Mēs esam sanākuši, lai atcerētos un noliektu galvas

Vakar Latvijā tika pieminēts 25.marts — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Ar atgriezties cerību pagalvī.

Valda Lazdiņa laikmeta liecības

Marts. Pavasara atmodas mēnesis, laiks, kad sētā jau svilpo strazdi un gatavojas mājokļa iekārtošanai. Bet pirms 54 gadiem 25. marta rīts ausa miglains un drūms. Nakts melnumā visā Latvijā sākās ārdurvju dauzīšana, kas dziļi atbalsojās tūkstošu, tūkstošu sirdīs. Tā bija otrā mūsu tautas Bērtuļa nakts. Bija sācis darboties 1949. gada 29. janvāra Latvijas PSR Ministru Padomes pilnīgi slepenais lēmums Nr. 390 – 138, kurā bija noteikts:

1) izsūtīt ārpus Latvijas PSR uz attālākām Padomju Savienības vietām specnometinājumā 10 000 kulaku ģimeņu;

2) apstiprināt apriņķu darbaļaužu deputātu padomju izpildkomiteju iesniegtos izsūtīšanai paredzēto kulaku ģimeņu sarakstus;

3) kulaku ģimeņu izsūtīšanu uzdot veikt Latvijas PSR VDK.

Un šo savas tautas iznīdēšanas lēmumu parakstījis neviens cits kā Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis.

Šodien pieejamās slepenās lietas mums atklāj, ka laikā no 1941. līdz 1949. gadam Latvijā ir organizētas trīs masveida deportācijas un izsūtīti vairāk nekā 60 000 cilvēku. Šajā 25. martā savu Golgātas ceļu mēroja vairāk nekā 42 tūkstoši, starp tiem arī trīspadsmitgadīgais Valdis Lazdiņš no Taurupes pagasta Plunčiem kopā ar māti Martu, tēvu Andreju, tēvamāsu Martu un māsām Dzintru un Ausmu. Neziņas pilna bija rītdiena. Izbraucot no mājām, neviens neraudāja, lūpas bija mēmas. Par izsūtīšanas dienas notikumiem citā pagastā Valkas rajona Palsmanē Elmārs Ingists man reiz stāstīja: “Es biju norīkots ar zirgu ceļa darbos vest granti, skatāmies – brauc smagās mašīnas, un tajās cilvēki dzied un māj mums ar rokām, dažs slauka asaras. Tajā brīdī mēs neko nesapratām.”

Jā, Plunči bija pagastā turīgākā saimniecība ar 80 ha zemes, 20 slaucamām govīm, 5 zirgiem, turpat 100 bišu saimēm un 12 ēkām un kur vēl kuļamdampis un cita tehnika, protams, padomju varas acīs tas bija “visīstākais” kulaks.

1957.gada aprīļa beigas. Veršiņinas sādžā pie Lazdiņu mājas: tēvs Andrejs, māte Marta, meita Dzintra Lazdiņi un Ēvalds Čemurs

1957.gada maijs. Veršiņina. Dzintra Lazdiņa (pirmā no kreisās) kopā ar draudzenēm

1957.gada maijs. Veršiņina. Malkas talkā vietējie kopā ar izsūtītajiem, lai sazāģētu klubam kurināmo.

Valda māte atceras: “Izpildkomitejas zāle bija tukša, bet pēcpusdienā tā jau bija tik pilna ar aizvedamajiem, ka ne apgriezties. Turpat Vanagu Āzeni, Ratnieku Baumaņi, Sarkalnu Ezeriņu Vilma – daudzi pašu cilvēki. Pievakarē smagajās mašīnās visus aizveda uz Suntažu dzelzceļa staciju. Kad cilvēkus lādēja lopu vagonos, sāka krēslot. No tiem ārā kustēt nedrīkstēja. Bruņoti sargi stāvēja klāt. Visu nākamo dienu – saulainu sestdienu – sastāvs nostāvēja. Cilvēkus aizvien veda klāt. Svētdien gatavojās izbraukšanai (..). Tikai ar tumsu drūmais sastāvs sāka kustēties. Domājām ko nu katrs. Citi raudāja, es ne – nespēju. Vagons tik pilns, ka nebija kur gulēt. Ļaudis spēka gados, veci, slimi, bērni.

Veda nedēļām, šķita – mūžību. Apdzīvotās vietās nekad vilciens neapstājās. Tās retās reizes apturēja parasti klajumos. Visi metās ārā un sastāva garumā viens pie otra tupēja. Nekāda kauna vairs nejuta. Podus lēja pa vagona spraugām.” (No meitas Daigas pieraksta.)

Mokošais brauciens beidzās Tomskā, kur nelaimīgos cilvēkus kā vislielākos noziedzniekus turēja aiz 2 metru augsta žoga, kur pirms tam bija mituši vācu gūstekņi. Tas vēl nebija galamērķis. Ceļš mājup veda tikai pēc astoņiem gadiem....

Fotoizstādei “Mājupceļš” ir jau pagara vēsture.

Vairs īsti neatceros, kā es uzzināju, ka Valdim Lazdiņam ir fotonegatīvi, kas uzņemti Sibīrijā, bet tālākajās sarunās vienojāmies, ka viņš tos nodos Latvijas Fotogrāfijas muzejam līdz ar fotoaparātu FED, kuru par paša sapelnīto naudu – 55 rubļiem — bija pircis izsūtījumā Tomskā.

Izstādē, kas nule skatāma muzejā, fotoattēli pirmoreiz nodoti skatītāju un likteņa biedru vērtējumam, atziņām un piemiņai par pārdzīvoto un piedzīvoto. V. Lazdiņam Sibīrijā nebija iespēju izgatavot fotogrāfijas. Labi, ka, ielienot zem grīdas kartupeļu bedrē, saimniecības traukos varēja tikai attīstīt filmu. Nedaudzus uzņēmumus gan viņš bija mēģinājis kontaktā pie sveces gaismas nokopēt (tie būs redzami izstādē), tas arī viss. Bet tad šai kolekcijai, ko uzskatu par šobrīd apzināto plašāko Sibīrijas arhīvu, pieķērās meita Daiga, kas pati fotografē, rīko savas izstādes. Tapa ideja meklēt atbalstītājus projektam “Mājupceļš”, lai Valda Lazdiņa fotoarhīvs un muzejā esošās filmas nepaliktu dažu speciālistu zināšanā un ģimenes arhīvā. Tapusī izstāde tiks rādīta visā Latvijā, arī dzimtajā pagastā Taurupē, kur šo bilžu vaininieks Valdis Lazdiņš saimnieko savā tēva mājā, darina skaistus koka grābekļus, izkapts kātus (kurus lieto arī šo rindu autors – Sējas pagasta Viesturos) un pēc vectēva tradīcijas kopj bites.

Fotoizstāde nav drūma vai nostalģiska, tā ir gaiša un optimistiska, jo tādēļ jau arī šie cilvēki – izsūtītie — izdzīvoja, ka dzīvoja ar cerību reiz atgriezties dzimtajās mājās Latvijā. Un, tikko šī iespēja radās, nešaubīdamies posās mājupceļā. Tad gan esot raudājuši.

Fotogrāfijās jau nav redzams, ka bieži vien, īpaši pirmajā gadā, izsalkuma un bada sajūta pavadīja ikdienas klaušās, pildot meža izstrādes normas.

Apbrīnojama, es gribētu teikt, Dieva dāvana Valdim Lazdiņam ir dota, fotografējot pēc atgriešanās dzimtajos Plunčos. Tā ir spilgta liecība par laiku no 1958. gada gan mājas ļaužu dzīvē, gan kapu svētkos, 1. maija piespiedu gājienos un pagasta apkārtējo cilvēku dažādās izdarībās. Spilgtākais ir tas, ka uzņemtie sižeti un tēli nav mākslīgi inscenēti, bet ir tik dabiski un nepiespiesti, ka pāraug fakta un dokumentalitātes robežu.

Pēteris Korsaks, fotovēsturnieks — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

1957.gada vasara. Lazdiņu ģimenei sākas atpakaļceļš uz Latvju, uz tēva mājām. Mirklis pirms izbraukšanas no Veršiņinas sādžas. Uz perona, gaidot vilcienu Foto: no Lazdiņu ģimenes arhīva