Vācbaltieši Latvijas ārpolitiskajā dienestā

Par Vilhelmu Šreineru un Eduardu baronu fon Rozenbergu

Prof., Dr.habil.hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesis”

Vācbaltiešu lielākā daļa Latvijas Tautas padomes nodibināšanos un neatkarīgās valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī vērtēja negatīvi. Viņus neapmierināja tas, ka latviešu pilsoniskās partijas to darīja bez apspriešanās ar vācbaltiešu pilsonības politiķiem, ka jaunās valsts veidotāji nebija meklējuši vācu partiju atbalstu, bet noslēguši koalīciju ar Latvijas sociāldemokrātiem, kas bija atklāti vietējās muižniecības ienaidnieki. Viena no Rīgas vāciešu organizācijām, kas atbalstīja suverēnās Latvijas izveidošanos, bija 1918. gada rudenī nodibinājusies liberālās inteliģences Vācu progresīvā partija. Tās vadītāju vidū bija arī Vilhelms Šreiners un Eduards barons fon Rozenbergs, kuri atradās gan Tautas padomes locekļu vidū, gan ieņēma augstus amatus Latvijas Pagaidu valdībā un tās iestādēs.

Vilhelms Šreiners

Vilhelms Šreiners ir rīdzinieks. Nācis pasaulē 1864. gadā pirmajos Ziemassvētkos galdnieka ģimenē. Absolvējis Rīgas pilsētas ģimnāziju, studēja ķīmiju šejienes Politehniskajā institūtā, 1889. gadā iegūstot inženiera tehnologa grādu. Darba gaitas aizveda jauno lietpratēju uz Brjansku, Rēveli, Maskavu un Koknesi, kur viņš strādāja par Auluciema ķīmiskās kokrūpniecības fabrikas direktoru.

Līdztekus nodarbei specialitātē V. Šreiners bija aizņemts ar preses un grāmatu izdošanu. Viņš bija populārās avīzes “Baltische Zeitung” apgāda līdzīpašnieks un direktors rīkotājs (1917 – 1919) un ieņēma tādu pašu amatu izdevniecībā “Rigna” (1922 – 1927). Pēdējā laida klajā virkni grāmatu vācu valodā Latvijas valsts ideju garā, cita starpā arī Garlība Merķeļa biogrāfiju.

Ceļā uz lielo diplomātiju

V. Šreiners, vairoties no lielinieku karaspēka iebrukuma Latvijā, kopā ar citiem Tautas padomes un valdības locekļiem 1919. gada pirmajās dienās aizbrauca uz Liepāju. Tur Ministru kabinets iecēla viņu un Tautas padomes locekli žurnālistu Oto Nonācu par pilnvarniekiem Latvijas bēgļu lietās Ziemeļvācijā, Štetinas ostas pilsētā (tag. Ščecina Polijā). V. Šreiners ieradās jaunajā darbavietā 1919. gada 17. janvārī. Pilsēta bija bēgļu pārpildīta – ap 3 tūkstoši cilvēku, galvenokārt vācbaltieši no Latvijas un Igaunijas. V. Šreineram un O. Nonācam vajadzēja pielikt daudz pūļu, lai vācu varas iestādes vienlīdz atsaucīgi rūpētos par visu tautību bēguļiem. Kad viņi šajā jautājumā griezās pie pilsētas virsbirģermeistara Akermaņa, tas deklarēja, ka viņš arī turpmāk izturēšoties dažādi pret vācu un latviešu atbraucējiem. Latvieši esot 1905. gadā taisījuši revolūlainciju, okupācijas laikā izturējušies nelabvēlīgi pret vācu karaspēku, bet tam atkāpjoties, pat šāvuši uz zaldātiem. Turklāt viņu bēgļu vidū esot lielinieku aģitatori.

Situācija sāka mainīties tikai pēc vietējās zaldātu un strādnieku padomes iejaukšanās. Padome izdeva V. Šreineram un O. Nonācam apliecības, kurās bija teikts, ka to turētāji ir Latvijas valdības pilnvarotie priekšstāvji, kuri “bēgļu novietošanas un tālākpārvadāšanas nolūkos ceļo no Štetinas uz Svinemindi (neliela ostas pilsēta Ziemeļvācijā – R.T.) un tās apkārtni un atpakaļ uz Štetinu, skatoties pēc vajadzības. Viņam atļaujams uzturēties visās vietās un sniedzama aizsardzība un palīdzība”.

V. Šreiners un O. Nonācs 27. janvārī nosūtīja uz dzimteni šādu telegrammu:

“Latvijas valdībai, Liepājā, Lielajā ielā 8.

Iestādes sagādā grūtības. Ļoti svarīgi likt mūs katru atsevišķi un vārdiski akreditēt pie vācu ārlietu ministrijas kā Latvijas valdības pilnvarotos priekšstāvjus gādībai par bēgļiem un viņu interešu aizstāvēšanai. Attiecīga vācu sūtniecības telegramma Pomerānijas virsprezidentam ar mūsu misijas apstiprinājumu un norādījumu netaisīt izšķirību apiešanās ziņā starp latviešiem un vācbaltiešiem būtu noderīga. Latviešu bēgļiem ieteicamas apliecības par politisko uzticamību. Tāpat krievu naudas apmainīšana pret ostnaudu Liepājā.”

O. Nonācam 4. februārī bija jāatgriežas Liepājā, lai no turienes dotos žurnālista darbā uz Ziemeļlatviju. V. Šreiners palika viens pats, kas, protams, nebija viegli, īpaši pēc pretlatvisko spēku aktivizēšanās dzimtenē. Saņēmis ziņu par 16. aprīļa puču Liepājā, viņš steidzās caur Kopenhāgenu telegrafēt K. Ulmaņa valdībai: “Latvijas Tautas padomes vācu frakcija aizvien vēl stāv uz Tautas padomes platformas un atzīst vienīgi no Tautas padomes iecelto valdību.” V.Šreiners savuties 24. aprīlī saņēma lakonisku telegrammu no valdības: “Informējiet Vāciju.” Lai to izdarītu pēc iespējas plašāk, viņam vajadzēja pārcelties darbā uz Berlīni. Tā kā V.Šreineram sākumā vēl nebija Pagaidu valdības pilnvaru, atkal bija jālūdz vietējās zaldātu un strādnieku padomes palīdzība. Padome apgādāja viņu ar dažādiem ieteikšanas rakstiem Vācijas centrālajām iestādēm. Tajos palainrasti bija teikts: “Lūdzam šīs apliecības uzrādītāju inženieri Vilhelmu Šreinera kungu, Latvijas valdības pilnvaroto pārstāvi, atbalstīt ar padomu un darbiem.” Berlīnē V. Šreiners sameklēja sev pirmos palīgus: bēgli Gustavu Fleišeru, kas pārvaldīja valodas un bija tur dzīvojis jau ilgāku laiku, kā arī kapteini Nikolaju Fogelmani, Latvijas valdības pārstāvi pie Antantes misijām Berlīnē latviešu karagūstekņu lietās. Jāpiemetina, ka V. Šreiners pats prata krievu, angļu un franču valodu, bez tam pietiekami latviešu mēli.

Atsaucoties Tautas padomes priekšsēdētāja biedra Gustava Zemgala aicinājumam, viņš 1919. gada 8. maijā ieradās Liepājā, lai piedalītos priekšparlamenta sēdē. Tās priekšvakarā V. Šreiners starpfrakciju komisijas sanāksmē ziņoja par stāvokli Vācijā, norādot, ka turienes kreisā spārna grupas nostājas Latvijas pusē, tiklīdz tās iegūst pietiekamu informāciju. Īsajā uzturēšanās laikā Liepājā viņš apspriedās arī ar savas partijas valdes locekļiem, kuri noraidīja kā reakcionāru A. Niedras valdību un kā vienīgo noteicošo uzskatīja Tautas padomes platformu.

Padomes sēdē 12. maijā V.Šreiners runāja vācu frakcijas vārdā, kuras visi seši locekļi atradās Liepājas pilsētas valdes zālē. Viņš arī savu kolēģu uzdevumā nosodīja 16. aprīļa puču, prasot Tautas padomes likumīgi ieceltās valdības darbības atjaunošanu. Runātājs lūdza ievēlēt komisiju, kura apkopotu materiālus par vācu karaspēka piedalīšanos aprīļa sazvērestībā, lai tos varētu publicēt un nodot Vācijas valdībai. Šo priekšlikumu pieņēma vienbalsīgi. Nākamajā dienā vēl notika starpfrakciju komisijas sanāksme, kas nolēma sūtīt uz Berlīni Tautas padomes delegāciju, kura informētu Vācijas valdību par ģenerāļa fon der Golca patvarībām pret suverēno Latvijas valsti. Delegācijā bez V. Šreinera ievēlēja Zemnieku savienības pārstāvi Albertu Kviesi un sociāldemokrātu Dr. Frici Menderu. Pēdējo delegātu drīz vien apcietināja, bet A. Kviesis saslima, tāpēc V. Šreineram bija jāatgriežas Berlīnē vienam pašam. Pirms izbraukšanas no Liepājas viņš tikās ar K. Ulmani, kas vēlreiz viņam sīkāk izskaidroja Latvijas stāvokli.

V.Šreiners par atpakaļbraucienu savos un O.Nonāca kopējos memuāros “Pēc 18. novembra” , kas 1933. gadā iznāca Rīgā, raksta: “Šinī laikā garāki ceļojumi vilcienā, it sevišķi braucieni naktī, Vācijā bija saistīti ar neērtībām un nevarēja sagādāt nevienam nekādu prieku. Guļamvāģi un restorāna vagoni vairs nepastāvēja – tās bija tikai patīkamas atmiņas no pirmskara laikiem. Putekļaini vagoni, cieti sēdekļi ar caurumainu polsteri, pārpildītas kupejas. Pasažieri iekāpj un izkāpj cauru dienu un nakti pat mazākās pieturas vietās, jo vilcienu skaits bija stipri samazināts. Bet kara laikā arī privātā publika bija mācījusies panest visas neērtības, un , pirms vēl mani locekļi nebij galīgi sastinguši, vilciens iedrāzās Berlīnes akmeņu jūrā.”

Atgriezies Vācijā, V.Šreiners vispirms sameklēja un iepazinās ar lielu Latvijas patriotu prof. Dr. Kārli Balodi – Berlīnes universitātes mācībspēku, slepenpadomnieka titula īpašnieku, statistikas pārvaldes locekli un kreiso demokrātu. Ar vīru, kā raksta atceru autors, “uz kura simpātijām pret Latvijas Republiku varēja paļauties un kura sakari ar Berlīnes demokrātisko pilsoņu politiskās varas faktoriem katrā ziņā varēja sekmēt mūsu lietu. Šinīs izredzēs es arī nebiju vīlies, kad (..) ierados pie prof. Kārļa Baloža, lai to iepazīstinātu ar manu uzdevumu un lai izlūgtos viņa līdzdarbību. Kontakts starp mums nodibinājās ļoti ātri, un es biju ieguvis zināšanām bagātu, izpalīdzīgu, temperamenta pilnu līdzstrādnieku”.

Profesors vispirms iepazīstināja sarunu biedru ar situāciju, kāda bija izveidojusies Vācijas ministrijās pēc Novembra revolūcijas, kur ministri gan bija sociāldemokrāti vai demokrātiski noskaņoti cilvēki, bet vairums departamentu vadītāju un ierēdņu ķeizara Vilhelma laikmeta gara piesātināti. K. Balodis un V. Šreiners vienojās, ka pēdējam pirmām kārtām jāgriežas pie ārlietu resora ar jautājumu , kādus soļus tas spēris, lai Tautas padomes delegācija varētu netraucēti ar saviem materiāliem doties uz Berlīni.

Viņu tikšanās laikā kļuva zināms, ka 1919. gada 22. maijā Rīgu ieņēmis vācu karaspēks, bet tas kavē pulkveža J. Baloža vienību tālākvirzīšanos. Prof. K.Balodis ieteica V. Šreineram nekavējoties doties pie Vācijas valsts kanclera Filipa Šeidemaņa, lai informētu viņu par šo jautājumu. Pateikt to bija viegli, bet izdarīt – grūti. Mazvalsts pārstāvim bija neizsakāmi sarežģīti piekļūt pie dižvalsts vadītāja, turklāt vēl laikā, kad Vācija līdzinājās pulvera mucai, jo revolūcija pēc būtības vēl nebija beigusies un Versaļas miera līgums arī nebija parakstīts.

V.Šreiners, lūdzot palīgā latviešu profesoru, vācu kreisos politiķus, sabiedriskos darbiniekus un žurnālistus, pats parādot lielu izveicību un attapību, dažbrīd, ko tur slēpt, arī zināmu bezkaunību, panāca savu – kanclers pieņēma viņu ne tikai vienu, bet pat divas reizes. Vizītes sagatavošanas laikā punktu uz “i” uzlika Vācu sociālistiskās republikas Centrālpadomes priekšsēdētāja Koena Roiza 31. maija vēstule F. Šeidemanim, kurā bija sacīts:

“Ministru prezidentam Šeidemaņa kungam.

Šo rindu uzrādītājs Vilhelms Šreinera kungs, labs Latvijas apstākļu pazinējs un Latvijas valdības pilnvarotais pārstāvis, labprāt Jūs redzētu, lai sniegtu Jums svarīgas ziņas par notikumiem Latvijā. Būtu ieteicams Šreinera kungu uzklausīt.”

Kanclers pieņēma V. Šreineru 2. jūnijā. Latvijas viesis atminas: “Valsts kanclers gribēja zināt visu, kas attiecas uz Latvijas Republikas attīstību. Man bija jādod koncentrēts, cieši noteikts pārskats par notikumiem, sākot ar Augustu Vinnigu un beidzot ar grāfu fon der Golcu. Manu tēlojumu, kā likās, valsts kanclers klausījās kā kaut ko gluži jaunu, ar dzīvu interesi es nereizi netiku pārtraukts, tikai vietvietām man pretimsēdētāja sejas izteiksme pauda dzīvu izbrīnu.

Es nobeidzu ar to, ka arī latviešu sociāldemokrātu frakcijas līderis Dr. Fricis Menders, kuram arī te šodien vajadzētu būt, bet kuru vācu militārā vara tura apcietinātu Liepājā — atklāti Tautas padomes sēdē Rīgā, neraugoties uz sabiedroto karakuģu tiešo tuvumu, teica no katedras, ka sociāldemokrāti savā laikā raudzījušies uz imperiālistisko Vāciju kā uz savu lielāko ienaidnieci, tā tagad viņi tikpat draudzīgi ir noskaņoti pret jauno demokrātisko Vāciju, uz kuru tie liek vislielākās cerības demokrātiskās Latvijas drošības nodrošināšanai. Un tālāk, ka maijā, Tautas padome Liepājā, no kurienes es pašreiz nāku, ir griezusies ar palīdzības saucienu, kuram pilnīgi pievienojusies arī baltvācu progresīvā frakcija, pie demokrātiskās Vācijas, bet šis sauciens līdz šim nav atradis nekādu atbalstu. Jautāju, vai valsts kanclera kungam pēc šī mana attēlojuma neliekas, ka būtu laiks, ka vācu valdība spertu attiecīgos soļus?

Iestājās mazs klusuma brīdis. Tad valsts kanclers teica: “Šreinera kungs, ticiet man, līdz šim es par visiem šiem notikumiem nekā nezināju.” (..)

Tad Šeidemanis teica: “Man jums jāpateicas par jūsu ziņojumu. Tagad man ir skaidrs, ka valdībai te kas jādara. Kāds būtu jūsu priekšlikums?”

V.Šreinera priekšlikumi bija: pirmkārt, lai Vācijas valdība izsniedz iebraukšanas atļauju Latvijas Tautas padomes delegācijai ar tās savāktajiem materiāliem, otrkārt, sūtīt Vācu sociāldemokrātiskās partijas delegāciju uz Liepāju, lai tā savāktu plašāku informāciju par politiskiem apstākļiem Latvijā un sevišķi par fon der Golca politisko darbību. V.Šeidemanis bez vilcināšanās piekrita šiem ieteikumiem.

V.Šreiners, saņēmis kanclera atbalstu, atļāvās iet vēl tālāk un ierosināja viņam nosūtīt Vācijas sūtniecībai Liepājā telegrammu ar aptuveni šādu tekstu: “Vācijas valdība paliek joprojām pie tiem pašiem uzskatiem, kurus viņas vārdā deklarēja Vācijas pilnvarotais Augusts Vinnigs 1918. gada novembrī, kad tas paskaidroja, ka Vācijas valdība līdz miera konferences lēmumam atzīst Latvijas Tautas padomi kā patstāvīgu likumīgu varu un vienīgi Tautas padomei atbildīgo Latvijas pagaidu valdību.”

F.Šeidemanis atzina šo priekšlikumu par gluži loģisku, taču piebilda, ka viņš to var darīt tikai ar Ministru kabineta piekrišanu. Viņš solīja izskatīt šo jautājumu valdības nākamajā sēdē un aicināja ciemiņu vēlreiz ierasties pie viņa tuvākajā sestdienā.

Saprotams, ka V.Šreiners bija apmierināts ar šīs pieņemšanas rezultātiem, bet vienlaikus saprata, ka dzelzs jākaļ, kamēr tā vēl karsta. Tāpēc viņš tajā pašā 2. jūnijā tikās arī ar Koenu-Roizu, kura rīcībā bija avīze “Die freie Zeitung”, un vairākiem citiem vācu redaktoriem un žurnālistiem. Sekoja apspriešanās ar sociāldemokrātiskās partijas darbiniekiem. Viņi bija jāinformē par sarunu ar Filipu Šeidemani un pēc iespējas jāpanāk labvēlīgāka attieksme pret vizītes laikā kancleram izvirzītajām tēzēm.

Otrās sarunas laikā F.Šeidemanis informēja V.Šreineru, ka iebraukšanas atļauja Tautas padomes delegācijai jau sagatavota un ka nolemts sūtīt uz Liepāju sociāldemokrātiskās partijas komisiju. V.Šreinera ierosinātajam telegrammas tekstam valdība neesot piekritusi.

1919. gada jūnijā V.Šreineram bija izdevība piedalīties Vācijas sociāldemokrātu kongresā Veimārā, kurā cita vidū bija paredzēts izskatīt arī Latvijas jautājumu. Kongresa priekšvakarā viņš parakstīja Igaunijas valdības pārstāvja Berlīnē sociālista Fridriha Karlsona uzrakstīto un vairākos simtos eksemplāru pavairoto uzsaukumu par vācu karaspēka ļaundarībām Baltijā. Šo dokumentu pirms sēdes sākuma izvietoja uz delegātu pultīm. Tas noskaņoja arī kongresa dalībniekus atbalstīt baltiešus. F.Šeidemanis turpat deklarēja, ka viņš likšot priekšā valdībai tūliņ izsaukt fon der Golcu uz Berlīni, lai dotu savus paskaidrojumus. Latvijas Tautas padomes delegātiem nelikšot nekādus šķēršļus iebraukšanai Vācijā. Viņš arī pavēlēšot atsaukt vācu karaspēku no Vidzemes un Rīgas, bet uz Liepāju sūtīšot izmeklēšanas komisiju. Diemžēl jau pēc nedēļas Šeidemalainnis vairs nebija valsts kanclers...

Turpmāk — vēl