C129 — 1969. gada Konvencija par darba inspekciju lauksaimniecībā

Starptautiskās darba organizācijas Ģenerālā konference,

kuru Ženēvā sasauca Starptautiskā darba biroja Administratīvā padome un kura tur sanāca uz savu piecdesmit trešo sesiju 1969.gada 6.jūnijā,

ievērojot esošo starptautisko konvenciju darba jautājumos noteikumus, kuri attiecas uz darba inspekciju, kā, piemēram, 1947.gada Konvenciju par darba inspekciju, kura tiek piemērota rūpniecībā un tirdzniecībā, un 1958.gada Konvenciju par plantācijām, kura ietver lauksaimniecības uzņēmumu ierobežotu skaitu,

ievērojot vēlamību pieņemt starptautiskās normas par darba inspekciju lauksaimniecībā vispār,

nolēmusi pieņemt virkni priekšlikumu par darba inspekciju lauksaimniecībā, kas ir sesijas dienas kārtības ceturtais punkts,

noteikusi, ka šiem priekšlikumiem jāpieņem starptautiskas Konvencijas forma,

pieņem šajā tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītā gada jūnija divdesmit piektajā dienā sekojošo Konvenciju, kura nosaukta — 1969.gada Konvencija par darba inspekciju lauksaimniecībā.

1.pants

1. Šajā Konvencijā termins “lauksaimniecības uzņēmums” nozīmē uzņēmumus vai uzņēmumu daļas, kuras nodarbojas ar zemes apstrādāšanu, lopkopību, ieslēdzot lopu ataudzēšanu un viņu apkopšanu, mežsaimniecību, dārzkopību, paša zemkopja pirmatnējo lauksaimniecības produktu apstrādi un jebkuriem citiem lauksaimniecības darbības veidiem.

2. Ja tas nepieciešams, kompetenta varas iestāde pēc konsultācijām ar vadošajām ieinteresēto uzņēmumu un strādājošo organizācijām, kur tādas ir, veic norobežošanu starp lauksaimniecību, no vienas puses, un rūpniecību un tirdzniecību, no otras puses, tādā veidā, lai neizslēgtu nevienu lauksaimniecības uzņēmumu no nacionālās darba inspekcijas sistēmas.

3. Jebkurā gadījumā, kad rodas šaubas, vai Konvencija piemērojama attiecībā uz uzņēmumu vai tā daļu, jautājumu izšķir kompetenta varas iestāde.

2.pants

Šajā Konvencijā “likuma noteikumi” bez likumiem un lēmumiem ietver arbitrāžas lēmumus un kolektīvos līgumus, kuriem ir likuma spēks un kuru piemērošanu nodrošina darba inspektori.

3.pants

Katrā Starptautiskās darba organizācijas dalībvalstī, attiecībā uz kuru šī Konvencija ir spēkā, ir jābūt darba inspekcijas sistēmai lauksaimniecībā.

4.pants

Darba inspekcijas sistēma lauksaimniecībā tiek piemērota lauksaimniecības uzņēmumiem, kuros nodarbināti strādājošie pēc līguma vai mācekļi, neatkarīgi no viņu atalgojuma veida, tipa, formas vai darba līguma ilguma.

5.pants

1. Jebkura Organizācijas dalībvalsts, kura ratificējusi šo Konvenciju, var arī ratifikācijas paziņojuma pielikumā apņemties izplatīt savu darba inspekcijas sistēmu lauksaimniecībā uz vienu vai vairākām sekojošo kategoriju personām, kuras strādā lauksaimniecības uzņēmumos:

a) nomniekiem, kuri neizmanto līgumdarbu, nelielu zemes gabalu nomniekiem un citām lauksaimniecībā nodarbinātajām analogu kategoriju personām;

b) personām, kuras piedalās kolektīvajā saimniecībā, piemēram, kooperatīva locekļiem;

c) lauksaimniecības uzņēmuma vadītāja ģimenes locekļiem atbilstoši nacionālās likumdošanas noteikumiem.

2. Jebkura Organizācijas dalībvalsts, kura ratificējusi šo Konvenciju, var vēlāk nosūtīt Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektoram iesniegumu, ar kuru tiek paredzēts uzdevums izplatīt savu darba inspekcijas sistēmu lauksaimniecībā, un vienu vai vairāku kategoriju personām, kuras norādītas iepriekšējā punktā, ja tās vēl nav ieslēgtas saskaņā ar iepriekšējo paziņojumu.

3. Jebkura Organizācijas dalībvalsts, kura ratificējusi šo Konvenciju, norāda savos ziņojumos, kuri tiek nosūtīti saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas Statūtu 22.pantu, kādā apjomā tā piemēro vai paredz piemērot šīs Konvencijas noteikumus attiecībā uz to personu kategorijām, kuras norādītas 1.punktā un kuras nav ietvertas saskaņā ar iepriekšējo paziņojumu.

6.pants

Darba inspekcijas sistēmai lauksaimniecībā ir sekojošas funkcijas:

a) nodrošināt darba apstākļu un strādājošo aizsardzības likumdošanas noteikumu piemērošanu, piemēram, darba laika, darba algas, iknedēļas atpūtas un atvaļinājumu, darba drošības, veselības aizsardzības, sadzīves pakalpojumu, sieviešu, bērnu un pusaudžu darba izmantošanas noteikumu piemērošanu, un citu līdzīgu noteikumu ievērošanu tajā apjomā, kādā kontrole par minēto noteikumu ievērošanu uzdota darba inspektoriem;

b) sniegt tehnisku informāciju un konsultācijas uzņēmējiem un strādājošiem par visefektīvākajien līdzekļiem likuma noteikumu ievērošanā;

c) informēt kompetentu varas iestādi par trūkumiem vai ļaunprātībām, kuras neietilpst esošajos likuma noteikumos, un iesniegt tai priekšlikumus likumdošanas uzlabošanai.

2. Nacionālā likumdošana var uzdot darba inspektoriem lauksaimniecībā konsultatīvas funkcijas vai funkcijas par likuma noteikumu piemērošanu, kuras attiecas uz strādājošo un viņu ģimenes dzīves apstākļiem.

3. Jebkuri papildu pienākumi, kuri var tikt uzdoti darba inspektoriem lauksaimniecībā, nedrīkst traucēt viņiem efektīvi izpildīt savus galvenos pienākumus vai arī kaut kādā veidā traucēt autoritāti vai neatkarību, kura inspektoram nepieciešama viņa attiecībās ar uzņēmējiem un strādājošajiem.

7.pants

1. Tādā pakāpē, kādā tas savienojams ar Organizācijas dalībvalsts administratīvo praksi, darba inspekcija lauksaimniecībā atrodas centrālās iestādes uzraudzībā un kontrolē.

2. Federatīvai valstij izteiksme “centrālā iestāde” var nozīmēt vai nu federācijas centrālo iestādi, vai arī kādas federācijas sastāvdaļas centrālo iestādi.

3. Darba inspekcija lauksaimniecībā var, piemēram, tikt realizēta:

a) ar vienotu darba inspekcijas iestādi, kura atbild par visiem saimnieciskās darbības sektoriem;

b) ar vienotu darba inspekcijas iestādi ar iekšējo funkcionālo specializāciju, izmantojot attiecīgi to inspektoru sagatavotību, kuriem tiek uzdota darba inspekcija lauksaimniecībā;

c) ar vienotu darba inspekcijas iestādi ar iekšējo institucionālo specializāciju, izveidojot tehniski kvalificētu dienestu, kura darbinieku pienākums ir darba inspekcija lauksaimniecībā;

d) ar specializētu inspekcijas dienestu lauksaimniecībā, kura darbību kontrolē centrālā iestāde un kura rīcībā ir tās pašas pilnvaras, kādas pastāv darba inspekcijai citās sfērās, piemēram, rūpniecībā, transportā vai tirdzniecībā.

8.pants

1. Inspekcijas personāls sastāv no valsts kalpotājiem, kuru statuss un darba apstākļi nodrošina dienesta stāvokļa drošību un padara viņus neatkarīgus no jebkurām izmaiņām valdībā vai jebkuras nevēlamas ārējās ietekmes.

2. Tādā apjomā, kā to paredz nacionālā likumdošana vai prakse, Organizācijas dalībvalstis var ieslēgt savās darba inspekcijas sistēmās lauksaimniecībā arodbiedrību darbiniekus vai pārstāvjus, kuru darbība var papildināt valsts inspektoru darbu. Šiem darbiniekiem un pārstāvjiem jānodrošina viņu funkciju stabilitātes garantijas un neatkarība no jebkuras nevēlamas ārējās ietekmes.

9.pants

1. Darba inspektori lauksaimniecībā tiek pieņemti darbā, vadoties tikai no viņu piemērotības izpildāmajiem uzdevumiem, kuri viņiem tiks uzdoti, ievērojot visas prasības, kuras nacionālā likumdošana paredz valsts kalpotājiem.

2. Šīs piemērotības pārbaudes metodes nosaka kompetenta iestāde.

3. Darba inspektoriem lauksaimniecībā jānodrošina attiecīga sagatavošanās savu funkciju realizēšanai un jāveic pasākumi, lai viņiem nodrošinātu vajadzīgo papildu apmācību darba procesā.

10.pants

Inspekcijas personāla sastāvā var tikt nozīmēti kā vīrieši, tā sievietes. Ja tas nepieciešams, inspektoriem vīriešiem un inspektorēm sievietēm attiecīgi var tikt uzdoti specifiski uzdevumi.

11.pants

Katra Organizācijas dalībvalsts veic nepieciešamos pienākumus, lai to problēmu risināšanai, kuras prasa tehniskās zināšanas, darba inspekcijas lauksaimniecībā darbā tiktu pieaicināti kvalificēti eksperti un speciālisti tādā formā, kas ir vispiemērotākā valsts apstākļiem.

12.pants

1. Kompetenta valsts iestāde veic pasākumus, lai tā veicinātu efektīvu sadarbību starp darba inspekciju lauksaimniecībā, no vienas puses, un valdības iestādēm, kā arī sabiedriskām vai citām atzītām iestādēm, kuras veic analoģisku darbību, no otras puses.

2. Ja nepieciešams, kompetenta varas iestāde var uzdot attiecīgiem valdības dienestiem vai sabiedriskām iestādēm veikt darba inspekcijas funkcijas racionālajā vai vietējā līmenī kā papildu darbu vai arī piesaistīt šos dienestus un iestādes veikt šīs funkcijas ar noteikumu, ka tas neradīs zaudējumus to principu ievērošanā, kuri noteikti šajā Konvencijā.

13.pants

Kompetenta valsts iestāde veic attiecīgus pasākumus, lai veicinātu sadarbību starp darba inspekciju lauksaimniecībā darbiniekiem un uzņēmējiem, un strādājošiem vai viņu organizācijām, kur tādas pastāv.

14.pants

Jāveic pasākumi pietiekoša skaita darba inspektoru lauksaimniecībā nodrošināšanai, lai būtu iespējams efektīvi veikt inspekcijas funkcijas. Šis skaits tiek veidots, ievērojot:

a) uzdevumu nozīmību, kurus veic inspektori, tai skaitā:

i) inspekcijai paredzēto lauksaimniecības uzņēmumu skaitu, raksturu, lielumu un izvietojumu;

ii) šajos uzņēmumos nodarbināto skaitu un kategorijas;

iii) likumu noteikumu skaitu un sarežģītību, kuru piemērošana viņiem jānodrošina;

b) materiālos līdzekļus, kuri nodoti inspektoru rīcībā, un

c) praktiskos apstākļus, kuros jānotiek inspekcijas apmeklējumiem, lai tie būtu efektīvi.

15.pants

1. Kompetenta valsts iestāde veic nepieciešamos pasākumus, lai darba inspektoru lauksaimniecībā rīcībā būtu:

a) vietējie biroji, kuri izvietoti, ievērojot lauksaimniecības uzņēmumu izvietojumu un esošos sakaru līdzekļus, kuri iekārtoti atbilstoši inspekcijas vajadzībām, un pēc iespējas pieejami visām ieinteresētajām personām;

b) transporta līdzekļi, kuri nepieciešami viņu funkciju veikšanai, ja nav attiecīgo sabiedrisko transporta līdzekļu.

2. Kompetenta valsts iestāde veic nepieciešamos pasākumus, lai apmaksātu darba inspektoriem lauksaimniecībā jebkurus papildu izdevumus, kuri nepieciešami viņu funkciju veikšanā.

16.pants

1. Darba inspektoriem, kuri ir apgādāti ar dokumentiem, kas apliecina viņu pilnvaras, ir tiesības:

a) jebkurā diennakts laikā piekļūt bez šķēršļiem un bez iepriekšējas paziņošanas jebkurā darba vietā, kura pakļauta pārbaudei;

b) apmeklēt visas telpas dienas laikā, kurās ir pietiekams pamatojums veikt pārbaudi;

c) veikt pārbaudi, kontroli vai izmeklēšanu, kuru tie uzskata par vajadzīgām, lai pārliecinātos, ka likumdošana stingri tiek ievērota, tai skaitā:

i) vienatnē vai liecinieku klātbūtnē aptaujāt uzņēmēju vai uzņēmuma personālu vai jebkuru citu personu, kura strādā uzņēmumā, par visiem jautājumiem, kas attiecas uz likumdošanas piemērošanu;

ii) pieprasīt, lai nacionālajā likumdošanā noteiktajā kārtībā tiktu uzrādīti jebkuri sējumi, reģistri vai citi dokumenti, kuru esamību paredz likumdošana par dzīves vai darba apstākļiem ar mērķi pārbaudīt to atbilstību likuma noteikumiem un noņemt no tiem kopijas vai izdarīt norakstus;

iii) izņemt vai ņemt sev līdzi analīzei izlietojamo vai apstrādājamo produktu, materiālu un vietu paraugus ar noteikumu, ka uzņēmējs vai viņa pārstāvis ir informēts par to, ka produkti, materiāli vai vielas izņemtas vai aiznestas analīzes vajadzībām.

2. Saskaņā ar šī panta 1.punkta a) un b) apakšpunktiem darba inspektori nedrīkst ieiet lauksaimniecības uzņēmuma vadītāja personīgajā dzīvojamā telpā, izņemot gadījumus, kad šis vadītājs ir piekritis vai arī ir speciāla valsts kompetentas iestādes atļauja.

3. Par pārbaudes apmeklējumu inspektori informē uzņēmēju vai tā pārstāvi, kā arī strādājošos vai viņu pārstāvjus, izņemot tos gadījumus, kad viņi vērtē, ka šāda paziņošana var radīt zaudējumus viņu funkciju efektīvai izpildei.

17.pants

Darba inspekcijas lauksaimniecībā iestādes piedalās jaunu iekārtu, jaunu materiālu vai vielu, jaunu produktu apstrādes vai pārstrādes procesu pārbaudēs, ja pēc kompetentas valsts iestādes ieskata tie var kaitēt veselībai vai darba drošībai.

18.pants

1. Darba inspektoriem lauksaimniecībā ir tiesības prasīt veikt pasākumus, lai novērstu trūkumus, kuri konstatēti jebkurā lauksaimniecības uzņēmuma ierīcē, iekārtas novietojumā vai darba metodēs, ieskaitot bīstamu materiālu un vielu izmantošanu, kuras tiem ir pamatojums uzskatīt par bīstamiem veselībai vai darba drošībai.

2. Lai darba inspektori varētu veikt šādus pasākumus, viņiem, ievērojot likumdošanā paredzētās tiesības pārsūdzēt lēmumus tiesu vai administratīvajos orgānos, jāizsniedz pilnvaras dot rīkojumus vai prasīt, lai tiktu izdots rīkojums:

a) par tādu izmaiņu izdarīšanu iekārtās, ierīces, telpās, instrumentos vai mašīnās, kuras nepieciešamas stingrai likuma noteikumu pielietošanas nodrošināšanai veselības un darba drošības jautājumos;

b) par neatliekamu pasākumu veikšanu, ieskaitot darba pārtraukšanu, ja veselības vai darba drošības jautājumos ir tieši draudi.

3. Ja 2.punktā paredzētā procedūra nav savienojama ar Organizācijas dalībvalsts administratīvo vai tiesu praksi, inspektoram ir tiesības griezties kompetentā varas iestādē, lai tā veiktu pasākumus, kurus nekavējoties nepieciešams izpildīt.

4. Par trūkumiem, kurus inspektors atradis uzņēmuma apmeklēšanas laikā vai rīkojumiem, kurus viņš devis saskaņā ar 2.punkta noteikumiem, vai arī rīkojumiem, kuru izpildi viņš nodomājis nodrošināt saskaņā ar 3.punkta noteikumiem, nekavējoties tiek paziņots uzņēmējam un strādājošo pārstāvjiem.

19.pants

1. Par nelaimes gadījumiem ražošanā vai profesionālo saslimstību lauksaimniecības sektorā darba inspekcijai lauksaimniecībā jāziņo tajos gadījumos un tādā apjomā, kā to prasa nacionālā likumdošana.

2. Darba inspektori pēc iespējas piedalās uz vietas visu nopietnāko ražošanas nelaimes gadījumu un profesionālās saslimstības gadījumu cēloņu izmeklēšanā, īpaši, ja tie notikuši ar vairākiem strādājošiem vai arī ir nāves gadījumi.

20.pants

Ievērojot izņēmumus, kurus paredz nacionālā likumdošana, darba inspektoriem lauksaimniecībā:

a) aizliegts parādīt interesi par to uzņēmumu komerclietām, kuri atrodas viņu pārziņā;

b) tiek uzlikts par pienākumu ar sankciju vai disciplinārsodu palīdzību neatklāt, pat pēc aiziešanas no attiecīgā darba, ražošanas vai komercnoslēpumus, vai ražošanas procesus, kurus viņi varēja izzināt, izpildot savas funkcijas;

c) tiek norādīts uzskatīt par absolūti konfidenciālu jebkuru informācijas avotu sūdzībām par trūkumiem, darba operāciju bīstamību vai likuma noteikumu neievērošanu un neziņot uzņēmējam vai pārstāvim par to, ka inspekcijas apmeklējums saistīts ar attiecīgas sūdzības saņemšanu.

21.pants

Lauksaimniecības uzņēmumi tiek pārbaudīti tik bieži un tik rūpīgi, cik tas nepieciešams likuma noteikumu efektīvai ievērošanai.

22.pants

1. Personas, kuras pārkāpj vai izvairās no likuma noteikumu ievērošanas, kuru realizāciju uzdots kontrolēt darba inspektoriem lauksaimniecībā, nekavējoties tiek nodotas tiesu vai administratīvajos orgānos izmeklēšanai bez iepriekšējas brīdināšanas. Tomēr nacionālā likumdošana var paredzēt izņēmumus tajos gadījumos, kad nepieciešama iepriekšēja brīdināšana, lai uzlabotu stāvokli vai veiktu brīdinājuma pasākumus.

2. Darba inspektoriem pašiem ir tiesības izlemt jautājumu par to, vai nepieciešama brīdināšana un padomu došana tā vietā, lai ierosinātu vai dotu norādījumu ierosināt izmeklēšanu.

23.pants

Ja pašiem darba inspektoriem lauksaimniecībā nav tiesību ierosināt izmeklēšanu, viņiem jābūt pilnvarotiem sniegt ziņojumus par likuma noteikumu neievērošanu tieši varas iestādei, kura pilnvarota ierosināt izmeklēšanu.

24.pants

Nacionālajai likumdošanai jāparedz un efektīvi jāpielieto attiecīgas sankcijas par likumu noteikumu pārkāpšanu, kuru piemērošanu paredzēts kontrolēt darba inspektoriem lauksaimniecībā, un arī pretdarbību, kura tiek izrādīta darba inspektoriem, pildot savus pienākumus.

25.pants

1. Darba inspektori vai vietējās inspekcijas iestādes periodiski sniedz ziņojumus centrālajai inspekcijas iestādei par savas darbības rezultātiem lauksaimniecībā.

2. Šie ziņojumi tiek sastādīti tādā formā un ietver tādus jautājumus, kādus laiku pa laikam pieprasa centrālā inspekcijas iestāde. Tie tiek sastādīti tik bieži, cik pieprasa centrālā iestāde, bet katrā gadījumā ne retāk kā reizi gadā.

26.pants

1. Centrālā inspekcijas iestāde publicē gadskārtējo ziņojumu par darba inspekcijas iestāžu darbību lauksaimniecībā atsevišķa ziņojuma veidā vai arī kā daļu no sava kopējā gadskārtējā ziņojuma.

2. Tādi gadskārtēji ziņojumi tiek publicēti saprātīga termiņa laikā, kurš nekādā gadījumā nepārsniedz 12 mēnešus pēc gada, uz kuru tie attiecas.

3. Gadskārtējo ziņojumu kopijas ne vēlāk kā trīs mēnešu laikā tiek nosūtītas Starptautiskā darba biroja ģenerāldirektoram.

27.pants

Gadskārtējos ziņojumos, kurus publicē centrālā inspekcijas iestāde, tiek iekļauti šādi jautājumi tādā apjomā, kādā tie nokļūst attiecīgās centrālās iestādes kontrolē:

a) likumi un lēmumi, kuri attiecas uz darba inspekcijas lauksaimniecībā, darbību;

b) darba inspekcijas lauksaimniecībā personāls;

c) statistiskie dati par lauksaimniecības uzņēmumiem, kuros paredzēta darba inspekcija, un strādājošo skaitu, kuri nodarbināti šādos uzņēmumos;

d) statistiskie dati par inspekcijas apmeklējumiem;

e) statistiskie dati par atrastiem pārkāpumiem un pielietotām sankcijām;

f) statistiskie dati par nelaimes gadījumiem ražošanā, iekļaujot to cēloņus;

g) statistiskie dati par profesionālo saslimstību, iekļaujot to cēloņus.

28.pants

Šīs Konvencijas ratifikācijas raksti nosūtāmi reģistrēšanai Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektoram.

29.pants

1. Šī Konvencija attiecināma uz tiem Starptautiskās darba organizācijas locekļiem, kuru ratifikācijas rakstus reģistrējis Ģenerāldirektors.

2. Konvencija stāsies spēkā pēc divpadsmit mēnešiem no dienas, kad Ģenerāldirektors būs reģistrējis divu Organizācijas locekļu ratifikācijas rakstus.

3. Turpmāk šī Konvencija stāsies spēkā attiecībā uz katru Organizācijas locekli pēc divpadsmit mēnešiem no tā ratifikācijas raksta reģistrēšanas dienas.

30.pants

1. Jebkurš Organizācijas loceklis, kas ratificējis šo Konvenciju, var pēc desmit gadiem no tās pirmatnējās spēkā stāšanās dienas denonsēt šo Konvenciju, nosūtot denonsēšanas aktu Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektoram, kurš to reģistrē. Denonsācija stājas spēkā pēc viena gada no denonsēšanas akta reģistrēšanas.

2. Katrs Organizācijas loceklis, kurš ratificējis šo Konvenciju un kurš viena gada laikā pēc iepriekšējā punktā minētā desmit gadu perioda izbeigšanās neizmantos savas šajā pantā paredzētās denonsēšanas tiesības būs saistīts uz turpmākajiem desmit gadiem, bet pēc tam varēs šo Konvenciju denonsēt pēc katriem desmit gadiem šajā Konvencijā noteiktajā kārtībā.

31.pants

1. Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektors paziņo visiem Starptautiskās darba organizācijas locekļiem par visu ratifikācijas un denonsēšanas aktu reģistrēšanu, kurus viņš saņēmis no Organizācijas locekļiem.

2. Paziņojot Organizācijas locekļiem par saņemtā otrā ratifikācijas raksta reģistrēšanu, Ģenerāldirektors to uzmanību pievērsīs Konvencijas spēkā stāšanās datumam.

32.pants

Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektors nosūta Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram reģistrēšanai saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu 102.pantu pilnīgas ziņas par visiem ratifikācijas rakstiem un denonsēšanas aktiem, kurus viņš reģistrējis saskaņā ar iepriekšējo pantu noteikumiem.

33.pants

Katrreiz, kad Starptautiskā darba biroja administratīvā Padome uzskata par nepieciešamu, tā iesniedz Ģenerālajai konferencei ziņojumu par Konvencijas piemērošanu un izlemj, vai ir nepieciešams ietvert Konferences dienas kārtībā jautājumu par šīs Konvencijas pilnīgu vai daļēju revidēšanu.

34.pants

1. Gadījumā, ja konference pieņems jaunu Konvenciju, kas pilnīgi vai daļēji revidē šo Konvenciju, un ja jaunajā Konvencijā nebūs paredzēts pretējais, tad:

a) kādam no Organizācijas locekļiem ratificējot jauno revidēto Konvenciju, automātiski, neatkarīgi no 30.panta noteikumiem, nekavējoties tiek denonsēta šī Konvencija ar noteikumu, ka jaunā revidētā Konvencija stājusies spēkā;

b) sākot ar jaunās revidētās Konvencijas spēkā stāšanās brīdi, šo Konvenciju vairs nevarēs ratificēt Organizācijas locekļi.

2. Šī Konvencija katrā gadījumā paliek spēkā pēc formas un satura attiecībā uz tiem Organizācijas locekļiem, kuri to ratificējuši, bet nav ratificējuši revidēto Konvenciju.

35.pants

Šīs Konvencijas franču un angļu tekstam ir vienāds spēks.