Par Latvijas brīvības pirmo atzinēju

Foto: A.F.I.

Islandes vēstnieks Jons Baldvins Hanibalsons:

Pēc pieciem Vašingtonā pavadītajiem gadiem, kur biju Islandes vēstnieks ASV, man vajadzēja izvēlēties starp Pekinu un Helsinkiem. Izvēlējos ziemeļvalstis, kā arī Latviju, Lietuvu un Igauniju. Patiesībā tā nebija pārāk grūta izvēle. Salīdzinājumā ar manu iepriekšējo darba vietu Amerikā Somija man šķita gluži kā atgriešanās mājās. Turklāt Skandināvija un trīs Baltijas valstis manai sirdij ir ļoti tuvas. Es redzu iespējas, kā tuvināt piecu ziemeļvalstu un trīs Baltijas valstu sadarbību tieši formulas pieci plus trīs ietvaros. Domāju, ka astoņas valstis ir daudz ietekmīgāks spēks starptautiskajā spēles laukumā nekā daži kopuzņēmumi.

Islande kā pirmā valsts pasaulē atzina Latvijas neatkarību. Vai jums toreiz tas bija liels izaicinājums?

Sākšu ar to, kāpēc Islandē cilvēki zina, kas ir Baltijas valstis. Pirmkārt, mēs tāpat kā Latvija, Lietuva un Igaunija 1918. gadā pēc 630 dāņu valdīšanas gadiem atguvām neatkarību. Otrkārt, jau trīs gadus pirms patiesas neatkarības atgūšanas, sākot ar 1988. gadu, jums bija plaša neatkarības kustība. Latvieši pasaulē meklēja atbalstu patiesas brīvības atjaunošanai. Daudzi viņus negribēja redzēt, jo pastāvēja negatīvs spiediens no Padomju Savienības puses, lai nekas nemainītos.

1989. gada jūnijā notika Kopenhāgenas konference, kurā tika runāts par cilvēktiesībām jaunajā Eiropā. Un arī trīs Baltijas republiku tautas fronšu pārstāvji bija klāt, lai piedalītos konferencē, bet padomju puse sacīja: ja te būs baltieši, tad viņi neredzot iespēju piedalīties konferencē. Tāpēc man no tribīnes bija pietiekama motivācija runāt par Baltijas valstu tiesībām, kad jums pašiem tādu iespēju runāt par Baltijas valstu neatkarību vēl nebija.

Parakstot Latvijas neatkarības atzīšanas dokumentu, jūs zinājāt, kas mēs esam. Vai tad, kad mūs ieraudzījāt, nebija atšķirības starp iedomāto un redzēto?

Jūsu jaunie līderi zināja, ka es vēlos, lai Baltijas valstis atjaunotu savu neatkarību. Es, cik tas bija iespējams, lietas labā darīju visu iespējamo ANO un Ziemeļvalstu padomē. Bet tad pienāca 1991. gada janvāris. Vītauts Landsberģis no Lietuvas man zvanīja nakts vidū dienu pirms traģiskajiem notikumiem pie Viļņas televīzijas torņa. Viņš paredzēja pašu sliktāko un stāstīja man par barikādēm Viļņā un padomju karaspēku, kas tuvojas parlamentam un valdības namam. Viņš lūdza, vai es kā NATO valsts ārlietu ministrs nevaru publiski paust savu attieksmi pret notiekošo. Atbildēju, ka tūdaļ pat došos uz Baltijas valstu galvaspilsētām un pavadīšu šeit kādu laiku. Kad ierados Rīgā, redzēju, ka visa tauta ir ielās, pilsētā dega ugunskuri, pie kuriem ļaudis sildīja rokas un dziedāja. Tajā brīdī man bija skaidrs: ja Kremlis tiešām izšķirtos par militāra spēka lietošanu, nav zināms, cik daudz upuru būtu. Turklāt tas bija laiks, kad visa pasaule skatījās, kas notiek Persijas līcī. Arī ASV prezidents Bušs vecākais, kas gribēja būt Gorbačova sabiedrotais, nemaz nebija tik pozitīvi noskaņots, lai Baltijas valstis nekavējoties atgūtu neatkarību. Taču drīz vien nāca augusta notikumi un vismaz Islandei nebija nekādu šķēršļu atzīt Baltijas valstu neatkarību. Arī stingrās līnijas piekritēji Maskavā bija atbīdīti malā.

Esmu par to, ka mazām valstīm ir jāsolidarizējas, lai starptautiskie likumi tiktu ievēroti.

“LAUKU AVĪZE”; pēc Ģ. Kondrāta intervijas “Jons Hanibalsons, Latvijas brīvības pirmais atzinējs”