Mēs esam sanākuši, lai atcerētos un noliektu galvas

Vakar Rīgā un Latvijā tika pieminēts 25.marts — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

(..) Mēs, kas šodien esam pulcējušies šeit, pie Brīvības pieminekļa, pieminam nevainīgi cietušos cilvēkus un vienlaikus paužam savu sašutumu par šiem noziegumiem. Mēs esam sanākuši, lai atcerētos un godbijībā noliektu galvas to cietušo priekšā, kas šīs šausmas ir pārdzīvojuši un kas vēl ir mūsu vidū. Arī cietušo piederīgo, viņu radinieku priekšā mēs godbijībā noliecam galvas. Šī atcerēšanās ir vienīgais patiesais gandarījums, ko mēs visi spējam viņiem sniegt.

Mūsu valsts rūpes un gādība par represētajiem tomēr nespēs kompensēt cilvēkiem viņu sagandētos likteņus, sāpes par zaudētajiem bērniem, mātēm, sievām, vīriem un dēliem. Tas nav nekā atmaksājams. Vēl traģiskāk ir tas, ka līdz pat šai dienai neesam sagaidījuši atvainošanos no tiem, kas nes morālu atbildību par šiem noziegumiem, kā to pirms dažām dienām Berlīnē pauda Vācijas prezidents Johanness Raus. Valsts vizītes laikā viņš publiski paziņoja: “Mēs nedrīkstam aizmirst arī mūsu kopīgās vēstures traģēdijas, nacistiskās Vācijas nodevību pret Latviju un vācu okupācijas laika šausmas.” Atliek cerēt, ka kādreiz pienāks diena, kad visas valstis, kurās savulaik valdījuši totalitāri režīmi, objektīvi un patiesi novērtēs arī traģiskākās vēstures lappuses. (..)

Vakar, 25.martā, Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, kopā ar Latvijas tautu (apakšējā attēlā pa labi) arī Valsts augstākās amatpersonas, to vidū Ministru prezidents Einars Repše un Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre (apakšējā attēlā pa kreisi) Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Uzruna Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā pie Brīvības pieminekļa 2003.gada 25.martā. (Valsts prezidentes saaukstēšanās dēļ — nolasa Dr. hist. A.Zunda, Valsts prezidentes padomnieks vēstures jautājumos.)

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Augsti godātais Politiski represēto apvienības priekšsēdētāja kungs! Cienījamie klātesošie!

Šajā tautai tik nozīmīgajā atceres dienā Valsts prezidente ir lūgusi mani nolasīt šo uzrunu. Šoreiz viņa diemžēl, lai arī ļoti to vēlētos, nevar piedalīties šeit.

Padomju Savienības okupācijas režīms savos 50 pastāvēšanas gados Latvijas vēsturē ir ierakstījis daudzas melnas un traģiskas lappuses. 1949. gada 25.marts ir viena no tādām. Šajā dienā bez tiesas sprieduma, bez jebkādiem apsūdzības aktiem padomju režīms deportēja uz Sibīriju mūža nometināšanā vairāk nekā 42 tūkstošus nevainīgu cilvēku. Viņu vidū vairāk nekā 10 tūkstoši bija bērni un jaunieši vecumā līdz 16 gadiem. Tajās tālajās dienās vairāk nekā 33 aizrestotos dzelzceļa ešelonos no visas Latvijas savu moku ceļu uz Amūras, Tomskas, Omskas un citiem tāliem Krievijas ziemeļu apgabaliem uzsāka vairāk nekā 13 624 ģimenes. Izsūtīja galvenokārt turīgos zemniekus un viņu ģimenes locekļus.

Tā bija pēc savas nežēlības vēl neredzēta akcija, valstiski organizēts genocīds. Starptautiskā likumdošanā to sauc par noziegumu pret cilvēci, kam nav un nevar būt noilguma.

Komunistiskais režīms vardarbīgi sagrāva daudzu desmitu tūkstošu cilvēku likteņus. Daudzi nomira ceļā, citi neizturēja necilvēcīgos apstākļus un palika uz mūžiem aukstajā Sibīrijas zemē. Savukārt citi, kas izgāja šos moku ceļus un pēc daudziem gadiem atgriezās Latvijā, bija zaudējuši veselību, iedzīvi, kā arī tiesības veidot normālu dzīvi. Izsūtītie un viņu radinieki bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju varas izpratnē tie visi bija režīmam neuzticami cilvēki, tāpēc viņu izglītības iespējas un karjera tika dažādos veidos traucēta. Izsūtītajiem tika uzspiests sava veida zīmogs.

Padomju varas īstenotā piespiedu, forsētā kolektivizācija bija viens no deportāciju iemesliem. Režīms tādējādi gribēja iebaidīt nacionāli noskaņotus cilvēkus, mazināt viņu pretošanās spējas, sagraut nacionālo partizānu atbalsta bāzi. 1949.gada deportācija skāra arī tos, kuri Latvijā bija atgriezušies no 1941.gada izsūtījuma. Ar deportācijām centās iznīcināt latviešu tautā apņēmību un pārliecību dzīvot savā brīvā un neatkarīgā valstī.

Mūsu pienākums ir nekad neaizmirst šo latviešu tautas traģēdiju. Par to ir jāmāca vēstures stundās, par to jāstāsta saviem bērniem un mazbērniem. Visiem ir jāsaprot, kādu postu mūsu tautai savulaik atnesis totalitārais komunistiskais režīms. Mums jāzina sava vēsture un tā jāizskaidro citām tautām Eiropā un pasaulē. Tikai tādā veidā — nosodot komunismu un tā realizēto politiku, tā noziegumus pret cilvēci, — mēs visi kopā neļausim tiem atkārtoties.

Mēs, kas šodien esam pulcējušies šeit, pie Brīvības pieminekļa, pieminam nevainīgi cietušos cilvēkus un vienlaikus paužam savu sašutumu par šiem noziegumiem. Mēs esam sanākuši, lai atcerētos un godbijībā noliektu galvas to cietušo priekšā, kas šīs šausmas ir pārdzīvojuši un kas vēl ir mūsu vidū. Arī cietušo piederīgo, viņu radinieku priekšā mēs godbijībā noliecam galvas. Šī atcerēšanās ir vienīgais patiesais gandarījums, ko mēs visi spējam viņiem sniegt.

Mūsu valsts rūpes un gādība par represētajiem tomēr nespēs kompensēt cilvēkiem viņu sagandētos likteņus, sāpes par zaudētajiem bērniem, mātēm, sievām, vīriem un dēliem. Tas nav nekā atmaksājams. Vēl traģiskāk ir tas, ka līdz pat šai dienai neesam sagaidījuši atvainošanos no tiem, kas nes morālu atbildību par šiem noziegumiem, kā to pirms dažām dienām Berlīnē pauda Vācijas prezidents Johanness Raus. Valsts vizītes laikā viņš publiski paziņoja: “Mēs nedrīkstam aizmirst arī mūsu kopīgās vēstures traģēdijas, nacistiskās Vācijas nodevību pret Latviju un vācu okupācijas laika šausmas.” Atliek cerēt, ka kādreiz pienāks diena, kad visas valstis, kurās savulaik valdījuši totalitāri režīmi, objektīvi un patiesi novērtēs arī traģiskākās vēstures lappuses.

Laiks savā ritējumā ir neapturams. Ar katru gadu arvien tālāk attālinās 1949.gada 25.marta traģiskie notikumi. Kopš tās šausmīgās dienas jau ir aizritējuši vairāk nekā 50 gadi. Latvija ir atguvusi savu valstiskumu.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” Vakar, 25.martā, Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, nolikt ziedus kopā ar Latvijas tautu devās: Saeimas priekšsēdētājas biedrs Jānis Straume, Saeimas sekretārs Jānis Reirs, Saeimas priekšsēdētājas biedrs Ēriks Jēkabsons; Rīgas garnizona komandieris Juris Vectirāns, Saeimas deputāts, Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Pēteris Simsons, Ministru prezidents Einars Repše, Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre (vidējā attēlu rindā); ārlietu ministre Sandra Kalniete, Ministru prezidenta biedrs Ainārs Šlesers, Nacionālo bruņoto spēku komandieris Gaidis Andrejs Zeibots un citi (apakšējā attēlu rindā)

Kādreiz netaisni cietušie ir atguvuši savu labo vārdu, zaudēto īpašumu, var brīvi pieminēt savus mīļos, kas palikuši tālajā, svešajā un tik aukstajā zemē — Sibīrijā. Pakāpeniski aizdzīst tās rētas, ko cirtis komunistu režīms Latvijā.

Atceroties savu sarežģīto vēsturi, šodien domāsim par to, kā visiem kopā ātrāk padarīt Latviju par bagātu, pārtikušu un stabilu valsti. Valsti, ar kuru lepotos tās pilsoņi, kuru ar cieņu uzlūkotu pasaulē. Tas būtu pats labākais piemineklis un piemiņa tiem, kuri pēc 1949.gada 25.marta nekad vairs neatgriezās Latvijā. Stipra un atkal plaukstoša Latvijas valsts būtu mūsu tautas spēka, izturības un lepnuma apliecinājums.

Dievs, svētī Latviju!