Kad ritenis varbūt ir jau izgudrots kaimiņu sētā

Bruno Otersons, Pašvaldību savienības padomnieks, —"Latvijas Vēstnesim"

— No 8. līdz 13.maijam vizītē Igaunijā uzturējās 24 pašvaldību pārstāvji — pašvaldību izpilddirektori, izpilddirektoru vietnieki un citi ar pašvaldību darbu saistītu uzņēmumu vadītāji, kuriem bija vēlēšanās iepazīties ar kaimiņvalsts pašvaldību darbu. Delegāciju vadīja Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas priekšsēdētāja vietnieks, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas izpilddirektors Guntis Grīnbergs. Asociācija rūpējas, lai būtu iespēja apmainīties ar pieredzi izpilddirektoriem gan savā starpā, gan iepazīt, kā strādā citās valstīs. Sešu dienu laikā apmeklējām Tartu, Vīlandes, Hāpsalu, Kerdlas (Hījumā salā) un Kuresāres (Sāremā salā) pilsētu pašvaldības.

Igaunijā jutāmies tiešām gaidīti un tikām laipni uzņemti — iespējams, arī tāpēc, ka Latvijas Valsts prezidente pavisam nesen bija vizītē Igaunijā.

Ir jūtama tuvināšanās politika starp Igauniju un Latviju valstiskā līmenī, neraugoties uz to, ka Igaunija ir Latvijai dažus soļus priekšā ekonomiskajā attīstībā un virzībā uz Eiropas Savienību.

Pilsētās tikāmies ar pilsētas mēriem, Tartu mūs sagaidīja arī pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks, bet Kuresārē — padomes priekšsēdētājs. Tā mums izdevās gūt priekšstatu par Igaunijas pašvaldībās notiekošo gan no darbinieku, gan no politiķu redzējuma.

Par Igaunijas pašvaldību sistēmu

Vietējās pašvaldības tiek ievēlētas pēc divu veidu vēlēšanu sarakstiem: partiju un vēlētāju apvienību. Latvijā vēl notiek debates par iespēju lielajās pašvaldībās vēlēt pēc partiju listēm, mazajās — no vēlēšanu apvienībām. Igaunija šo problēmu ir atrisinājusi, ieviešot kombinēto variantu, kas varētu būt vislabākais atrisinājums. Ievēlēto deputātu skaits katrā pašvaldībā ir atkarīgs no vēlētāju skaita. Piemēram, Tartu domē strādā 49 deputāti, citur — mazāk, piemēram, Kerdlā — tikai 15. Pēc ievēlēšanas tiek lemts par valdes izveidošanu. Valdē parasti ir pieci līdz septiņi cilvēki: mērs, viens vai vairāki viņa vietnieki un padomnieki, kuri atbild par noteiktām nozarēm pašvaldības darbā — izglītību, kultūru un citām.

Tajās pašvaldībās, ko mēs apmeklējām, mērs bija no ievēlēto deputātu vidus no kāda valdošā saraksta attiecīgajā pašvaldībā. Laikā, kad mērs pilda savus pienākumus, viņam ir jāatsakās no deputāta mandāta, taču visi pilsētu mēri, ar kuriem tikāmies, uzsvēra, ka ir politiskas figūras pašvaldībās. Par to liecina arī fakts, ka pēc darba posma beigām un nākamo vēlēšanās ievēlēto deputātu sanākšanas mēram ir jānoliek savas pilnvaras. Tā ir atšķirība no Latvijas pašvaldībām — nav pārmantojamības amatam. Domes priekšsēdētājs galvenokārt ir domes sēžu spīkers, tiek iecelti arī vietnieki, komisiju vadītāji.

Par rajona pašvaldību savienībām

Igaunijā nav otrā līmeņa pašvaldību, kādas Latvijā šobrīd ir rajonu pašvaldības. To vietā katrā no Igaunijas 15 rajoniem darbojas brīvprātīga rajona pašvaldību pārstāvju savienība. Katra pašvaldība tajā deleģē divus cilvēkus — vienu no deputātu vidus, kas parasti ir priekšsēdētājs vai viņa vietnieks, un otru no pašvaldības valdes, kas parasti ir mērs vai viņa vietnieks.

Finansējumu apvienības padome saņem no trim avotiem. Pirmkārt, katra pašvaldība savienības uzturēšanai un kopīgiem projektiem iemaksā noteiktu naudas summu atkarībā no pašvaldības iedzīvotāju skaita. Otrkārt, finansējumu veido mērķdotācijas jeb subsīdijas no valsts. Treškārt, valsts investīcijas, ja tās tiek ieguldītas visa rajona attīstības līmeņa celšanai. Tādējādi rajona savienības padomes kompetencē ir lemt par šo finansu resursu efektīvu izmantošanu un citiem jautājumiem, kuri skar visas pašvaldības, kas pārstāvētas padomē. Rajona savienības padomes locekļi strādā periodiski, bet pastāvīgi rajona savienības padomē darbojas administrācija — parasti 3 cilvēki. Sāremā to vada apvienības direktors, vēl strādā tehniskais darbinieks, kas risina organizatoriskās lietas un rajona vietējo pašvaldību deputātu un darbinieku kvalifikācijas celšanas jautājumus, un vēl viens cilvēks, kas nodarbojas ar tūrisma veicināšanu.

Igaunijas rajonos darbojas arī rajonu pārvaldes, kas ir valsts izveidotas institūcijas. Tās veic valsts uzdotas funkcijas rajonā un kontrolē pašvaldību lēmumu pareizību. Tas vērtējams pozitīvi, jo iedzīvotāji var sūdzēties par viņus neapmierinošiem pašvaldību lēmumiem turpat rajonā. Latvijā pagastu un pilsētu iedzīvotājiem šādas iespējas nav — ja ir vēlēšanās izteikties pret pieņemto lēmumu, jāgriežas pie īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās Rīgā. Šī institūcija kontrolē arī valsts piešķirto investīciju izmantošanu pašvaldībās, pārstāv un aizstāv konkrētā rajona intereses valdībā, tātad nodrošina saikni starp valdību un pašvaldībām. Slikti, ka šīs institūcijas nav vēlētas,— tādas rajona pārvaldes darbība nepatīk pašvaldībām, jo tas nozīmē kontroli, atkarību, turklāt institūcijas uzturēšanas izmaksas ir augstas un darbinieku skaits samērā liels.

Igaunijā nav izpilddirektoru asociācijas, kāda ir Latvijā. Rajonu savienības daļēji pilda šādas asociācijas funkcijas, jo tajās strādā arī mēri. Darbojas vēl trīs pašvaldību savienības valsts mērogā — pilsētu, mazpilsētu un pagastu, kurās tāpat pašvaldības pārstāv galvneokārt mēri. Atšķirībā no Latvijas, Igaunijā nav atsevišķi nodalītas valsts nozīmes pilsētas, kas pilda gan rajonu, gan vietējo pašvaldību funkcijas, bet tās tiek ietvertas rajona robežās. Tāpēc, piemēram, Tartu darbojas Tartu rajona savienībā, kaut gan Tartu mērs negatīvi izteicās par šo savienību, atsaucoties uz to, ka viņa pašvaldībai ir vienāds balsu skaits ar mazajiem pagastiem, kas viņu kā lielas pilsētas vadītāju nebūt neapmierina, jo nevar ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu, kaut iemaksas no Tartu pašvaldības puses ir vislielākās. Bet Tallinas un Pērnavas domes nemaz nav iestājušās rajonu savienībās.

Par reformām

Igaunijas pašvaldības tāpat kā Latvijā ir uz reformu viļņa. Trīs galvenās un pamanāmākās lietas — vēlēšanās samazināt rajonu skaitu no 15 līdz pat 5 vai 3 rajoniem un samazināt vietējo pašvaldību skaitu no 247 uz aptuveni 60–80 pašvaldībām. Mums gan netika stāstīts, kā reformas iecerēts īstenot, bet viņu likumdošanā laikam tiek gatavots zināms likumprojekts vai lēmums par vietējo pašvaldību apvienošanu. Ir daži brīvprātīgas apvienošanās piemēri Igaunijā, taču tie nav populāri valstī. Sadarbība notiek jau minētajās rajona pašvaldību savienībās. Trešā lieta — pēc darba perioda beigām pašvaldībās nav vadītāja amatu pārmantojamības. Reformu rezultātā pašvaldības varbūt nonāks pie izpilddirektoru amata mēra amata vietā. Igaunijā ir jūtams, ka decentralizācija nav tikai sauklis, bet reāla darbība. Kā piemēru varētu minēt to, ka drīzumā Izglītības ministrija no Tallinas tiks pārcelta uz Tartu, vai arī to, ka gandrīz katrā rajona centrā, kurā mēs bijām, atrodas kāda augstskola vai augstskolas filiāle.

Par nozarēm

Runājot par atsevišķām nozarēm, nedaudz pieskaršos jautājumiem, kuru veiksmīgu risinājumu redzējām Igaunijā. Man radās priekšstats, ka izglītība, tāpat kā reģionalizācija, igauņiem ir prioritāte dzīvē, nevis tikai lozungs. Daudz tiek domāts par skolotāju darbu, slodze ir 35 stundas nedēļā, kas ietver arī sagatavošanās laiku mācībstundām, kuras vienai slodzei ir no 18 līdz 24. Algas arī skolotājiem ir salīdzinoši lielas — vidēji 150–200 latu par slodzi. Veselības aprūpe, acīmredzot, tiek risināta veiksmīgāk nekā Latvijā, jo nekur nedzirdējām par grūtībām. Finansējums šai jomai ir 13% no 33 sociālā nodokļa procentiem, un tie tiek atvēlēti slimokasēm, bet pārējie 20 % — sociālajai apdrošināšanai. Igaunijā ļoti nopietni domā par attīstību, ir precīzi formulētas programmas un plāni, kas nosaka pašvaldību attīstības virzienus.

Iepazīstot dzīvokļu saimniecības jautājumus, secinājām, ka 90–95% dzīvokļu ir privatizēti un liela daļa dzīvokļu jau atrodas dzīvokļu apsaimniekošanas sabiedrību pārraudzībā. Pašvaldību pārziņā esošo dzīvokļu skaits maznodrošinātajiem ir neliels — Tartu tas bija mazāk nekā 1% no kopējā dzīvokļu fonda, Vīlandē — 50 dzīvokļi, Kerdlā — 10. Atšķirībā no Latvijas ļoti daudz siltumapgādes uzņēmumu nolemts ir vismaz daļēji privatizēti vai arī tos nolemts privatizēt. Atkritumu saimniecībā interesants risinājums rasts Tartu. Tur līdzās darbojas divi konkurējoši Zviedrijas un Vācijas privātuzņēmumi. Pilsētai tas ir izdevīgi tieši pakalpojuma izmaksu ziņā.

Interesanti bija vērot arī cittautiešu integrācijas procesu. Vīlandē Kultūras darbinieku koledžā 20 krievu studentiem ir dota iespēja studēt Igaunijas kultūru, tradīcijas, un pēc studiju beigšanas zināšanas viņi varēs izmantot, strādājot par ārpusklases darba organizatoriem krievu skolās, tādējādi popularizējot igauņu kultūru krieviski runājošu bērnu vidē. Tūrisms Igaunijā arī ir visnotaļ attīstīts — pamanījām, ka daudz tiek darīts tam nepieciešamās infrastruktūras izveidei. Igaunijas pilsētas var nopelnīt daudz līdzekļu, uzņemot tūristus no Somijas, kuriem savukārt atpūtas izmaksas sanāk nesalīdzināmi zemākas un izdevīgākas Igaunijā nekā citās valstīs. Par izdarīto liecina fakts, ka šobrīd Hāpsalu ar 13 500 pastāvīgo iedzīvotāju var nodrošināt atpūtu veselību veicinošos apstākļos vienlaikus 1000 cilvēkiem. Mūsu Jūrmalā tas nebūtu iespējams. Hījumā salā darbojas trīs tūrisma centri, arī citur ir jūtams, ka tiek domāts gan par apskates objektiem, gan naktsmītnēm tūristiem. Tas noteikti veicina finansiālā stāvokļa uzlabošanu valstī un liecina par Igaunijas attīstību ne tikai šajā jomā vien.

Kristīne Valdniece,

"LV" pašvaldību lietu redaktore