Pretrunās un vilcinoties desmit gadu garumā

Par celulozes rūpnīcas iespējamo būvniecību

Dr. silv. Gunārs Ģērķis — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums

— “LV” Nr.45, 21.03.2003.

Bez politiska rakstura nolīgumiem un ekonomiskajiem pamatojumiem viens no svarīgākajiem uzņēmumu veidošanas pasākumiem ir iegūt vides aizsardzības institūciju un celtniecības atļaujas atbilstoši Latvijas Republikas likumdošanai. 2001. gada 15. martā bija izsūtīts “Pieteikums par jaunas celulozes rūpnīcas projektu” (tālāk tekstā “Pieteikums”), kur lasām: “Šo pieteikumu Ietekmes uz vidi novērtēšanas (IVN) valsts birojam ir sastādījusi a/s “Baltic Pulp” darba grupa vides jautājumos (R.Lofblads, I.Reilama, A.Treimanis) kopā ar konsultantiem no SIA “Estonian, Latvian and Lithuanian Environment” (ELLE) un SIA “Geo Consultants”.”

Lai būtu pārskatāms viss celulozes rūpnīcas paredzētās būvvietas ekoloģiskās izvērtēšanas process, ir jāizseko tā gaitai:

1) “Baltic Pulp” kā ieinteresētā firma ierosina veikt IVN procesu,

2) IVN valsts birojs sastāda darba uzdevumu,

3) “Baltic Pulp” organizē konkursu IVN procedūras veikšanai,

4) konkursā uzvar SIA “ELLE” un SIA “Geo Consultants”, kas saņems finansējumu no “Baltic Pulp”,

5) minētās firmas veic pētījumus un gatavo darba ziņojumu, kas vispirms nododams sabiedrības apspriešanai, tad iesniedzams IVN valsts birojam,

6) IVN valsts birojs izrauga neatkarīgus ekspertus, kas izvērtē darba ziņojumu,

7) IVN valsts birojs var neapstiprināt ziņojumu, ja saskatāmi likuma pārkāpumi, bet, ja tādu nav, tad sniedz ieteikumus pašvaldībai, kuri tai var nebūt saistoši,

8) pašvaldība ir tiesīga pieņemt lēmumu par būvniecību.

Tāda ir mūsu likumdošanas noteiktā kārtība, kuru var izpildīt precīzi, bet kura ne vienmēr garantē objektīvus secinājumus. Un sabiedrībā, it īpaši Latvijas zinātnieku vidū, ir radušās šaubas par šā procesa obligāto objektivitāti.

Pirmkārt – fakts, kas ne visai iekļaujas “juridiskajos rāmjos”. “Pieteikumu” kopīgi gatavoja a/s “Baltic Pulp” darba grupa vides jautājumos ar konsultantiem no privātfirmām SIA “ELLE” un SIA “Geo Consultants”, tātad tie paši, kas vēlāk uzvar pētījumu veikšanai un darba ziņojuma sastādīšanai.

Otrkārt – šo privātfirmu darbību raksturo bezpersoniskums un pat noslēpumainība, jo sabiedrībai ir zināmi tikai šo firmu vadītāji Valts Vilnītis un Jānis Prols. Kuri ir tie “kompetentie Latvijas zinātnieki un eksperti”, kas veic tiešo darbu, tas vispār paliek “aiz kadra”. Pat tagad, kad ziņojums tuvojas nobeigumam, tas vēl ir noslēpums. Pēc Grigorija Rozentāla un Arvīda Ozola teiktā, to varēšot uzzināt, kad ziņojums būs iesniegts IVN valsts birojam. Viss minētais izraisa pamatotas šaubas un neticību neitrālu zinātnieku un speciālistu vidū. Zināms precedents jau ir. Nesen notikušajā Satversmes tiesas sēdē, kas notika sakarā ar Olaines bīstamo atkritumu dedzinātavas izvietošanu pilsētas teritorijā, kur minētās privātfirmas bija veikušas pētījumus un iesniegušas savu ziņojumu IVN, uz jautājumu, tieši kādi speciālisti veikuši pētījumus, nevarēja saņemt atbildi.

Trešais – mūsu sabiedrību, īpaši zinātniekus un speciālistus, kuri seko līdzi celulozes rūpnīcas projektam, dara uzmanīgus IVN valsts biroja iespējamā rīcība, kad būs jāizvēlas neatkarīgie eksperti, kas izvērtēs darba ziņojumu. Arī šeit ir precedents – LAA izvēlētie tendenciozie eksperti ekonomiskajos un arī ekoloģiskajos jautājumos. Šo neticību nemazinās arī nenoskaidrotu interešu un mums nezināmas kvalifikācijas ārvalstu speciālistu piesaistīšana.

Ceturtkārt – nesen mūžībā aizgājušais Dr. habil. iur. Latvijas Universitātes profesors Jānis Strautmanis, kas daudz strādājis pie dabas resursu problēmām un pētījis dabas aizsardzības juridiskos jautājumus, par juridisku nejēdzību nosauca pašreizējo nostādni, ka pagasta pašvaldība (šoreiz Krustpils pagasta padome) var izlemt jautājumus, kas skar visu Latviju. Ar to tiek ignorēta gan Latvijas Republikas Satversme, gan Eiropas Savienības likumi.

Vai ekoloģiska bumba ar laika degli?

Pretrunas celulozes projekta vērtējumā parādījās jau 2001. gada 27. martā, kad Krustpils pagasta “Spunģēnos” notika pirmā sabiedriskā apspriešana, kurā tika akcentētas ekoloģiskās problēmas, mazāk – ekonomiskā nozīmība. Neatrisināmas ekoloģiskas problēmas nesaskatīja ne a/s “Baltic Pulp” izpilddirektors Juka Laitinens, atbildīgais par vides stratēģiju Rolands Lofblads, ne arī tās dienestā esošie Latvijas puses pārstāvji – sabiedrības valdes loceklis Arnis Treimanis un projekta sekretārs Grigorijs Rozentāls, kā arī ZM valsts sekretāra vietnieks Arvīds Ozols. SIA “ELLE” direktors Valts Vilnītis garantēja objektīvu un kvalificētu Ozolsalas un tās apkārtnes vides novērtējumu. Klātesošo attieksme pret teikto bija gan piekrītoša, gan noliedzoša. Argumentētākie iebildumi pret celulozes rūpnīcas vietas izvēli bija ķīmijas zinātņu doktoram Imantam Kaimilainņam, kas uzskatīja: lai cik garantētas būtu notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, iespējamie nosēdumi nekur nepazudīs un daļa no tiem nogulsnēsies HES ūdenskrātuvē. Ekoloģiski tā ir vērtējama kā “bumba ar laika degli”. Kopumā jāteic, ka notikušais nebija vis projekta sabiedriskā apspriešana un priekšlikumu uzklausīšana, bet likuma prasības izpildīšana ķeksīša pievilkšanas līmenī.

2001. gada 3. aprīlī Zemkopības ministrijas telpās pie ministra Ata Slaktera notika atkārtotas pārrunas par celulozes rūpnīcas projektu. Ziņotāji par rūpnīcas celšanu Ozolsalā bija tie paši, bet pretargumentus šeit izteica pazīstami zinātnieki: habilitētie zinātņu doktori Pēteris Guļāns un Jurijs Hrols, ķīmijas zinātņu doktori Imants Kaimiņš un Anatolijs Beļajevs, profesori Māris Daugavietis un Jānis Priednieks, uzņēmuma “Rīgas ūdens” ģenerāldirektors Uldis Bambe u.c. Neminot šoreiz ekonomiska rakstura iebildes, bet apstājoties pie vides aizsardzības jautājumiem, jāteic, ka zinātnieku vērtējums kopumā bija noliedzošs. Rūpnīcas vietas izvēlē investori ir vadījušies tikai no sava ekonomiskā izdevīguma, radot reālus draudus Daugavas ūdeņu piesārņošanai ar toksiskām vielām (dioksīni u.c.), bet tās ūdeni patēriņam izmanto 40–45% Rīgas iedzīvotālainju.

2001. gada 10. aprīlī Rīgas Latviešu biedrības telpās Vides aizsardzības klubs rīkoja plašu iedzīvotāju apspriedi “Par celulozes rūpnīcas projektu”, kurā ar ziņojumiem vai debatēs papildus jau minētajiem P.Guļānam, I.Kaimiņam, M.Daugavietim izteicās arī Dr. habil. iur. Jānis Srautmanis, Māris Strazds no Latvijas Ornitologu biedrības, Baiba Bambe no Latvijas Botānikas biedrības u.c. Profesors Māris Daugavietis atzīmēja, ka vienīgais oficiālais dokuments, kas pieejams analīzei, ir tikai “Pieteikums”, tas iesniegts IVN valsts birojam (15.03.2001.). Šo dokumentu profesors uzskata pat ļoti nepietiekami izstrādātu, kas turklāt “baro sabiedrību ar daudziem mītiem”.

Sanāksmes nobeigumā pieņēma kopīgu rezolūciju. Tās pirmā rindkopa: “Iecerētā celulozes rūpnīca ir lielākais ārējo investīciju projekts Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, turklāt jauna uzņēmuma būvniecībai. Šis pozitīvais moments tomēr nav pietiekams, lai nekritiski pieņemtu piedāvāto variantu, nenoskaidrojot Latvijas tautsaimniecības reālo ekonomisko ieguvumu un neizbēgamos ekoloģiskos zaudējumus. Tas, ka Latvijas ekonomikas attīstībai nepieciešamas investīcijas, nenozīmē, ka jāpieņem jebkurš to variants un padevīgi jāapmierina visas investoru prasības. Bažas un neuzticību vieš atklātības trūkums, būtisku jautājumu izlemšana šaurā dažu ierēdņu un ātri rotējošu politiķu lokā, izvairīšanās iesaistīt Latvijas neatkarīgos ekspertus projektu ekonomiskās lietderības un ekoloģiskās situācijas vērtēšanā.”

2001. gada 29. oktobrī meža pētīšanas stacijas “Kalsnava” darbinieki, Latvijas Dendrologu biedrība, Latvijas Botāniķu biedrība un Madonas rajona Kalsnavas pagasta padome nosūtīja kopīgu atklāto vēstuli Latvijas Valsts prezidentei, Latvijas valdībai, Zemkopības ministrijai, kurā izteica neapmierinātību ar to, ka sarunās par celulozes rūpnīcas celtniecības vietas izvēli tiek iesaistīts tikai Krustpils pagasts un Jēkabpils pilsēta, bet tiek ignorēti apkārtnē esošie mežzinātnes un dabas aizsardzības objekti, un tādu nav maz.

1. 10 kilometru attālumā plešas meža pētīšanas stacijas “Kalsnava” informācijas centra zinātniskie meži, kur pētījumi jau notiek vairāk nekā 50 gadus.

2. Šeit atrodas visā Eiropā nozīmīgs objekts – Kalsnavas arboretums ar 2200 dažādu koku un krūmu taksoniem. Nav pētīts, kā iespējamais gaisa piesārņojums ietekmēs introducētās koku sugas.

3. 10 kilometru attālumā Ļaudonas pagasta teritorijā jau 1960. gadā ierīkota pirmā priežu sēklu plantācija Latvijā, bet vēl tuvāk atrodas otrās pakāpes priežu sēklu plantācija 85 ha platībā – vienīgā Latvijā, kas ir ilgstoša meža selekcijas darba rezultāts. Ir zināms, ka gaisa piesārņojums sevišķi būtiski ietekmē skujkoku attīstību.

4. 30 km attālumā atrodas starptautiskas nozīmes purvu komplekss – Teiču rezervāts. Tās teritorijā esošie sūnu purvi barojas ar nokrišņiem un ir jutīgi pret gaisa piesārņojumu.

5. 25 km attālumā atrodas Krustakalna rezervāts.

6. Pa 11 liegumiem ir Aizkraukles un Madonas rajonā.

7. 16 dabas liegumi ir Jēkabpils rajonā.

8. Ozolsalas meža masīvā meža ekologi ir konstatējuši 8 dabisko mežu nogabalus, kā arī mazā ērgļa un melnā stārķa ligzdošanas vietas, vairākas aizsargājamo koku sugas.

9. Kādas izmaiņas radīsies visā Aiviekstes upes un tās pieteku baseinā, ja zināms, ka rūpnīca tehnoloģiskajā procesā “aprīs” kubikmetriem upes ūdeni sekundē, kas ilgstošā sausuma periodos var sastādīt pusi no Aiviekstes plūsmas, un …

10. … nav zināms, kāda ietekme uz ūdeņiem var būt avārijai jaunajā rūpnīcā Daugavas pavasara palu laikā, kad veidojas kilometriem gari ledus un vižņu sastrēgumi? (Meža Avīze, Nr.51, 2002.).

Bet “Pieteikumā”, kura sagatavošanā piedalījās arī SIA “ELLE”, lasām sekojošo: “Bioloģiskās daudzveidības sākotnējās izpētes rezultātā, kas notika 2000. gada septembrī, noskaidrojās, ka projekta realizācijas vietā nav nozīmīgu dabas vērtību. Šajā teritorijā ir vairāki vērtīgi biotopi, taču šie biotopi ir Latvijai raksturīgi un pašreiz nav pat apdraudēti. (..) Projekta teritorijā vai tās tuvumā neatrodas (!) dabas rezervāti, liegumi vai citas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas.”

Lasītājs lai salīdzina lasīto un vērtē pats!

Turpmāk — vēl