Par atbildību kā augstāko mērauklu

Īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās Ainars Baštiks:

Ja nereti pārpolitizētajā telpā cilvēks meklē iespēju nedaudz atgūties un saņemt arī citāda rakstura informāciju, vispieejamākais un vieglāk uztveramais no avotiem parasti izrādās «cilvēka sarunu biedrs un ģimenes loceklis» televizors. No tā mūsu mājās ienāk gan patiesi nepieciešama un vērtīga informācija, gan viskliedzošākie subkultūras paraugi un zemas morāles raidījumi. Gribi skatīties – skaties, negribi – izslēdz!

Jā, es piekrītu šai izvēles brīvībai, tomēr neizliksimies, jo mēs jau labu laiku dzīvojam integrētā informācijas aprites vidē, kur viens medijs papildina, pārpublicē, apjūsmo vai peļ citu. Informācijas aprite mums seko ik uz soļa, agri vai vēlu tā mūs jau vajā, jo pati izveido un diktē stilu, modi, ideālus un producē savus (lasi, tautas) varoņus. Sabiedrībai kā aizraujošākais stāsts tiek piedāvāts cinisks eksperiments ar cilvēka dzīvi, par to pretī solot materiālu atalgojumu un pseidopopularitāti visas valsts mērogā. Cilvēki vārda vistiešākajā nozīmē kļūst par Fabrikas robotiem, darbgaldiem, lai beigās nonāktu atkritumos.

Šādi mēs zaudējam kā cilvēki, kā garīgas būtnes, kā bērnu vecāki, kā savas valsts pilsoņi un sabiedrība. Par to, cik daudziem no fabrikantiem brīvprātīgajā ieslodzījumā pavadītais laiks būs atstājis smagas psihiskas sekas, lai izsakās psihoterapeiti un psihologi. Mani šai stāstā satrauc atbildība par to, ka eksperiments jau notiek, par to, ka mēs to klusuciešot vai vēl ļaunāk – apjūsmojot – akceptējam, par to, ka pret naudu tiek iemainīta cilvēku dzīve un dvēsele, kas būtībā ir tas pats līgums, ko reiz parakstīja doktors Fausts, lai atbrīvotos no grūtsirdības un bezjēdzības.

Kā cilvēks, kurš ir uzņēmies valstisku atbildību par ģimenes un bērnu problēmām Latvijā, es regulāri saskaros ar zināmas sabiedrības daļas neizpratnes pilniem jautājumiem. Cilvēki vēlas zināt, kādēļ vismaz pusei Latvijas iedzīvotāju (vismaz rīdziniekiem, kam ir pieejams pilsētas kanāls TV5) tiek «dāvāta iespēja» just līdzi it kā spēlei, it kā realitātei, lai demonstrētu, kā cilvēki jūtas slēgtā telpā, dīkdienīgā sadzīvē, pastāvīgā videokameru novērošanā.

Kas gan tur slikts, kāds jautās. Jā, formāli jau nekā slikta nav. Ja vien mūsu tik ļoti materializētajā sadzīvē, kur patiesām morāles vērtībām kļūst arvien grūtāk stāvēt pāri naudas un ietekmes varai, neienāktu un uz ilgu palikšanu nenostiprinātos tādi «tikumi», kas mātei ļauj atstāt zīdaini un doties publiskā naudas un slavas pelnīšanas seriālā, kas vienu no cilvēka nopietnākajiem dzīves soļiem – saderināšanos – padara par cirka izrādes cienīgu triku, kas mātes vairāku nedēļu prombūtni no saviem bērniem pārvērš pat par centrālo notikumu vietējā mērogā, viņas bērniem ļaujot noticēt, ka māmiņu slavenu padarīja dzīve publiskā komunālajā telpā.

Vai mēs patiešām vēlamies, lai nākamās paaudzes savus dzīves kritērijus veido pēc šādiem un līdzīgiem standartiem?

Es noteikti to nevēlos un tādēļ vēršos ar aicinājumu pie visiem, kam ir vara iespaidot sabiedrības domu: esiet patiesi atbildīgi par to, ko jūs sludināt, proponējat un cildināt! Ceturtajai varai ir neizmērojams spēks pār cilvēku apziņu un prātu, tomēr tā nav un nekad arī nebūs Dieva varai līdzvērtīga!

“DIENA”; pēc A. Baštika raksta “Cik maksā viena dvēsele?”