Ar sava laika izjūtu šajā pasaulē

Vakar, 26.martā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā tika atklāta fotogrāfa Vilhelma Mihailovska darbu izstāde “Mana dzīve — fotogrāfija”

Fotogrāfu Vilhelmu Mihailovski sveic “Latvijas Vēstneša” galvenā redaktora vietnieks Andris Sproģis Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Šķiet, ne jau bieži senatnīgā Kolonnu zāle, kas savulaik celta bibliotēkas vajadzībām, piedzīvojusi tik daudz apmeklētāju, kurus svētku gaisotnē ievadīja Māra Villeruša čella un Valda Janča klavieru skaņas. Autoru izstādes atklāšanā sveica namamāte muzeja direktore Klāra Radziņa, kinooperators un Latvijas Kultūras akadēmijas mācībspēks Kalvis Zalcmanis, kinorežisors Jānis Streičs, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva direktore Inta Kaņepāja un citi.

Plašā un daudzveidīgā skate ļauj izsekot autora radošajam veikumam 35 gadu garumā. Līdzās fotoattēliem skatītāju uzrunā arī vēsturisks fotoaparāts “Smena”, fotofilmu rullīši, albumu maketi, dokumenti, vēstules, laikrakstu izgriezumi, apbalvojumi, sabiedrībā populāru cilvēku atsauksmes un atziņas par fotogrāfiju kā laikmeta liecinieci.

Fotoattēlu ekspozīciju ievada dokumentāli autora ģimenes, tuvinieku uzņēmumi, turpina fotomontāžas, tālāk seko portreti, žanra fotogrāfijas. Citu vidū interesi saista arī Valsts prezidentes fotoattēls, kas uzņemts Saeimā dažus mirkļus pirms viņas ievēlēšanas augstajā amatā.

Zīmīgus vārdus īsi pirms aiziešanas mūžībā 1983. gadā savam draugam Vilhelmam Mihailovskim veltījis dzejnieks Ojārs Vācietis: “Elektrizēt cilvēcīgo ar cilvēcību, dinamizēt statiku ar dinamiku, satuvināt mirklīgo ar mūžīgo — tā laikam ir tavas mākslas sūtība un būtība, kuras draugos mēs esam bijuši, esam un gribam par tādiem palikt.”

Mazliet no cita skatupunkta savukārt uz pasauli palūkoties mudinājis cits dzejnieks — Imants Ziedonis: “Dievs dod Mihailovskim tikt ārā (kādreiz) no varavīksnes joslas pa labi un kreisi! Kas tas ir, ko? Ultra un Infra! Skaistas jaunavas. Kosmiski šitādi gandrīz vai erotiski sapņi!”

Vilhelms Mihailovskis pirmos fotoattēlus uzņēmis 1968. gadā, līdz šim piedalījies vairāk nekā 300 fotoizstādēs 50 valstīs, ir 12 albumu un katalogu autors, viņa darbi iekļauti sešu Eiropas muzeju krājumos.

Sveicēju vidū arī režisori Hercs Franks un Andris Seleckis; Vilhelms Mihailovskis un Jānis Streičs

Fotogrāfs dzimis Ukrainā, bet mūža raženākā un lielākā daļa aizvadīta Latvijā. Viņš strādājis par stikla kausētāju uzņēmumā “Latvijas stikls”, fotogrāfu zinātniskās pētniecības apvienībā, līdzdarbojies dažādos preses izdevumos, bijis Herca Franka filmas “Augstākā tiesa” līdzautors, vairākus projektus veidojis arī kopā ar laikraksta “Latvijas Vēstnesis” redakciju.

Kā arvien, par savas dzīves aicinājumu labprāt stāsta pats izstādes autors: “Saviļņots ieskatos savu tik tālo vecvecāku sejās ģimenes albumā. Fotoattēls, kas pirmajā mirklī šķiet tikai novecējis kartona gabaliņš, ir dzīvs organisms. Fotogrāfija ir atmiņa, bet cilvēka atmiņa nav kaut kas bezveidā sastindzis, tā allaž ir attīstībā. Ne reizi vien pats esmu izjutis, kā atmiņa iedarbojas ar fotogrāfijas starpniecību. Pārcilājot fotoattēlus, ienirstot bezgalīgajās vēsturiskās atmiņas dzīlēs, jūtu, kā pulsē Cilvēka dvēseles spēks. Kā enerģija ieplūst manī, sniedzot jaunu īstenības apjautu...

Tieši vēlme atjaunot dziļo kopību ar cilvēku ģinti mani atveda pie fotogrāfijas. Katrs jauns darbs kolekcijā palīdz man veidot savdabīgu ģimenes albumu: es uzeju radniecīgas saites ikvienā cilvēkā. Mēs taču visi esam vienas mātes bērni.

Es nespēju atteikties ne no viena sava fotoattēla. Tie, veiksmīgi vai neizdevušies, ir uzņemti ar visu manas varēšanas maksimumu. Ja ar savām pašreizējām zināšanām par cilvēku atgrieztos desmit gadu pagātnē, es daudz ko izdarītu citādi. Bet varu atzīt arī ko citu: tagad es vairs nespēju paveikt to, ko paguvu toreiz. Es apzinos savas iespējas, savu potenciālu. Un kaut kādi spēki dod man enerģiju, kas dažkārt uz mirkli ļauj apsteigt sevi. Ne laiku — tas nav iespējams, bet tieši sevi.”

“LV” informācija