO Drošības padomes rezolūcijas, nav pildījusi tai uzliktās saistības un nav atbruņojusies. Rezolūcija noteica, ka Irākai tiek dota pēdējā iespēja, lai atbruņotos brīvprātīgi. Un tika uzdots par pienākumu nekavējoties pilnā apjomā aktīvi sadarboties ar ieroču inspektoriem un veicināt atbruņošanās procesu. Tika noteikts, ka starptautiskā sabiedrība nav gatava akceptēt tās noteikto prasību nepildīšanu un par to Irākai var draudēt visnopietnākās sekas. Tas bija pēdējais brīdinājums. Pieņemot šo rezolūciju, starptautiskā sabiedrība bija norūpējusies arī par to, ka Huseina rīcībā esošie masu iznīcināšanas ieroči var nonākt teroristu rokās, un iespējamie postījumi un šausmas tādā gadījumā būtu neiedomājamas.

Varu minēt tikai dažus piemērus. Piemēram, joprojām nav skaidrības par aptuveni pusotrām tonnām paralizējošās nervu gāzes VX, kuras 12 kilogrami var saindēt veselu kvadrātkilometru pilsētas teritorijas. Viens litrs Sibīrijas mēra baciļu var nonāvēt miljoniem cilvēku, un Irāka nav spējusi ticami paskaidrot, kur ir palikuši tās rīcībā bijušie 10 tūkstoši litru šīs nāvējošās vielas. Irāka ir sistemātiski pārkāpusi 16 ANO Drošības padomes rezolūcijas, kas pieprasīja atbruņošanos. Tā pārkāpa arī septiņpadsmito.

Pēc rezolūcijas nr.1441. pieņemšanas Irāka iesniedza savu ieroču deklarāciju, kas ne ar ko neatšķīrās no iepriekš — 1998.gadā iesniegtās, un arvien turpināja uzturēt savus melus par to, ka tās rīcībā nav masu iznīcināšanas ieroču. Tikai pieaugot ASV, Lielbritānijas un citu sabiedroto militārajam spiedienam, viens pēc otra atklātībā nonāca fakti par Irākas ieročiem un patieso stāvokli. Pēkšņi inspektori pārbaudot atrada 12 ķīmisko raķešu lādiņus, atklājās, ka Irākas rīcībā esošās al Samud raķetes pārsniedz atļauto sniedzamības rādiusu un tamlīdzīgi. Iesniedzot deklarāciju, Irāka tika apsolījusies pilnā apjomā sadarboties ar inspektoriem un veicināt atbruņošanos. Taču mēs bijām liecinieki kaut kam pilnīgi pretējam. Inspektori bija lūdzēju lomā, un viņiem bija jāmeklē adata siena kaudzē. Tikai divus mēnešus pēc pilnvērtīgas aktīvas un nekavējošas sadarbības solījumiem Irāka atļāva izlūku lidmašīnu lidojumus. Vēl līdz šai pat dienai inspektoriem nav izdevies brīvi intervēt zinātniekus un tehniskos darbiniekus, kas varētu sniegt informāciju par Irākas masu iznīcināšanas ieroču programmām.

Un visbeidzot, tikai tad, kad militārais kontingents Persijas līcī pārsniedza 200 000 militārpersonu, Irāka piekrita iesniegt informāciju par iztrūkstošo VX nervu gāzi, kura kārtējo reizi šajā informācijā apgalvoja, ka šāda veida ieroči tiem neesot.

Vai šo Irākas sadarbību var uzskatīt par nekavējoši pilnvērtīgu, aktīvu un brīvprātīgu? Acīmredzami, nē. Vai militārajam kontingentam būtu jāpieaug vēl desmit reizes, lai Irāka sāktu apsvērt atteikšanos no savas pašreiz pieņemtās politikas un tās rīcībā esošiem ieročiem? Acīmredzami, nē. Šis režīms nemainīsies. Šis režīms nemainīs arī savu attieksmi pret starptautisko sabiedrību kaimiņvalstīm, saviem pilsoņiem un miera procesu pasaulē.

Ja reiz Irāka patiešām būtu bijusi gatava atbruņoties, viņai bija pēdējos 12 gadus iespēja to darīt un demonstrēt. To viņa nedarīja, drīzāk cerēja, ka tāpat kā 1998.gadā izdosies sašķelt starptautisko sabiedrību. Citādi būtu grūti izskaidrot pēdējās nedaudzās piekāpšanās īsi pirms izšķirošām Apvienoto Nācijas Organizācijas Drošības padomes sēdēm. Diemžēl šoreiz zināmā mērā Irākai ir izdevies sasniegt plānoto. ANO Drošības padome tika sašķelta. Sašķelta, līdz zināmai robežai, tika arī starptautiskā sabiedriskā doma. Taču vienlaikus ceru, ka šoreiz Sadama Huseina aprēķini nav izrādījušies pareizi. Pasaule ir mainījusies, un pasaule vairs nepieļaus draudus, ka kāda diktatora masu iznīcināšanas līdzekļi varētu tikt vērsti pret kaimiņvalstīm vai pret... vai tikt nodoti starptautiskā terorisma rīcībā.

Savu atbalstu un gatavību piedalīties koalīcijā, lai atbruņoto Irāku, ir ja paudušas 45 valstis. Ir izskanējušas ziņas, ka arī Francija varētu piedalīties militārajā operācijā, ja Irāka pielietos ķīmiskos un bakterioloģiskos ieročus. Tas ir neapšaubāms solis pretī starptautiskās sabiedrības vienotībai, kuru mēs vienmēr esam atbalstījuši un apsveicam. Tas mazina Huseina režīma iespējas kārtējo reizi izvairīties no starptautiskās sabiedrības prasību izpildes. Šis ir arī pietiekami svarīgs brīdis, lai pierādītu, ka mēs neesam vis kāda gļēvulīga, maza un provinciāla valsts, kurai rūp tikai savas lokālās intereses. Sak, ja mūs neaizskar, tad mēs arī neskatīsimies, kur varbūt huligāns aizskar kādu citu vājāku. Un tad brīnīsimies, ka mums arī neviens negribēs iet palīgā, kad pašiem to vajadzēs. Pašlaik tiek izšķirts tas, kā pasaule nākotnē cīnīsies ar draudiem mieram, drošībai un demokrātijai. Par to mēs šodien balsosim — par kolektīvās drošības sistēmu pasaulē. Un es ceru, ka šis balsojums būs pozitīvs.

Starptautiskās sabiedrības spēja stāties pretī Irākas radītajiem draudiem lielā mērā noteiks to, vai mūsu bērni turpmāk dzīvos drošā pasaulē vai arī pasaulē, kurā katram pietiekoši bezkaunīgam diktatoram būs bioloģiskie, ķīmiskie un kodolieroči. Piekāpšanās šodien Sadama Huseina priekšā mudinās totalitārus režīmus tiekties iegūt arvien jaunus un jaunus masu iznīcināšanas ieročus, lai nodrošinātu savu labklājību, neaizskaramību un dominanci pār kaimiņvalstīm.

Šodien mēs nebalsosim par karu, mēs šodien balsosim par miera nodrošināšanu pasaulē, par to, ka jebkurš diktators, pat tie, kas varbūt vēl ir saglabājušies, autoritāri vai pusautoritāri režīmi nopietni sapratīs, ka viņi nevar piekopt nesodītu agresijas politiku, ka viņiem ir jārēķinās ar uzvedības normām demokrātiskajā pasaulē. Un zemeslode ir pietiekami maza, lai jebkurš šāds gadījums skartu tieši un nepastarpināti arī mūs.

Mūsdienu pasaulē drošība ir nedalāma, un valstis nespēj vienas pašas garantēt drošību. Mēs esam par drošību, un tādas mums nebija 1940. gadā. Šodien tiek izlemts jautājums arī par to, vai Latvija saņems atbalstu tai grūtos brīžos vai atkal riskēs tikt izolēta tad, kad agresors draudēs mums.

Tiem, kas apgalvo, ka iesaistīšanās šobrīd tikai palielina risku, viņi maldās, un viņiem derētu atcerēties, ka Indonēzija domāja līdzīgi. Arī viņus britu izlūkdienests brīdināja par iespējamiem terora aktiem, taču acīmredzot Indonēzijā vairākums domāja, ka neiesaistīšanās ir viņu drošības garants. Līdz notika Bali traģēdija, kas visu šo maldīgo ilūziju apgāza.

Latvijas sabiedrībai ir jāsaprot, ka šobrīd mēs nevaram stāvēt malā un cerēt, ka mūs neviens neapdraudēs, jo mēs taču paši nevienu neapdraudam. Mums jācīnās un jāmācās no vēsturiskām kļūdām. Arī pirms Otrā pasaules kara Latvija cerēja, ka lielvaru nesaskaņas to neskars, jo mēs taču nevienu neapdraudējām. Domāju, ka par šo savu kļūdu, par šo vilcināšanos noslēgt kaut vai militāru vienošanos Baltijas valstu starpā mēs esam dārgi samaksājuši un otrreiz vairs šo kļūdu neatkārtosim.

Nav taisnība, ka mazas valstis nespēj ietekmēt starptautisko politiku. Šajā sakarā gribu atgādināt, ka 1991.gadā, kad tas bija ļoti kritiski mūsu mazajai valstij, tieši cita maza valsts, Islande, bija pirmā, kas atzina mūsu neatkarību, un tūlīt pēc tam otrā bija Dānija, tādējādi paverot ceļu pārējām valstīm darīt to pašu.

Islandieši toreiz un dāņi neizvēlējās nogaidīšanas un bezdarbības politiku. Un par to mēs viņiem vienmēr būsim pateicīgi. Šoreiz ir Latvijas kārta rīkoties līdzīgi.

Runājot par mūsu sabiedrotajiem, īpaši par attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm, es gribu atgādināt, ka Baltijas valstis ASV politikā vienmēr ir tikušas uzturētas un lolotas. Un mūsu iekļaušana, vardarbīgā iekļaušana PSRS, nekad netika no ASV puses akceptēta visos 50 gados. Un tie bija morāles principi, tie bija tikumiskās... tās bija tikumiskās vērtības, kas toreiz Amerikas Savienotās Valstis mudināja rīkoties tieši tā, nevis kādas merkantilas ģeopolitiskas, politiskas intereses, kas, protams, varbūt būtu bijis izdevīgi viņiem toreiz — vienoties ar lielo, vareno Padomju Savienību, un apstākļos, kad šķita, ka tā ir mūžīga un ka Baltijas valstis de facto vienmēr tā arī pastāvēs šīs impērijas sastāvā.

Taču Amerikas Savienotās Valstis toreiz rīkojās atbilstoši saviem morāles un ētikas principiem, neatzina Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Un mēs viņiem šodien esam par to pateicīgi. Latvijas brīvība šobrīd ir, pateicoties arī viņiem lielā mērā.

Tāpat varu minēt Vācijas Federatīvo Republiku un Japānu, kur pēc amerikāņu militāras okupācijas šīm valstīm tika ļauts izstrādāt vai uzdāvināts vai palīdzēts radīt demokrātiskas konstitūcijas, un šīm valstīm tika sekmēta demokrātiska attīstība. Šodien Vācija, it sevišķi tā daļa, ko mēs pazīstam kā Rietumvāciju, un Japāna ir plaukstošas, attīstītas demokrātiskas valstis.

Lūk, piemērs, kā rīkojās demokrātiska starptautiskā sabiedrība tad, kad ir novērstas diktatora briesmas, tad, kad ir sakauta totalitāra vara, kādā veidā tiek pavērts ceļš demokrātiskai attīstībai. Arī tām muļķībām, kas varbūt te šodien izskanēs, ka te ir runa par naftu, es gribētu aizbāzt muti ar pavisam vienkāršu faktu. Ja šobrīd kādu interesētu nafta pasaules tirgū, tad vieglākais veids, kā to panākt, būtu vienkārši ļaut Irākai šo naftu tirgot. Patlaban ekonomiskā blokāde, kas ir vērsta pret Irāku, un aizliegums viņai pārdot savu naftu tiešā veidā traucē naftas pieplūdi pasaules tirgiem un tādējādi ir pretēji merkantilām interesēm. Taču diemžēl pat to naftu, ko šobrīd Irākai tiek ļauts pārdot programmā “Nafta pret pārtiku”, Irākas diktators iegūto naudu nevis dod savas zemes cilvēkiem, bērniem, zālēm, medicīnas pakalpojumiem, bet viņš to izmanto savu piļu renovācijai un ieroču programmas attīstībai. Tātad šodien, turpinot, kaut vai vienkārši turpinot Sadama Huseina režīmu, katru mēnesi mirst dēļ bada un slimībām ap 5000 cilvēku tikai tāpēc, ka viņiem nav pieejama nauda, ko savā kabatā iebāž diktators.

Tāpēc šobrīd runa ir par Latvijas iestāšanos miera, demokrātijas un starptautiskās kārtības pusē. Latvijas ārpolitikas panākumi nav automātiski garantēti tikai ar mūsu pasīvu klātbūtni kādā no starptautiskām struktūrām. Mums kā lepnai, neatkarīgai un stiprai valstij ir jārīkojas arī pašiem atbilstoši saviem morāles un ētikas ideāliem.

Esmu pārliecināts, ka Latvija šodien to arī darīs.

Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies Ministru prezidentam!

Atklājam debates. Vārds aizsardzības ministram Ģirtam Valdim Kristovskim.

Ģ.V.Kristovskis (aizsardzības ministrs). Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministru prezident! Deputāti! Kolēģi! Klātesošie! Tikko mums bija iespēja noklausīties izsmeļošu un pārliecinošu Ministru prezidenta runu. Domāju, ka tā atklāja Sadama Huseina režīma dabu un būtību un tā ietekmi uz starptautisko drošību un kārtību. Domāju, ka arī runa pamato Latvijas valsts un valdības ieņemto pozīciju ANO rezolūciju izpildes nodrošināšanas sakarā. Un gribu teikt, ka šī runa ir arī kā atbilde sabiedrotajām valstīm, kuras mūs ir uzrunājušas, kuras ir aicinājušas paust mūsu oficiālo pozīciju. Un tieši šī oficiālas pozīcijas paušana ir Saeimas atbildībā. Un tas nozīmē, ka šodien ir pienācis tas laiks, kad arī deputātiem būs savs redzējums jāsaka un jāpauž pārliecība un atbalsts vai vērtējums valdības izteiktajai pozīcijai un viedoklim.

Es nācu priekšā kā aizsardzības ministrs un tāpēc runāšu par diviem aspektiem: par vispārējo ārējo un iekšējo politisko gaisotni, par argumentiem un noteikti arī par saviem personīgajiem motīviem.

Taču otrs manas uzrunas uzdevums ir runāt par Latvijas militārajām spējām, drošības jautājumiem Irākas operācijas kontekstā. Jāsaka, ka būt aizsardzības ministram šādā situācijā nav viegli, tāpat kā valdības vadītājam, ārlietu ministram, jo šajās dienās mums ir ne tikai jāatbild uz žurnālistu jautājumiem, noteikti saviem tuviniekiem, paziņām, bet arī jābūt pārliecinātiem par to darbu, ko mēs darām. Un šis ir jautājums par mūsu pienākumiem un arī par mūsu atbildību. Atbildību laikā, kad tuvākajās stundās vai dienās sāksies militāra rakstura darbība kādā no pasaules zemēm. Un šie triecieni tiks vērsti pret militāriem objektiem. Es gribētu uzsvērt: militāriem objektiem, iepretim visam tam, ko, iespējams, arī šeit, šodien centīsies sabiedrībai skaidrot, piesauks mazus bērnus un nevainīgus cilvēkus.

Šis ir izšķirošs laiks starptautiskajai drošībai. Un es domāju, ka mums tas ir jāapzinās. Daudz ir runāts par Eiroatlantisko drošības telpu. Jā, arī šis ir izšķirošs laiks Eiroatlantiskajai drošības telpai. Šis ir izšķirošs laiks kolektīvās aizsardzības principu jēgai un saturam. Un gribu teikt, ka šis ir izšķirošs laiks Amerikas Savienoto Valstu un citu vadošu valstu savstarpējām attiecībām un ietekmei uz pasaules nākotnes procesiem. Šis ir izšķirošs laiks arī Irākas nākotnei.

Un gribu teikt, ka arī Latvijai noteikti tās stabilitātei, drošībai un nākotnes izredzēm šis ir izšķirošs laiks. Tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam kļūdīties savā izvēlē, veidojot Latvijas pozīciju vai nu aktīvu, vai arī nogaidošu. Un tieši Irākas atbruņošanas sakarā. Mūsu rīcībai vai bezdarbībai ir un būs tālejošas sekas. Šis ir mūsu tālredzības un šis ir arī mūsu gribas laiks. Arī pārliecības un ticības laiks. Mūsu mērķis un vienīgā iespēja ir starptautiskā drošība. Tā sasniedzama pašreiz tikai ar aktīvu, nevis pasīvu nostāju.

Valdība, es atļaujos teikt, mēs esam izvēlējušies vienīgo Latvijas ģeopolitiskajai situācijai atbilstošo rīcības un pasākumu modeli. Jā, mēs esam ilgi uz to gājuši, tas ir, kolektīvo drošību NATO sastāvā. Šodienas sarunas kontekstā skan nedaudz paradoksāli. Taču tieši mazās valstis un Latvija ar līdzīgu vēsturisko pieredzi, ar pieredzi par neatgūstamiem zaudējumiem, okupāciju un pret mums vērsto noziegumu rezultātā ir ieinteresētas efektīvas, rīcībspējīgas, kolektīvās Eiroatlantiskās drošības sistēmas saglabāšanā.

Mūsu pozīcija ir ne tikai vēršanās pret diktatoru Sadamu Huseinu kā cilvēku, kā vadītāju ar diktatoriskām tieksmēm, bet vēlme un iestāšanās par Eiropas drošības, vienotības un rīcībspējas saglabāšanu.

Un nevar neredzēt to, ka tieši Amerikas Savienotajām Valstīm ir bijusi, ir un arī būs turpmāk milzīga loma tieši Eiropas vienotības tiešā vai arī netiešā sekmēšanā. Tāpēc Latvijai un tās sabiedrībai tālredzīgi jāparedz notikumu gaita. Ne tikai Irākas atbruņošanas pasākumu laikā, bet arī pēc to pabeigšanas un aktīvās karafāzes darbības pāriešanas Irākas demokratizācijas posmā. Runa ir par pēckara situāciju, par tālāko partnerību un par tālākajām izredzēm.

Ja mēs nostājamies pasīvā pozīcijā vai atkāpjamies no tās, Latvija nebūs ieguvēja ne savai drošībai, ne nākotnes izredzēm. Pasivitātes dēļ Latvija netiks cienīta vairāk to valstu vidū, kas jau šodien ar iecietību un arī pasīvi noraugās uz to, kā viena mūsu lielvalsts kaimiņos pret mums nekaunīgā veidā piemēro ekonomiskas dabas spiedienu vai arī nebeidz diskreditēt Latviju, apsūdzot starptautiski neesošu cilvēktiesību jautājumos. Pasivitātes rezultātā mēs varam zaudēt to sabiedroto, kas konsekventi iestājās par Latvijas neatkarību un veicināja tās atgūšanu, tas ir, varam zaudēt Amerikas Savienoto Valstu atbalstu kā Latvijas drošības un attīstības garantu.

Cienījamie Saeimas deputāti! Ministru prezident! Kolēģi! Lēmuma projektam ar manu pavadrakstu ir pievienots paskaidrojuma raksts par šī lēmuma militārajiem aspektiem. Par Latvijas militārajām spējām gadījumam, ja Saeima izšķiras par atbalstu Latvijas līdzdalībai Irākas atbruņošanas starptautiskajos pasākumos.

Es jums minēšu dažus no veiktajiem pasākumiem, ar ko Aizsardzības ministrijai, Nacionālo bruņoto spēku vadībai jau agrāk ir bijis jāsaskaras, lai mēs būtu gatavi izšķirošā brīdī paust savu pozīciju atbildīgi un pamatoti. Pašreiz Amerikas Savienoto Valstu bruņoto spēku centrālajā pavēlniecībā atrodas mūsu sakaru virsnieks, kura uzdevums ir nodrošināt sekmīgu un pārdomātu plānošanas procesu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības vai vienību dalības Irākas atbruņošanās operācijas īstenošanas gadījumā. Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības netiks iesaistītas Irākas atbruņošanas operācijas kaujas darbības fāzē. Liela iespējamība ir, ka Latvijas dalība varētu notikt miera nodrošināšanas un sabiedroto spēku atbalsta pasākumos. Latvija ir izvērtējusi savas pašreizējās izredzes un militārās spējas un Irākas atbruņošanas operācijai piedāvā arī atsevišķas vienības.

Šodienas lēmums dos iespēju ASV bruņoto spēku centrālai pavēlniecībai, kas vada un koordinē pašreizējo un arī turpmāko operāciju sagatavošanu, rēķināties ar Latvijas iespējamo pienesumu. Un šeit es gribētu uzsvērt, ka mēs runājam par jau sasniegtām spējām sapieru, atmīnēšanas darbu veikšanai, par militāriem mediķiem, medicīniskā atbalsta sniegšanai koalīcijas spēku karavīriem un civiliedzīvotājiem. Mēs runājam par militārajiem policistiem vai atsevišķu uzdevumu vienības vadu kārtības uzturēšanai, un arī par vienību, kura var sniegt atbalstu lidostas vai bāzu funkciju nodrošināšanai un kārtības uzturēšanai. Kā redzam, tad mūsu piedāvājums nesaistās ar tiešu darbību militārā frontē, un gribu teikt, ka, ja militārā darbība sāksies tuvākajās stundās vai dienās, tad, protams, ka mums ir jāsaprot, ka mēs nevaram iesaistīties šajās operācijās, jo vienkārši tās ir plānotas bez mūsu līdzdalības.

Taču tajā pat laikā mums ir jāapzinās tas, ka šodienas Saeimas lēmums parādīs mūsu gribu, mūsu atbildību un mūsu spēju nenodrebēt, bet stingri stāvēt tajās situācijās, kad militārs spēks diemžēl ir vienīgais un pēdējais risinājums.

Gribu teikt, ka Latvijas vienību līdzdalība tātad joprojām nav skaidra, taču mums tas ir jāpasaka, lai ar mums varētu rēķināties. Un tuvākais iespējamais laiks ir divi mēneši, varbūt vēl ilgāks laiks. Un tas ir atkarīgs no tā, kāda no mūsu vienībām varētu tikt izmantota nākamajās tālākajās darbībās Irākā.

Gribu vērst uzmanību vēl uz vienu būtisku faktu, ka mūsu līdzdalība ir paredzēta vai ir plānojama tikai esošā aizsardzības budžeta ietvaros, tāpēc arī runāt par saprāta robežas trūkumu mūsu līdzdalībai nav ne mazākā pamata.

Starptautiskajās operācijās piedalīsies Latvijas Nacionālo bruņoto spēku profesionāli sagatavoti karavīri un saskaņā ar brīvprātības principu.

Mūsu uzdevums un pienākums, un arī atbildība ir nosūtīt Irākas atbruņošanas starptautiskajās operācijās tikai tādas vienības, kuras ir sagatavotas, kuras ir savietojamas ar partnera militārajām vienībām un dienestiem, kuras ir atbilstoši ekipētas tai iespējamai apdraudētības un riska pakāpei, kura ir iespējamā Irākas konflikta zonā.

Cienījamie kolēģi! Saeimas deputāti! Ministru prezident! Saeimas priekšsēdētājas kundze!

Es domāju, ka mēs esam uzklausījuši daudz un dažādus vērtējumus par to, kādas ir mūsu militārās spējas un kāpēc būtu jāpiedalās, gan aizvadītajās dienās, gan arī agrāk. Gribu vēlreiz vērst jūsu uzmanību uz to, ka nevietā ir tās izsmējīgās piezīmes, kuras par Latvijas karavīriem, to ekipējumu un bruņojumu izsaka neinformēti, nezinoši vai Latvijas intereses noliedzoši cilvēki.

Vēlos uzsvērt vēlreiz, ka Latvijas valdība, Latvijas politiķi un Latvijas karavīri ir izvēles priekšā. Mūsu apņēmība ir izvēlēties pašreiz iet taisnāko un tālredzīgo ceļu pasaules un tautu, valstu attiecību procesos vai arī noliegt to.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Vārds ārlietu ministrei Sandrai Kalnietei.

S.Kalniete (ārlietu ministre). Cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministru prezidenta kungs! Kolēģi, godātie deputāti!

1998.gada 19.februārī Saeimā notika sēde, un darba kārtībā atkal bija viens jautājums: jautājums par Latvijas iesaistīšanos Irākas atbruņošanā. Ir pagājuši pieci gadi un viens mēnesis. Un mēs atkal šodien par to runājam. Toreiz izdevās izvairīties no bruņotas iejaukšanās, jo pēdējā brīdī, redzot starptautiskās sabiedrības absolūto vienotību, Irākas diktators piekrita ANO ieroču inspektoru ielaišanai savā valstī. Taču tas netraucēja pēc neilga laika ANO ieroču inspektorus izraidīt, un kopš tā laika līdz pat iepriekšējā gada decembrim nebija nekāda priekšstata, kādas programmas un cik lielā apjomā Irāka attīsta, kādi tās rīcībā ir masu iznīcināšanas līdzekļi un kādā veidā šie masu iznīcināšanas līdzekļi izplatās teroristu grupējumu virzienā. Ja pirms 12 gadiem, ja pirms 5 gadiem starptautiskā sabiedrība būtu apņēmīgi rīkojusies, tad šodien mums nebūtu atkal pie šī jautājuma jāatgriežas.

Ministru prezidents un aizsardzības ministrs jau ļoti plaši analizēja esošo situāciju un tos morālos motīvus, kas mums uzliek pienākumu pieņemt lēmumu, iesaistoties šajā koalīcijā, ko veido mūsu partneri — Amerikas Savienotās Valstis, Lielbritānija. Par savu atbalstu koalīcijas veidošanā ir paziņojušas vairāk nekā 30 valstis, starp tām Austrālija, Čehija, Dānija, Dienvidkoreja, mūsu kaimiņvalstis — Igaunija un Lietuva, Islande, Itālija, Japāna, Nīderlande, Polija, Spānija. Es šo sarakstu vēl varētu turpināt.

Kā tad ir risinājušies pēdējie notikumi? Es tos atsvaidzināšu jūsu atmiņā.

Tātad 16.martā Azoru salās sanāca četru valstu vadītāji — ASV, Portugāles, Spānijas un Lielbritānijas. 17.martā ANO Drošības padome nespēja vienoties par jaunas rezolūcijas pieņemšanu, jo dažas no pastāvīgajām padomes dalībvalstīm paziņoja par iespējamo veto pielietošanu — Francija un Krievija. Es gribētu teikt, ka šī ir pirmā reize, kad Francija vai kāda cita sabiedrotā valsts paziņo par gatavību izmantot veto tiesības pret savu sabiedroto. Tas ir nebijis gadījums.

Un tādēļ tika pieņemts lēmums — atteikties no neveiksmīgajiem un neauglīgajiem mēģinājumiem apvienot vienā balsī starptautisko sabiedrību un rīkoties kopā ar tām valstīm, kas ir gatavas apņēmīgi šo ieilgušo sastrēgumu starptautiskajās attiecībās atrisināt. Prezidents Bušs 17.martā pulksten 3.15 pēc Latvijas laika izvirzīja ultimātu Sadamam Huseinam un viņa dēliem: 48 stundu laikā atstāt Irāku. Šis ultimāts iztek nākošajā naktī pulksten 3.15.

18.martā Sadams Huseins ultimātu noraidīja. Tātad jebkuras cerības, ka atbruņošanās varētu notikt mierīgā ceļā, līdz ar to vairs nepastāv.

Kā jūs zināt, tad Bagdādi ir atstājušas vēstniecības, Bagdādi ir atstājušas arī sabiedrisko organizāciju... starptautisko organizāciju pārstāvji... pārstāvības.

Pāris vārdi par ANO rezolūcijām un par koalīcijas partneru tiesībām rīkoties saskaņā ar starptautisko likumdošanu. Es atsaukšu jums atmiņā notikumus, kas notika 1990.gadā, kad mēs vēl atradāmies Padomju Savienības sastāvā. Tad tika pieņemta rezolūcija ar numuru 660, un šeit es citēju, “kas pilnvaroja valstis lietot visus nepieciešamos līdzekļus, lai apstiprinātu un īstenotu rezolūciju un visas attiecīgās sekojošās rezolūcijas un atjaunotu starptautisko mieru un drošību reģionā”. Uz šī dokumenta pamata arī starptautiskā koalīcija varēja atbrīvot Kuveitas teritoriju. “Visi nepieciešamie līdzekļi” — ar to parasti saprot arī militāra spēka lietošanu. Šī rezolūcija ir vēl arvien spēkā, jo pamiers Irākā tika noslēgts tikai tad, kad ANO Drošības padome pieņēma nākamo rezolūciju, Irāka to apņēmās pildīt. Un šajā rezolūcijā Irāka apņemas pilnībā atbruņoties un iznīcināt visus tās rīcībā esošos masu iznīcināšanas līdzekļus. Šī rezolūcija arī ir spēkā vēl arvien šodien. Kopš 1990.gada ir pieņemtas pavisam 17 rezolūcijas par Irākas jautājumu. Un pēdējā no tām nr.1441 atkal aicina Irāku labprātīgi, pilnīgi un tūlītēji sadarboties ar ANO ieroču inspektoriem un atbruņoties.

Es atceros ANO ieroču inspektoru 2.ziņojumu, kurā Hanss Blikss teica: “Ja Irāka patiesi vēlētos ar mums sadarboties, tad konstatēt to, vai Irākas rīcībā ir masu iznīcināšanas ieroči, tas būtu tikai nedēļas jautājums.” Pēc viņa vārdiem nepārprotami ir skaidrs, ka Irākas atklātība nebūt inspektoru darbam nav palīdzējusi. Ja arī soli pa solim ir izdevies arvien jaunus un jaunus ieroču veidus atrast, tad galvenokārt tāpēc, ka pie Irākas robežām koncentrējas 250 000 vīru karaspēks, kas galvenokārt ir no ASV un Lielbritānijas.

Tas lēmums, ko Saeimas deputātiem šodien ir jāpieņem un ko vakar pieņēma Latvijas valdība, ir saistīts ar Latvijas ārpolitikas ilglaicīgām interesēm. Tas ir saskaņā ar tām ārlietu un nacionālās drošības koncepcijām un Latvijas ārpolitikas pamatvirzieniem, tādiem, kādus tos Saeima ir savulaik apstiprinājusi.

Es vēlētos īsi pakavēties par mūsu lēmuma iespaidu uz dažām citām ārpolitikas jomām, kas ir ļoti nozīmīgas Latvijai. Tātad vispirms — Eiropas Savienība. Latvijas integrācija Eiropas Savienībā. Man bieži tiek uzdots jautājums: “Bet kādēļ Latvija nevarētu pievienoties Eiropas pozīcijai? Kādēļ mēs tik viennozīmīgi atbalstām Amerikas Savienotās Valstis?” Un vienmēr es esmu atbildējusi: Latvija neatbalsta Amerikas Savienotās Valstis. Latvija neatbalsta Eiropas Savienību. Latvija atbalsta to, lai Irāka tiktu atbruņota. Un šajā jautājumā vienotas ir visas Eiropas valstis, kā arī pārējās demokrātiskās valstis.

Jūs atceraties, ka janvāra beigās parādījās presē 8 Eiropas valstu vadītāju vēstule. Vēlāk, 5.februārī, deklarāciju pieņēma Viļņas desmitnieks, un tikai 17.februārī beidzot, pēc ilgām diskusijām, Eiropas Savienība izstrādāja savu vienotu pozīciju Irākas krīzes jautājumā. Līdz tam katrai Eiropas Savienības dalībvalstij bija sava un atšķirīga pozīcija. Šī 17.februāra pozīcija gan pēc sava burta, gan pēc gara vārds vārdā atbilst tam, ko Viļņas desmitnieka valstis jau kopīgi vienojās paust 5.februārī.

Kas tad ir Latvijas nostājas pamatā? Tātad vispirms mūsu vēlēšanās novērst draudus starptautiskajam mieram un drošībai, stiprināt ANO autoritāti un starptautisko tiesisko kārtību un ļoti būtiski veicināt Eiropas un ASV vienotību. Tas ir viens no Latvijas centienu un rūpju jautājumiem, jo, redzot tās diskusijas, kas izvērtās transatlantiskās organizācijas ietvaros par Turcijas lūgumu — sākt tās aizsardzības plānošanu, un to laiku, kas bija sabiedrotajiem nepieciešams, lai pieņemtu vienotu lēmumu, mēs vēl jo vairāk pārliecinājāmies, cik ārkārtīgi liela nozīme ir Amerikas Savienoto Valstu klātbūtnei šeit, Eiropas kontinentā. Un arī turpmāk mūsu viena no būtiskākajām interesēm ir, lai šī klātbūtne šeit kā drošības garants vienmēr saglabātos.

Bieži es esmu arī atbildējusi uz jautājumu, kas notiks ar Apvienoto Nāciju Organizāciju pēc tam, kad Irākas krīze būs beigusies. Neapšaubāmi, ka ANO loma nemazināsies. Gluži otrādi. Apvienoto Nāciju pārziņā būs Irākas atveseļošana, demokrātiskās iekārtas izveide Irākā, Irākas opozīcijas iesaistīšana valsts pārvaldē. Tie paši procesi, kas pašlaik norit arī Afganistānā. Un šajā sakarā es gribētu nocitēt vienu no rindkopām no četru līderu deklarācijas, kas tika pieņemta Azoru sammitā, kur tiek runāts par to, kāda būtu Apvienoto Nāciju loma turpmākajā posmā.

Tātad: “Mēs plānojam strādāt ciešā sadarbībā ar starptautiskajām institūcijām, tajā skaitā ar Apvienotajām Nācijām, ar mūsu sabiedrotajiem un partneriem, un ar divpusējiem donoriem. Ja šis konflikts notiks (tātad runāts ir vēl svētdien, trīs dienas pirms mūsu šodienas debatēm), mēs plānojam pieņemt steidzamības kārtā Apvienoto Nāciju Drošības padomē rezolūcijas, kas apstiprinātu Irākas teritoriālo vienotību, kas nodrošinātu ātru humanitārās palīdzības piegādi, kā arī nostiprinātu piemērotu pēc konflikta administrāciju Irākā. Mēs arī piedāvāsim, lai Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāram tiktu dotas pilnvaras steidzamības kārtā nodrošināt visas nepieciešamās humanitārās vajadzības Irākas tautai un lai turpinātos nepārtraukta darbība programmai “Pārtika pret naftu””.

Divpadsmit gadu garumā starptautiskā sabiedrība ir mēģinājusi panākt, lai Irāka pildītu Apvienoto Nāciju Drošības padomes rezolūcijas. Šie pūliņi ir izrādījušies neveiksmīgi. Diplomātiskie līdzekļi šodien ir izsmelti, un es gribu vēlreiz uzsvērt, ka par to ir atbildīgs tikai un tikai Sadams Huseins un viņa režīms.

Kā topošajai NATO dalībvalstij Latvijai ir ļoti svarīgi, lai neviena diktatūra pasaulē nevarētu atļauties ignorēt Apvienoto Nāciju Drošības padomes lēmumus, lai turpinātu nostiprināties tā sadarbības saite, kas pastāv starp Eiropu un Ziemeļameriku. Latvija, esmu pārliecināta, darīs visu, kas ir nepieciešams, lai mēs būtu līdzvērtīgi partneri šajā grūtajā brīdī mūsu sabiedrotajiem.

Es vēlreiz vēlos atgriezties, cienījamie deputāti, pie tā lēmuma, kas tika pieņemts 1998.gada 19.februārī. Toreiz Saeima nobalsoja: 65 — par, 5 — pret, atturējās — 2. Un es nosaukšu to deputātu uzvārdus, kas toreiz balsoja “par” un kuri ir arī 8.Saeimas deputāti. Indulis Emsis, Aleksandrs Kiršteins, Māris Grīnblats, Jānis Straume, Anna Seile, Pēteris Tabūns, Dzintars Ābiķis, Jānis Lagzdiņš, Ēriks Zunda, Dainis Turlais, Andrejs Naglis, Paulis Kļaviņš. Jums ir jāpieņem atbildīgs, valstiski nozīmīgs lēmums, kam būs ilglaicīgas sekas Latvijas drošībai, Latvijas ārpolitikai. Es lūdzu jūs to pieņemt! Paldies!

Sēdes vadītāja. Deputāts Edgars Jaunups.

E.Jaunups (JL). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, Ministru prezident! Godājamie kolēģi un cienījamās kolēģes!

Turpinot diskusiju par šodien Latvijai priekšā stāvošajām divām alternatīvām, proti, pievienošanās starptautiskās sabiedrības koalīcijai tās centienos atjaunot starptautisko mieru un drošību vai neizlēmīgi noskatīties uz notiekošo no malas, kā juridiskās komisijas loceklis gribētu vērst jūsu uzmanību uz šīs lietas juridiskajiem aspektiem.

ANO statūtu 7.nodaļa piešķir ANO Drošības padomei tiesības pilnvarot valstis veikt tādus militārus pasākumus, kas varētu būt nepieciešami starptautiskā miera un drošības atjaunošanai. Irākas gadījumā ANO Drošības padome šādu soli spēra pēc Irākas iebrukuma Kuveitā 1990.gadā.

Tā Drošības padomes rezolūcijas nr.678 2.punkts pilnvaroja valstis, es citēju, “lietot visus nepieciešamos līdzekļus, lai apstiprinātu un īstenotu rezolūciju nr.660 un visas attiecīgās sekojošās rezolūcijas, lai atjaunotu starptautisko mieru un drošību reģionā”. Citāta beigas.

Gan toreiz, gan arīdzan tagad starptautiskā sabiedrība ar vārdiem “visi nepieciešamie līdzekļi” saprot arī militārā spēka lietošanu. Pēc Kuveitas atbrīvošanas Drošības padome pieņēma rezolūciju nr.687, kurā tajā skaitā tika definēti pasākumi, kuri ir jāveic Irākai, lai atjaunotu starptautisko mieru un drošību. Šīs prasības pieņemšana no Irākas puses tika noteikta kā formāla pamiera priekšnoteikumi. Prasības ietvēra visu Irākas arsenālā esošo masu iznīcināšanas ieroču likvidēšanu un atteikšanos no to turpmākas ražošanas, kā arī bezierunu sadarbību ar starptautiskajiem ieroču inspektoriem. Jāuzsver, ka rezolūcija nr.687 neatcēla rezolūcijā nr.678 ietverto spēka lietošanas pilnvarojumu, bet vienīgi atlika tā izmantošanu, apstiprinot, ka pilnvarojums paliek spēkā, līdz kamēr Irāka izpildīs pamiera priekšnoteikumus.

Tādējādi spēka lietošanas pilnvarojums varēja tikt izmantots jebkurā laikā, kad vien ANO Drošības padome atzītu, ka Irāka pārkāpj rezolūcijas nr.687 noteikumus, proti, atbruņošanās saistības.

Lai gan gandrīz 12 gadi ir pagājuši, kopš tika pieņemta rezolūcija nr.687, Irāka nekad nav izpildījusi starptautiskās sabiedrības leģitīmās prasības. Šajā laikā Drošības padome vairākkārt ir nosodījusi Irāku par starptautisko saistību neizpildi un ir pieņēmusi vairākas rezolūcijas šajā sakarā.

1993. un 1998.gadā ar rezolūcijas nr.678 atjaunoto pilnvarojumu koalīcijas valstis veica atsevišķus militārus pasākumus, kas vērsti uz draudu starptautiskajam mieram un drošībai novēršanu.

2002.gada 8.novembrī Drošības padome vienbalsīgi pieņēma rezolūciju nr.1441, kuras preambulā tā tieši atsaucās uz rezolūciju nr.678, vēlreiz apstiprinot tās spēkā esamību. Rezolūcijā nr.1441 Drošības padome arī apstiprināja draudu starptautiskajam mieram un drošībai esamību, ko rada Irākas nepārtrauktie un apzinātie rezolūciju pārkāpumi. Šīs rezolūcijas 1.punktā Drošības padome atzina, ka Irāka, es citēju, “ir pārkāpusi un joprojām pārkāpj”, citāta beigas, rezolūcijā nr.687 un citās attiecīgajās rezolūcijās noteiktās saistības. Vārdu “ir pārkāpusi un joprojām pārkāpj” lietošana šajā rezolūcijā ir ārkārtīgi nozīmīga, jo tieši šādus vārdus lietoja Drošības padome, izmantojot rezolūcijā nr.678 noteikto spēku lietošanas pilnvarojumu 90. gados.

Tomēr rezolūcija nr.1441 neparedz automātisku spēka lietošanu. Proti, Drošības padome neparedzēja automātiska spēka lietošanas pilnvarojuma izmantošanu. Rezolūcija piedāvāja Irākai pēdējo iespēju izpildīt savas saistības, pretējā gadījumā, es citēju: tā saskarsies ar nopietnām sekām, ja turpinās pārkāpt savus pienākumus.

Kopš rezolūcijas nr.1441 pieņemšanas Drošības padome Irākas lietu ir skatījusi regulāri. Ir acīmredzami, ka Irāka kopš tā laika nav izpildījusi savas atbruņošanās saistības. Tas izriet arī no ieroču inspektoru ziņojumiem.

Un, lai kādas viedokļu atšķirības nepastāvētu arī ANO Drošības padomē, neviena no ANO Drošības padomes loceklēm nav apstrīdējusi faktu, ka Irāka turpina apzināti pārkāpt savus pienākumus. Pie tam rezolūcija nr.1441 uzlika pierādīšanas pienākumu uz Irāku, proti, tieši Irākai ir jāpierāda, ka tā izpilda savas atbruņošanās saistības.

Tādējādi Irāka nav izmantojusi starptautiskās sabiedrības tai sniegto pēdējo iespēju un turpina pārkāpt atbruņošanās saistības, kuru izpildi nu jau 12 gadus Drošības padome ir uzskatījusi par nepieciešamu starptautiskā miera un drošības atjaunošanai. Nav jābūt starptautisko tiesību ekspertam, lai saprastu, ka pēdējā iespēja nenozīmē priekšpēdējo un nopietnas sekas nenozīmē vēl vairāk ieroču inspektoru vai jaunas rezolūcijas. Šajos apstākļos rezolūcija nr.678 paredzēja spēka lietošanas pilnvarojuma izmantošanu, izmantošana, bez šaubām, ir leģitīma.

Jāsaka, ka pie šāda pat juridiska slēdziena ir nonācis gan britu tieslietu ministrs, gan Nīderlandes, gan citu valstu valdības.

Pieņemot lēmumu par pievienošanos nu jau 45 valstu koalīcijai tās centienos atjaunot starptautisko mieru un drošību, mēs nekādā gadījumā nenostājamies pret starptautisko tiesību prasībām un garu. No morāles viedokļa mēs tiecamies pēc starptautisko tiesību augstākajiem mērķiem. Mums nebūtu tik daudz jātirzā notikumi, piemēram, Ņujorkā, cik mums būtu svarīgi pievērsties situācijai Irākā, jo vairāk nekā 20 pēdējos gadus Irākā tiek īstenots genocīds. Latvija ir konvencijas “Par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu” dalībvalsts, un mūsu pienākums ir apturēt genocīda noziegumus pasaulē un panākt vainīgo sodīšanu. Irākas līderis Huseins ir sistemātiski nogalinājis un spīdzinājis arābus, kurdus, asīriešus. Vairāk nekā 4 miljoni irākiešu ir pametuši Irāku. Huseins ir atbildīgs par daudzu simtu tūkstošu Irākas pilsoņu nāvi. Salīdzinot ar Huseinu, Miloševičs ir amatieris. Un tomēr Miloševičs šodien atrodas ieslodzījumā, tai skaitā ar Latvijas Republikas atbalstu. Kā nācijai, kas pati ir piedzīvojusi genocīdu un etnisku represīvu politiku, mums būtu jābūt skaidrai apziņai par totalitāra režīma upuru tiesībām, kādas tās ir un kādām tām būtu jābūt. Ir jāapzinās, ka vēl pirms gadsimta pastāvošā tradicionālā situācija, kad suverēnu valstu vadītāji varēja brīvi izmantot savus iedzīvotājus, pat spīdzinot un nogalinot tos, ir mainījusies. Militārie pasākumi Kosovā, Miloševiča nodošana tiesai, jaunizveidotā Starptautiskā krimināltiesa, kā arī Genocīda un spīdzināšanas novēršanas konvencija starptautiskajās tiesībās ir radījušas plašākas pilnvaras intervencei cilvēktiesību vārdā.

Nobeigumā es jums gribētu atgādināt notikumus saistībā ar 1993.gadā pret Irāku veiktajiem militārajiem pasākumiem. Nākamajā dienā pēc britu un Amerikas Savienoto Valstu veiktajiem militārajiem pasākumiem toreizējais ANO ģenerālsekretārs Butross Butross Gali paziņoja (es citēju): “Vakardienas militārie pasākumi un militārie spēki, kas veica šos pasākumus, pamatojoties uz rezolūciju nr.678, ir saņēmuši ANO Drošības padomes pilnvarojumu, un uzbrukuma pamatojums bija rezolūcijā nr.687 noteikumu pārkāpumi no Irākas puses. Tādējādi kā ANO ģenerālsekretārs es varētu teikt, ka šīs darbības ir veiktas un atbilst ANO Drošības padomes rezolūcijām un ANO Statūtiem.

Tāpat jūs atceraties līdzīgu situāciju ar Saeimas balsojumu 1998.gadā. Daudzi no jums arī bija šajā pašā plenārsēžu zālē, kad Saeima izteica atbalstu starptautiskajai koalīcijai.

Pieņemot šodien lēmumu, es aicinu jūs izvērtēt, kas tad īsti ir mainījies kopš 1993. un 1998.gada militārajām operācijām. Ir acīmredzami, ka mainījies ir vienīgi tas, ka kopš tā brīža ir pieņemtas vēl vairākas rezolūcijas, kurās tiek atzīta Irākas saistību neizpilde. Starptautiskās sabiedrības prasības un tiesības nav mainījušās, un vēl acīmredzamāka ir kļuvusi Sadama Huseina nevēlēšanās izpildīt starptautiskās sabiedrības leģitīmās prasības, kas vērstas uz starptautiskā miera un drošības atjaunošanu.

Es aicinu jūs šodien atbalstīt valdības iesniegto lēmuma projektu! Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāte Ina Druviete.

I.Druviete (JL). Cienījamais Prezidij un godājamie kolēģi! Es šodien uzrunāšu galvenokārt tos, kam starptautiskās drošības apdraudējums vēl neliekas pietiekami liels arguments militāru akciju uzsākšanai pret Irāku. Es uzrunāšu galvenokārt tos, kuru dvēselei un sirdij varbūt tuvākas būs tautu tiesības, un mēģināšu sniegt dažus argumentus tam, ka Sadama Huseina totalitārais režīms vēršas ne tikai pret starptautisko drošību, bet arī pret pašas Irākas tautu. Runa nebūs tikai par kurdu tiesībām, runa būs gan par Irākas turkmēņu, gan par asīriešu, gan arī par citu tautu tiesībām. Neminēšu arī visiem zināmo genocīdu pret kurdiem 1988.gadā, kā arī masu iedzīvotāju pārvietošanas no reģioniem, kas ir bagāti ar naftu.

Irākā pastāv tā sauktais lienošais genocīds, un dažas no tā pazīmēm droši vien labā atmiņā būs arī Latvijas iedzīvotājiem.

Premjerministrs savā uzrunā jau pieminēja šo arabizācijas kampaņu. Atšifrēsim, ko tas nozīmē. Kurdi un kurdu valoda pieder pie pavisam citas grupas nekā arābu valoda, kurdi ir indoeiropieši, tāpat latvieši, krievi, vācieši un poļi. Asīrieši ir sena semītu tauta. Tātad ģenētiskās un lingvistiskās saknes ir pilnīgi atšķirīgas no arābu saknēm. Un lūk, Irākā sistemātiski, un it īpaši kopš 1997.gada, notiek piespiedu tautības maiņa, ko eifemistiski sauc par tautības korekciju. Citu tautību Irākas iedzīvotāji tiek aicināti reģistrēties kā arābi. Bez viņu piekrišanas arābu tautība tiek piešķirta jaundzimušiem bērniem. Nav iespējams stāties laulībā vai arī iegūt nekustamo īpašumu, ja kurdi, asīrieši vai turkmēņi brīvprātīgi nepiekrīt skaitīties par arābiem.

Otrkārt. Piespiedu iesaistīšana valdošajā politiskajā partijā. Atteikšanās gadījumā seko represijas.

Treškārt. Piespiedu rekrutēšana militārajos spēkos. Piemēram, kaut vai spēkos, kas apsargā Irākas diktatoru Sadamu Huseinu.

Ceturtkārt. Informantu savervēšana. Arī pazīstama parādība. Līdz ar to sanaidojot šo tautu pārstāvjus.

Sestkārt. Represijas pret ģimenēm, kuru locekļi dzīvo Kurdistānas apgabalos. Vārdu sakot, nepārtraukts fizisks un morāls terors, kas, protams, atsauc atmiņā notikumus nesenā laikā arī mums labi zināmā reģionā.

Protams, mēs varam teikt: nu un, tā ir katras valsts iekšējā lieta. Bet tādā gadījumā arī mums būtu jābeidz pasaules sabiedrībai atgādināt par tās pasivitāti aizvadīto 50 gadu laikā. Tādā gadījumā arī mums būtu jāatmet cerības, ka vajadzības gadījumā nepieciešamo aizstāvību varētu saņemt arī mēs.

Tādēļ es aicinu ieklausītos arī šajos argumentos, kas varbūt dažiem palīdzēs izšķirties par atteikšanos no pasīvas malā stāvēšanas!

Sēdes vadītāja. Vai deputātam Sokolovskim pietiks 8 minūtes? Lūdzu! Nākamais debatēs pieteicies deputāts Juris Sokolovskis.

J.Sokolovskis (PCTVL). Godājamie Ministru kabineta locekļi! Augsti cienījamā priekšsēdētājas kundze! Godātie kolēģi! Es ceru, ka zālē nav naivu cilvēku, kuri patiešām tic, ka šī topošā kara mērķis ir demokrātijas ieviešana Irākā. Mēs esam pieauguši cilvēki, un visi redzam, ka karš ir vajadzīgs ASV, lai pakļautu sev ar naftu bagātu zemi un paceltos pāri pār Eiropas valstu uzņēmumiem un Eiropas valstu interesēm. Tie cilvēki, kuri atbalsta karaspēka sūtīšanu uz karu, to skaidri saprot. Tāpēc lūdzu neliekuļot pašiem sev.

Mūsu valdība pēkšņi ir nolēmusi piedalīties šajā visai apšaubāmajā operācijā, sūtot amerikāņiem palīgā uz Irāku mediķus un sapierus. Tas nozīmē, ka kareivīgā Latvijas valdība skaidri saprot, ka pēc kara sagrautā valstī — Irākā paliks izpostīta zeme un daudz nogalināto un jau invalīdu.

Cienījamie kolēģi! Iedomājieties tikai. Šajā momentā, kad mēs ar jums šeit spriežam, šie Irākas iedzīvotāji ir dzīvi, bet pēc dažām dienām, pēc tam, kad sāksies karš, viņus nogalinās kāda amerikāņu bumba. Padomāsim par to, lūdzu!

Par kādas demokrātijas nodrošināšanu Irākas tautai varētu šeit būt runa? Nogalinātiem cilvēkiem demokrātija nav vajadzīga. Uzdosim sev jautājumu — kāpēc valdība pieņēma šo lēmumu tik ātri aiz slēgtajām durvīm? Varbūt ir vainojams pilnmēness? Piedodiet, bet tādu secinājumu var izdarīt, iepazīstoties ar dīvainiem Kristovska kunga komentāriem, kuros viņš vakar skaidroja, ka valdība par Latvijas iesaistīšanos militārajās operācijās Irākā lēma ne savas iniciatīvas dēļ, bet pēc ASV neoficiāli izteikta aicinājuma. Atkārtošu — neoficiāli izteikta aicinājuma. Ko tas nozīmē? Lielais saimnieks un pasaules policists vēl nav oficiāli izteicis savu pavēli, bet mūsu valdība uzticīgi, skatoties viņam acīs, jau steidzas izpildīt viņa intīmos sapņus. Skumji redzēt, ka valdība vairs nespēj neatkarīgi formulēt savu viedokli, izejot no savas valsts interesēm un ieklausoties savas tautas viedoklī. Bet Latvijas iedzīvotāju viedoklis ir skaidrs un nepārprotams — Latvija ir pret karu!

Vakar Ministru prezidents Repšes kungs teica: Latvijai kā mazai valstij ir jāpiedalās diktatora atbruņošanā. Varbūt Repšes kungs var uzreiz paziņot par saviem pelēkajiem Napoleona plāniem, ar kādiem vēl diktatoriem Latvija karos tuvāko triju gadu laikā. Kur vēl mēs sūtīsim savus zēnus mirt par svešām interesēm? Varbūt uz Saūdu Arābiju, kur valda karalis un nav demokrātijas? Vai uz Pakistānu, kur pie varas ir prezidents Mušrads, kas nonāca pie varas militārā apvērsuma rezultātā, un kurā ir atomieroči. Diez vai valdība var atbildēt uz šiem jautājumiem, jo acīmredzami gaidīs nākamo lielā brāļa neoficiālo aicinājumu. Tagad šādi mūsu jautājumi skan jocīgi, bet situācija attīstās soli pa solim uz nelabvēlīgu virzienu. Nesen bijām nosūtījuši mediķus uz Afganistānu, tagad sūtām karaspēku uz Irāku, bet drīz sūtīsim savus karavīrus uz jebkuru pasaules karsto punktu karot par lielā saimnieka interesēm.

Runājot nopietni, jāatzīst, ka globālā politikā nevar būt pastāvīgu draugu, ir tikai pastāvīgas intereses. Mazas valstis spēj aizsargāt savas intereses tikai tad, ja sadarbojas starptautiskās organizācijās, tādās kā ANO, Eiropas Padome un EDSO. Ja šodien mēs atbalstīsim mūsu armijas piedalīšanos tādā militārā operācijā, kura nav saskaņota ar ANO, tas var uz ilgu laiku sabojāt Latvijas attiecības ar starptautiskām organizācijām, kā arī ar mūsu Eiropas partneriem. Ar mūsu karaspēka nosūtīšanu karot bez ANO Drošības padomes lēmuma mēs arī palīdzēsim samazināt ANO ietekmi pasaulē un sagrausim pašreizējo starptautisko attiecību sistēmu, kura varbūt ne visai efektīvi, bet tomēr aizsargā mazās valstis.

Ja Saeima atbalstīs bezatbildīgu valdības lēmumu par piedalīšanos karā, kā mēs būvēsim savas turpmākās attiecības ar Eiropas Savienību, ar Eiropas Savienības līderiem Franciju un Vāciju? Vai mēs esam gatavi arī nākotnē spēlēt Amerikas Trojas zirga lomu Eiropas Savienības iekšienē? Ja tas notiks, mēs ar pašu rokām iznīcināsim to mērķi, pie kura īstenošanas mēs ilgi strādājām un par kuru mūsu tauta ir dārgi samaksājusi. Šis mērķis ir kļūt par īsto Eiropas valsti, kura pieņem ne tikai tirgus ekonomikas modeli, bet arī Eiropas attieksmi pret cilvēka dzīvību un cieņu. Šis mērķis ir šodien apdraudēts.

Es aicinu visus kolēģus neatkarīgi no frakcijas piederības un politiskās pārliecības ar mūsu kopējo balsojumu “pret” izlabot valdības kļūdu un atteikties no karaspēka sūtīšanas uz Irāku. Paldies.

Sēdes vadītāja. Pirms pārtraukuma lūdzu deputātus reģistrēties ar reģistrācijas kartēm.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrācijas rezultātus lūdzu nolasīt deputātam Aleksandram Bartaševičam. Lūdzu!

A.Bartaševičs (Saeimas sekretāra biedrs). Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Valērijs Agešins, Vladimirs Buzajevs, Aigars Kalvītis, Artis Kampars, Krišjānis Kariņš, Pauls Kļaviņš, Vilis Krištopans, Sarmīte Ķikuste, Ainārs Latkovskis, Baiba Brigmane, Viesturs Šiliņš, Māris Kučinskis, Staņislavs Šķesters, Inese Šlesere, Dainis Turlais, Ērika Zommere.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Debates turpinām pulksten 17.00. Paldies!

Pārtraukums

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja. Kā nākamais debatēs pieteicies Atis Slakteris.

A.Slakteris (TP). Priekšsēdētājas kundze! Dāmas un kungi! Kolēģi! Pirmo reizi pēc neatkarības atjaunošanas mēs lemjam par Latvijas karavīru sūtīšanu karā. Reti politiķiem gadās lemt tik smagas lietas, un tas ir viens no vissmagākajiem lēmumiem, kāds politiķim jebkad ir jāpieņem.

Šo lēmumu valdība pieņēma vakar steigā, un jau šodien mums par to ir jābalso. Noklausoties Ministru prezidenta, ministru runas, vai mēs izdzirdējām kaut vienu jaunu nezināmu argumentu? Nekā tāda tur nebija. Kad valdības pārstāvjiem jautā, kāpēc Latvija ir izlēmusi iesaistīties karā, tad saņemam atbildi: ka mums ir izteikts neoficiāls uzaicinājums. No starptautisko tiesību viedokļa neoficiāls aicinājums piedalīties karā ir vienkārši neiespējams. Atsaukšanās uz neoficiāliem mājieniem ir vismaz nenopietni.

Ja gadījumā valdības rīcībā ir kāds oficiāls ASV valdības aicinājums, tad ar šo dokumentu publiskošanu tad arī ir jāsāk. Nav informācijas, ka kāds mūs lūdz nosūtīt uz Irāku militāras vienības. Valdība vienkārši tiecas paust ne vien neaicinātu, bet arī pārspīlētu atbalstu. Šis lēmums liecina par neprofesionālu ārpolitiku, jo valdība nespēj izvērtēt starptautisko situāciju un apzināties savas rīcības sekas. Latvijai nav jācenšas par katru cenu iesaistīties karadarbībā, jo tas mums samazina gan valsts iekšējo, gan ārējo drošību un beigu beigās sarežģī mūsu integrāciju starptautiskajās organizācijās. Mūsu valsts jau ir paudusi skaidru un pietiekamu politisku atbalstu Irākas atbruņošanai.

No valdības ļoti skopās argumentācijas var saprast, ka mūsu piedalīšanās attieksies uz kara kaut kādu otro fāzi. Kā Saeima var pieņemt lēmumu par karavīru piedalīšanos kara otrajā fāzē, ja karš vēl nav sācies? Runāšana par fāzēm, par brīvprātīgajiem, par neiesaistīšanos aktīvā karadarbībā — tie visi ir tikai vārdi, pie kam vārdi, kuri vairāk tika lietoti tieši vakar, šodien mazāk. Un mums, katram no deputātiem, mums, tieši mums būs jāpieņem šis lēmums, un nevis valdībai. Visa tā ir slēpšanās aiz vārdiem.

Lēmums runā par piedalīšanos karā, kurā mēs būsim vienā frontes pusē. Saeimas deputātu, vismaz Tautas partijas deputātu, rīcībā nav izsmeļoša un pietiekama informācija par lēmuma sekām. Šodien Saeima ir nostādīta ķīlnieka lomā: mums ir jābalso par ļoti nopietnu un sarežģītu jautājumu, kurš ir sagatavots ārkārtīgi neprofesionāli. Valdība ir rīkojusies bezatbildīgi un faktiski riskē ar mūsu karavīru dzīvībām.

Taču jautājumam ir arī otra puse. Mēs apzināmies, ka ASV ir Latvijas stratēģiskais partneris un drošības garants. Valdības rīcība, pieņemot tik profesionāli nesagatavotu lēmumu, ir provokatīva un nevalstiska, jo pakļauj riskam mūsu attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Saeimai šodien ir pamats noraidīt šo lēmumu, taču to varētu saprast arī kā Amerikas neatbalstīšanu. Tautas partija, būdama valstiski domājoša partija, nevēlas to pieļaut. Valdības kļūdu vēl var labot. Tautas partijas priekšlikums ir: pieņemt tādu rezolūciju, kurā tiktu paustas divas konkrētas lietas. Pirmām kārtām, skaidrs atbalsts Amerikas centieniem atbruņot Irāku. Otrkārt, Latvijas gatavība nosūtīt uz Irāku miera uzturēšanas un medicīnas vienības, kā arī humāno palīdzību pēc kara beigām. Diemžēl šodien un šodienas sēdē, kas ir ārkārtas sēde, mēs procedūras dēļ nevaram iesniegt savu lēmuma projektu. Mums šis projekts ir sagatavots, un esam gatavi iesniegt šo lēmuma projektu, lai izskatītu Saeimas kārtējā sēdē.

Tautas partija nebalsos par tādu rezolūciju, kas paredz Latvijas karavīru sūtīšanu karā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Deputāts Nikolajs Kabanovs.

N.Kabanovs (PCTVL). Kolēģi deputāti! Valdības locekļi! Cienījamie Latvijas cilvēki! Šodien mēs balsojam “par” vai pret” karu. Bet kāpēc Latvijai ir jāpiedalās Amerikas Savienoto Valstu karā pret Irāku? Uz šo svarīgo jautājumu mums šodien nevar dot sakarīgu atbildi ne Ministru prezidents, ne ārlietu ministre, ne aizsardzības ministrs. Mēs dzirdam propagandiskas tirādes, kuras tikai aptumšo patieso būtību.

Bet būtība ir sekojoša. Irāka ir viens no lielākajiem pasaules naftas rezervuāriem. Irākas nafta ir viena no lētākajām un kvalitatīvākajām pasaulē. ASV kontrole pār Irākas naftas krājumiem sola enerģijas patēriņa pieaugumu Amerikā vismaz tuvākajās desmitgadēs. Pretējā gadījumā ASV nāksies saskarties ar smagu enerģētisko krīzi. Viss, kas traucē ASV iegūt tādu pašu kontroli pār Irākas naftu kā, piemēram, pār Nigērijas naftu, ir Sadams Huseins. Nigērijā arī nav demokrātijas, tur līst asinis un tiek iznīcinātas nacionālās minoritātes. Taču kuru tas uztrauc, ja tankkuģi kārtīgi kursē uz ASV? Karš pret Irāku tiek izdarīts arī Izraēlas interesēs, neskatoties uz to, ka palestīniešu intifadu Izraēlas okupētajās arābu zemēs finansē galvenokārt Irāna un Saūda Arābija, Irāka arī iestājas kā nozīmīgs faktors šajā spēlē. Bet, ka Irāka būs okupēta, Izraēla kļūs par pašu spēcīgāko militāri politisko spēlētāju Tuvajos Austrumos. Šajā jautājumā ir ieinteresēts varenākais un ietekmīgākais proizraēlistu lobijs Amerika.

Treškārt. ASV uzbrukums pret Irāku ir nepieciešams dolāra kursa paaugstināšanai. Izraisot haosu pasaules finanšu tirgos, Vašingtona vēlas pazemināt eiro kursu, jo tas ir kļuvis par nopietnu konkurentu dolāram. Eiropas valstis, kurās dzīvo miljoniem musulmaņu, tiks pakļautas pastiprinātiem terorisma draudiem. Taču kur atrodas Latvija? Kāda ir ģeopolitiskā situācija? Vai mēs neesam Eiropā? Varbūt mēs esam kļuvuši par 51. ASV štatu? Ja mēs to nevēlamies, tad frakcija “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” aicina neatbalstīt šo kļūmīgo soli un nesūtīt mūsu militāro kontingentu uz Irāku. Ne pirmajā, ne otrajā, ne padsmitajā amerikāņu militārās operācijas stadijā. Nost ar karu!

Sēdes vadītāja. Deputāts Juris Dobelis.

J.Dobelis (TB/LNNK). Cienītie kolēģi! Nevajadzētu īpaši brīnīties par to, ka Latvijā ir arī tādi diemžēl, kas trīc un dreb par to, lai Sadama Huseina režīms saglabātos. Lūdzu, par to nebrīnieties! Tās arī ir mūsu okupācijas sekas.

Tagad es gribētu parunāt par tādiem jēdzieniem kā vienaldzība, kā izlikšanās, šķietamība, ka mēs neko neredzam un neko nedzirdam. Un jautājums: vai Latvijas valsts šodien var būt vienaldzīga, var izlikties, ka nekas nekur nenotiek, un censties visu laiku būt kaut kā malā?

Un tomēr šad un tad arī mūsu tautai vajadzētu atcerēties mūsu vēsturi, to Latviju, kura tika izcīnīta ārkārtīgi smagās brīvības cīņās, kura prata savu valsti sakārtot, kura bija plaukstoša un ziedoša, kura izglītības ziņā, grāmatu lasītāju skaita ziņā, daudzos saimnieciskajos jautājumos bija viena no vadošajām valstīm pasaulē. Un arī it kā nemanot 20. un 30.gados sāka veidoties tādi īpatnēji notikumi.

Un tomēr ir vērts atgādināt kaut vai to pašu 1938.gadu Minhenē, kad arī tā mierīgi tika izlemts Čehoslovākijas liktenis un Čehoslovākija zaudēja savu valstisko neatkarību. Tepat, mums blakus, 1939.gads — bēdīgais Molotova –Ribentropa pakts, par kuru mēs tik daudz esam runājuši, bet retais ir iedziļinājies šā pakta tapšanas būtībā. Pakta, kurā pilnīgi negrozāmi izlēma Baltijas valstu likteni.

1939.gada septembra sākums. Vācija iebrūk Polijā. Staļins, kā jau parasti, pagaida divas nedēļas un iebrūk no otras puses. Valsts ar bagātām tradīcijām pazūd no pasaules kartes. Abi agresori rīko pat kopīgu parādi. Latvijā nekādas attieksmes pret notiekošo! Izlikšanās, ka nekas nenotiek. Tikai nezin kāpēc pēc neilga brīža — 5.oktobrī — PSRS saņem atļauju izvietot savu karaspēku Latvijā. Latvijā darbojās Latvijas — PSRS Draudzības biedrība.

Tālāk, tepat blakus, kāda cita Ziemeļu valsts — Somija — atsakās ielaist PSRS karaspēku. Tad ir uzbrukums, tad ir Ziemas karš, tad ir gandrīz miljons PSRS nosalušo, ievainoto, nogalināto, pazudušo bez vēsts cīnītāju. Somiem kaut kur daži desmiti tūkstoši upurētu dzīvību. Bet kas tas ir, salīdzinot ar to, kas notika Baltijas valstīs pēc tam? Somi karu zaudē, zaudē daļu no savas teritorijas, bet nosargā valstisko neatkarību. Mēs esam vienaldzīgi. No Latvijā esošajām krievu karabāzēm uz Somiju tiek sūtīti karavīri. Mēs neprotestējam. Un tad jau vairs vienaldzībai nebija vietas. 1940.gada 17.jūnijs. Un arī neviens Latvijai piekrišanu neprasa. Bet šeit ierodas mīļi, pēdiņās, viesi. Un te nu vairs mums neprasa, kurā armijā karot un pret ko karot, un zem kādiem karogiem karot. Vai mēs to esam aizmirsuši, ka Latvijas armijas karavīri diemžēl tajā laikā nespēja karot zem savas brīvvalsts karogiem? Latvieši cīnās diemžēl abās frontes pusēs. Tie ir vairāk nekā 200 tūkstoši latviešu vīru, no kuriem lielākā puse aiziet bojā gan kaujas laukā, gan koncentrācijas nometnēs.

Tālākās sekas. Vairāk nekā 50 gadi šo okupācijas režīmu plosīšanās Latvijā. Un šīs rētas mēs neesam sadziedējuši, šīs sekas mēs jūtam šodien, šīs sekas mēs redzam arī šeit, Saeimā, diemžēl.

Un tagad drusku jaunāki laiku. Jā, beidzot 1991.gads — Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas gads. Laimīgais gads, kā mums daudzi paredzēja. Vai mēs esam izpratuši šos 20.gadu simteņa notikumus? Vai mēs esam spējīgi no tā kaut ko iemācīties? Vismaz daļa no mums? Esam strādājuši sūri un grūti tautieši svešumā, tautieši Latvijā pie mūsu ceļa veidošanas uz NATO un Eiropas Savienību. Ļoti gribam kļūt par šo institūciju dalībvalstīm. Mūsu centieni, mūsu vēlmes ir ņemtas vērā. Mēs esam uzaicināti spert šos izšķirošos soļus. Bet mums jāsaprot ir arī viens: kļūstot par dalībvalstīm šajās struktūrās, mēs nevaram cerēt, ka varam būt vienaldzīgi, ka kaut kas kaut kur darīs to vai šito, un mēs skatīsimies, kas mums izdevīgāk. Un it īpaši, kā jūs paši saprotat, attieksme kļūst skaidri redzama tad, kad ir kaut kas nopietns. Un Latvijai šodien ir un paliek galvenais jautājums — valsts drošība un nekas cits vairāk. Un drošība mums būs tikai tad, ja mums būs uzticami sabiedrotie. Bet kad sabiedrotais var būt uzticams? Tad, ja mēs esam spējīgi pierādīt, ka mums var uzticēties! Vai šīs šodienas debates būs to spējīgas pierādīt? Vai mūsu balsojums būs spējīgs pierādīt, vai mēs pastrīdēsimies par dažām frāzītēm, kā tad nu tur precīzi nosaukt to vai citu jēdzienu vai kaut ko tamlīdzīgu. Varbūt ka tomēr mēs padomāsim par mūsu lēmuma būtību? Ka mēs nedrīkstam vilcināties tad, kad tas ir nepieciešams. Ka mums ir jāpauž skaidra sava nostāja. Un šis ir izšķirošais brīdis. Nu neizliksimies, ka mēs nesaprotam, kas tuvākajās stundās var notikt. Un tieši tāpēc šajā brīdī ir skaidri un gaiši jāpauž sava nostāja. Nevis jāsāk meklēt tur tādus vai citādus nepareizus izteicienus vai nepareizus burtus. Ne jau šeit ir tas galvenais iemesls.

Un, ja mēs, Latvijas Republikas Saeima, skaidri un gaiši ar savu balsojumu, nemeklējot pozīciju vai opozīciju, varēsim parādīt, ka mēs neizlocamies, ka mums ir sava nostāja, ka mums var uzticēties tie, kuru uzticību mēs gaidām šajā un nākamajā gadā, ja mēs to spēsim pierādīt, tad mums ceļš uz labāku nākotni ir vaļā. Ja mēs minstināsimies un sāksim meklēt iespējas izvairīties no atbildības, tad mūsu liktenis joprojām būs neskaidrs un grūti pateikt, kas notiks tālāk. Paldies.

Sēdes vadītāja. Deputāts Aleksandrs Bartaševičs.

A.Bartaševičs (TSP). Godātais Ministru prezident! Cienījamie kolēģi! Piedāvātais lēmuma projekts ir nesagatavots pēc satura un var pat apdraudēt valsts drošību. Gribu vērst jūsu uzmanību uz to, man liekas, ka tās ir tehniskas kļūdas, uz tādām tehniskām kļūdām kā 1.pantā, kur ir rakstīts, ka Saeima nolemj, ja diplomātiskie centieni cietīs neveiksmi, es šeit saīsināšu... atbalstīt rezolūciju nr.1441... Vai tas nozīmē, ka mēs atbalstīsim šo rezolūciju tikai tad, ja diplomātiskie centieni cietīs neveiksmi?

Uz ko tas rāda? Ka šis dokuments ļoti lielā steigā gatavojās un tas nav kvalitatīvs tiešām. Bet tagad par būtību.

Ministru prezidents piedāvā atļaut Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienībai piedalīties starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai. Kas ir starptautiska operācija? Tas tiek skaidrots likumā “Par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku piedalīšanos starptautiskajās operācijās”. Un šajā likumā es atradu tikai vienu iespējamo variantu, kad Latvija var piedalīties starptautiskās militārās operācijās. Un tas ir iespējams, ja šīs operācijas mērķis ir īstenot Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu 51. pantā noteikto — Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstu tiesības uz kolektīvo pašaizsardzību. Un šajā pantā otrajā daļā tiek skaidrots, ka Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības, ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtus un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas dokumentus, piedalās starptautiskajās operācijās pēc to starptautisko organizāciju rezolūcijas rekomendācijas vai līguma, kuru dalībvalsts ir Latvijas Republika vai ar kurām sadarbojas Latvijas Republika, kā arī pēc Ziemeļatlantijas līgumorganizācijas vai Eiropas Savienības dalībvalsts lūguma.

Jā, patiešām. Mums ir neoficiāls lūgums, kā šeit teica aizsardzības ministrs, un diemžēl ASV nevar aizvietot šajā gadījumā ANO. Un acīmredzami militārās vienības sūtīšana uz Irāku ir šī likuma pārkāpums.

Bet ir vēl viena izeja. Mums ir vēl Satversmes 43.pants, kas ir augstāks par likumu un kurš dod tiesības pielietot militāru spēku. Bet šis pants skan sekojoši: Valsts prezidents uz Saeimas lēmuma pamata pasludina karu. Jā, mēs varam pasludināt karu Irākai, un varbūt, ja mēs tagad gribam pateikt ā, tad būs jāpasaka arī b.

Tātad lūdzu, cienījamie militāristi, jums ir, kur virzīt savu spēku! Kāpēc nepasludināt karu Irākai? Vismaz tas būs godīgi attiecībā pret šo valsti, ja mēs sūtīsim savus karavīrus uz Irāku, tas faktiski nozīmēs, ka starp mūsu valstīm var stāties spēkā karš, karastāvoklis. Un ko mēs darīsim, ja Irāka mums izsludinās karu pēc tam? Par to mēs negribam domāt.

Mani arī izbrīna, ka lēmuma projektā ir atsauce uz ANO rezolūciju nr.1441, un it kā tas ir pamats karam. Bet, cienījamie kolēģi, dalība karā pret Irāku ir šīs rezolūcijas faktiska ignorēšana, jo tur neviena vārda nav par to, ka jebkurai valstij — vai atsevišķi vai grupai — ir tiesības veikt militārās darbības pret šo valsti. Mani, atklāti sakot, arī izbrīnīja, ka Kalnietes kundze šeit minēja, ka it kā jau ir rezolūcija no 1990.gada, kas it kā ļauj šo karadarbību veikt. Bet ar ko tad, jautājums, ar ko tad nodarbojas ANO Drošības Padome? Ar ko tad nodarbojas ASV, ar mērķi tomēr šīs tiesības saņemt no ANO Drošības padomes? Tad tas vienkārši laikam... ministres kundze un jurists Jaunups mums dod nepareizu informāciju.

Tad nākošais aspekts. Mums būs jārēķinās ar to, ka pasliktināsies Latvijas starptautiskais stāvoklis. Un es negribu teikt, ka būs apdraudēta mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā, jo, kā jūs zināt, lielākās Eiropas Savienības valstis — Francija un Vācija — izteica savu viedokli par karu Irākā, un viņi ir “pret”. Bet šāda mūsu rīcība var palēnināt mūsu virzību uz Eiropas Savienību. Tas ir noteikti, jo tādi mājieni jau ir, un, ja paskatīsimies uzmanīgāk uz to, kā pagāja vizīte, mūsu Valsts prezidentes vizīte Vācijā, tad tādu secinājumu var izdarīt.

Nākošais. Es klausījos ļoti uzmanīgi Repšes kungu, un principā no viņa runas man nebija skaidrs, kas ir huligāns viņa izpratnē. Jo principā huligāns ir cilvēks, kas pielieto vardarbību vai spēku, apejot likumu, ja, pieņemsim tādas tiesības šim cilvēkam pielietot spēku pret citu nav.

No citas puses, starptautiskās tiesības ļauj piemērot spēku tikai pašaizsardzībai vai uz ANO rezolūcijas pamata. Tad varbūt tas būs retorisks jautājums jautājums ... pareizi tagad būtu runāt par... ka satiekas nevis huligāns ar kādu miermīlīgu cilvēku, bet satiekas divi huligāni. Un ko tad darīt mums, ja ir tāda situācija? Bet atkārtoju: tas ir retorisks jautājums. Jūs katrs varat atbildēt uz viņu, uz to jautājumu.

Jebkurā gadījumā... krieviem ir tāds teiciens, ka slikts miers ir labāks par labo karu. Un tagad ir tieši tas gadījums, kad mums jāpadomā, ka tomēr karš ir... tās ir nāves, tās ir asinis un tie ir postījumi jebkurai valstij.

Es piedāvāju jums tomēr neatbalstīt šo lēmuma projektu pilnībā un balsot pret mūsu karaspēka sūtīšanu uz Irāku. Paldies!

Sēdes vadītāja. Deputāts Jakovs Pliners.

J.Pliners (TSP). Godājamais Prezidij! Cienījamie ministri! Deputāti! Dievs nedod mums mieru, un pēc Ministru prezidenta Repšes kunga iniciatīvas mēs šodien ārkārtas sēdē (laikam baidāmies nokavēt) izskatām jautājumu par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai. Faktiski, ja mēs pieņemsim šo lēmumu, tad, manuprāt, jau otro reizi 8.Saeimas laikā pieteiksim karu citai valstij. Es uzskatu, ka kara stāvoklī mēs jau esam ar Afganistānu ar to brīdi, kad aizsūtījām tur mediķus–militāristus, tagad vēl pieteiksim karu Irākai, varbūt pēc dažiem mēnešiem vēl Ziemeļkorejai. Vai tas nebūs par daudz tādām dižvalstīm kā mūsu Latvija? Vai visi diplomātiskie ietekmes līdzekļi ir izsmelti? Es domāju, ka tālu nē. Tāpēc arī nav šim karam atbalsta ne no ANO, ne no Eiropas Savienības. Karu ar Irāku neatbalsta Kanāda un Meksika, Ķīna un Krievija, Francija un Vācija, kā arī daudzas Āzijas un Āfrikas valstis. Bet Latvijas vadoņi jau to atbalstīja sen, jau pirms Saeimas lēmuma. Kurš pēc tam var apgalvot un pierādīt, ka mēs patiešām esam īsta parlamentāra republika un ka pie mums ir īsta demokrātija? Es domāju, neviens.

Kā jums zināms, Latvijas Aizsardzības koncepcijā mēs apgalvojām, ka rīkosimies, stingri pamatojoties uz ANO Drošības padomes rezolūcijas pamatnostādnēm. Bet ANO Drošības padomes rezolūcijas par uzbrukumu Irākai nav līdz šai baltai dienai. Tātad, ja mēs pieņemsim piedāvāto lēmumu, tad pierādīsim, ka mēs nerespektējam ne ANO, ne mūsu pašu akreditēto Aizsardzības koncepciju.

Treškārt. Gribētos zināt, cik mēs esam bagāti. Trūkst naudas mediķu un pedagogu algu palielināšanai. Kauns pensionāru — faktiski mūsu tēvu un mammu priekšā. Vakardien viņi stāvēja piketos Saeimas un Ministru kabineta ēkas priekšā un it kā ubagojot lūdzās, lai viņiem palielinātu pensijas un aizsargātu viņus no māju īpašnieku patvaļas. Absolūtais pensionāru vairākums mūsu laikos kļuva par nabagiem cilvēkiem. Viņiem trūkst naudiņas, lai nopirktu pārtiku un zāles. Trūkst naudiņas, lai apmaksātu dzīvokļus un komunālos pakalpojumus. Kauns skatīties viņu acīs, bet mēs izšķērdīgi tērējam valsts līdzekļus. Policistus aizsūtījām uz Kosovu — 211 000, mediķus uz Afganistānu — 260 000. Celsim radaru Audriņos par 4 miljoniem. NATO pateica, ka mūsu valstij jātērē aizsardzībai 2% no iekšzemes kopprodukta, mēs steidzīgi atbildējām: “Yes!” Un jau šogad iedalījām militārajām vajadzībām 110 miljonus latu. Bet ir ANO valstis, kuras tirgojas ar aliansi un tērē aizsardzībai 1,5 vai pat 1% no iekšzemes kopprodukta.

Varbūt arī mums vajadzētu būt ar mugurkaulu un sekot šo valstu piemēram? Es gribu zināt, cik tieši Latvijai maksās karš Irākā? Vai kāds var šodien paredzēt, kā šis karš atspoguļosies uz mūsu ekonomiku un ekoloģiju? Vai mums ir detalizēts plāns iespējamā terorisma apkarošanai?

Nu un beigu beigās. Es nešaubos, ka visi jūs esat drosmīgi cilvēki. Bet laikam neviens no jums brīvprātīgi karot Irākā nepieteiksies.

Starp citu, lēmuma projektā nekas nav pateikts par piedalīšanos otrajā fāzē, nekas nav pateikts par brīvprātīgumu un tā tālāk. Es domāju, ka savus bērnus jūs brīvprātīgi arī tur nesūtīsiet. Ar kādām tiesībām, pat brīvprātīgi, mēs varam sūtīt svešās zemēs karot Latvijas dēlus un meitas? Un kā jūs varēsiet pēc tam skatīties viņu māšu un tēvu, sievu un vīru, iespējams, viņu bērnu acīs, ja, lai Dievs nedotu, vienu otru no viņiem atvedīs no kara mājās cinka zārkā.

Es kā deputāts negribu un nevaru uzņemties par tādu rīcību atbildību. Es uzskatu, ka mums nav jāpiedalās karā Irākā un aicinu balsot pret šo lēmumu. Paldies!

Sēdes vadītāja. Deputāts Aleksandrs Kiršteins.

A.Kiršteins (TP). Paldies, priekšsēdētājas kundze! Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Godājamais Ministru prezident! Godājamā ārlietu ministre! Godājamie deputāti!

Es gribētu pievērst, godājamie deputātu kungi, uzmanību apbrīnojamam neprofesionālismam un kārtējai necieņai pret Saeimu tieši tāpat kā par prezidentes vēlēšanām, Satversmes un pienākumu sadales pilnīgu neizpratni. Saeima vēl taisās balsot, bet SNN paziņo, ka Latvija jau piedalās militārajā kampaņā Irākā. Aizsardzības ministrs Kristovska kungs jau paziņoja, ka NBS pārstāvis ir aizsūtīts piedalīties operatīvās plānošanas darbā. Ir dīvaini, vai tomēr nevajadzēja ievērot šo elementāro pieklājību: pieņemt lēmumu un pēc tam tikai iesaistīties atbruņošanas, humānajā vai miera uzturēšanas kampaņā. Šeit mazā Irāka ar 22 miljoniem iedzīvotāju, 15% kurdu, kur puse ir bērnu, tika salīdzināta ar Hitleru. Man diemžēl veidojas asociācija ar 1940.gadu Latvijā un ar Višinski. Un tad es atcerējos, ka pie Višinska skrēja gan augstskolu profesori, gan labējo partiju pārstāvji un piedāvāja sadarboties — veidot valdību. Višinskis sit uz pleca visiem un saka: “Jā, jā, taisiet Saeimas vēlēšanu sarakstu!” Un pēc tam taisnā ceļā, jūs zināt, kā tas viss beidzās.

Atļausiet man citēt rakstnieci Gundegu Repši, kas ir precīzi atradusi apzīmējumu tam, kas pašreiz notiek. Runājot par šo procedūru. Pāris kareivīgu, sevī iecentrētu iztapoņu runā visas tautas vārdā, solās un zvēr pirms oficiālās ceremonijas sākuma, uzprasās, deg un kaist, beidzot tik viena raķete ar visstiprāko... fiziski, protams. Beidzot mazā un miermīlīgā dainotājtauta pie jūras, kura nekad nevienu nav iekarojusi, izārstēsies no 700 gadu jūga kompleksiem. Kamēr vēl pasaule darbojas, demonstrē demokrātijas būtību, strīdas, diskutē, klausās un apsver, un sver, kam dzīvot, kam mirt, mēs jau esam paziņojuši, lai gan tikai rītdien notiks Eiropas Savienības valstu vadītāju tikšanās.

Godājamais Ministru prezidenta kungs! Arī Tautas partija atbalsta to, ka agresors ir jāsavalda, un man ļoti patika jūsu humānista izteiktie uzskati. Bet jūs aizmirsāt pateikt, ka tepat daudz tuvāk, Čečenijā, gadā ir gājuši bojā 30 tūkstoši cilvēku, ka tur tūkstošiem bērnu iet katru gadu bojā, un es saprotu, ka mēs neaizmirsīsim ne tikai Čečeniju, mēs neaizmirsīsim arī Ziemeļkoreju, kurai jau ir kodolieroči un starpkontinentālās raķetes un kura jau ir piedraudējusi saviem kaimiņiem. Mēs būsim tikpat principiāli attiecībā pret Irānu, kas savā laikā ieņēma ASV vēstniecību, bet nekas tur īsti nenotiek, un arī citos punktos, tādos kā bijušajā Padomju Savienībā, piemēram, Tadžikijā, Turkmēnijā, bet es ceru, ka tas viss mums vēl ir priekšā.

Tagad konkrēti par NATO un ANO. Kā mēs varētu sadarboties, un vai 51. ANO Hartas pants, kas neļauj iebrukt ANO valstī, ja šī pati ANO valsts nav kādam uzbrukusi, vai tas tiek pārkāpts, un ko mums darīt šādā situācijā. Situācija nav patīkama. Mēs zinām, ka Drošības padomes rezolūcija par jaunu iebrukumu nav pieņemta. Protams, var atsaukties uz iepriekšējo rezolūciju, dažādi traktēt, bet es gribētu pievērst uzmanību tam, kas varbūt nenāk Latvijai par labu.

Ja līdz šim mēs vienmēr esam atsaukušies uz kolektīvās drošības sistēmas principiem un arī Latvijas likums “Par piedalīšanos starptautiskajās operācijās” līdz pagājušā gada 31.janvārim atļauj piedalīties tikai pēc starptautisko organizāciju uzaicinājuma, tad 31.janvārī pagājušajā gadā tas tika papildināts ar vārdiem “un kādas dalībvalsts uzaicinājuma”, tad Latvijai tas nav izdevīgi no tā viedokļa, ka no daudzpolārās pasaules mēs faktiski nonākam tādā pasaulē, kas ir vienpolāra un kur viena valsts pieņem lēmumu. Es negribu šeit tērēt laiku un runāt, vai tas ir labi vai slikti, bet es tikai gribētu teikt, ja mēs vairs neievērojam to ANO principu, kas garantē tikai cīņu pret to valsti, kas ir uzbrukusi blakus valstij. Vai tiešām kāds šeit nopietni tic, un vai jūs, ārlietu ministre, un jūs, aizsardzības ministr, ticat, ka mazā Irāka, kā es teicu, Rumānijas lieluma valsts iedzīvotāju skaita ziņā, pašreiz taisās kādam savam kaimiņam uzbrukt? Ja tas tā tiešām ir, un mēs mainām šo principu un varam uzbrukt jebkurai valstij, kurā mūs neapmierina režīms, tad es gribētu pievērst jūsu uzmanību, ka šādas valstis pasaulē ir vairāk nekā simts.

Vakar jūs visi redzējāt, kā Kubā sākās masveidīgi aresti. Fidels Kastro sāka arestēt tos cilvēkus, kurus tur aizdomās par sadarbību ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Nu ne tikai Fidels Kastro, arī Lukašenko veic šos arestus, mēs zinām, arī Turkmenbašī, arī Ziemeļkoreja, kā es teicu. Bet ko darīt ar reģioniem? Ko darīt ar Irānu? Ko darīt ar Jemenu, ko darīt ar Sīriju? Pie viena, ko darīt ar Somāliju? Sudānu? Un ko darīt ar Krieviju? Kāpēc mēs nedzirdam šeit no ārlietu ministra profesionāli izvērstu paziņojumu, ko mēs darām tādā gadījumā kā jau minētajā Čečenijas krīzē?

Tagad es gribētu pāriet konkrēti pie šī reģiona problēmas. Jā, Latvijai nav jāstāv malā, bet es vēl joprojām ticu, ka starptautiskās organizācijas spēs kaut ko pieņemt, ne tikai ANO, bet arī NATO. Un te šī reģionālā krīze, godājamie deputāti, ir daudz plašāka. Neiet jau runa konkrēti par vienas valsts atbruņošanu. Es gribētu pievērst uzmanību, ka arābu valstu līga, ieskaitot tādus Amerikas Savienoto Valstu sabiedrotos kā Ēģipte, kurā ir ļoti autoritārs vadītājs arābu pasaulē prezidents Mubaraks, uzsver, ka karš var kaitēt šim reģionam. Vai tiešām mēs nevaram dabūt nopietnu analīzi no Ārlietu ministrijas, kādā veidā karš kaitēs reģionam un kā tas kaitēs Latvijas nacionālajām interesēm, kuras, kā es saprotu, tomēr ir tirdzniecības intereses gan Ēģiptē, kura neatbalsta šo iebrukumu, gan Turcijā, kura visu laiku grib pieņemt savu atsevišķu lēmumu šajā jautājumā, gan Amerikas Savienoto Valstu sabiedrotā Saūda Arābija, kuru savukārt atbalsta arī Jordāna un Sīrija. Neviena valsts šajā reģionā nav parakstījusi kodolieroču neizplatīšanas līgumu, tajā skaitā arī Izraēla, ar ko mums ir labas attiecības. Kāpēc mēs runājam tikai par to, ka vienu valsti mēs pēkšņi taisāmies atbrīvot? Neviena šī reģiona valsts nav parakstījusi un nav pievienojusies ķīmisko un bioloģisko ieroču aizliegšanas konvencijai. Kādā veidā saasināsies attiecības šajā reģionā starp kurdiem un Turciju? Mēs zinām, ka Turcija ir ievedusi savu karaspēku, un ziemeļu kurdi ir paziņojuši, ka viņu ienaidnieks nav Sadams Huseins, bet Turcija.

Ministru prezidenta kungs šeit runāja par kurdiem, bet aizmirsa pateikt, ka ir gan ziemeļu kurdi, gan dienvidaustrumu kurdi, un viņi savā starpā nesatiek. Tad ar ko mēs sadarbosimies? Ar Turcijas karaspēku pret kurdiem? Mēs iesaistīsimies pilsoņu karā?

Nav atbildēts jautājums, kā vienpusējs iebrukums veicinās Izraēlas un Palestīnas konflikta atrisināšanu.

Bet es ceru, ka to Ārlietu ministrija izdarīs un mums paskaidros.

Nākošais. Man nav skaidrs un es arī nesapratu, kāpēc Ministru prezidenta kungs un ārlietu ministre pēkšņi pateica, ka ANO iespējas ir izsmeltas. Vai tūkstošiem bērnu un sieviešu būtu jāmirst jau šonakt?

Es šo jautājumu uzdodu tāpēc, ka nav viennozīmīgas atbildes. Un man nav skaidrs, kāpēc mazā Latvija tik kategoriski paziņo, ka iespējas ir izsmeltas. Tajā pašā laikā mūsu ziemeļu kaimiņvalsts Zviedrijas premjerministrs Jērans Pērsons paziņo, ka, izvirzot ultimātu Irākai, ASV ir pārkāpusi starptautiskās tiesības. Mēs uzskatām, ka tāda veida lēmumi ir jāpieņem ANO. Mums neatšķiras viedokļi par režīmu Irākā, un šī režīma atbruņošanai tomēr ir jānotiek starptautisko tiesību ietvaros. Pašreiz ASV pārkāpj šīs tiesības, un tas ir nopietni.

Es pieļauju, ka varbūt Zviedrijas premjerministrs īsti neorientējas starptautiskajā situācijā, Zviedrija ir valsts, kurai nav autoritātes, bet tad man arī nav skaidrs, kāpēc Vācijas kanclers Gerhards Šrēders otrdien paziņoja, ka karam pret Irāku nav attaisnojuma un ka nav iemeslu izbeigt inspekcijas, kuru mērķis ir atbruņot Irāku. Šeit es dzirdēju, ka viss jau ir skaidrs. Ka inspekcijas ir jāizbeidz, un viss tālāk ir jādara...

Protams, var... ja nepatīk Šrēdera kunga paziņojums, var citēt arī Francijas prezidentu Žaku Širaku. Šis vienpusējais lēmums ir pretējs Drošības padomes un starptautiskās sabiedrības vēlmēm, kas grib turpināt Irākas atbruņošanu.

Ja nepatīk valstu vadītāju izteikumi, tad der ieklausīties Madlēnas Olbraitas vai Bžežinska, vai Buša vecākā, bijušā prezidenta, teiktajā, kurš aicina savu dēlu ne jau uz Kuveitas skaidru atbrīvošanas operāciju ar neskaidrajiem mērķiem pašreizējā situācijā Irākā. Ja vēl ir par maz, tad, es domāju, jā, mēs atbalstām Amerikas Savienotās Valstis un, kā jau es teicu, arī starptautiskās organizācijas. Bet, ja mēs esam draugi un mēs esam parakstījuši šo ASV un Baltijas hartu, tad mēs varam arī kādreiz iebilst. Mēs varam neatbalstīt administrācijas lēmumu vienu vai otru. Un vai nav bijis bieži tā vēsturē, ka nākošā administrācija ir teikusi, ka iepriekšējā administrācija ir kļūdījusies?

Ja ar to ir par maz, tad es varu nocitēt “The New York Times”, kurš raksta, ka prezidenta Buša tēva un Bila Klintona laikā smagi tika strādāts, lai realizētu Amerikas ideālismu, internacionālismu un daudzpusīgumu. Taču Džordža Buša vadībā Vašingtona ir izvēlējusies pavisam citu kursu: sabiedroto loma tiek mazināta, bet militārais spēks pārvērtēts. Jā, mēs esam par sadarbību. Bet es vēlreiz uzsveru, ka mums tomēr vajadzētu daudz rūpīgāku analīzi. Jā, mums ir amerikāņi draugi, bet administrācijas kļūdās, un sevišķi, godājamais Repšes kungs, administrācijas kļūdās tad, kad atbalsta komunistu režīmus, piegādājot lokomotīves vai labību, vai savā laikā mācot LNNK dalībniekus un Tautas frontes pārstāvjus, ka ir jāatbalsta Gorbačovs un jāsaglabā Padomju Savienība.

Tagad par Eiropas Savienības vadītāju tikšanos. Es esmu pateicīgs Ārlietu ministrijai, ka viņa noorganizēja ļoti labu Valsts prezidentes vizīti, kas tika ļoti silti uzņemta, tiešām, daži gan tur, tādi kā ārlietu ministrs, nevarēja tikties ar mūsu Valsts prezidenti laika trūkuma dēļ. To mēs labi saprotam. Arī kādas trīs amatpersonas pateica pēdējā brīdī, ka viņas nevar satikt mūsu Valsts prezidenti. Bet es saprotu, ka arī Šrēdera, kanclera Šrēdera, 20 minūtes ātrāk beigtās pusdienas bija tikai tāpēc, lai žurnālistiem labāk izskaidrotu lielo draudzību ar Latviju. Bet es domāju, ka, lai šīs draudzīgās attiecības mēs uzturētu, mums tomēr vajadzētu ieklausīties arī Eiropas Savienības vadītāju rītdienas lēmumos un konferencē, un es ceru, ka Kalnietes kundze mūs ar to iepazīstinās. Tikai es gribētu, ka tie cilvēki, kas nievājoši izsakās par Eiropas Savienību, par Eiropas tradīciju — nevis risināt ar militāru spēku, bet dialogiem — nenāks šeit pēc mēneša vai diviem un neaģitēs mūs par iestāšanos Eiropas Savienībā. Es ceru, ka varbūt parādīsies citi cilvēki uz to laiku.

Un nobeigumā, godājamie deputāti, par dokumentu. Dokuments ir ārkārtīgi neprofesionāls. Pirmais. Ko nozīmē — “ja cietīs neveiksmi diplomātiskās pūles”? Tās jau ir cietušas neveiksmi. Turcijas karaspēks ir pārgājis robežu, un tur jau notiek cīņas ziemeļos.

Otrs. Kādās starptautiskajās operācijās mēs piedalīsimies saskaņā ar Latvijas likumu? Miera uzturēšanas, miera nodrošināšanas, glābšanas vai humānajās operācijās? Pilnīgi četri veidi. Vai tad mēs to nevaram ierakstīt? Jā, mēs atbalstām šīs humānās operācijas. Nav nekādu problēmu! Es jau arī teicu Kariņa kungam, labprāt. Bet tad ierakstām to lēmumā. Nu kā var iesniegt tādu lēmumu, kas pilnībā absolūti nav saskaņots ar Saeimas iepriekšējiem likumiem? Te jau teica, Repšes kungs pieminēja kurdus ziemeļos un dienvidos. Tātad — ar ko mēs īsti sadarbosimies? Tad uzrakstām precīzi: ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Lielbritāniju, Spānijas koalīciju, taču ne jau ar Turciju, es ceru, kura jau tur ir un kurai ir sava pavēlniecība, un Turcija ir paziņojusi, ka viņa daudzos jautājumos nepiekrīt Amerikai, bet viņai ir tiesības arī ieiet ar savu karaspēku šajā haosā.

Nākošais. Saeimas likumdošana pieprasa šādos gadījumos norādīt laiku un noteikumus, ar kādiem mēs piedalāmies vai atļaujam savam karaspēkam piedalīties operācijā. Es domāju, ka līdz ANO vai kādas citas organizācijas mandāta beigām. Un šeit nenozīmē, ka ir obligāti jābūt Drošības padomes mandātam, tāpēc ka organizācijas ir dažādas. Un jebkurā gadījumā — ar ANO vai bez — šādi lēmumi tiks pieņemti. Ir gan pārtikas organizācijas, kas izplata, ir pasaules veselības organizācijas. Tie ir dažādi mandāti, humānās palīdzības, glābšanas darbi un tā tālāk, cilvēku evakuācijas... Nu mēs noteikti piedalīsimies šajās operācijās, neviens to nenoliedz. Nu bet esiet tik labi, nu vismaz ierakstiet iekšā: pēc kāda mandāta, cik ilgi un vēl kaut ko.

Līdz ar to secinājumi. Es ierosinu diemžēl sagaidīt rītdien šo Eiropas Savienības valstu vadītāju galotņu konferences rezultātus, pirmais. Otrais. Šodien, protams, nobalsot pret nodošanu komisijām, jo te vispār nav ko labot pie šī dokumenta. Ir jāraksta pilnīgi jauns dokuments. Es domāju, ka koalīcija kopā ar Tautas partiju var izstrādāt nopietnu dokumentu, jaunu, un nekas nenotiks. Arī Turcija izstrādās jaunu dokumentu, kā sadarboties ar amerikāņiem. Un divas vai trīs dienas šeit neko neizšķir.

Bet pēdējais, ko es gribētu teikt. Nekādā gadījumā nerakstīt tādas muļķības, ka mēs ar militāru spēku taisāmies iebrukt ANO valstī. Tad nu izlemjam... tad tā ir miera nodrošināšana ar militāru spēku vai tā ir miera uzturēšana vai humānās operācijas? Nu sagatavosim normālu dokumentu, un ar lielu prieku tad es piekritīšu Kalnietes kundzei — atbalstīsim 1998.gadā pieņemto dokumentu un tā garu. Bet ne jau šo papīru, kas ir pilnīgi neprofesionāls.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Vārds Ministru kabineta pārstāvim — aizsardzības ministram Ģirtam Valdim Kristovskim.

Ģ.V.Kristovskis (aizsardzības ministrs). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Pateicos par iespēju nedaudz komentēt iepriekš minēto komentāru, ko izteica deputāts Kiršteins.

Domāju, ka tās lietas nav tik vienkāršas, kā varbūt arī Kiršteina kungs izsakās. Es domāju, ja mēs paanalizētu viņa argumentāciju, tad mēs redzētu, ka iesāktais un pabeigtais noved un izslēdz patiesību vai noved pretrunās ar to, par ko runāja tieši konkrēti Kiršteina kungs. Godīgi sakot, tā arī ir neorientēšanās ne par to, kā tiek plānotas starptautiskās operācijas, ne arī varbūt citu starptautiskās diplomātijas mehānismu pārzināšana. Bet, nu, jāsaka, ka, es negribu pārmest, jo diemžēl mēs visi mācāmies, un ceru, ka izdarīsim arī šodien kopīgiem spēkiem vienotus secinājumus un panāksim rezultātu.

Tātad kas te tika teikts? Tika teikts, ka Latvija jau ir... Man konkrēti tika pārmests un Aizsardzības ministrijai, ka mēs esam nosūtījuši pārstāvi uz Amerikas Savienoto Valstu Bruņoto spēku Centrālo štābu, uz “Centrkom”.

No otras puses, dokumentā, kurš tikko tika kritizēts, tiek pārmests, ka mēs nepasakām konkrēti, kāda operācija, kurā vietā, cik tas maksās un aptuveni un tamlīdzīgi, un tamlīdzīgi, un tikai tad mēs varam, kad mēs skaidri zinām. Jā, tā tas var būt. Mēs skaidri zinām, ja karš nesākas rītvakar vai šonakt, vai rītdien, vai kaut kad, mums ir jādod atbilde pie situācijas, kad mēs nezinām skaidri, kādi ir apstākļi, kāda ir operācija, un mums ir jārod apstākļi rēķināties ar mums. Mums jādod atbilde, lai plānotāji var rēķināties ar mums un dot šo konkrēto redzējumu vai piedāvājumu, kuru pēc tam mēs varam, teiksim, tālāk diskutēt, apspriest varbūt pēc mēneša, varbūt pēc nedēļas un informēt sabiedrību. Tieši tāpēc ir nosūtīts šis pārstāvis. Tā nav nekāda nelikumība un nekāda patvaļa! Amerikas Savienotās Valstis ir mūsu partneris. Un bijis ilgstošs mūsu partneris gan Apvienoto Nāciju ietvaros, gan mūsu bilaterālās attiecības, gan arī harta, kas ir noslēgta starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Baltijas valstīm. Mums ir militārās sadarbības programma. Interesanti zināt, kāpēc lai mēs nenosūtītu savu pārstāvi? Mums ir militārais atašejs Amerikas Savienotajās Valstīs un Amerikas militārais atašejs ir šeit. Drošības dienesta pārstāvji ir mūsu valstī un tamlīdzīgi.

Tātad nav runas par kaut kādām pretlikumībām. Ir runas, ka mēs normāli nosūtījām cilvēku, kurš, starp citu, šodien gaida jūsu lēmumu, lai varētu runāt valsts vārdā. Un pie tam tikai, lai realizētu pusi no savām tiesībām. Jo, kā zināms, šis štābs nodarbojas ne tikai ar Irākas operācijas risināšanu, bet arī konkrēti ar Afganistānas operācijas plānošanu. Un, kā mēs zinām, tad šajā operācijā Afganistānā ir mūsu spēki nosūtīti jau ar Saeimas konkrēto lēmumu.

Tā ka es gribu teikt, ka nevar tik vienkārši analizēt gan rakstītos tekstus, gan arī reālo situāciju un reālās darbības, kuras katram savas atbildības un tiesību robežās ir jāveic.

Vēl runājot par to, acīmredzot, ko tas nozīmē — nosūtīt savus pārstāvjus vai veikt tiešas juridiski pamatotas darbības vai arī tikai netiešā veidā, bet tomēr kaut ko atbalstīt.

Francija. Mēs zinām, ka Francija draudēja ar veto Apvienoto Nāciju Drošības padomē. Tajā pat laikā mēs zinām, ka Francija ir nosūtījusi savu bāzes kuģi darbības teritorijā. Mēs to zinām. Un Vācija, arī Vācija ir viena no tām valstīm, kura aicina piebremzēt aktivitātes, kuras šodien ir jau diemžēl procesā. Mēs zinām, ka Vācija ir nodevusi savas raķetes “Patriot” caur Holandi, tātad arī koalīcijai. Jā, politiski šis lēmums patiesībā nav vēl Vācijā izskatīts par savu līdzdalību. Jā, Vācijā ir zināmas tendences, bet mēs zinām, ka savu bruņojumu koalīcijai savām partnervalstīm, ir nodevusi. Tā ka tas nav nekāds atklājums. Acīmredzot šī partnerība tiek uzturēta, un tā arī tiks uzturēta.

Un es vēlreiz gribu atgādināt, ka šī situācija ir īpaša. Process jau ir gaitā. Mēs nevaram atļauties šodien runāt par to, kāpēc gadus 10 kaut kāds process, viens vai otrs reģions tautu starpā nav sakārtots, un mēs zinām, ka, iespējams, vēl varbūt gadus desmit, teiksim, šīm tautām nāksies savstarpēji ļoti grūti un sarežģīti dialoga procesā atrisināt šos jautājumus. Bet pasaulē ir procesi, kuri notiek paralēli ar daudz lielāku tempu un kuros ir izšķiroši notikumi. Un Latvijai acīmredzot ir jāizvēlas, ar kuru elpu, ar kuru procesu mēs kopā dzīvojam un cik ātri mēs spējam rīkoties. Tā ka es gribētu teikt, ka acīmredzot mums ir jāmeklē šī savstarpējā izpratne, un iespējams, ka mēs to varam darīt, un tas ir jādara arī ar opozīciju, un, es domāju, ar Tautas partiju, ļoti pieredzējušu partiju, un Kiršteina kungu tajā skaitā, ļoti pieredzējušu deputātu, lai atrastu kopējos risinājumus. Un diez vai mums būtu šodien jāieslīgst, teiksim, šādu varbūt neprecizitāšu meklēšanā, kas nebūt nenozīmē, ka tās neprecizitātes ir tikai vienā pusē.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Boriss Cilevičs.

B.Cilevičs (TSP). Cienījamie kolēģi! Šīsdienas sēdes pirmajā stundā man bija tāda dīvaina sajūta, ka mēs atradāmies nevis 21.gadsimta sākumā, bet kaut kur 70.gadu vidū. Bet es atkal esmu spiests klausīties politinformācijas. Nu patiešām, vai valdības pārstāvji mums pateica kaut ko jaunu? Mēs taču visu to jau labi zinājām. Skaidrs, ka visus šos materiālus gatavoja profesionāļi, smadzeņu skalošanas speciālisti, kuri nodarbojas ar gaidāmā kara propagandisku nodrošināšanu. Un vai patiešām, Repšes kungs, jūs domājat, ka jūs pateicāt mums kaut ko jaunu? Nemaz nē! Mēs zinām, ka Sadams Huseins ir slikts, un katrs no mums varētu daudz ko arī piebilst. Jautājums ir cits. Jā, viņš ir huligāns. Kā jārīkojas ar huligānu — to nosaka likums. Un arī starptautiskajās attiecībās ir attiecīgi likumi, kas nosaka, kā jārīkojas ar starptautiskajiem huligāniem. Tie ir ANO statūti un starptautisko tiesību principi. Un jūs aicināt vienkārši nošaut šo huligānu. Jo patiešām valdības pārstāvji un valdošās koalīcijas pārstāvji šodien mēģināja pierādīt, ka viss ir kārtībā. Ka viss, kas tiek ierosināts, ir pilnīgā saskaņā ar ANO statūtiem, ka atbilst ANO Drošības padomes rezolūcijām, bet mēs taču zinām, ka tā tas nav, ka ANO Drošības padome nekad nav akceptējusi militāro operāciju Irākā. Mēs zinām, kāda ir situācija. Kāpēc tad tajā lēmuma projektā, kas mums ir piedāvāts, pašā sākumā vairākkārt tas projekts atsaucas uz ANO Drošības padomes rezolūcijām? Tā ir vienkārši maldināšana, bet deputāti tomēr ir pietiekoši profesionāli cilvēki. Kāpēc jūs domājat, ka mēs tam ticēsim vienkārši? Mēģinājumi pierādīt, ka viss notiek pilnīgā saskaņā ar starptautisko tiesību principiem, nu tā tas taču nav. Jums nepatīk, jo jūs uzskatāt, ka ANO statūti ir neefektīvi, ka starptautisko tiesību principi ir neefektīvi, nu pasakiet to atklāti, ka mums patiešam jālauž tā vecā sistēma, kas nevar nodrošināt, ka tādi starptautiskie huligāni kā Sadams Huseins tiek savaldīti, izstrādāsim kaut ko jaunu. To pilnīgi skaidri raksta arī Latvijas Juristu biedrība, šis dokuments mums visiem tika tikko izdalīts. Bet būsim godīgi vismaz pret sevi un būsim godīgi pret Latvijas cilvēkiem!

Faktiski Sadams Huseins nebūt nav vienīgais starptautiskais huligāns. Ir arī daudz sliktākas situācijas, ir vairāki režīmi, kas sistemātiski pārkāpj cilvēktiesības, veic genocīdu tajā pašā Āfrikā, tajā pašā Eiropā, es neatkārtošu to, kas jau šeit tika runāts vairākkārt. Kāpēc tieši Irāka? Nu, mēs visi taču zinām atbildi uz šo jautājumu.

Un varbūt pats galvenais, ko es gribētu teikt. Mēs runājam par otro fāzi. Jā. Tā ir vēstule, ko mēs saņēmām no aizsardzības ministra. Rakstīts ir skaidri, ka Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības netiks iesaistītas Irākas atbruņošanas operācijas kaujas darbībās. Kam tas ir skaidrs? Jo tajā vēl lēmuma projektā, kas mums ir piedāvāts, runā pavisam par kaut ko citu. Un es neesmu eksperts terorismā un Irākā... un visos šajos jautājumos, bet man ir zināms priekšstats par to, kas ir otrā fāze. Par ko iet runa?

Kas tiek piedāvāts mūsu karavīriem? Jo, kā Eiropas padomes Parlamentārās asamblejas zinātājs es pēdējā gada laikā vairākkārt apmeklēju Dienvidslāviju, Serbiju, Melnkalni un Kosovu. Man bija iespēja tikties gan ar ANO pagaidu administrācijas vadību, gan ar Kosovas, tā saucamās provizoriskās valdības premjeru, gan ar miera uzturētāju un konkrēti ar Holandes miera uzturētājiem, apmeklēju arī bēgļu nometnes. Te jau vairākkārt tika minēts, ka ASV vadītā operācija Dienvidslāvijā bija panākums. Neviens no šiem cilvēkiem, ar ko es tikos, tam nepiekrita. Tas nebija panākums. No propagandas viedokļa, jā,protams, mēs varam apgalvot, ka tagad Kosovā viss ir kārtībā. Bet tā tas nav. Joprojām gandrīz 300 000 bēgļu nevar atgriezties savās mājās Kosovā, joprojām drošības uzturēšana ir milzīga problēma. Kosovā joprojām notiek tā otrā fāze, kur mēs gribam iesaistīt savus karavīrus. Bet tā ir daudz bīstamāka fāze tiem, kas piedalās šajā otrajā fāzē. Jo pirmajā fāzē notiek masveidīga bombardēšana no lieliem augstumiem. Jā, tur arī upuri ir iespējami, bet daudz mazāk. Kad jāstrādā uz zemes, kur nav nekādas kārtības, kur nav policijas, kur policijas funkcijas mēģina īstenot tas karaspēks, tajā skaitā arī mūsu puiši, kas absolūti nezina šo valsti, nezina valodu, nezina vietējās tradīcijas, nezina cilvēkus. Viņi nevar to izdarīt un viņi paši iet bojā, jo otrajā fāzē ir daudz vairāk upuru nekā pirmajā fāzē.

Tā ka mums jābūt pilnīgi skaidram priekšstatam par to. Jā, protams, ASV ir mūsu stratēģiskais partneris. Bet kāpēc šodien Vācija un Francija un Zviedrija ir, teiksim, nav sajūsmā par ASV piedāvājumu. Es domāju, ka lielā mērā tas ir saistīts arī ar Kosovas pieredzi, jo kas notika Kosovā? Jā, ASV sabombardēja visu, viņi pabeidza pirmo fāzi un aizgāja un sak, tagad tās ir jūsu Eiropas lieta. Un tagad tieciet galā kā varat. Un šobrīd mums tiek piedāvāts tieši tas pats. Jo pēc militārās fāzes Irākā ASV būs citas prioritātes un citi uzdevumi. Ziemeļkoreja. Tas jau ir nosprausts. Tas ir zināms, ka pēc tam tā tas būs, mēs paliksim Irākā. Ko mēs tur darīsim? Vai mēs esam spējīgi to darīt šobrīd? Mums tas ļoti skaidri ir jāapzinās.

Un patiešām. Ja steigā, lielā steigā mēs vienkārši gribam sekot tam neoficiālajam piedāvājumam, kā šodien izskanēja un kārtējo reizi parādīt, ka mēs esam lojāli ar mūsu stratēģisko partneri, tas ir ļoti atbalstāmi. Bet nevajadzētu aizmirst arī par Latvijas nacionālajām interesēm. Nevajadzētu aizmirst par to, ka lielākā daļa Latvijas cilvēku ir pret šo karu un pret Latvijas cilvēku iesaistīšanu šajā karā.

Tā ka es aicinu tomēr neatbalstīt šo projektu un parādīt, ka Latvija tomēr ir patstāvīga valsts, ir neatkarīga valsts un ir spējīga vadīties pirmām kārtām no Latvijas nacionālajām interesēm. Paldies!

Sēdes vadītāja. Deputāte Vineta Muižniece.

V.Muižniece (TP). Godātie Saeimas deputāti! Godātie valdības locekļi! Jā, šodien ir patiešām īpaša diena. Jo mēs vēl nekad neesamu aicināti lemt par to, lai sūtītu Latvijas pilsoņus karā. Un ja mēs šodien klausītos tikai to, kas izskan runās, un nelasītu to dokumentu, kas mums tiek piedāvāts, mēs patiešām varētu noticēt valdības labajiem nolūkiem, bet tā tas nav.

Tas, ko mēs redzam dokumentā, ir pilnīgi nepārprotams gan starptautisko tiesību principu pārkāpums, gan arī mūsu valsts likumu neievērošana.

Un tik tiešām, nevar ticēt tam, ko visnotaļ pieņemamās runās apgalvo valdības pārstāvis un pozīcijas pārstāvis, piemēram, Ministru prezidents šodien mums saka, ka mēs šodien nebalsosim par karu.

Lasām dokumentu. Skaidri redzam: sūtām mūsu karavīrus. Un absolūti neatbilst šis apgalvojums tam, kas rakstīts dokumentā.

Tāpat mums skaisti stāsta aizsardzības ministrs par to, ka nav jau ne par ko jāuztraucas. Un tāpat mēs lasām arī mums izdalītajā paskaidrojuma dokumentā, ka ir taču saprotams, ka mēs esam it kā tik nesagatavoti, ka nav jau jāuztraucas. Jo lēmumā ir rakstīts, piedāvātajā projektā, ka šiem karavīriem, lai tos sūtītu, ir jāatbilst starptautiskajām prasībām, jābūt attiecīgi sagatavotiem, attiecīgi bruņotiem. Bet mūsu karavīri tādi nav. Un par ko tad jūs uztraucaties? Mēs varam lemt, ko gribam, karavīrus jau nekur nevarēs sūtīt, jo viņi nav ne attiecīgi sagatavoti, ne attiecīgi bruņoti. Kā vērtēt šādu piedāvājumu? Par kaut kādiem skaistiem vārdiem vai par klaju liekulību? Un vai tas ir valstisks lēmums — paziņot: mēs darīsim tā, maldināt arī starptautisko sabiedrību, labi vai slikti — cits jautājums, vienlaikus maldināt Latvijas pilsoņus, vienlaikus maldināt Saeimu. Var būt, ka man šodien būtu jāuzslavē ārlietu ministre par drosmi šodien, runājot ar mūsu frakciju pirms šīs sēdes, kurā viņa atzina, manuprāt, pietiekami drosmīgi no valdības puses, ka konkrētais lēmuma projekts tik tiešām ir neprecīzs un tāds, kā viņš tiek piedāvāts, nav balsojams. Protams, viņa aizmirsa piebilst vēl arī to (vai nevarēja atļauties), ka tas ir politiski neizsvērts un juridiski nekorekts. Nu, var būt, ka mums beidzot ir jāpriecājas vismaz par to, ka pēc daudzajiem sniegtajiem paziņojumiem no valdības amatpersonu puses un apgalvojumiem, ka viedokļi ir saskaņoti ar Saeimu, valdība ir atcerējusies, ka Latvijas ir parlamentāra valsts un ka lēmums šeit pieņem Saeima.

Es aicinātu arī jūs, Saeimas deputātus, to atcerēties un arī atgādināt valdībai, kurai jūs tā uzticaties, ka Latvija ir parlamentāra valsts un ka paziņojumu sniegšana tādā veidā, kā mēs to dzirdējām vakar, kad Ministru prezidents saka: “Valdība visu ir izlēmusi, un balsojums Saeimā ir formāls.” Un to jūs visi varējāt redzēt! Tā bija intervija, kurā šis teksts bija skaidri redzams. Formāls! Vai jūs šāda attieksme apmierina? Vai jūs nejūtat atbildību par to, kādus lēmumus pieņem šajā valstī? Vai jūs jau šodien esat aizmirsuši to solījumu, kuru devāt, uzņemoties deputāta amata pienākumus? Parlaments ir atbildīgs par valsts politiku, parlaments dod uzdevumus valdībai, un valdība ir atbildīga mūsu, Saeimas, priekšā, un nevis otrādi. Un to vajadzētu atcerēties vienmēr.

Jā, mēs varētu, protams, runāt par daudz ko un varbūt varētu pat par šo situāciju brīnīties. Bet te jau ir pārsniegtas visas robežas, jo šis jau nav pirmais gadījums, kad ir jābrīnās par ārkārtīgi nekorektu attieksmi un Satversmes neievērošanu. Vēl pat mēnesis nav pagājis no iepriekšējā skandāla, kad valdība mums arī kārtējo reizi mudināja pārkāpt Satversmi, pārsteidzīgi rīkojot Valsts prezidenta vēlēšanas. Par mata tiesu izglābāmies no šādas, pilnīgi iespējams, konstitucionālas krīzes. Ko tad mēs gribam šodien? Ir pilnīgi skaidrs, ka tādā veidā lēmumu, kā tas tiek piedāvāts no valdības puses, atbalstīt pilnīgi noteikti nevar. Un Tautas partijas frakcija tieši tādēļ ir sagatavojusi alternatīvu projektu, nav bijusi nenovīdīga, ir izdalījusi arī jums. Jums ir visas iespējas iepazīties. Un es uzskatu, ka šīs projekts ir gan valstisks, gan politiski izsvērts, gan juridiski korekts. Un tas nav projekts par Latvijas pilsoņu sūtīšanu karā, bet par Latvijas dalību starptautiskās miera uzturēšanas un humānās operācijās. Jā, tā ir tā lieta, kurā var piedalīties! Un, mūsuprāt, no tribīnes runātais var daudzus maldināt — tos, kas nav izlasījuši dokumentu, kas tiek piedāvāts.

Un nekādā gadījumā šāds projekts nav atbalstāms. Un es aicinātu to neatbalstīt, izvērtēt mūsu piedāvājumu un atbalstīt to.

Paldies!

Sēdes vadītāja. Deputāts Jānis Jurkāns.

J.Jurkāns (TSP). Godātie kolēģi! Tas, kas notiek šovakar jeb šinī pēcpusdienā šeit, lielā mērā atgādina vecos padomju laikus, kad lēmumi sen jau ir pieņemti, tad sanāca Augstākā padome un tēloja, ka tiek pieņemti demokrātiskā ceļā lēmumi. 99%, cik tur procentu, balsoja “par” un tā tālāk. Šodien notiek tas pats. Lēmums sen jau ir pieņemts. Visaugstākajā līmenī Latvijas amatpersonas jau sen ir solījušas amerikāņiem savu atbalstu. Tāpēc šodien šīs te sarunas ir tikai tāda it kā formalitāšu sakārtošana. Mēs tagad spēlējam demokrātiju. Redziet, Saeima šodien pieņems, un nešaubieties, protams, viņa pieņems tādu lēmumu, kādu no mums sagaida, kādu solīja jau pirms mēnešiem mūsu Valsts prezidente, ārlietu ministre un tā tālāk. Tas ir tas, kas kaitina visvairāk. Tas ir tas, par ko runāja arī kolēģe Muižniece. Kāpēc mēs nevaram būt demokrātiska valsts un tiešām lēmumus pieņemt tā, kā to prasa gan mūsu likumdošana, gan to prasa civilizēta sabiedrība?

Atcerēsimies, kā vēl pavisam nesen mums gribēja uztiept priekšlaicīgas Valsts prezidenta vēlēšanas. Un paldies Dievam, ka pēdējā brīdī atradās drosmīgi cilvēki pašā koalīcijā un šī lielā kļūda tika novērsta. Arī šodien mēs pieņemam ļoti... jeb pieņemsim ļoti lielu, skandalozu dokumentu. Jo, ja mēs paskatāmies, un es gribu jums citēt Latvijas Juristu biedrības paziņojumu, kurā būtībā ir izteikts viss tas, par ko šovakar mēs te runājam. Un šīs biedrības paziņojumā ir tādi vārdi: “Latvijas plānotā piedalīšanās šajā akcijā ir pretrunā ar ANO Statūtiem, kuriem Latvija pievienojusies 1991.gadā, starptautiskajiem tiesību pamatprincipiem un Latvijas Republikas tiesību normām.” Viens no starptautisko tiesību pamatprincipiem ir starptautisku strīdu risināšana mierīgā ceļā. ANO statūti pieļauj militāru spēku lietot tikai divos izņēmumu gadījumos — pašaizsardzībai vai gadījumā, kad apdraudēts miers un izsmelti visi diplomātiskie ietekmēšanas līdzekļi. Un tikai ar ANO Drošības padomes sankciju. Vienpusīga militārā spēka lietošana, kad vairākums ANO Drošības padomes pastāvīgo locekļu ir pret militāra spēka lietošanu Irākā, jo iespējas strīda risināšanai diplomātiskā ceļā vēl nav izsmeltas, un tas jākonstatē tikai ANO Drošības padomei, pārkāpj ne tikai ANO statūtus, bet arī starptautisko tiesību pamatprincipus. Latvijas Republikas Nacionālās drošības koncepcija, kuru 2002.gada 24.janvārī apstiprinājusi Saeima, nosaka, ka, īstenojot savu drošības politiku, Latvija ievēro starptautisko tiesību principus un normas, neapdraudot nevienu citu valsti. Savukārt likums par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku piedalīšanos starptautiskajās operācijās paredz saņemt starptautisko organizāciju mandātus un rīkoties atbilstoši ANO statūtiem. Paredzētā militārā akcija Irākā grauj starptautisko tiesību kārtību un rada bīstamu precedentu starptautisko tiesību pārkāpšanai, kas nākotnē var apdraudēt pašas Latvijas drošību. Šis nav kādas politiskās partijas vai kāda deputāta teksts. Šo paziņojumu šodien ir izdalījusi Latvijas Juristu biedrība. Vai šodien mūsu Juridiskā biroja vadītājs ir nācis tribīnē un skaidrojis, vai mēs pārkāpjam paši savus likumus un starptautiskos likumus? Būtu labi dzirdēt.

Un otrs. Kur mēs tā steidzamies? Es šodien Ārlietu komisijas sēdē teicu, kāpēc mēs nevarētu dot, kā Francija pieprasa, vēl 30 dienas, lai pabeidz inspektori savu darbu. Un kāds no kolēģiem teica: “Ziniet, 30 dienas, tur jau ir karsts, smilšu vētras, zaldāti nogurst, demoralizējas...” Jūs saprotat, kas tie par argumentiem. Un tajā pašā laikā, tajā pašā laikā, ko saka amerikāņu ģenerālis, kas komandē Amerikas karaspēku līcī. Viņš izsaka nopietnas bažas par to, ka Irākas militārie objekti ir izvietoti tuvu hospitāļiem, skolām, mošejām un privātmājām.

Tālāk. Te bija daudz runu par sabiedrotajiem. Es saprotu, ka amerikāņi mums ir sabiedrotie. Bet kas ir amerikāņi? Amerikāņi ir ļoti dažādu tautu, paldies Dievam, ar ļoti daudziem viedokļiem. Un šeit es runāšu, citēšu Amerikas bijušo prezidentu Džimiju Kārteru, kurš ir arī Nobela prēmijas laureāts. Un viņš saka, ka šodien karadarbībai Irākā nav attaisnojuma no starptautisko tiesību viedokļa. Džimijs Kārters saka, ka amerikāņu kara plāns ir tāds, ka pirmajās stundās viņi uzmetīs 3000 bumbas un raķetes. Relatīvi neaizsargāto Irākas... uz Irākas iedzīvotājiem nolūkā demoralizēt cilvēkus un karavīrus, lai viņi gāztu savu valdību. Iedomājieties šitādu scēnu! Mēs redzam televīzijā, kādas bumbas amerikāņi ir izdomājuši. Kāpēc mums jāiesaistās šinī akcijā, kur tiešām vēl visas diplomātiskās iespējas nav izsmeltas? Tagad, kamēr mēs te runājam, sanāk Drošības padome Ņujorkā. Nupat runāja Vācijas ārlietu ministrs, kurš stingri iestājas par to, lai tiktu ievēroti starptautiskie likumi. Kāpēc mēs nevaram uzskatīt, ka vācieši arī ir mūsu sabiedrotie tāpat kā franči? Paies karš, un mums būs jālūdzas no vāciešiem un no frančiem, lai viņi ratificē abus mūsu līgumus — gan Eiropas Savienības, gan Francijas. Kāda ir Vācijas attieksme pret mums, ļoti labi parādīja mūsu prezidentes vizīte Vācijā. Vienalga, lai kādā mērcē jūs viņu tagad... jeb Ārlietu ministrija mēģinātu ielikt. Es domāju, ka tā ir ļoti zīmīga. Nerunājot nemaz par Franciju. Mēs esam palaiduši garām to, ka Francija un Vācija, tās ir divas svarīgākās Eiropas Savienības valstis. Bez Vācijas un Francijas Eiropas vienotība nav iespējama. Kāpēc mēs neesam izmēģinājuši visus diplomātiskos paņēmienus, lai būtu kopā ar Eiropu? Kāpēc mums nav svarīgi mūsu kaimiņi? Kāpēc mums liekas, ka mēs esam gudrāki nekā zviedri? Zviedrijas premjers vakar izteica savu protestu pret šo iespējamo karu bez sankcijām un izgāja kopā ar saviem partijas biedriem uz Stokholmas ielām. Kāpēc mēs nerēķināmies beigu beigās paši ar saviem iedzīvotājiem? Mēs zinām, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir pret karu. Es nemaz nerunāju par visu Eiropas sabiedrību, kuras lielākā daļa jeb nospiedošais vairākums ir pret karu. Lai man paskaidro ārlietu ministre, kas mainīsies, ja mēs atliksim savu līdzdalību un savu “jā” neteiksim šodien, bet varbūt pēc mēneša, kad mēs pievienosimies, iespējams, visai Apvienoto Nāciju saimei. Kāda traģēdija notiks šī mēneša laikā? Varbūt tieši otrādi. Šī traģēdija tiks novērsta.

Un es te gribētu, par cik mums ir ļoti daudz ticīgu cilvēku šeit, tā saucamā mācītāju partija, es gribētu vērst viņu uzmanību uz vairākām lietām. Vispirms Mārtiņš Luters ko raksta. “Karš ir galējais līdzeklis, ko diktē nepieciešamība. Nav prātīgi sākt karu tikai tāpēc, ka kādam muļķīgam kungam ir ienākusi prātā doma karot. Grēko tas, kurš karu uzsāk pirmais. Katram karam aizvien ir jābūt aizstāvēšanās karam.” Un tad mēs zinām, ka mūsu kolēģis Jēkabsona kungs mīl bieži citēt Ārtūru Holmsu, kurš darbā “Karš un kristīgā ētika” saka tādus vārdus, Jēkabsona kungs, “Es esmu pārliecināts, ka taisna kara teorijas mērķis vismaz no kristīgās ētikas viedokļa nav vis attaisnot karu, bet gan nosodīt un kritizēt. Vienīgais kara mērķis var būt pašaizsardzība. Karā drīkst iesaistīties tikai tad, ja visi pārējie līdzekļi ir izsmelti.” Paldies.

Sēdes vadītāja. Deputāts Krišjānis Kariņš.

K.A.Kariņš (JL). Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Godājamie deputāti! Ministru prezidenta kungs! Ministri!

Man nāk prātā tas laiks, kad es sāku pirms diezgan daudziem gadiem mācīties krievu valodu. Un viena no pirmajām tādām frāzēm, ko es iemācījos, bija tāda: mi za mir. Mēs par mieru.

Kāpēc es šo frāzi iemācījos? Jūs, jau, protams, daudz labāk par mani atceraties padomju laikus, kad Padomju Savienība ar šādu te fantastiski gudru saukli staigāja ne tikai Baltijas valstīm pa galvu, bet arī pusaustrumu... tas ir, visai Austrumeiropai. Miera vārdā kāpa otram uz galvas. Ja kāds pretojās... Bet miers ir vajadzīgs... Miers ir vajadzīgs.

Kas tagad notiek šajā stāvoklī, un par ko vispār ir runa? Ir runa nevis par karu vai par agresijas atbalstu. Tās ir vislielākās blēņas. Nerunājiet muļķības! Ir runa par ANO rezolūcijas īstenošanas atbalstu.

Atcerēsimies īsi vēsturi. 1991. gadā notika Līča karš. Kopš tā laika, ja es nemaldos, ir 17 dažādas ANO rezolūcijas, no kurām pēdējā ir tā slavenā 1441 no pērnā gada novembra, kur atkārtoti ANO visādos veidos ir sniegusi Irākai, Sadamam Huseinam ultimātu atbruņoties un Sadams Huseins ir atkārtoti un atkārtoti, un atkārtoti neievērojis šīs rezolūcijas.

Bet kāpēc tās lietas ir bijušas tik smagas? Draugi mīļie, šeit ir divas dažādas politiskās iekārtas. Vienā pusē, kur arī esam mēs, ir demokrātiskas valstis. Ja te kāds domā, ka nav demokrātijas, tad es arī varu teikt, ka dziļi, dziļi maldās. Kāpēc mēs runājam no trim pēcpusdienā? Tagad jau ir seši, gandrīz pusseptiņi, un mēs turpināsim vēl kādu laiku, jo ir tā demokrātija.

Otrajā pusē kas ir? Diktatūra. Tagad padomājiet mirkli, kādā veidā demokrātija un diktatūra var vienoties par mieru? Katru reizi, un palasiet vēsturi, tas būs uz demokrātijas rēķina... jo diktatūras var atļauties nerēķināties ar tautas viedokli. Diktatūras tādas, kādas ir Irākā, var arī nogalināt pašas savus iedzīvotājus, izmantot ķīmiskos, bioloģiskos ieročus un neuztraukties par tām sekām, kas ir presē, jo tādas nav.

Diktatūras var darīt tā, kā tas indivīds vēlas, bet demokrātijā mums ir jāstrādā citādi. Šajā gadījumā iet runa par to, ka Latvija, kura ļoti nesenā pagātnē piedzīvoja arī nedemokrātisku sistēmu, dēļ Padomju Savienības mēs zaudējām savu neatkarīgo valsti, kuru atguvām tikai pirms 12 gadiem. Mēs pārāk labi šeit atceramies, kas tas ir — dzīvot nebrīvē. Un šī lēmuma mērķis ir ļoti elementārs — izteikt atbalstu Amerikas Savienotajām Valstīm un citām sabiedrotajām valstīm, kuras grib piespiest Irākai pildīt ANO rezolūcijas atbruņoties.

Tagad atgriezīsimies pie tās tiešās lietas. Šis ir lēmums, kas ir visiem acu priekšā, kas ir nācis no mūsu valdības. Es piekrītu, tas ir nepilns. Es piekrītu, tas ir uzlabojams. Bet tā būtību es pilnībā atbalstu. Pilnībā atbalstu tā būtību.

Tātad es jūs aicinu darīt sekojošo: atbalstīt šī te lēmuma nodošanu komisijai, un tad nākt talkā, nākt strādāt komisijā, lai mēs to tekstu varam uzlabot. Tas nav nedemokrātiski. Tas ir faktiski tieši demokrātiski. No valdības nāk ierosinājums Latvijai paust savu attieksmi. Es domāju, ka vairums Saeimas deputātu jebkurā gadījumā to attieksmi atbalsta, tajā skaitā arī Tautas partija, man liekas, to atbalsta. Runa tātad nav tik daudz par to domu kā tādu, bet par izpildījumu. Uzlabosim tekstu, vienosimies un atbalstīsim to lēmumu arī galīgajā lasījumā! Bet neļaujiet, Dieva dēļ, vienai lietai stāvēt skaidras domāšanas ceļā! Tas ir, neļaujiet tehniskām kļūdām, kuras mēs varam izlabot, stāvēt ceļā principam. Tātad izteiksim savu atbalstu Amerikas Savienotajām Valstīm un citām demokrātiskām valstīm koalīcijā, kuras grib piespiest Irāku pēdīgi sekot ANO rezolūcijām, kuras ir pieņemtas cita pēc citas pēdējo 12 gadu laikā, bet vienosimies par vienu prātīgu tekstu, par ko mēs visi varam... ko mēs visi atbalstām.

Paldies jums!

Sēdes vadītāja. Vai deputātam Vjačeslavam Stepaņenko pietiek 6 minūtes uzstāšanās? Jā? Lūdzu! Deputāts Vjačeslavs Stepaņenko.

V.Stepaņenko (TSP). Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie ministri! Godātie deputāti! Es šodien gribētu uzdot jautājumu katram savam kolēģim: “Kādas valsts deputāti mēs esam?” Stājoties deputāta amatā, katrs no mums deva solījumu aizstāvēt Latvijas Republikas intereses. Un Latvijas Republikas intereses ir precīzi noteiktas pašreizējās valdības deklarācijā: tās ir iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā. Tātad izvērtēsim, vai mums piedāvātais valdības lēmuma projekts atbilst šiem mērķiem. Manuprāt, ka ne. Vairākums gan NATO, gan Eiropas Savienības dalībvalstu pašlaik neatbalsta un nepiedalīsies pasākumā, kas šodien satrauc visu domājošo cilvēku prātus. Mums piedāvā piedalīties karā, lai arī to sauc par atbruņošanas operāciju. Mums piedāvā palīdzēt atrast Huseina masu iznīcināšanas ieročus, kas joprojām it kā atrodas Irākā un kurus šis asiņainais diktators it kā grasās pielietot pret visu civilizēto pasauli. Es neesmu Sadama advokāts, bet savukārt es piebildīšu, ka citā pasaules malā ir vēl viena valsts, kurai šie ieroči ir. Tā ir Ziemeļkoreja, kas atklāti deklarē masu iznīcināšanas ieroču, kodolieroču... Ko, lūdzu? Labi.

Sēdes vadītāja. Cienījamais deputāta kungs, nedrīkst sarunāties ar zāli...

V.Stepaņenko. Paldies!

Sēdes vadītāja. Jūs varat turpināt runāt debatēs.

V.Stepaņenko. (TSP). Tātad tā ir Ziemeļkoreja, kas atšķirībā no Irākas neslēpj un atklāti paziņo visai pasaulei, ka tai ir masu iznīcināšanas ieroči, kodolieroči. Valsts, kuras iedzīvotāju cilvēktiesības tiek pastāvīgi pārkāptas un kuras vadītājs pēc savas būtības ir ne mazāk autoritārisks par Huseinu. Bet, par laimi Korejai, tai nav naftas atradnes. Nelaimīgajam Huseinam tā nafta ir, un tā ir nepieciešama pasaules vislielākajai, visattīstītākajai ekonomikai, valstij, kuras naftas patēriņš ir vislielākais pasaulē un kuras pašu naftas krājumi, pēc dažu ekspertu viedokļa, būtu izbeigušies jau 2004.gada beigās. Te ir izskanējis premjera viedoklis šajā sakarā. Ja es nemaldos, tas skan sekojoši: “Ja Amerikai būtu vajadzīga Irākas nafta, tad Huseinam to atļautu pārdot brīvajā tirgū.” Taisnība! Šodien Irākai aizliegts brīvi tirgot ar savu naftu tāpēc, tikai tāpēc, ka Irāka ir pakļauta ANO programmai “Nafta pret pārtiku”. Un galvenais patērētājs Irākas naftai, kas tiek pārdota šīs programmas ietvaros, ir šīs pašas Amerikas Savienotās Valstis. Šodien amerikānim jāmaksā par to naftu ar rīsu maisiem, un rītdien viņi to dabūs par velti. Bez tam būs panākts vēl svarīgāks mērķis, tas ir, tiks nodrošināta pilnīga amerikāņu kontrole pār valsti, kas atrodas Persijas līča reģionā. Un tas ir reģions, kur koncentrēti vairāk nekā 75% no šīs planētas naftas krājumiem! Respektīvi, šodien mums piedāvāts pastrādāt Amerikas labā: saglabāt amerikāņiem zemas cenas degvielai, nodrošināt viņu rūpnīcas ar jauniem militārajiem pasūtījumiem un tā tālāk. Tas arī nebūtu tik slikti, ja Latvijai par to piedāvātu noteiktu maksu. Nē, arī par šo prieku mēs maksāsim paši! Pirmkārt, mēs samaksāsim tiešā veidā, atvēlot budžeta naudu šim pasākumam, šai militārajai operācijai. Otrkārt, mēs pasliktināsim mūsu attiecības ar Eiropas Savienības vadošajiem dalībniekiem — Vāciju un Franciju.

Treškārt. Mēs atbalstīsim starptautisko tiesību principu pārkāpumu, jo pašreizējam karam nav nekādas leģitīmas bāzes. Un par to mums norādīja mūsu Latvijas Juristu biedrības paziņojums, kas izdalīts šodien deputātiem. Tātad, kādēļ mums tas jādara? Par šādu rīcību Latviju nu nekā nepieņems par ASV 51.štatu, kā saka mani kolēģi, kā arī to negribētos dažiem mūsu kolēģiem, kas gandrīz visu mūžu nodzīvoja Amerikā. Tātad reālā labuma mūsu valstij, Latvijai no piedalīšanās šajā avantūrā nav un nebūs.

Tātad es aicinu savus kolēģus balsot pret šo valdības iesniegto lēmuma projektu! Paldies!

Sēdes vadītāja. Cienījamie deputāti! Pārtraukums līdz pulksten 19.00. Debates turpināsim pēc pārtraukuma.

Pārtraukums

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja. Valērijs Agešins.

V.Agešins (TSP). Cienījamie kolēģi! Pamēģināsim izvairīties no nekonstruktīvas kritikas un atrast reālu risinājumu mūsu problēmai. Runājot par Irākas jautājumu, gribētos iepazīstināt jūs ar dažām tēzēm, uzdot dažus jautājumus un piedāvāt izeju no pašreizējās situācijas.

Tātad pirmām kārtām visiem ir skaidrs, ka ir nepieciešams saņemt ANO Drošības padomes rezolūciju jeb sankciju. Pretējā gadījumā šis pasākums ir starptautisko tiesību normu pārkāpums. Vai tad Latvijā nav nekādas varas starptautiskajai likumdošanai? Kam ir tad domāta ANO?

Nākamais. Arī mums pašiem šeit, Saeimā, maksimāli jāizmanto diplomātiskie līdzekļi un jāmeklē mierīgs risinājums. Mēs taču esam maza valsts un nekādā gadījumā, mūsuprāt, nevaram piedalīties šajā konfliktā. Varbūt arī padomāsim par to, kā palielināt pensijas līdz iztikas minimumam?

Nākamais. Ļoti svarīgs jautājums. Un it īpaši es gribu pievērst uzmanību Zaļo un zemnieku frakciju. Tātad mums jāprognozē sekas un riski, bet prakse rāda, kā dažu varas partiju pārstāvji neprot to darīt. Līdz ar to, redziet, ja karš tomēr sāksies, Irākā būs arī milzīgas ekoloģiskas problēmas. Tur taču ir nafta. Man ļoti interesē, kā uz to reaģēs zaļie zemnieki.

Nākamais. Nekādā gadījumā Latvijai nevajadzētu sūtīt savus kareivjus Irākā arī tāpēc, ka, iespējams, sekos Kuba, Ziemeļkoreja, Lībija, Sīrija un tā tālāk. Kad ASV sakaus Irāku, tad, iespējams, sāksies bezgalīgie teroristiskie akti. Es, piemēram, negribu šo karu un negribu, lai mani tuvie cilvēki tiktu pakļauti atriebībai. Vai tiešām ir grūti saprast, ka Irāka atbildēs uz uzbrukumu?

Nākamais. Ir apšaubāmi ASV iebrukšanas argumenti. Piemēram, kā demokrātijas jautājumu var risināt ar kara metodēm? Es nezinu, cik leģitīmi ir uzspiest demokrātiju citiem. Es neticu, ka ar barbariskām metodēm var panākt ko labu.

Nākamais. Jebkurā gadījumā tiesību nihilisms mums nav pieļaujams. Lieta ir tāda kā gadījumā ar visām iepriekšējām Latvijas misijām, kā, piemēram, Bosnijā un Kosovā, Saeima ir balsojusi un pieņēmusi lēmumu, balstoties uz skaidru pamatojumu — starptautisko mandātu. Šoreiz tāda mandāta mums nav. Bez tam šobrīd 140 valstis ir pret karu, un šo viedokli mēs arī nevaram ignorēt. Vai viņi kļūdās?

Un beidzot, jāņem vērā arī Latvijas Juristu biedrības paziņojums. Tur taču strādā nopietni profesionāļi. Skaidrs, ka mēs, Tautas saskaņas partija, esam pret karu un neatbalstām šo valdības bīstamo lēmumu, bet tomēr tagad man gribētos piedāvāt valdībai un varas partijām, manuprāt, korektu izeju no kutelīgas un strīdīgas, no juridiskā viedokļa, situācijas. Uzskatu, ka Latvijai ir nepieciešams ieņemt neitrālu pozīciju un šo lēmuma projektu pieņemšanu atlikt. Paldies.

Sēdes vadītāja. Deputāts Vladimirs Buzajevs.

V.Buzajevs (PCTVL). Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Godājamie kolēģi! Cienījamie valdības locekļi! Ar gandarījumu gribu atzīmēt, ka Ministru prezidents Repše beidzot ir atcerējies, ka Latvijā ir Saeima, ka tagad pie mums nav Ulmaņa vecākā laiki, bet ir parlamentāra republika. Atcerējās ar lielu nokavēšanos, kad karš Irākai no mūsu puses faktiski jau sen pieteikts. Bet aizokeāna onkuļiem jau doti visi nepieciešamie solījumi. Kādi solījumi — to mēs nezinām. Vēl februārī visas augstās amatpersonas vienbalsīgi centās pārliecināt, ka iestāšanās NATO nevedīs pie karabāzu rašanās Latvijas teritorijā. Pat mēnesis vēl nepagāja, bet aizsardzības ministrs, pat aci nepamirkšķinot, apgalvoja, ka bāzu izvietošana mūsu teritorijā nesīs Latvijas tautai nesalīdzināmi lielu labumu. Vai tur būs arī spārnotās raķetes ar kodollādiņiem, kas var aizlidot līdz Maskavai 15 minūšu laikā? “Nē”, dusmīgi padomās Kristovska kungs šodien, bet aprīlī viņš centīsies pierādīt, ka ērtākas vietas par Ādažiem spārnotām raķetēm neatrast. Mēs spriežam par tautas nobalsošanu sakarā ar iestāšanos Eiropas Savienībā, grozījums Satversmē, kaut arī jau sen esam kļuvuši par vēl vienu ASV štatu. Pienāca laiks uz viņu svītrainā karoga uzzīmēt vēl vienu zvaigznīti. Diemžēl, lai arī mēs pievienojamies pie ASV, labklājības līmenis pie mums nav cēlies. Labklājības līmeņa celšanos mums sola iestāšanās Eiropas Savienībā. Bet mēs demonstratīvi ignorējam lielās Eiropas viedokli jautājumā par karu Irākā. Mēs riskējam sastrīdēties ar tādu stratēģisku tirdzniecības partneri kā Vācija. Mēs atbalstām valsti, kura ar savu neparedzamo uzvedību izpelnījās neuzticību gandrīz visā pārējā pasaulē. Valsti, kura uzskata, ka ANO ēka atrodas nevis Ņujorkā, bet Vašingtonā. Valsti, kura gadsimtu mijā ir izrādījusi savu šaubīgu miermīlību gan Dienvidslāvijā, gan Afganistānā. Valsti, kas sagrauj jau eksistējošo pasaules drošības sistēmu.

Šajā jomā PCTVL var droši pievienoties gan Tautas partijas viedoklim, gan TSP, gan jau plaši citētajam Latvijas Juristu biedrības viedoklim. Un protams, pirmkārt Latvijas tautas viedoklim, kuras vairākums ir kategoriski pret Latvijas piedalīšanos Irākas avantūrā.

Dāmas un kungi! Es ar cieņu izturos pret amerikāņu tautu. Smagi pārdzīvoju viņu neveiksmes kosmosā. Apbrīnoju izstrādāto datorprogrammu nodrošinājumu un tā tālāk. Kad kāds ar simpātijām izturas pret kādu cilvēku, viņš necentīsies tam piebalsot, bet gan atturēt to no avantūrām.

Tādēļ tieši balsošana pret Saeimas lēmuma projektu ir cieņas apliecinājums šai lielajai, bet uz laiku tikumiskos orientierus zaudējušai nācijai. Nesūtīsim mūsu puišus mirt no raķešu lodēm, lai viņi mierīgi slimo ar dizentērijām savās kazarmās Latvijas teritorijā.

Sēdes vadītāja. Deputāts Rihards Pīks.

Cienījamie deputāti, vienu sekundīti. Pirms mēs turpinām debates, ir saņemts desmit deputātu — Jaunupa, Šiliņa, Ontužāna, Liepiņas un citu deputātu parakstīts dokuments ar diviem lūgumiem.

Tātad, pirmkārt, slēgt runātāju sarakstu un noteikt saīsinātu runas laiku līdz 5 minūtēm pirmajā reizē un 2 minūtēm — otrajā reizē.

Tad vai deputātiem ir iebildumi par runātāju saraksta slēgšanu? (No zāles deputāts Dz. Ābiķis: “Ir iebildumi!”) Ja deputātiem ir iebildumi, tad lūdzu, balsojam par... Lūdzu balsojam par to, ka slēdzam runātāju sarakstu.

Vai kāds grib runāt “par” vai “pret” par šo? Tātad deputāts Dzintars Ābiķis runās “pret”.

Dz.Ābiķis (TP). Cienījamā priekšsēdētāja, augsti godātie kolēģi! Šī nu ir tā lieta, kur nevajadzētu ierobežot uzstāties deputātiem un paust savu viedokli, jo šī ir ārkārtīgi nopietna lieta. Es ceru, ka jūs arī sekojat līdzi debatēm citu valstu parlamentos, Lielbritānijas parlamentā jau nedēļām diskutē par šo tēmu. Tā ir ļoti, ļoti nozīmīga lieta, un šajā gadījumā neļaut izteikt deputātiem savu viedokli parlamentā — tā būtu liela kļūda.

Es aicinu balsot pret!

Sēdes vadītāja. “Par” runāt neviens deputāts pieteicies nav. Tad, pirms mēs balsojam, es nolasīšu pieteikto deputātu sarakstu: tātad Rihards Pīks, Aleksejevs Andrejs, Arvīds Ulme, Simsons Pēteris, Kļaviņš Paulis, Emsis Indulis, Arnolds Laksa, Liene Liepiņa, ārlietu ministre Sandra Kalniete, deputāts Ēriks Jēkabsons, deputāts Andris Bērziņš. Vēl deputāts Fjodorovs, deputāts Dobelis... Dobelis — otro reizi, un deputāts Aleksandrs Golubovs.

Tātad tas ir viss saraksts, par kuru mēs pašreiz balsojam, ar kuru mēs noslēdzam, ja? Tad lūdzu deputātus balsot par runātāju saraksta slēgšanu! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 46, pret — 30, atturas — 14. Runātāju saraksts slēgts ar deputātu Aleksandru Golubovu.

Nākamais priekšlikums ir saīsināt runas laiku līdz 5 minūtēm pirmajā reizē un 2 minūtēm otrajā reizē.

Vai deputātiem ir iebildumi? Lūdzu balsosim par runas laika saīsināšanu! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 51, pret — 30, atturas — 12. Runas laiks ir saīsināts: pirmajā reizē — 5 minūtes un otrajā reizē — 2 minūtes.

Turpinām debates. Deputāts Rihards Pīks.

R.Pīks (TP). Priekšsēdētājas kundze! Ministru kungi! Godājamie kolēģi! Protams, varētu turpināt arī šeit demonstrēt erudīciju un pārskaitīt visus ANO Drošības padomes lēmumus un gudru vīru citātus. Jebkuru lēmumu un jebkuru gudru vīru citātu var piemeklēt tā, kā tas ir nepieciešams, lai pateiktu vai nu “par”, vai “pret”.

Tādēļ es atļaušos varbūt savā uzskatā atkailināt lietas būtību. Man liekas, ka jautājums, par kuru mēs šodien runājam, sastāv no trijām sadaļām. Pirmā ir reālā situācija, kāda ir pasaulē šobrīd, jeb ģeopolitiskā situācija, var saukt. To mēs varam pieņemt tādu, kāda tā ir šobrīd. Nākošais ir Latvijas nacionālās intereses. Un trešais ir mūsu valdības rīcība un Saeimas spēja, atbildība savas tautas un vēlētāju priekšā.

Ja mēs runājam par pirmo — par reālo situāciju, tad neapšaubāmi ar neapbruņotu aci ir redzams, ka Vidējie Austrumi šobrīd ir tas punkts, kur ilgu laiku ugunskurs gruzd. Gruzd, pa brīžam uzliesmo. Un, kā jūs zināt, ja ir ugunsgrēks, tad pa laikam to var apdzēst tikai ar nitroglicerīnu, tātad ar kādu... kaut ko spēcīgāku, vilni. Un tiktāl varētu saprast, ka ir kādam jāķeras pie šī jautājuma atrisināšanas. Un, es domāju, mūs te lieki pārliecināt, kurš ir diktators, kurš ir huligāns vai vēl kaut kā sliktāk. Mēs to gadiem zinām! Un no šī viedokļa es gribētu tikai pieminēt, ka, ja šobrīd ir zināma, redzama viedokļu dažādība starptautiskajā arēnā — Amerikas Savienotajām Valstīm, Francijai, Vācijai, tad katrai ir savas subjektīvās intereses. Manuprāt, vissliktāk šajā gadījumā bija Vācijai, vismaz mūsu kolēģi no Eiropas Tautas partijas, kristīgie demokrāti un kristīgie sociālisti atklāti nosodīja Šrēderu un Sociāldemokrātu partiju, ka viņi izmantoja kā vēlēšanu elementu vācu tautas nevēlmi karot, pacifistisko noskaņojumu.

Par mūsu interesēm. Man liekas, ka mūsu intereses ir acīmredzamas. Vai mēs nejūtam šodien, ka degviela padārdzinās, vai lauksaimnieki neuztraucas jau par šo sezonu? Vai mazie uzņēmēji neuztraucas jau par savām iespējām? Mūsu interesēs ir, lai nenotiktu mākslīga šīs degvielas padārdzināšanās, šo energoresursu padārdzināšanās. Tas ir iespējams tikai tad, ja noņem embargo, kuru ir uzlikusi Apvienoto Nāciju Organizācija, Drošības padome, noņemt embargo Irākas naftas pārdošanai. Tas ir iespējams tikai tad, kad Irākā būs puslīdz demokrātisks režīms, vismaz ne tāds Huseina režīms.

Tātad, no šā viedokļa raugoties, mūsu interesēs arī būtu, lai šis jautājums tiek atrisināts un noņemts no dienas kārtības. Un, nerunājot jau nemaz par šeit vairākkārt minēto, ka mēs ļoti labi vēl atceramies no savas vēstures, ko nozīmē diktatori. Bet diemžēl, runājot tad par 3.jautājumu — par šo demokrātiju un par atbildību savu vēlētāju priekšā, man jāsaka dažas pazīmes, ka valdība pieņem lēmumus, es jūtu, ka tos ir ļoti grūti nosaukt par demokrātiskiem.

Vispirms paziņo un pēc tam sāk domāt, kā to pamatot. Tas ir bijis līdz šim uz iekšpolitiskiem lēmumiem, uz konkrētiem cilvēkiem, kur vienā gadījumā vajadzēja varbūt ņemt nost vai mainīt. Viņi tiesājas, bet šobrīd, šobrīd uz spēles ir likts mūsu valsts starptautiskais prestižs. Un šeit nevar tā pieņemt kaut kādu lēmumu un pēc tam mēģināt to pamatot un attaisnot.

Tieši tādēļ, tieši tādēļ es ierosinu šo pārsteidzīgo, līdz galam neizstrādāto valdības priekšlikumu noraidīt, un tad radīsies iespēja mums, Tautas partijas frakcijai, un jums arī, cienījamie kolēģi, izskatīt priekšlikumu, kuru izstrādāja Tautas partijas frakcija, kur ir līdzsvarota jēga un ideja jau tāpat. Mēs atbalstām Ameriku un atbalstām cīņu pret Huseinu, bet tas ir jādara, ievērojot mūsu pašu uzņemtās starptautiskās saistības un mūsu pašu valsts likumus. Un to var izdarīt! Tautas partija ir izstrādājusi šādu priekšlikumu. Paldies!

Sēdes vadītāja. Deputāts Andrejs Aleksejevs.

A.Aleksejevs (TSP). Priekšsēdētājas kundze! Godātie kolēģi! Mums visiem šodien ir tāds gods spriest un lemt par mūsu Nacionālo bruņoto spēku pārstāvju piedalīšanos militārajā operācijā Irākā. Jā, gods, kuru mūsu vēlētāji deleģējuši mums pirms četriem mēnešiem. Šis lēmums būs ļoti nozīmīgs tautai un tai tautas daļai, kura piedalīsies šajā Sadama Huseina atbruņošanā. Burtiski dažas nedēļas atpakaļ mēs jau mēģinājām aizskart šo problēmu un runājām par to, ka nevaram bez ANO attiecīgas rezolūcijas atbalstīt ASV centienus ar visiem līdzekļiem atbruņot Sadamu, lai paplašinātu savu ietekmes zonu. Un šodien mēs kārtējo reizi izrādām savu nekonsekvenci.

Personīgi man kā bijušai militārai personai savā karjerā, es uzskatu, tomēr ir paveicies. Proti, es nepiedalījos nedz kara operācijās Afganistānā, nedz karā Čečenijā. Un varbūt tieši tāpēc esmu šeit, esmu dzīvs un vesels un stāvu jūsu priekšā. Taču ne visiem maniem biedriem tā paveicās. Un daži no tiem palikuši gulēt tur, kur viņi ir krituši. Skatoties draugu sievām acīs, viņu bērnu acīs, man grūti izskaidrot, kāpēc tas noticis. Un kāpēc kāds pieņem šādu lēmumu — sūtīt tēvus, vīrus uz šo karu, atstājot ģimenes bez apgādniekiem? Un šobrīd arī nav nepieciešamības spert šo liktenīgo soli, lai tikai izliktos par ASV paklausīgiem sabiedrotajiem. Kāpēc mēs nevaram pieņemt Francijas, Vācijas, Ķīnas un Krievijas nostāju? Pasaulē nav vienprātības šajā jautājumā, bet mēs jau izsakām savu atbalstu nez kāpēc tieši Buša režīmam, kurš ignorē gan ANO Drošības padomes, gan Irākas tautu, gan sabiedrības viedokli. Pat ņemot vērā savu esošo statusu, proti, tautas priekšstāvja, es nevaru Dieva vietā lemt, kam ir jāatvadās ar savu dzīvību un kam to jāzaudē, pateicoties tādiem politiķiem kā Buša ģimene. Domāju, ka jums arī nav šādu tiesību uzņemties tādu atbildību citu vietā. Cilvēki, kuri nekad nav saskārušies savā dzīvē ar kara darbībām, tajā skaitā mūsu Ministru prezidents un aizsardzības ministrs, nekad nevarēs cilvēku, kurš desmit gadus atdevis armijai, ar savām demagoģiskajām runām un pamatojoties tikai uz ASV prezidenta gribu un vēlmi atbruņot Irākas līderi pārliecināt mani balsot par labu vienam pasaules žandarmam. Man pietiks ar vienu reizi iziet šim procesam cauri un vairs neatgriezties pie šī jautājuma. Neatbalstīšu un nebalsošu “par”, jo neesmu tiesīgs, un jums arī neiesaku. Neļaušu nedz Bušam, nedz Blēram, nedz arī Repšes kungam un Kristovska kungam manipulēt ar sevi un maniem tuviniekiem, paziņām un draugiem. Ja jūs vēlaties, kungi, tad varat paši personīgā kārtā aizbraukt un piedalīties šajā militārajā atbruņošanas operācijā, proti, uz sava rēķina. Neiejaucot mūsu valsts iedzīvotājus. Nenoliedzami, ka Huseins ir diktators, bet vai tad viņš ir vienīgais? Un, ja Bušs rīt izlems atbruņot visus un uzsākt karu ar visiem nepaklausīgajiem valstu vadītājiem bez ANO Drošības padomes rezolūcijas, mums arī būs jāatbalsta ASV? Manuprāt, nav vēl izsmeltas visas iespējas risināt šo, nenoliedzami, ļoti svarīgu problēmu mierīgā ceļā, un aicinu neatbalstīt šo Ministru kabineta priekšlikumu. Būsim tālredzīgāki par mūsu ministriem! Es nevēlos būt par marioneti kāda rokās. Paldies.

Sēdes vadītāja. Deputāts Arvīds Ulme.

A.Ulme (ZZS). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie deputāti! Mums te teica, ka... Mums ziņoja, ka režīms saucas tas, ka neatbalsta jeb nerēķinās ar tautas viedokli. Es gribētu šeit prezentēt 25 000 parakstu, kuri ir pret šo karu Irākā. Un pēc aptaujām 80% ir pret šo karu Irākā. Latvijas iedzīvotāju. Un tā kā tomēr rēķināties ar iedzīvotāju, ar sabiedrības viedokli es aicinātu. Visas nelietības pasaulē pastāv, visi kari un nodevības tieši klusējošās piekrišanas dēļ. Un klusējošās piekrišanas dēļ notika arī aneksija vai okupācija Latvijā. Mēs atceramies Latvijas okupāciju. Un visā pasaulē visas nelietības tieši tāpēc notiek, šīs okupācijas, kari un šausmas, ka ir šī klusējošā piekrišana.

Šajā gadījumā šī sabiedrības aktivitāte, mūsu Latvijas sabiedrības aktivitāte tieši norāda, ka mēs negribam būt šīs klusējošās piekrišanas pusē, klusējošo piekritēju pusē, un vienkārši noskatīties, kā Amerika pašlaik ierodas Irākā. Es domāju, ka ļoti daudz nelietības Tibetā, Čečenijā, un mums jau te nosauca, ir tieši šīs klusējošās piekrišanas dēļ. Galvenais... Mēs šeit esam ļoti daudz izrunājuši, es tikai pāris aspektus vēl. Kāds tad ir, kāpēc ir jāatbalsta vai kāpēc tas karš tajā Irākā ir vajadzīgs? Kāds ir pamats tam? Pamats, cik es saprotu, ir starptautiskais terorisms, kas ir jāapkaro. Tajā Irākā ir starptautiskā terorisma perēklis. Tad mēs jautājam tālāk. Kāds ir iemesls starptautiskam terorismam? Vai ar to, ka mēs Huseina režīmu likvidējam, vai ar to mēs likvidējam arī starptautisko terorismu? Taču nē! Starptautiskā terorisma iemesls ir globalizācija. Tas ir tad, kad lielās, bagātās valstis uz nabago valstu rēķina kļūst arvien bagātākas un nabadzīgās valstis kļūst arvien nabagākas. Un rezultātā veidojas bezcerīgu cilvēku masa, tautas, novadi, kuriem nekas cits neatliek, ka vienīgā viņu pašcieņas izpausme ir šis terorisms.

Respektīvi, es gribu atgādināt, ka ar to, ka Huseina režīms tiks likvidēts, ar to arī nelikvidēs šā starptautiskā terorisma iemeslus. Un iemesls ir šī globalizācija.

Un statistika pierāda to, ka bads... badā mirstošo cilvēku skaits ar katru gadu palielinās, un daži, kas savos...domā, kā atbrīvoties no taukiem. Un ir viens no lielākajiem biznesiem. Un tas ir tas process, kas notiek un par ko mēs šeit nerunājam. Mēs nerunājam par pašu pamatu — par iemeslu — un vai šī mūsu līdzdalība atrisinās šo iemeslu.

Un es arī domāju, ka tiem, kas sagatavoja šo dokumentu, kurā mēs vienkārši tiekam... atļaujam Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienībai piedalīties šajā te karā, ka šie cilvēki, manuprāt, arī sagatavoja dokumentu par prezidentes priekšlaicīgu vēlēšanu un tā tālāk.

Katrā gadījumā nostādīti esam ļoti... nu tiešām, kā jau te teica, deputāti ir nostādīti tādā ķīlnieku lomā. Un te man arī ir vesela rinda vēstules, ko ir rakstījuši, atklātas vēstules, rakstījuši sabiedrībā pazīstami cilvēki, kuri uzdod veselu rindu jautājumu, uz kuriem mēs šodien neatbildam.

Ja pieturamies pie viedokļa, ka šis karš tomēr ir nepieciešams, tad nonākam pie absurda formulas — uzsākt karu, lai nebūtu kara. Piemēram, Horens Stalbe.

Par Huseinu ir vēl daudz bargāki diktatori. Bet par tiem mēs klusējam un izliekamies, ka Čečenijā nebūtu genocīds pret tautu, kur bērni nevar iet skolā un tiem jādzīvo teltīs. To tad saka ārsts Dainis Kalns, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris.

Un tā tālāk un tā tālāk. Šā iemesla dēļ nu vienkārši laika trūkuma dēļ man nav laika iztirzāt, bet es gribu tomēr saprast, ka problēmas būtība ir arvien... ir nopietnāka, jo kāds būs rezultāts šim lēmumam — nosūtīt karaspēku uz šo “čečeniju”. Vai Latvijas drošība palielināsies ar to? Vai, piemēram, likvidējot vienu diktatoru... Kādas vispār mums ir tiesības... vai tad, likvidējot diktatoru, mēs likvidēsim... pie mums palielināsies drošība? Mēs neesam gatavi! Latvija vispār vēl nemaz nav gatava, kas notiks, ja, piemēram, šie... ja notiks šī pretdarbība.

Ka, piemēram, Daugavā ūdenskrātuve, mēs ņemam no atklātas ūdenskrātuves ūdeni visai Rīgai. Jo CNN ir paziņojusi, ka mēs jau esam to atbalstītāju sarakstā, kas atbalsta šo karu, tad acīmredzot mums ir jābūt gataviem arī kādai pretreakcijai. Un mēs, es domāju, ka ļoti vieglprātīgi... Ko dos Latvijai un konkrēti Latvijas sabiedrībai un cilvēkiem šis... Tas ir jautājums, kas ir sabiedrībai jāatbild — ko jums dos šī mūsu bruņoto spēku piedalīšanās šajā karā?

Tāpēc es domāju, ka te runa var būt tikai par pēckara, nu, šo humāno palīdzību, un šādā veidā sagatavots... šādā veidā sagatavots dokuments, manuprāt, ir zināmā mērā tikai provokācija, un nerēķināšanās ar sabiedrības viedokli, un beigās mēs kļūstam tikai zaudētāji.

Aicinu tiešām atbalstīt vienīgi tikai Latvijas humānās palīdzības vienību nosūtīšanu pēc kara!

Sēdes vadītāja. Deputāts Pēteris Simsons.

P.Simsons (LPP). Cienījamā priekšsēdētāja! Ārlietu ministres kundze! Godājamie ministri! Kolēģi deputāti! Šodien daudz tiek runāts par karu, par sliktu valdību, par padomju laikiem, par Valsts prezidenta vēlēšanām un vēl daudz ko citu. Es gribu runāt par mieru, jo, tāpat kā vairums no klātesošajiem, esmu dzimis pēc kara un neesmu speciālists kara lietās.

Par mieru ir vairākums Latvijas pilsoņu, izrādās — 80 procentu, kā nupat kolēģis teica, un daudz valstī pazīstamu cilvēku. Es arī esmu par mieru. Bet, lai es zinātu, kā pareizi balsot, es gribu noskaidrot, vai mēs visi domājam vienu un to pašu, ko nosaucam par mieru. Vai miers nozīmē, ka armija “izķemmē” valsts teritoriju un paņem līdzi mūsu tēvus un brāļus, visus vīriešus no 16 līdz 60 gadiem. Paņem un aizved uz nezināmu laiku nezināmā virzienā, no kurienes daudzi neatgriežas, jo ir nošauti vai nomiruši badā. Vai miers nozīmē, ka naktī atnāk bruņoti vīri, liek savākties 20 minūšu laikā, ielādē ešelonos un aizved daudzus tūkstošus kilometru svešā novadā, mirušos atstājot ceļmalās? Ka jebkurā brīdī var ienāk jūsu mājoklī un paņemt visu, kas iepatīkas, pašus ieliekot cietumā par nenomaksātiem nodokļiem? Vai jūs gribat, lai jūsu bērni līdz mūža galam atcerētos maizes garšu kā lielāko gardumu un nekad neaizmirstu izsalkuma sajūtu? Vai jūs novēlat savam bērnam redzēt, kā badā nomirst cilvēks, kuram viņš neko nevar līdzēt, jo pašam nav ko ēst? Vai mēs domājam par mieru, kad drošības vīri ienāk dzīvoklī pārbaudīt jūsu bibliotēku, vai jūs neglabājat kaitīgas grāmatas? Kad kontrolē jūsu pastu un ik pa laikam uzaicina uz pārrunām? Kad jums neviens neprasa, kādā valodā gribat mācīt savus bērnus un vai viņi sapratīs to, ko skolotājs viņam teiks svešā valodā, kad jūsu bērnam atgādina viņa nacionālo piederību ar ņirgām un spļaujot ģīmī? Vai mēs esam par mieru, kas dod iespēju mēģināt izdzīvot vai nu salā bez maizes vai karstumā bez ūdens, kad mirušie tiek iekasīti smiltīs vai sagāzti kaudzēs sopkās tundras zvēriem par barību, kad jums var atņemt visu — tēva mājas, zemi, Dzimteni, piederīgos, veselību, izglītības un karjeras iespējas, tāpēc ka domājat savādāk nekā dižais vadonis? Tādu mieru pēc Otrā pasaules kara daļa mūsu tautas ir baudījusi 40 gadus. Es runāju tikai no savas un savu vecāku pieredzes. Ja lielākā mūsu tautas daļa nav tādu mieru pieredzējusi, vai mums ir pamats to novēlēt Irākas tautai tikai tāpēc, ka mēs to nepazīstam un viņu valsts ir tālu no Latvijas? Varbūt šodien mums ir reta iespēja — ar savu balsojumu parādīt Latvijas sabiedrībai, par kādu mieru mēs esam un kādu mieru esam gatavi aizstāvēt? Un novēlēt katrai tautai — vienalga, cik liela vai maza un cik tālos vai tuvos kaimiņos tā dzīvotu, neaizmirstot, ka mūsu partizāni un politieslodzītie gaidīja un cerēja uz rietumvalstu palīdzību 10 pēckara gadus. Kristiešu princips māca nedarīt otram to, ko tu negribi, ka tev dara.

Tāpēc es aicinu: darīsim otram to, ko mēs gribējām, ka mums dara! Un aicinu balsot par patiesu mieru un brīvību Irākā, neliedzot savu palīdzību, cik to spējam. Varbūt būsim tikpat drosmīgi kā centienos pēc pašu neatkarības drusku vairāk nekā 10 gadus atpakaļ. Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāts Paulis Kļaviņš.

P.Kļaviņš (LPP). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie ministri! Cienījamie kolēģi deputāti! Es varu tieši pievienoties iepriekšējā runātāja teiktajai domai, atgādinot, ka miers kā prioritāte, ja tā ir prioritāte, atbalsta pasivitāti, tieši to, par ko mans kolēģis Arvīds Ulme runāja, nedarīt neko. Atbalsta pasivitāti, ja miers ir augstākā prioritāte. Un atstāj jebkuram noziedzīgam režīmam brīvību iznīcināt tūkstošiem un miljoniem cilvēku dzīvības. Tāda ir miera prioritāte. Ja tas ir augstākais.

Mums ir jāaizstāv dzīvība, jāaizstāv brīvība, jāaizstāv tiesības. Un, ja mēs gribam mieru un neko nedarīt, tad mums viss tas zudīs. Droši! Mums ir sava pieredze ar savienībām, cienījamie kolēģi! Bija tāda Tautu savienība. Un Latvija tanī laikā lika lielas cerības uz Tautu savienību. Darbojās mūsu politiķi ļoti aktīvi līdzi Tautu savienībā. Kur nonācām ar savu Tautu savienību? Palikām starp diviem dzirnakmeņiem un tikām malti un samalti. Un mūsu skaits vēl nav sasniedzis latviešu skaitu, kāds bija pirms Otrā pasaules kara šinī zemē. Ārpus ebrejiem latvieši ir vienīgā nācija. Latvieši, kas vēl nav sasnieguši savā zemē pirmskara iedzīvotāju skaitu. Tas ir savienības un diplomātijas rezultāts.

Un vēl kas. Vai mēs atceramies Kosovu? Ko darīja Apvienoto Nāciju Organizācija tanī laikā, kad drosmīgi žurnālisti, riskējot ar savu dzīvību, rādīja masu kapus Kosovā. (No zāles deputāts A.Kiršteins: “Romas pāvestu neaizmirsti!”) Cik ilgi var skatīties civilizēta pasaule uz masu iznīcināšanu un neko nedarīt! Un pirmo reizi vēsturē notika kaut kas ļoti ievērojams — 19 demokrātisku valstu kopējais lēmums — pielietot ieročus! Un, ja nebūtu Amerikas Savienotās Valstis ar savu militāro spēku sākušas šo operāciju Kosovā, tad vēl daudzi citi tūkstoši būtu iznīcināti.

Tā ka būsim ļoti konkrēti un apdomīgi, par savienībām runājot. Savienības ir laba lieta, ir labs mērķis. Es negribu teikt, ka Apvienoto Nāciju Organizācija nav veikusi daudzus labus darbus, bet reizēm kritiskās situācijās šī savienība nevar izšķirties, nespēj izšķirties par pareizo rīcību.

Man drusciņ izbrīnu radīja mana kolēģa Jurkāna kunga salīdzinājums, ka mēs šeit esot tā kā padomju laika Augstākā padome, kura tagad pieņems jau gatavu lēmumu, valdība iztaisīs, izgatavos lēmumu un mēs tagad nevaram neko citu darīt.

Jurkāna kungs! Mīļais! Kurā Augstākajā padomē bija... (Aplausi.) Kurā Augstākajā padomē bija sešas frakcijas? Kurā Augstākajā padomē bija balsošana tur tā ap 50 “par” un “pret”? Kurā Augstākajā padomē? Kā jūs varat mūsu cilvēkiem stāstīt tādus niekus! Šeit ir demokrātija. Šeit ir iespējams runāt pret, izteikt visādas muļķības. Izvēlēties selektīvus tematus, kuriem nav darīšana ar galveno tēmu. Te visu to var darīt. Un beigās balsot. Te ir demokrātija! Un mums šī iekārta ir jāaizstāv. Un mums ir jāizvēlas pareizais partneris. Un tā šinī gadījumā šis pareizais partneris ir Amerikas Savienotās Valstis. Neviens cits! Un viņa nav viena — šī lielā valsts. Tur ir vesela savienība, kas... Un arī caur Eiropu iet šī Savienība, kurai pievienojas daudzas citas demokrātiskās valstis. Un, pieminiet manus vārdus, pēc šī Irākas kara, par kuru, es ceru, ka tas drīzi beigsies, lielāki zaudētāji būs vācieši politikā nekā mēs — latvieši, savlaicīgi pieņemot lēmumu, ka mēs stāvam Amerikas Savienoto Valstu un citu demokrātisko valstu šinī pusē noteiktajā brīdī. Jo te mums ir darīšana, te mums ir darīšana nevis tikai ar demokrātijas ievešanu kaut kur kādā nedemokrātiskā valstī. Mums ir darīšana ar vienu noziedznieku, kurš jau ir iznīcinājis tūkstošiem cilvēku, savas zemes iedzīvotāju, un kurš reizē producē visvairāk masu iznīcināšanas ķīmiskos un bioloģiskos ieročus pasaulē. Neviena cita valsts tik daudz neražo kā Irāka! Un tās ir briesmas mums un citiem. Un pret to mēs esam. (Starpsauciens: “Pareizi!”) Un tādēļ mēs ieņemam skaidru viedokli. Un to mēs nenožēlosim. Un es aicinu visus atbalstīt principā šo mūsu valdības lēmumu, ka mēs esam tanī pusē. Te nav runa, ka mūsu zaldāti tur cīnīsies. Mēs gribēdami nevaram aizsūtīt zaldātus tagad, lai tur cīnās, bet mēs pasakām vienu ļoti svarīgu izšķiršanos — kurā pusē mēs stāvam. To pateiks arī katrs viens, šodien balsojot, kurā pusē stāv. Diktatūras, režīma, noziedznieku pusē, kur 12 gadus režīmam bija dota iespēja atkāpties un saudzēt savus iedzīvotājus.

Sēdes vadītāja. Deputāta kungs, jūsu laiks ir beidzies, es atvainojos.

P.Kļaviņš. Tagad diplomātiskās sarunas ir beigušās.

Sēdes vadītāja. Deputāta kungs, es gribētu jums aizrādīt, jo saskaņā ar Kārtības rulli visiem deputātiem ir jārunā par tēmu. Muļķības runāt nav ieteicams, protams, un demokrātija nav haoss. To nosaka Kārtības rullis, kā mums ir jārunā.

Nākošais debatēs ir pieteicies deputāts Indulis Emsis.

I.Emsis (ZZS). Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie ministri! Kolēģi! Jā, Sadams Huseins mūsu šodien visu civilizēto pasauli ir piespiedis diskutēt. Parlamenti diskutē visās valstīs. Vakardien biju Berlīnē. Tur notiek diskusijas. Apvienotajā Karalistē bija diskusijas. Saeimā... Es atvainojos, viņu parlamentos. Mums ir diskusija mūsu Saeimā, un tas ir labi, tas ir nepieciešami, un tā ir garantija, ka mēs atradīsim pareizo risinājumu arī šajā jautājumā.

Vispirms tēze. Zaļie un zemnieki ir pret vardarbību. Jebkurā tās izpausmē, jebkurā vietā pasaulē. Vai tā būtu Čečenija, Irāka, Afganistāna vai jebkura cita vieta pasaulē. Jautājums ir — kā vardarbību apturēt, kā rīkoties, lai šīs vardarbības nebūtu? Un īstenībā es nezinu citu atbildi kā tikai to vien, ko demokrātija ir mācījusi, kad ar vardarbību var tikt galā, brīvprātīgi ierobežojot savas tiesības. Brīvprātīgi ierobežojot un pakļaujot sevi sabiedrības akceptētām regulām. Tā ir iespēja, kā mēs varam nonākt līdz situācijai, kad pasaulē vardarbības nebūs. Vai tad mēs Latvijā šeit nerobežojam savas brīvības, kad mēs teicām, ka mēs esam gatavi iestāties Eiropas Savienībā? Mēs daļu savu brīvību nododam Eiropas Savienības kopējo valstu lemšanas lokā. Kad mēs izteicām gatavību iestāties NATO, mēs teicām, ka mēs esam gatavi daļu savas neatkarības atdot šai organizācijai, lai kopā justos drošāk. Mēs ikdienā, katru dienu ikdienā paļaujamies uz kaut ko un daļēji nododam savas pilnvaras kādam citam, teiksim, policijai. Mēs nesen, pieņemot savu valsts budžetu, palielinājām ļoti nopietni investīcijas un ieguldījumus policijai, kaut arī mēs lasījām avīzēs, ka policija dažkārt ir saistīta ar narkotikām, dažkārt dara vēl kaut kādas nepareizas darbības, bet mēs taču palielinājām policijai varu ar cerību, ka policija mūs aizsargās, ka mēs varam paļauties uz kādu, kas par mums stāvēs.

Savdabīgi, ka ASV tagad tiek uzskatīta kā tāds pasaules zināmā mērā policists. Un mums, gribi vai negribi, ir kaut kādā mērā jāuzticas, ka šis policists savaldīs tos, kas neprot dzīvot saskaņā ar cilvēku likumiem. Mēs gribam ticēt un paļauties.

Tajā pašā laikā mēs gribam par to pārliecināties un zināt, ka tas tā ir. Man kā zaļajam ir jāsaka, ka dažkārt mēs esam vīlušies. Amerikas Savienotās Valstis pasaules globālajos forumos nav aizstāvējušas pasaules vairākuma gribu vides aizsardzības jomā, globālo vides katastrofu novēršanas jomā, klimata aizsardzības jomā, ozona aizsardzības jomā, ozona slāņa aizsardzības jomā un tamlīdzīgi. Amerikas Savienotās Valstis reizēm ir nonākušas izolācijā šajās jomās.

Mēs esam lēmuši, ja būtu ANO Drošības padomes mandāts, vismaz jaunāks, nekā tas ir pašreiz, tad mēs teiktu — jā. Ko darīt, kad šī mandāta nav? Vismaz jauna nav.

Mana mēraukla ir tāda: mums jāskatās tagad vismaz divas lietas. Pirmā lieta ir Latvijas neatkarība. Vai tas stiprinās Latvijas neatkarību, ko mēs gribam darīt? Un otra lieta ir Latvijas ilgtspējīgā attīstība. Vai tas veicinās Latvijas ilgtspējīgu attīstību, ko mēs gribam darīt?

Un te man jāatceras bērnība. Un jāsaka, ka es neko aizkustinošāku 50 okupācijas gados neatceros kā sekojošu uzrunu: “Šī ir Amerikas balss no Vašingtonas. Mēs raidām ik dienas, un laiks... un tā tālāk...” Un es atceros savu tēvu, kurš nomira 5 gadus pirms Latvijas neatkarības, un atceros, kā viņš bija pieplacis ar ausi pie šī raidītāja, kas bija vienīgais brīvības signāls tajā laikā, kas baroja mūsu dvēseles, baroja mūsu ticību, ka Latvija kādreiz būs neatkarīga, ka mēs visas cerības atkal likām uz šo valsti, uz šo brīvības vārdu nesošo valsti.

Mēs ilgi gaidījām, bet savu neatkarību mēs dabūjām. Tātad šajā ziņā es gribu ticēt Amerikas balsij no Vašingtonas. Tas brīdis, ka mēs saņēmām šo atbalstu, pienāca. Neatkarību mēs atguvām. Un mēs to izdarījām dziedošās revolūcijas formā un nevardarbīgas pretošanās formā. Un Huseinam un citiem varmākām es varu dot rekomendāciju.

Vienalga, kur arī viņi neatrastos, es viņiem iesaku mācīties dziedāt. Lai viņi mācās dziedāt kopus dziesmu un liek mierā savus ieročus, liek pie malas tās bumbas, ko viņi slepenībā tur taisa, tās ķīmijas, tās bioloģijas, tos masu iznīcināšanas ieročus, un mācās dziedāt, jo viņi iegūs to, ko viņi grib. Viņiem neviens neliks ne pirkstu klāt, ja viņi dziedās un neapdraudēs citas nācijas. Un citas valstis un savu tautu. Tātad te ir izeja...

Sēdes vadītāja. Deputāta kungs... Jūsu laiks ir beidzies. Es atvainojos.

I.Emsis. Un tādēļ es aicinu nodot šo dokumentu komisijām, es uzskatu, ka tās ir divas — Nacionālās drošības komisija un Aizsardzības un iekšlietu komisija. ZZS ir sagatavojusi priekšlikumus, ko mēs ierosināsim, jo mēs uzskatām, ka Latvijas karavīriem ir jābrauc tur ar mērķi saglabāt dzīvību, nevis to atņemt. Tātad mediķi, atindētāji, sapieri, dezaktivizētāji, ugunsdzēsēji un tā tālāk, lai brauc tur, cilvēki paliks dzīvi. Tas ir mūsu pienākums. Paldies!

Sēdes vadītāja. Deputāts Arnolds Laksa.

A.Laksa (LPP). Cienījamie kolēģi! Es negribētu runāt gari un, atkārtojot iepriekš sacīto, izklāstīt arī savu pārliecību par Huseina necilvēcīgo režīmu, par pieaugošajiem starptautiskā terorisma draudiem, par ANO tradicionālo nespēju pieņemt savlaicīgus un juridiski korektus lēmumus un tā tālāk. Atļaujiet man tikai atgādināt dažus pavisam nesenus notikumus un faktus.

Tikai pirms 12 gadiem barikāžu laikā kaimiņvalsts naidīgā vara izdzēsa vairāku Latvijas neatkarības cīnītāju dzīvības. Tikai pirms 10 gadiem no Latvijas negribīgi tika izvests okupācijas karaspēks. Regulāri un visus pēdējos gadus augstas Krievijas amatpersonas oficiālos pasākumos izsaka nostalģiskas ilgas pēc PSRS impērijas laiku atjaunošanas. Tikai dažus mēnešus atpakaļ Krievija ir realizējusi savus ilglaicīgos draudus un uzsākusi ekonomisko karu pret Latviju, liekot ciest milzīgus zaudējumus abu valstu budžetiem. Tikai pirms dažām nedēļām citas kaimiņvalsts līderis, tā dēvētais pēdējais Eiropas diktators, ir paziņojis, ka visas tās valstis, kuras atbalstīs Huseina režīma militāru atbruņošanu, tiks uzskatītas par valstīm, kuras pieteikušas karu Baltkrievijai. Tikai dažas dienas atpakaļ šīs Saeimas deputāts no partijas, kura šodien aktīvi kritizē Latvijas valdības nostāju Irākas konflikta sakarā, ir publiski slavinājis Staļinu un tā piekopto režīmu.

Dārgie kolēģi! Pirms pieņemt savu personīgo lēmumu par Latvijas nākotnei izdevīgāko lēmumu Irākas krīzes sakarā, lūdzu, mēģiniet rast atbildi uz diviem jautājumiem. Pirmais. Vai Latvija uz šodienu jau patiesi ir ieguvusi ilglaicīgas drošības garantijas? Ja nē, tad vai tas ir dīvaini un tik nesaprotami, ka Latvijas iepriekšējās un arī pašreizējā valdība, meklējot nākotnes drošības garantijas, ir izvēlējusies iekļaušanos kolektīvajā aizsardzības sistēmā — NATO, kurā visbūtiskāko lomu ieņem tādu dalībvalstu viedoklis kā Amerikas Savienotās Valstis, Lielbritānija, Spānija, Itālija, Dānija, Čehija, Polija un citas, tajā skaitā tādas NATO kandidātvalstis kā Lietuva, Bulgārija, Igaunija, Slovākija un tā tālāk?

Jūs jau zināt, ka iepriekšminētās valstis ir paziņojušas par iesaistīšanos ASV vadītajā koalīcijā pret Huseina režīmu. Padomājiet, vai šo dalībvalstu atbalsts mums ir nepieciešams, lai Latvija kļūtu par pilntiesīgu NATO dalībvalsti jau nākamā gada pavasarī! Un ticiet, ka šis atbalsts būs balstīts tikai uz loģiski pamatotu un pragmatisku pārliecību par mūsu gatavību kļūt par partneri kolektīvajā aizsardzības sistēmā, nevis par savtīgu, egoistisku drošības patērētāju. Paldies!

Sēdes vadītāja. Deputāte Liene Liepiņa.

L.Liepiņa (JL). Tā. Es esmu Irākas opozīcijas atbalsta grupas vadītāja, un kā tādai, man liekas, man arī ir jāuzstājas šodien. Es ļoti ātri piekritu uzņemties šo amatu jau novembrī, tad, kad mēs tikko bijām izveidojuši savu valdību un kad mēs sākām veidot savu politisko dzīvi. Man tas likās pats par sevi saprotams, jo mēs 50 gadus iestājāmies par Latvijas tiesībām, par cilvēktiesībām. No tā viedokļa man likās, ka tas ir mūsu morāls pienākums — to darīt. Es tur pilnīgi piekrītu Simsona kunga teiktajam. Pēc visa tā, ko mēs kā latvieši esam piedzīvojuši, tas vispār nav diskutējams jautājums, man liekas, no morālā viedokļa. Tad par mūsu miera demonstrantiem, ko Arvīds Ulme pieminēja. Man jāsaka godīgi: es viņus īsti nopietni nevaru ņemt. Man viņi stipri atgādina 20 gadu gaitā pieredzētās miera demonstrācijas Rietumos, ka vienmēr atkal bija miera demonstrācijas pret ASV un pret NATO, bet vienkārši pret šī divām valstīm jeb organizācijām, nebija nekādas miera demonstrācijas pret Afganistānas karu tad, kad Padomju Savienība okupēja Afganistānu. Nebija ne miera demonstrācijas pret Čečeniju, nebija, kad Irāka karoja ar Irānu, un nebija, kad Irāka okupēja Kuveitu.

Rietumu valstīs nebija nekādas miera demonstrācijas. Un arī šeit mums ir tikai tagad sakarā ar ASV miera demonstrācijas. Tāpēc es to vienkārši nevaru ņemt pilnīgi nopietni, man jāsaka.

Runājot par Latvijas interesēm, es tikai varu piekrist tiem runātājiem, kuri saka, ka Apvienoto Nāciju Organizācija — tas ir ļoti labi. Viņiem ir savi likumi, un mums jāmēģina pievienoties tiem un sekot tam. Bet, ja mums ir jāizvēlas sava pozīcija šodien, vai mēs esam ASV un viņu sabiedroto pusē vai mēs atbalstām vienkārši burta pēc Apvienoto Nāciju Organizāciju, tad man jāsaka, es domāju, ka mēs visi, arī mūsu tauta, ļoti labi saprot, kas ir tie spēki, kas mūs krīzes gadījumā aizstāvēs. Tā ka tur, man liekas, arī nebūs problēmu cilvēkiem to saprast.

Vēl pie tam es gribētu pieminēt, ka mēs neesam vienīgā mazā valsts. Dānija, piemēram, šādos jautājumos vienmēr ir atkal ļoti priekšzīmīgi izturējusies, gan kas attiecas pret mums, gan arī pret citām valstīm.

Zviedriju tajā punktā, man jāsaka, es negribētu piesaukt kā piemēru. Viņa ar savu neitralitāti vienmēr ir palikusi uz vietas stāvam.

Man gribētos citēt mūsu prezidenti un uzmundrināt, lai mēs turamies pie tā, kā viņa teica: “Mēs esam savu galvu pacēluši un netaisāmies viņu noliekt. Mums nav jālokās atkal un jāsaka, ka mēs pievienojamies Vācijai vai Francijai vai kam tikai tāpēc, ka viņi mums ir tuvāki.”

Tad vēl beigās vienu citātu. Viens no šodien klātesošajiem deputātiem pirms pieciem gadiem teica šādi: “Paldies Dievam, ka mēs vairs nedzīvojam neiejaukšanās laikmetā! Mēs esam klasisks piemērs tam, kas notiek, ja citi neiejaucas mūsu liktenī.” Un es domāju: ja mēs esam ANO valsts un ja ANO ir nolēmusi, ka Irākai kā agresorei pret Kuveitu savā laikā nevar būt ne ķīmisko, ne bakterioloģisko ieroču, tad šī rezolūcija ir kaut kādā mērā jārealizē. Mēs esam atbildīgi arī par tās realizāciju atbilstoši saviem resursiem un iedzīvotāju skaitam. Un nav svarīgi, vai tur būs 15 vai 50, vai 150. Svarīgi ir tik tiešām tas, ka mēs esam izteikuši savu gribu piedalīties šajā procesā. Lai tad, kad mums, nedod Dievs, kaut kas notiktu, arī citi tādā pašā veidā palīdzētu mums. Mēs nevaram stāvēt malā, jo nevar būt tikai tiesības, ir arī pienākumi!

Es domāju, ka jūs uzminēsiet, kurš šis deputāts ir. Tas ir deputāts no mūsu opozīcijas partijām šodien.

Un gribētos vēl pateikt tā, ka neatkarīgi no visām šīm debatēm un neatkarīgi no Tautas partijas vai citu partiju priekšlikumiem man šķiet, ka atmiņā cilvēkiem paliks balsojums. Paliks tas, kā mēs šodien balsojam un kā pusē mēs stāvam, jo tas atsauksies uz mūsu nākotni vislielākajā mērā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Deputāts Ēriks Jēkabsons... Es atvainojos! Pēc deputātes Lienes Liepiņas ir pieteikusies debatēs otro reizi ārlietu ministre Sandra Kalniete. Es atvainojos, Jēkabsona kungs! Piedodiet, lūdzu!

S.Kalniete (ārlietu ministre). Cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie deputāti! Es ar lielu uzmanību esmu sekojusi debatēm, un, protams, nav manos spēkos 5 minūtēs atbildēt uz daudzajām neprecizitātēm, ko man ir nācies dzirdēt no dažiem opozīcijas deputātiem. Un tomēr četras tēmas es savā īsajā uzrunā vēlētos izrunāt.

Vispirms šeit tika nosaukti daudz un dažādi citāti, daudzu un dažādu starptautiskajā politikā respektētu cilvēku viedokļi. Es esmu pārliecināta, ka ikviens no mums katram šim viedoklim varētu likt pretim tikpat lielu autoritāti, kas saka tieši pretējo. Un mums savā spriedumā šodien, valdības locekļiem un jums, deputātiem, nav jāvadās tikai no tā, ko kādreiz ir teicis Karters vai ko ir teikusi Olbraita, jo tie visi ir bijuši cilvēki, kas reiz ir bijuši aktīvajā politikā, un, esot tur šodien, viņus ierobežotu tieši viņu amati. Salīdzināt Pēršonu vai Rasmusenu, arī to mēs varam izdarīt. Kā jūs zināt, tad Drošības padomes sēde bija tikko beigusies, kad Rasmusens jau paziņoja Dānijas atbalstu koalīcijai. Tās ir katras valsts tiesības izvēlēties pašiem savu ceļu, un tagad es nonāku pie otrā jautājuma, kas šeit ne vienu reizi vien ir pārrunāts, pie jautājuma par to, vai ir ANO mandāts vai nav ANO mandāts. Ja tas būtu tik vienkārši pateikt — ir vai nav, tad arī šajā jautājumā viedokļi pasaulē nedalītos. Jo vienlīdz spēcīgi argumenti ir arī tiem, kas uzskata: jā, ANO mandāts ir. Latvijas Juristu biedrība ir pieņēmusi paziņojumu, kurā pamato savu viedokli, ka ANO harta ir pārkāpta. Es šeit turu rokā Anglijas ģenerālprokurora doto slēdzienu, kurā ir teikts gluži pretējais, ka pilnvarojums lietot spēku pret Irāku pastāv no apvienotā efekta, ko dod rezolūcijas. Respektīvi, 678, tātad 1990.gads, 687 — 1991.gads, un 1441 — 2002.gads. Visas šīs rezolūcijas ir pieņemtas saskaņā ar Apvienoto Nāciju hartu, kas atļauj spēka pielietošanu ar mērķi atjaunot starptautisko mieru un drošību. Un tālāk sekojošajos deviņos punktos ir specificēts katrs paskaidrojums. Es nekavēšu jūsu laiku, lai to citētu. Pacifisms ir ērta pozīcija, jo pacifisms ir skaists. Es esmu pret vardarbību!

Pāvests arī var paziņot, ka viņš ir par mieru, jo pāvests rūpējas par cilvēku dvēselēm. Es un jūs, mēs darbojamies nepateicīgā jomā — politikā. Un politiķiem ir jārūpējas par cilvēka miesu šajā grēcīgajā pasaulē, kur nedzīvo tikai pacifisti un starptautiskās likumības ievērotāji. Un mūsu atbildība ir pieņemt lēmumu, kas dod Latvijas tautai pēc iespējas lielākas garantijas drošībai kā šodien, tā arī nākotnē.

Es gribētu atgādināt kādu piemēru. Pirmais pasaules karš radīja ļoti spēcīgu augsni pacifisma izplatībai Eiropā. Un jūtot, kā apbruņojas Vācija un kā mainās starptautiskā situācija, palielinās draudi, 9 miljoni parakstu tika savākti par mieru, pret karu, un šie 9 miljoni parakstu pirms Minhenes konferences bija tas pamatojums, kāpēc Minhenes konferences dalībnieki pieņēma to lēmumu, ko mēs vēsturē pazīstam kā “netīro Minhenes darījumu”.

Un es aicinātu gan neatsaukties uz pacifismu un uz 25 tūkstošiem parakstu, protams, ja mēs nedomājam lielākās kopsakarībās, tad var tik ērti parakstīt.

Un pēdējais. Tas, kas mani satrauc, ir, ka šajā starptautiskajā debatē, kur piedalās miljoniem, miljoniem cilvēku visā Eiropā un pasaulē, sistemātiski tiek sajaukti divi jēdzieni — kurš ir upuris un kurš ir ļaundaris. Un kaut kā dīvainā kārtā šajā debatē ir izveidojies zelta nimbs ap nevainīgā upura — Sadama Huseina galvu, un ļaundaris atrodas Vašingtonā un sēž Amerikas Savienoto Valstu prezidenta krēslā. Es nepieņemu šādu sabīdi, un ir jāizskata lietas pēc būtības, un ir jādomā par kopsakarībām. Šeit arī daudzi piesauca tos vēsturiskos piemērus, kad kāda režīma gāšana ir devusi šai tautai brīvību un cerību uz normālu, stabilu dzīvi. Ieklausieties, ko runā Irākas opozīcijas pārstāvji. Pat ja Irākas opozīcijas pārstāvji nav vienoti. Arī mēs šeit neesam vienoti. Mums katram ir savs viedoklis. Privilēģija uz savu viedokli piemīt brīviem cilvēkiem. Un tā ir mūsu galvenā vērtība.

Es aicinu jūs šodien pieņemt šo lēmumu un likt pamatu jaunai, aktīvai Latvijas līdzdalībai starptautiskajās attiecībās. Paldies.

Sēdes vadītāja. Deputāts Ēriks Jēkabsons.

Ē.Jēkabsons (LPP). Godātie deputāti! Ko jūs sauciet — miers, miers... Kur taču miera nav. Izpētiet labāk to taisnības un patiesības ceļu, svētības ceļu, ejiet to, un jums būs miers.

Bet viņi atbildēja tam un sacīja: nesludini mums patiesību. Sludini mums patīkamas lietas.

Fragments no Svētajiem rakstiem.

Arī šajā situācijā mēs gribētu dzirdēt un piedzīvot patīkamas lietas. Skaisto, pacifistisko, vispasaules mieru. Jā. Arī Irākā. Bet organismā ir iemetusies gangrēna. Un skaistais miera plāksteris, uzlikts uz šīs gangrēnas, to neaptur, un gangrēna izplatās kā ļaundabīgais audzējs tālāk un tālāk.

Un jautājums šobrīd ir: ko darīt. Kā panākt šo dziedināšanu, kā panākt mieru Irākā. Kristietība nesaka: piekāpieties ļaunumam. Kristietība saka: stāviet pretī ļaunumam, uzvariet ļaunu ar labu.

Pasaule un mēs varētu dzirdēt tūlīt jautājumus, kas teiktu: kāds tad ir labums no kara vai militāras rīcības un miera nešanas vardarbības ceļā? Tas ir ļaunums, tā ir vardarbība, un tas ir slikti. Jautājums par karu. Par vai pret. Taisnais karš vai attaisnojamais karš.

Romas pāvests un arī arhibīskaps Jānis Vanags visu konfesiju aizlūgumā par mieru Irākā sacīja, ka karš Irākā būtu attaisnojams tikai tad, ja tas būtu taisnīgs karš.

Kas definēs, kas būtu taisnīgs karš? Jānis Jurkāns tikko atsaucās uz kristīgo domātāju Mārtiņu Luteru par karu kā aizsardzību. Bet Luters arī saka kaut ko citu. Arī definējot Rietumu militārās kristīgās ētikas pamatus, un proti, Luters saka, ka taisnība ir tiem, kas saka, ka karš un vardarbība, kas šeit tika kritizēta, ir principā nepieņemama. Taisnība ir tiem, kas saka, ka karš un vardarbība ir lielākais mēris uz šīs pasaules. Un viņš turpina: bet tas ir tāpat kā ar gangrēnu. Kad gangrēna ir iemetusies rokā, tad ārstam ir jāizdara operācija, lai glābtu visu ķermeni. Un, ja mūsu skati raugās tikai uz šo operāciju un šīs plaukstas, piemēram, amputāciju, tad tā ir šausmīga un asiņaina lieta, kas nav pieļaujama.

Bet, ja mēs skatāmies uz visu organismu kopumā, tad saka Luters, ka tas ir mīlestības darbs, jo tas glābj dzīvību.

Tas ir šis garīgais skatījums, kādā mums ir jāredz arī šī realitāte. Aiz visa tā, par ko mēs daudz esam runājuši. ANO, NATO, rezolūcijas, paragrāfi, dažādu politiķu un valdību interpretācijas. Un tomēr, ja mēs paliekam pasīvi malā stāvētāji, tad mēs pieredzēsim arī turpmāk šo pazīstamo teicienu, kas saka, ka nekad ļaunums tā netriumfē kā tad, kad labi cilvēki nedara neko. Un mēs gribam šo skaisto mieru, stāvot malā, nedarot neko un noskatoties, kā ļaunums tikai triumfē.

Kaut mēs runājam ļoti politiski, starptautiski tiesiski un juridiski, tomēr es jūtu, ka arī Saeimā šeit un arī tautā ir daudz gluži vienkārši baiļu. Bailes par to, kas varētu notikt, ja mēs rīkojamies drosmīgi un pareizi. Bailes par nākotni, bailes par mūsu karavīriem, bailes par starptautisko situāciju un bailes no terorisma, kurš būs un turpināsies arī tad, ja mēs būtu savos spriedumos daudz maigāki, atturīgāki un bailīgāki. Bet šī pati kristietība saka: “Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīga mīlestība aizdzen bailes.”

Un, ja mums tiešām rūp miers, ja mūsos ir mīlestība uz dzīvību, uz visiem cilvēkiem, uz Dievu un patiesību, tad tas mums dos šo reālo skatu un motivēs arī mūs ar drosmi. Kā kāds filozofs ir teicis: “Drosme nav vis baiļu trūkums, bet darīt pareizo un taisno lietu, neskatoties uz bailēm.”

Tāpēc es domāju, ka mūsu valstij, visai mūsu sabiedrībai un Saeimai šajā laikā ir tiešām drosmīgi un ar atbildību jārīkojas saskaņā ar savu sirdsapziņu un tiem morāles principiem, kas ir universālāki, dziļāki un pāri stāvošāki visām politiskām ideoloģijām, kas nāk un iet. Bet šie principi un dzīvības likumi, par ko mēs runājam, kas nav tikai abstrakcija, bet arī Rietumu kristīgās demokrātijas pamats, ir tas, pēc kuriem mums ir jādzīvo un pēc kuriem mums ir jāvadās. Paldies!

Sēdes vadītāja. Deputāts Andris Bērziņš.

A.Bērziņš ( (ZZS). Kolēģi, es pamēģināšu būt īss. Es gribētu runāt par procedūru.

Es pamēģināšu būt, cik iespējams, īss. Bet es gribētu drusku runāt par procedūru. Es domāju, ka mums nevajadzētu šajā Saeimā vairāk nekad diskutēt par šādu jautājumu: vai mums būtu jāpieņem vai nebūtu jāpieņem šāds risinājums, kas nav specifisks un kas ir ļoti smags. Un tieši tāpēc man gribētos drusku pieskarties procedūrai, arī vēsturei, bet tuvai, nesenai vēsturei. Es būtu ļoti priecīgs, ja šāda ārkārtas sēde būtu notikusi kaut vai trīs vai četras... un nevis, teiksim, šī ārkārtas sēde būtu notikusi šodien. Šis jautājums ir tā vērts, lai tas tiktu diskutēts. Un es domāju, ka pasaulē militārie konflikti tāda mēroga ne katru dienu notiek. Un tieši tāpēc, ka katram no mums būs liela atbildība, nospiežot vienu vai otru, vai trešo podziņu, kura tiešām būs... aiz kā stāvēs nopietns teksts, nopietns lēmums, mūsu valsts attieksme pret vienu vai otru momentu. Un tāpēc, drusku paskatoties vēsturē, man liekas, ka mēs esam drusku nepareizi varbūt sākuši, un šādas kļūdas mums būtu jālabo, ka diplomāts pirmais, principā nesaskaņojot ne ar Saeimu, ne ar valdību, varēja pieņemt tādu paziņojumu, kuru nav tiesīgs pieņemt diplomāts. Es domāju, ka mums kā Saeimai bija jādiskutē par šiem jautājumiem un jāpieņem un tad ir jādod pilnvaras valdībai, ministriem šos jautājumus risināt. Un tā ir taisnība, un tā ir, teiksim, pēc dokumentiem, pēc likumiem tā tam vajadzētu arī notikt.

Es nevaru piekrist kolēģiem, šeit viens otrs izteicās, ka nav jau svarīgi, kāds tur ir teksts. Šis teksts ir, man liekas, svarīgāks par jebkuru tekstu. Cilvēki, kas raksta, ļoti labi zina: var būt komats, kur var nāvessodu izpildīt jeb neizpildīt. Tāpēc katrs vārds, katrs punkts un katrs komats šinī tekstā ir ļoti svarīgs. Un šajā sakarā es gribētu tomēr teikt to, ko mēs esam jau Zaļo un Zemnieku savienības frakcijā apsprieduši, un to, ko kolēģi jau teica, neapšaubāmi, ka mums būs jāpieņem šis lēmums. Bet diskusija, kas šodien notika, ir ļoti vērtīga, ir pozitīva, ir negatīva, tā, kas ir vajadzīga, lai mēs varētu sev izvēlēties pareizo ceļu, kas mums jāpieņem. Un šajā sakarā es gribētu tomēr likt priekšā to, ko kolēģi teica, ka mūsu priekšlikums ir, ka tekstā skaidri un gaiši tiktu formulēts tas, ko jau minēja aizsardzības ministrs, tas, ko minēja savā uzstāšanā arī ārlietu ministre, precīzi definējot, ka tomēr tie ir... Latvija piedalās otrajā fāzē, ka tā ir humānā palīdzība, tā ir mediķu, sapieru un sekojoši, teiksim, palīdzības momenti, ko mēs sniedzam.

Un trešais moments, ka tā ir uz brīvprātības principa. Šo priekšlikumu arī Zaļo un Zemnieku savienība, mēs esam arī izstrādājuši, un mēs ceram... mēs liekam priekšā to, ko jau kolēģi teica, — pieņemt un atdot komisijām, un visus priekšlikumus, kas šodien šeit tika izteikti, iestrādāt šajā dokumentā. Un, ja tas ir nepieciešams un vajadzīgs, tad arī pieņemt šo dokumentu šodien, bet jau uz konsensa principa, ņemot vērā visas tās domas, kas tika izteiktas. Jo es domāju, ka tā ir neordināra sēde, kas mums šodien notiek, un tā paliks mūsu atmiņā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Deputāts Sergejs Fjodorovs.

S.Fjodorovs (PCTVL). Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Godājamie kolēģi! Patiešām ir šodien ļoti svarīgs jautājums. Ne par velti to arī apliecina tie paraksti un tās aptaujas, kuras tiek veiktas uz ielām, un arī izteicās mūsu vēlētāji. Ilgos gados mūsu mazā, mīļā zemīte bija pakļautībā vai Vācijai, vai Polijai, vai Zviedrijai, vai Krievijai, un pēdējos 12 gados mēs priecājāmies, ka dzīvojam neatkarībā, brīvā valstī. Bet man liekas, un diemžēl es varu konstatēt, ka Latvija neatkarības apstākļos un patstāvīgi dzīvot nevar. Vienalga, viņa skrien zem kaut kāda lielā brāļa kažociņa. Tagad tās ir ASV.

Ļoti skumji redzēt un stāstīt cilvēkiem uz ielām un pa tālruni, un mani ļoti sarūgtina tas brīdis, kad Džordžs Bušs nepaspēja pateikt: “Līdzināties!”, bet mūsu valstsvīri jau stāv, komanda “Mierā!”.

Es neesmu pacifists pilnā mērā, bet es saucu Latvijas valsti pie neitrālas politikas kara jautājumos. Es negribu, lai mūsu Latvijas puiši cīnītos par citu valstu interesēm. Kad es dienēju armijā rotas komandiera vietnieka amatā, tikai vienu reizi es, pildot uzdevumu, biju piespiests aizvest cinka zārku radiniekiem. Un es līdz šim brīdim atceros tās asaras mātei un radiem. Un man nebija ko teikt. Es negribu, lai kaut kāda viena Latvijas ģimene saņemtu šo “dāvanu” ar mūsu valstsvīru palīdzību. Man pašam dēlam ir 17 gadi, un es negribu, lai viņš piedalītos trešajā pasaules karā. Lai viņš dzīvo un strādā Latvijas nākotnei!

Varu pārliecināti visiem jums pateikt, ka es neatbalstu Irākas diktatora režīmu. Bet vēl nav izmantoti visi diplomātiskie ietekmējošie līdzekļi un visi tie šaujamie ieroči vēl nav atrasti, kad ANO misija veica attiecīgo pārbaudi. Mēs varam nosodīt režīmu un savas tautas genocīdu, kuru viņš veic, ja tā ir. Un tā, lai visa pasaule zinātu mūsu valsti un mūsu politiku. Mēs varam saukt Huseinu pie starptautiskas tiesas, to arī visu var. Bet otrādi, varu teikt tā: ja ir tie vīri, kuriem patīk karš un patīk karot, nu lai viņi brīvprātīgi to dara. Neviens šo lietu neaizliedz. Un ir arī tāda politiska vara kā Vatikāns. Es arī. Mēs visi esam kristīgi cilvēki. Vatikāna politika arī ir pret karu. Tā tiešām ir.

Un pēdējais varbūt tāds arguments. Mīļās sievietes! Mūsu mīļās dāmas! Padomājiet par saviem bērniem! Par saviem bērniem padomājiet, lūdzu!

Bet Kristovska kungs mums teica, ka tas ir tikai otrais posms un vēl kas. Bet es zinu vienu, ja ir pateikts “a”, tad ir jāpateic arī “b”. Es negribu saņemt cinka zārkus. Paldies.

Sēdes vadītāja. Deputāts Juris Dobelis — otro reizi.

J.Dobelis (TB/LNNK). Cienītie kolēģi! Latvijas Republikas Saeimā viss ir nostājies savā vietā. Tie, kas vēlēsies atbalstīt Latvijas valsts skaidro nostāju, izvēloties savus sabiedrotos tuvākā un tālākā nākotnē, šodien rīkojas tā, lai starptautiskajai sabiedrībai būtu pilnīgi saprotama mūsu attieksme.

Tie, kas vai nu vēlēsies izmantot jebkuru iespēju, lai mēģinātu radīt plaisu esošajā valdībā, vai arī nesatricināmā mierā klausīs Maskavas diktātam, lielā pacilātībā vienosies un kopīgi balsos pret mūsu valsts nākotnes ceļa noteiktu veidošanu.

Saeima ir skaidrs Latvijas vēlētāju veidots mūsu valsts sabiedrības spogulis. Tādas, kāda tā šodien ir. Patīk tas vai ne. Tūlīt pēc manis šeit runās viens liels un pamatīgs Latvijas okupācijas noliedzējs. Arī tādi šodien sēž Saeimā. Tomēr, neskatoties ne uz ko, ceru, ka vairumam no Saeimas deputātiem nav vienalga, vai Latvijai būs iespēja droši un pārliecinoši nostaigāt iecerēto ceļu, balstoties uz noteiktu sabiedroto atbalstu, vai arī mūsu valsti joprojām turpinās raustīt gan dažādi klaidoņi un blandoņi, gan smīnoši pašlabuma meklētāji.

Sēdes vadītāja. Deputāts Aleksandrs Golubovs.

A.Golubovs (PCTVL). Cienījamie kolēģi! Es laikam būšu tas pēdējais, kurš uzstāsies par šo lēmuma projektu “Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai”. Nu, Latvijas plānotā piedalīšanās šajā operācijā ir pretrunā ar ANO statūtiem. Jo tikai ANO Drošības padome var pieņemt lēmumu par militārā spēka pielietošanu. Tāda lēmuma nav. Un to neparādīja man arī ārlietu ministre vai aizsardzības ministrs. Un, ja spēks būs pielietots, tad tas būs noziegums pret cilvēci. Un apdomājiet, kungi, ka jūs par šo balsojumu, kad jūs nobalsosiet par spēka pielietošanu, par karu un Irākas okupāciju, sodīs, jūs tiesās starptautiskā tiesa un sodīs. Un es gribu dažus vārdus vēl pateikt, ka šajā zālē atrodas daži kungi deputāti, kuriem ir ne tikai Latvijas pilsonība, bet arī ASV pilsonība. Un viņiem kā ASV pilsoņiem nav aizliegts kaut rīt doties uz to Irāku un karot. Kungi! Nevajadzētu jums lemt Latvijas dēlu likteņus. Nobalsosim “pret”!

Sēdes vadītāja. Debates slēdzam.

Saskaņā ar lēmuma, ko šodien pieņēma Frakciju padome, “Par lēmuma projekta “Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai” izskatīšanas kārtību” 3.punktu pēc debašu izbeigšanas izskatāmi priekšlikumi par iesniegtā lēmuma projekta nodošanu komisijām.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis piecu deputātu — Grīnblata, Dobeļa, Kariņa, Kastēna un Brigmaņa — iesniegumu: saskaņā ar Kārtības ruļļa 136.pantu ierosinām lēmuma projektu “Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai” nodot Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Vai deputātiem ir iebildumi par lēmuma projekta nodošanu komisijai? Jābalso. Lūdzu deputātus balsot par lēmuma projekta “Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai” nodošanu Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 53, pret — 43, neviens deputāts neatturas. Lēmuma projekts nodots Aizsardzības un iekšlietu komisijai.

Saskaņā ar iepriekš minētā Frakciju padomes lēmuma 4.punktu, ja lēmuma projektu nodod komisijai, Saeimai ir jānosaka priekšlikumu iesniegšanas termiņš.

Lūdzu, kādi ir priekšlikumi par termiņu?

Lūdzu ieslēgt mikrofonu Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājam — deputātam Arnoldam Laksam.

A.Laksa (LPP). Priekšlikumu iesniegšanas termiņš — 30 minūtes. Tātad līdz pulksten deviņiem.

Sēdes vadītāja. Vai deputātiem ir citi priekšlikumi? Lūdzu! Tad priekšlikums ir Buzajevam Vladimiram. Lūdzu!

V.Buzajevs (PCTVL). Divas nedēļas. (Zālē ovācijas.)

Sēdes vadītāja. Deputāts Arvīds Ulme.

A.Ulme (ZZS). Pirmdiena, 24.marts.

Sēdes vadītāja. Deputāts Aleksandrs Golubovs.

A.Golubovs (PCTVL). Es piedāvāju trešdienu, 16.aprīli.

Sēdes vadītāja. Tad Saeimas Prezidijs pašreiz ir saņēmis četrus priekšlikumus: 16.aprīlis, 24.marts un 30 minūtes... un divas nedēļas. Bet divas nedēļas ir 2.aprīlis.

Tad sākam no tālākā priekšlikuma, kas ir iesniegts. 16.aprīlis.

Lūdzu deputātus balsot. Kas par to, lai priekšlikumu iesniegšanas termiņš būtu 16.aprīlis? Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu!

Par — 24, pret — 66, atturas — 6. Priekšlikums nav pieņemts.

Nākošais priekšlikums ir 2.aprīlis.

Lūdzu deputātus balsot par šo priekšlikumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 24, pret — 70, atturas — 2. Priekšlikums nav pieņemts.

Nākošais priekšlikums ir 24.marts.

Lūdzu deputātus balsot par šo priekšlikumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 26, pret — 65, atturas — 4. Priekšlikums nav pieņemts.

Lūdzu balsojam par pēdējo priekšlikumu — 30 minūtes. Ja deputātiem nav iebildumu, tad mēs nebalsojam.

Ja pieprasa, tad mēs balsojam. Lūdzu deputātus balsot par pēdējo priekšlikumu — 30 minūtes. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 71, pret — 24, neviens neatturas. Priekšlikums ir pieņemts.

Tātad priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir 30 minūtes.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis 5 deputātu Kastēna, Kariņa, Grīnblata, Stalidzānes un Emša iesniegumu ar lūgumu izsludināt Saeimas šī gada 19.marta ārkārtas sēdē pārtraukumu uz divām stundām.

Vai deputātiem ir iebildumi? Lūdzu balsojam par pārtraukuma izsludināšanu. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 52, pret — 38, atturas — 2. Priekšlikums ir pieņemts.

Tātad satiekamies zālē pulksten 22.35.

Vārds paziņojumam Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājam Arnoldam Laksam.

A.Laksa (LPP). Uzmanību Aizsardzības un iekšlietu komisijas deputātiem! Tātad komisijas sēde būs pēc vienas stundas — pulksten 21.30 ierastajā vietā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Jā. Lūdzu deputātus reģistrēties ar reģistrācijas kartēm! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Paldies! Satiekamies pulksten 22.35.

Lūdzu, reģistrācijas rezultātu nolasīšanai vārds Saeimas sekretāra biedram Aleksandram Bartaševičam!

A.Bartaševičs (Saeimas sekretāra biedrs). Cienījamie kolēģi! Lūdzu uzmanību! Nav reģistrējušies: Silva Bendrāte, Vladimirs Buzajevs, Aldis Kušķis, Ina Druviete, Indulis Emsis, Guntis Bērziņš, Artis Kampars, Aleksandrs Kiršteins, Paulis Kļaviņš, Vilis Krištopans, Sarmīte Ķikuste, Arnolds Laksa, Ainars Latkovskis, Liene Liepiņa, Ināra Ostrovska, Aigars Pētersons, Jakovs Pliners, Ēriks Škapars, Kārlis Strēlis, Baiba Brigmane, Staņislavs Šķesters, Inese Šlesere, Dainis Turlais, Arvīds Ulme, Dzintars Zaķis un Ausma Ziedone–Kantāne. Paldies!

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja. Aizsardzības un iekšlietu komisija tikko beigusi savu darbu, un tehniski jāsagatavo dokumenti tālākai izskatīšanai. Saeimas Prezidijs ierosina pagarināt pārtraukumu līdz pulksten 23.05. Paldies!

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.

J.Dobelis (TB/LNNK). Aizsardzības un iekšlietu komisijas vārdā es aicinu jūs vēl drusku būt pacietīgiem un pagaidīt līdz 23.40, jo... (Zālē troksnis.) Ko tad jūs uztraucaties, Staļins ir miris taču! Tātad mums tehnisku iemeslu dēļ ir jāsakārto dokumenti, un tāpēc 23.40. Irākā viss notiek tas, kam ir jānotiek, un mēs arī varam pagaidīt.

Pārtraukums

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja. Turpināsim mūsu ārkārtas sēdi. Saskaņā ar lēmumu, kuru pieņēmusi Frakciju padome, lēmuma projekts ir nodots komisijai. Saeimas sēdē par to ziņos komisijas ievēlēts referents. Un es vēl gribētu atgādināt, ka saskaņā ar Frakciju padomes lēmumu ir iesniegti priekšlikumi par grozījumiem lēmuma projektā. Tad lēmuma projekts ir izskatāms divos lasījumos, un pirmajā lasījumā vispārīgās debates atkārtoti nerīko, un pēc komisijas referenta ziņojuma Saeima bez debatēm lems par tā pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Lūdzu, vārds... Aizsardzības un iekšlietu komisijas vārdā — komisijas vadītājam Arnoldam Laksam.

A.Laksa (LPP). Labvakar, cienījamie kolēģi! Paldies par pacietību! Sāksim izskatīt dokumentu ar reģistrācijas nr.87 un dokumenta nr.507. “Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai”.

Kā jūs redzat, kopsummā mums ir 13 priekšlikumi. Pirmajam lasījumam, jā. Nu bet to Saeimas priekšsēdētājas kundze tikko minēja. Tātad kopsummā ir 13 priekšlikumi...

Sēdes vadītāja. Es atvainojos! Priekšsēdētāja kungs, vispirms mums vajadzētu pieņemt pirmajā lasījumā, un tad mēs skatīsim tālāk priekšlikumus. Tad... Debatēs? Par procedūru, ja?

Lūdzu, Golubova kungs! Ieslēgt mikrofonu deputātam Golubovam!

A.Golubovs (PCTVL). Sakarā ar to, ka uz pirmo lasījumu nav paredzētas debates, es... Tas ir pretrunā ar mūsu Kārtības rulli, ir pretrunā ar Kārtības rulli un tāpēc es piedāvāju uzsākt debates pirms pieņemšanas pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Cienījamais Golubova kungs! Vispārīgās debates jau bija no pulksten trijiem līdz pulksten 11, kurās mēs piedalījāmies. Un ir Frakciju padomes lēmums, tādēļ arī mēs pieturēsimies pie šā lēmuma un pie Kārtības ruļļa. Tad pirmajā lasījumā vispārīgās debates atkārtoti nerīko, un pēc komisijas referenta ziņojuma Saeima bez debatēm lems par pieņemšanu pirmajā lasījumā. Pēc tam mēs turpināsim izskatīt priekšlikumus, par kuriem varēsim arī debatēt.

Lūdzu deputātus balsot par lēmuma projekta pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 53, pret — 42, atturas — 1. Lēmuma projekts pirmajā lasījumā pieņemts.

Golubova kungam lūdzu ieslēgt mikrofonu par procedūru!

A.Golubovs (PCTVL). Tā kā mēs pieņēmām pašreiz tikko bez piecpadsmit divpadsmitos šo pirmajā lasījumā, es lūdzu noteikt termiņu priekšlikumu iesniegšanai līdz pulksten 6.00 rītdien.

Sēdes vadītāja. Cienījamais Golubova kungs! Visiem deputātiem ir izdalīts Frakciju padomes lēmums, kura 8.punkts nosaka, ka lēmuma projekta lasījums, ja Saeima nav lēmusi citādi, seko tūdaļ pēc pirmā lasījuma. Attiecībā uz to piemērojami noteikumi par likumprojekta izskatīšanu otrajā lasījumā. Tādēļ saskaņā ar Frakciju padomes lēmuma 8.punktu mēs turpināsim izskatīt šo te lēmuma projektu, izmaiņas priekšlikumiem otrajam lasījumam.

Lūdzu, es dodu vārdu Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājam. Vienu sekundīti, lūdzu! Vārds deputātam Golubovam par procedūru.

A.Golubovs (PCTVL). Sakarā ar to, ka mēs nenobalsojām par Frakciju padomes lēmumu, mēs nevaram pārkāpt procedūru un mums vajag pašreiz noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu pēc pirmā lasījuma. Izlasiet, lūdzu, Kārtības rulli!

Sēdes vadītāja. Cienījamais Golubova kungs! Frakciju padome tieši tādēļ lēma par tiem jautājumiem, kuri nav aprakstīti Kārtības rullī. Tad, ja jums ir pretenzijas, jāgriežas pie jūsu frakcijas priekšsēdētāja, kas pārstāvēja jūsu frakciju Frakciju padomē, kad mēs lēmām par procedūru.

Lūdzu, turpinām strādāt un izskatām priekšlikumus otrajam lasījumam.

Lūdzu, vārds Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājam Arnoldam Laksam!

A.Laksa (LPP). Izskatām lēmuma projektu otrajā lasījumā.

1.priekšlikums. Kā, lūdzu? Es ceru, ka mikrofons strādā. Tātad 1.priekšlikums, kuru iesniedza deputāti Kariņš, Kastēns, Grīnblats, Reirs, Laksa. Atbildīgās komisijas lēmums — atbalstīt, pieņemt.

Sēdes vadītāja. Deputātiem par 1.priekšlikumu iebildumu nav. Ir deputātiem. Jūs gribat piedalīties debatēs? (Deputāts A.Golubovs: “Jā, tieši tā!”)

Atklājam debates. Deputāts Aleksandrs Golubovs.

A.Golubovs (PCTVL). Cienījamie kolēģi! Uz kādu rezolūciju atsaucas te iesniedzēji? Uz rezolūciju, kura nosaka, ka lietojami spēki miermīlīgajās operācijās. Tās ir zilās kaskas. Nu, kā tur pateikts, es nezinu. (Zālē smiekli, aplausi.) (Deputāts J.Dobelis: “Aleksandr, es to negaidīju!”) Es no jums arī daudz ko negaidīju, bet, ja mēs atsaucamies uz to rezolūciju, tad šajā gadījumā mēs nevaram sūtīt nekādu militāru kontingentu uz Irāku. Mēs varam domāt tikai par to, kas notiks pēc tam, kad Amerikas Savienoto Valstu armija sagraus Irākas ekonomiku, un pēc tam būs sekas. Mēs varam domāt tikai par sekām. Un šajā gadījumā es lūdzu nepieņemt šo priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Lūdzu deputātus balsot par 1. — deputātu Kariņa, Kastēna, Grīnblata, Reira un Laksas priekšlikumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 72, pret — 24, neviens neatturas. Priekšlikums ir atbalstīts.

A.Laksa. Priekšlikums Nr.2, kuru iesniedza Zaļo un Zemnieku savienības frakcija. Komisijas lēmums — pieņemt.

Sēdes vadītāja. Tā kā priekšlikumi ir identiski, tātad, balsojot par 1.priekšlikumu, ir atbalstīts arī 2.priekšlikums.

Un 3.priekšlikums vairs nav balsojams.

A.Laksa. Nav balsojams, bet vienkārši varu informēt, ka jā.

4.priekšlikums — Zaļo un Zemnieku savienības frakcija. Komisijas lēmums — pieņemt.

Sēdes vadītāja. Deputātiem par 4.priekšlikumu iebildumu nav.

A.Laksa. Priekšlikums numur 5, kuru iesniedz Tautas partija.

Sēdes vadītāja. Priekšlikums numur 5 nav balsojams, jo ir pieņemts priekšlikums numur 4.

A.Laksa. 6.priekšlikums, kuru iesniedz Kariņš, Kastēns, Grīnblats, Reirs, Laksa.

Sēdes vadītāja. Atklājam debates. Debatēs ir pieteicies deputāts Atis Slakteris.

A.Slakteris (TP). Cienījamie kolēģi! Mēs šodien garu debašu rezultātā esam nonākuši no lēmuma par karu pie lēmuma par mieru. Mūs gandarī, ka debašu rezultātā ņemti vērā Tautas partijas priekšlikumi, un, kopā ņemot, komisijas atbalstītie priekšlikumi apliecina to, ka Latvijas karavīri netiks sūtīti karā uz Irāku. Tie ir valstiski lēmumi, un Tautas partija tos atbalstīs. Paldies.

Sēdes vadītāja. Deputāts Aleksandrs Bartaševičs.

A.Bartaševičs (TSP). Cienījamie deputāti! Tas mazliet neizskatās tā, kā šeit Slaktera kungs teica, ka mūsu karavīri netiks sūtīti, jo principiāli, kas ir miera nodrošināšanas operācijas? Tās ir tās operācijas, un tas ir rakstīts likumā “Par nacionālo bruņoto spēku piedalīšanos starptautiskajās operācijās”, kuru mērķis ir atjaunot un uzturēt mieru konflikta zonās un kurās iesaistītajām personām ir tiesības piedalīties karadarbībā. Tātad tas nozīmē, ka tie cilvēki, kurus mēs sūtīsim uz Irāku, viņi varēs piedalīties tieši karadarbībā. Un viņi varēs ar ieročiem rokās karot.

Un īpaši es griežos pie Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas, jo viņi pauž šeit viedokli, ka it kā mēs esam par pēckara dzīves atjaunošanu Irākā un par humāno palīdzību Irākai. Un man ir jautājums, kā jūs rīkosities tieši šajā gadījumā, kad principā mēs mazliet citādā veidā izteicām to pašu domu, ka mūsu karavīriem ir jāpiedalās tomēr militārās darbībās. Paldies.

Sēdes vadītāja. Deputāts Krišjānis Kariņš.

A.K.Kariņš (JL). Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Kolēģi! Es arī gribētu izteikt visiem kolēģiem gandarījumu par to, ka demokrātiskāk, kas ne vienmēr arī nozīmē ātrā diskusiju ceļā, mēs esam nonākuši pie lēmuma, kas tik tiešām visām frakcijām, kuras ir valstiski domājošas, ir pieņemams un ka mēs to varēsim arī kopā iebalsot. Tātad es esmu šeit ļoti gandarīts, ka gan koalīcijas, gan šajā gadījumā opozīcijas konstruktīvais dialogs ir novedis pie lēmuma projekta, kas, man liekas, visiem būs pieņemams. Paldies jums.

Sēdes vadītāja. Deputāts Aleksandrs Golubovs.

A.Golubovs (PCTVL). Kariņa kungs! Karš nekad nebija demokrātija! Demokrātija — tas ir diplomātija. Un, ja jūs to nesaprotat, tad, lūdzu, ejiet un paskaidrojiet to visai tai sabiedrībai, kura par jums balsoja. Jo šodien tajā raidījumā, kurš bija Latvijas Televīzijā, “Kas notiek Latvijā”, divas trešdaļas nobalsoja par to, ka nevajag pieņemt šo priekšlikumu.

V.Buzajevs (PCTVL). Cienījamie kolēģi! Man nepieņemama tā frakciju dalīšana par valstisku un pretvalstisku. Bet par priekšlikuma būtību acīmredzami, ja nav Irākas valdības piekrišanas uz miermīlīgu operāciju, tā ir ne miermīlīga operācija, bet agresija. Un saskaņā ar to mūsu karavīri, kas piedalīsies šādā operācijā, faktiski būtu piespiesti piedalīties kara operācijā, par kuru bija runa iepriekšējā projektā.

Un saskaņā ar to mēs neatbalstām šo priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Deputāts Juris Dalbiņš.

J.Dalbiņš (TP). Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Premjera kungs! Ministri! Cienījamie deputāti! Esam ilgi un gari debatējuši par šo jautājumu.

Es gribētu viest skaidrību par šo priekšlikumu, par ko mēs pašreiz runājam. Šeit ir runa par miera uzturēšanas operācijām ar tiesībām piedalīties karadarbībā. Vēsture ir pierādījusi to, ka šis punkts ir ļoti būtisks, lai mēs to pieņemtu un nepieļautu atkārtojumu tai traģēdijai, kura notika bijušās Dienvidslāvijas teritorijā Srebreņicā, kad Apvienoto Nāciju miera uzturēšanas spēki, atrodoties pie šīs pilsētas robežas, bija spiesti noskatīties, kādā veidā tika iznīcināti mierīgie iedzīvotāji, jo viņiem nebija mandāta, nebija šī otrā punkta. Bija tikai šis 1.punkts, kur nav tiesību piedalīties karadarbībā, izņemot to, ja viņu vienības tiek... kā saka, veikts uzbrukums viņu vienībām.

Otra lieta. Mēs šeit lemjam par humānajām operācijām, un tas ir pilnīgi pieņemami mums kā valstij, kura izteikusi savu vēlēšanos piedalīties starptautisko miera jautājumu risināšanā NATO un Eiropas Savienībā nākotnē.

Un trešā lieta. Kā mēs redzējām no ziņām, uz šo brīdi jau Apvienoto Nāciju Drošības padome lemj tieši par šiem jautājumiem, par kuriem mēs šinī brīdī lemjam šeit, tas ir, par miera uzturēšanas operācijām un par humānajām operācijām, par to, kas notiks pēc tam, kad būs veiktas militārās operācijas.

Es uzskatu, ka mēs esam lēmuši pareizi, un šis priekšlikums ir atbalstāms. Paldies!

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu. Lūdzu deputātus balsot par 6. — deputātu Kariņa, Kastēna, Grīnblata un Reira, kā arī deputāta Arnolda Laksas priekšlikumu! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 73, pret — 24, neviens neatturas. Priekšlikums ir pieņemts.

Tā kā 7. un 8.priekšlikums ir daļēji iekļauti 6.priekšlikumā, tad pašreizējā brīdī pēc balsojuma šie priekšlikumi nav izskatāmi.

A.Laksa. Priekšlikums nr.9 — iesniedz Kariņš, Kastēns, Grīnblats, Reirs, Laksa. Komisijas lēmums — pieņemt.

Sēdes vadītāja. Deputātiem iebildumu nav.

A.Laksa. Priekšlikums nr.10, kuru iesniedz Tautas partijas frakcija. Komisijas lēmums — noraidīt.

Sēdes vadītāja. Jā, 10. — Tautas partijas frakcijas priekšlikums — faktiski nav balsojams.

A.Laksa 11.priekšlikums — iesniedz Kariņš, Kastēns, Grīnblats, Reirs, Laksa. Komisijas lēmums — pieņemt.

Sēdes vadītāja. Deputātiem iebildumu nav. Un, tā kā 12. un 13.priekšlikums ir daļēji iekļauts 11.priekšlikumā, tad tie arī pašreiz nav balsojami.

A.Laksa. Jā, tātad visi priekšlikumi ir izskatīti. Aicinu balsot par lēmuma projekta pieņemšanu otrajā lasījumā!

Sēdes vadītāja. Lūdzu deputātus balsot par lēmuma projekta pieņemšanu otrajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par — 73, pret — 24, neviens deputāts neatturas. Lēmums “Par Latvijas atbalstu ANO Drošības padomes rezolūcijas nr.1441 izpildei” ir pieņemts.

Līdz ar šo mums ir izskatīta ārkārtas sēdes darba kārtība. Un, pirms mēs slēdzam šo sēdi, lūdzu deputātus reģistrēties ar reģistrācijas kartēm!

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu Saeimas sekretāra biedru nolasīt reģistrācijas rezultātus!

A.Bartaševičs (8.Saeimas sekretāra biedrs). Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Martijans Bekasovs, Vilnis Edvīns Bresis, Vladimirs Buzajevs, Boriss Cilevičs, Ēriks Jēkabsons, Valērijs Karpuškins, Vilis Krištopans, Leopolds Ozoliņš, Vjačeslavs Stepaņenko, Inese Šlesere un Dainis Turlais. Paldies.