“Mēs saulei sekojām, ir tumsas klāti”

Domājot par tiem, kas Latvijas dēļ tika lauzti un palika nesalauzti

Tautas sāpju dienā 25. martā Bārbeles pagasta ļaudis nolika ziedus pie komunistiskā genocīda upuru piemiņas akmens un piedalījās atceres sarīkojumā.

Kopš 1989. gada pavasara, kad pašā pagasta centrā iepretim staltajai 1789. gadā celtajai baznīcai atklāja Piemiņas akmeni, te šai dienā ik gadus tiek rīkots atceres brīdis. No šī nelielā Leišmales pagasta 1949. gada 25. martā izveda 81 cilvēku, pirms tam, jau 1941. gadā, bija deportēti 23 un starplaikā starp šīm masveidīgo izvešanu reizēm — vēl vairāki desmiti, pavisam pāri par 150 cilvēku. Izveda arī Ziemeļu ģimeni ar diviem maziem bērniem. Juris no Sibīrijas atgriezās ar dumpinieka garu, skolā sāka organizēt jauniešu pretestības kustību un drīz vien atkal kļuva par čekas upuri. Arī piecpadsmit gadi Mordvijas nometnē nespēja viņu ne salauzt, ne iebiedēt. Juris Ziemelis bija starp tiem drosminiekiem, kas Molotova un Ribentropa noziedzīgās slepenās vienošanās 40. gadadienas priekšvakarā 1979.gadā parakstīja baltiešu memorandu, kurš kļuva par pamatu Eiropas Parlamenta rezolūcijai “Par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā”. Atzīmējot šīs rezolūcijas divdesmitgadi, Lietuvas prezidents vairākus memoranda parakstītājus apbalvojis ar Vīta Krusta ordeņa Virsnieka krustu. Apbalvojums piešķirts arī diviem latviešiem — Intam Cālītim un Jurim Ziemelim (pēc nāves). Brālim piešķirto ordeni jau 14. martā saņēma Jura Ziemeļa māsa Ieva Vāre, un šajā atceres dienā ar lepnumu tika pieminēts arī kaimiņvalsts augstais apbalvojums.

Bārbeles bibliotēkā, kas veidojas par īstu dzimtenes mācības un patriotiskās audzināšanas centru, Jurim Ziemelim veltīts vesels stends, virs kura lasāmi Jāņa Rožkalna teiktie vārdi: “Vīrus, kuru kapus aizber ar rokām, neaizmirst.” Jā, Atmodas ieviļņotā tauta Juri Ziemeli pēdējā gaitā pavadīja kā savu varoni un viņa kapu aizbēra ar rokām. Tāpat kā tas bija ar Gunāru Astru un Ēvaldu Valteru. Bet lai mūsu varoņi paliktu un dzīvotu tautas sirdī, viņu piemiņa ir jākopj. Par to atceres stundā pie Piemiņas akmens un vēlāk Tautas nama zālē runāja pagasta vecākais Oskars Reķis un bibliotēkas vadītāja Brigita Kotāne, par to lika aizdomāties dzeja un mūzika.

Šai dienā kopā ar bārbeliešiem bija Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Ints Cālītis un viņa dzīvesbiedre Ināra Serdāne. Viņi runāja par to kluso, bet nepārtraukto cīņu, kas neaprima visus okupācijas gadus un palīdzēja tuvināt brīvības stundu.

Ints Cālītis:

— Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā mēs atceramies tās šausmas, ko mūsu tauta piedzīvoja 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā. Tās bija masveida deportācijas, kad sveša vara bez jebkāda juridiska pamata savāca cilvēkus pēc iepriekš sastādītiem sarakstiem un aizveda uz Sibīriju, pretim postam un bojāejai. Pirmo deportāciju mērķis bija aizvest tālāk no Latvijas tās politisko un intelektuālo eliti, otro izvešanu uzdevums bija likvidēt lielākās lauku saimniecības, lai izsistu materiālo pamatu nacionālo partizānu kustībai, radītu baiļu atmosfēru un sagatavotu ceļu vienlaidu kolektivizācijai. Tās ir divas vismelnākās dienas mūsu tautas likteņos, kas uz visiem laikiem ierakstītas mūsu vēsturiskajā apziņā. Bet šoreiz es negribētu runāt par sāpēm. Es gribu runāt par cīņu. Mēs zinām, kā cīnījās nacionālie partizāni, par to profesors Strods sarakstījis kapitālu darbu. Bet vēsturnieki vēl nav devuši kādu plašāku pētījumu par nepārtraukto nevardarbīgo cīņu, kas sākās ar svešo tanku ienākšanu mūsu zemē un turpinājās visus okupācijas gadus. Ko gribēja un ko varēja panākt šie cīnītāji, kādas soda sankcijas pret viņiem tika vērstas un cik daudzi no viņiem gāja bojā — ir vēl daudzi nenoskaidroti un neizskaidroti fakti, vārdi un skaitļi. Čekas dzirnavas taču mala nepārtraukti, bet pretestības gars palika nesalauzts.

Godinot Jura Ziemeļa piemiņu, šodien jāpiemin viņa varonīgā uzdrīkstēšanās parakstīt baltiešu memorandu. Jāatceras, ka tas bija 1979. gads, kad Hruščova “atkusnis” jau bija aizmirsts un Gorbačova “perestroika” vēl bija aiz kalniem. Tādā brīdī nākt klajā ar memorandu, kas adresēts PSRS, abām toreizējām Vācijām un ANO ģenerālsekretāram un izvirza prasību atzīt par spēkā neesošu kopš parakstīšanas brīža Molotova un Ribentropa slepeno vienošanos, — tā bija pārdrošība! Tas Rietumos izraisīja īstu sensāciju, parādīja pasaulei Baltijas tautu pretošanās gribu. Memorands netapa vienā dienā, un čekai ar tās neiedomājami blīvo ziņotāju tīklu par to droši vien bija zināms. Lai apsteigtu čekas iespējamo rīcību, dokumenta parakstīšanai bija jānotiek zibens ātrumā. Tāpēc bija ārkārtīgi svarīgi atrast vīrus, kuri nebaidās un uz kuriem var paļauties. Tāds bija arī Juris Ziemelis. Un mums izdevās čeku apsteigt.

Ints Cālītis baltiešu memoranda tekstu un vairākas citas vēstures liecības nodeva Bārbeles bibliotēkai, lai tie būtu pieejami visiem interesentiem un jo sevišķi skolēniem. Sava vēstures skolotāja Voldemāra Barena rosināti, vecāko klašu audzēkņi apņēmušies pamatīgi izpētīt šo nacionālās pretošanās cīņas lappusi, kas saistīta ar bārbelieša Jura Ziemeļa vārdu.

Daudz laba par Juri Ziemeli sacīja Inta Cālīša dzīvesbiedre

Ināra Serdāne:

— Kad manu vīru trešo reizi arestēja un viņš 1983. gadā tika ieslodzīts Čistopoles cietumā Tatārijā, es paliku pilnīgi viena ar mūsu trijiem bērniem. Pat labi paziņas uz ielas likās mani neredzam. Mēs visiem izrādījāmies lieki un nevajadzīgi, jo viņi gribēja dzīvot “kā cilvēki” un Ints viņiem traucēja. Un līdz ar viņu par traucēkli biju arī es un bērni. Citiem skolā bija brīvpusdienas, viņiem ne. Un tā uz katra soļa. Tajās grūtajās dienās un gados vienīgie cilvēki, kam rūpēja, kā mēs dzīvojam, un kas visādi centās mani atbalstīt, bija Gunārs Astra un Juris Ziemelis. Viņi glāba mani arī no informācijas bada, no pilnīgās neziņas, kādā dzīvoju. Juris bija arī tas, kas tiesas sēdē bija ienesis savu magnetofonu (nekādu diktofonu jau toreiz mums nebija) un ierakstīja lentē Gunāra Astras slaveno pēdējo vārdu. Viņš bija cilvēks, uz kuru var paļauties.

Un vēl kāda mazāk skarta stīga: kā risinājās notikumi, kāds bija noskaņojums brīdi pirms lielajām deportācijām. Par to runāja pensionētā skolotāja

Rita Vētra:

— Es 1941. gada pavasarī beidzu Stelpes pamatskolu. 14. jūnijs mums visiem nāca kā neiedomājams satricinājums. Nepatīkama bija jau sarkanarmijas ienākšana, mēs to sajutām kā svešu un naidīgu. Bet izvešana bija kaut kas neiedomājams. Tas bija izmisums! Izveda arī manu sola biedreni Kulpīšu Annīti, no radiem — Sutras. Tikai 1945. gadā, kad karš bija beidzies, mēs sākām saņemt vēstules. Tante no Krasnojarskas sūtīja viscaur aprakstītus tumšbrūnus ietinamā papīra trīsstūrīšus, kur brīva bija atstāta tikai vieta adresei. Viņiem klājās ļoti grūti: ģimenē bija pieci bērni un vecmāmiņa. Rakstīja, ka ļoti gaidot pavasari un pirmās nātres. Kad tās ūdenī sajaucot ar sauju rupjo miltu, iznākot gardi plāceņi.

Domājot par šo atceres dienu, es pāršķirstīju savas jaunības gadu dienasgrāmatas. Dažus ierakstus es nolasīšu. Pirmie ir no 1948. gada, kad es strādāju Bārbelē par skolotāju. 27. janvāris. Komsorgs teica, ka drīz būšot kolhozi. Jāpievēršot uzmanība idejiskai audzināšanai: padomju patriotisms, pionieri, komjaunieši. Ļeņinisms esot deviņas desmitdaļas no visas zinātnes. 29. janvāris. Cik man labi! Ir piepildījies mans sapnis turēt uz rokas savu pulksteni. Un pirmo reizi man ir radio. To visu māmiņa atveda no Rīgas. (Te man jāpaskaidro, ka mūsu vienīgie ienākumi bija no tā, ko varējām Rīgā pārdot. Māte ar zirgu veda rīdziniekiem ābolus, kartupeļus, varbūt vēl kaut ko. Latvijas laikā mums radio bija, bet kara gados nodega māja ar visu iedzīvi.) Šovasar dzīve bija mazliet uzlabojusies, ēdamā mums visumā pietika. Tikai cukura nav. Saņēmu algā 2,5 tūkstošus rubļu. (Pildspalvu tai laikā nebija, rakstījām ar tinti. Zīmulis maksāja 25 rubļus.) 3. marts. Mana mīļā krustmāmiņa stingri saglabā savu stāju. Viņa jūt asāk nekā es un viņai ir sāpīgi par mani: “Kā tu vari audzināt komunistus! Tie bērni nemaz nezina, ka viņi ir latvieši, viņi nepazīst savu tautu, vēsturi, dzimteni. Zina tikai padomiju un Josifu, domā, ka Dieva nav un ka cilvēks radies no gorillas.” 12. aprīlis. “Ļoti savāda sajūta. Pilna māja svešiem cilvēkiem. Tie nāk un iet. Mūs gatavojas izmest no ēkām. Rijā būšot kolhoza benzīna noliktava. Mūsu kūtī ierīkošot kolhoza fermu. Istabās izbūvēšot sapulču zāli un telpas darbiniekiem. Ļoti drūmi — mājās nebūs neviena sava kaktiņa. Bet pretoties nedrīkst. Kā tu sava labuma dēļ drīksti pretoties sabiedrības interesēm. 25. maijs. Briesmīga nakts! Lietus lija straumēm. Pērkons. Tuvumā dzird mašīnas rūkoņu. Skolas saimniece ienāk pie manis un drebošā balsī čukst: “Smagās mašīnas stāv pie skolas.” Lūram pa durvju šķirbu — viena mašīna lēni iegriežas skolas pagalmā un apstājas. “Pagalam viss, ardievu, dzīve!” — domāju. Bet mašīna apgriežas un izbrauc uz ceļa. 27. maijs. Liels satraukums. Runā, ka pie Baltā kroga mežā nomaskētas stāvot astoņas mašīnas. Bauskā esot sapulcinātas ap 80 mašīnu. MTS mašīnas arī mobilizētas. It kā Vecumniekiem cauri gājuši vairāki ešeloni, esot izmestas dažas zīmītes. 19. augusts. Nevaru saprast valdības rīcību. Tagad ir grāmatu dekāde. Gribi vai ne — katram jāpērk Ļeņina Kopoti raksti par 460 rubļiem. Man naudas nav nemaz — 600 rubļu parāds. Vai nepietiktu, ja būtu skolas bibliotēkā? 23. decembris. Mājās šausmīgi. Māmiņa strādā tā, kā normālos apstākļos nebūtu jāstrādā. Visu dienu pa govju kūti. Jābaro, jāslauc, mēsli jāiznes, ūdens jānes tālu no akas. Pašas dzīve galīgi novārtā — veļa nemazgāta, istabas nekoptas. Garīguma dzīvei nekāda. Visu laiku nervozitāte, satraukums. Māmiņa pilnīgi sabrukusi. Tētis tāds domīgs, nelaimīgs. Cenšas klausīties ārzemju ziņu raidījumus. Politiku apspriež kopā ar kaimiņiem Gobiņu, Sodumu, Kaiselu. Bet neko priecīgu nejūt.

Un tad sākas 1949. gads. 10. februāris. Bārbelē dibina divus jaunus kolhozus. Vienlaidu kolektivizācija. Sāksies kulaku kā šķiras likvidācija. Tas notikšot jau šovasar — varbūt jūnijā vai jūlijā. 11. februāris. Rīt aģitācijas vakars pirms vēlēšanām. Esmu norīkota uz “Ķērpiem”. Mani turp vedīšot šķūtnieks. Jārunā par vēlēšanām, starptautisko stāvokli un kolhoziem. Tētis saka: “Viņiem mēles vajadzētu izraut, tiem aģitatoriem.” Mēli man neizrāva, bet uz ledus gāzās kamanas, bija sāpīgs kritiens, un es stipri sadragāju kājas. Slimnīcā Bauskā un Stradiņos. Rentgens ļoti slikts — varot beigties pat ar amputāciju. Vecumā gaidāmi sarežģījumi. 20. marts. Guļu, nestaigāju jau pusotru mēnesi. Lasu grāmatas, klausos mūziku pa radio. Visi gaida kaut kādus notikumus — domā, zīlē. Visos centros — Bārbelē, Stelpē, Taurkalnē, Skaistkalnē — saradušās kareivju grupiņas. Suņi līdzi. Pagasta istrebiķeļi esot kaujas gatavībā. Klaiņājot pulciņos pa lauku ceļiem. Pagājušo nakti stipra mašīnu rūkoņa. 23. marts. Pēc L.A. (“Es domāju, tas būs Laugaļu Arnolds, viņš bija komsorgs,” saka runātāja, un zāle viņai piebalso.) izteikumiem tuvākās dienās sagaidāmas izvešanas. Tās ģimenes, kuras apmeklējuši zaldāti, tikšot izvestas. Tādas esot Sietiņi, Rempi, Kauķi un vēl dažas. Nomāc neziņa par mums. Zaldāti te nav bijuši, bet vai tas dod drošību. Es vēl nestaigāju. Vecāki šo to saiņo maisos.

25. marts. Bēru diena latviešu tautai... Šajā skaistajā, saulainajā pavasara dienā tik daudz ciešanu un izmisuma. Man ir kauns te gulēt — paēdušai un siltumā. Māmiņa uzzināja, ka Kauķi aizvesti. Viņa ar zirgu aizbrauca uz Vecumnieku staciju, lai šo to iedotu vecmāmiņai un brāļa ģimenei līdzvešanai.

Te visi zina, ka Kauķi ir Jura Ziemeļa ģimenes mājvieta. Un zālē ir arī toreiz vēl mazā Ieviņa. Dzīve turpinās.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore