Par cilvēku, kuram nekad nav laika

Latvijas Bankas padomnieks Brunis Rubess:

Foto: A.F.I.

Jūs joprojām dzīvojat gan Latvijā, gan Kanadā. Kod, kuŗā pirkstā gribi, visi sāp, vai tāpēc neesat izlēmis palikt vienā zemē?

Mana sieva Biruta bija pārcēlusies uz Latviju, strādāja šeit, bet izmantoja Kanadas brīvību un iespējas. Atstāt vienu no pasaulē bagātākajām zemēm ir ļoti grūti. It sevišķi sievietēm. Tagad viņas nav, tāpēc es varu būt abās zemēs. Šeit dzīvo abas manas meitas un mazbērni, man Latvijā ir ļoti daudz darba. Tuvākā laikā, cik ilgi ļaus veselība, pusgadu dzīvošu šeit, otru pusgadu Kanadā, pretējā gadījumā man ies bojā Kanadas veselības aprūpes licence. Ja neesmu bijis piecus mēnešus Kanadā, var rasties grūtības. Tas nav kanadiešu pārspīlējums, tas tā ir. Tur nevar būt jautājuma, ka ārsts ņemtu maksu no diviem avotiem. Visa medicīna ir pakļauta tikai viena līmeņa aprūpei. Ārsts drīkst sniegt pakalpojumu, par kuŗu viss būs samaksāts tikai no valsts.

Jūs savu veselību uzticat Kanadai, bet Latvijai atdodat savu garīgo enerģiju?

Manas grāmatas (kopā ar Noru Ikstenu uzrakstītās grāmatas “Brīnumainā kārtā – stāsti par Bruņa Rubesa trim mūžiem” – “LV”) virsrakstā ir teikts, ka tas ir stāsts par Bruņa Rubesa trīs mūžiem. Visu savu mūžu parallēli esmu dzīvojis ar latviešu lietām, automobiļu lietām un visas cilvēces lietām. Man nekad nav bijis tā, ka šis gabaliņš Latvijai, šis auto un šis pasaulei. Visu esmu darījis vienlaikus.

Es braucu uz Latviju trīs reizes gadā tāpēc, ka joprojām esmu Latvijas Bankas padomnieks. Man bija divi galvenie darbības virzieni – bankas jaunās ēkas celtniecība kopā ar Gunaru Birkertu un Gustavu Augustu. Man ir atlikusi padomdošana monētu laukā, kur mēs esam trīspadsmitā populārākā valsts. Pēdējos gados ikgadējā pasaules monētu izstādē Bāzelē esam dabūjuši divas internacionālas prēmijas. Šogad rādīsim mūsu jauno sēriju “Pamati”, kuŗā ietilpst trīs monētas – “Zeme”, “Debess” un “Liktenis”.

Rīgā es Ekonomikas augstskolā lasu lekcijas, vadu seminārus par uzņēmuma vadības stratēģiju.

Partijas “Jaunais laiks” dibināšanai jūs ziedojāt Ls 400. Vai, būdams Latvijas Bankas padomes loceklis un tagad padomnieks, esat iepazinis Einaru Repši tik pamatīgi, ka nešaubīgi atbalstāt viņa sastādītās valdības mērķus?

Esmu piedalījies partijas “Jaunais laiks” veidošanā, tagad darbojos tajā par konsultantu. Mēs tiekamies bieži. Desmit gadus es biju strādājis Latvijas Bankā, sešus no tiem par Bankas padomes locekli, piedalījos ikmēneša diskusijās, kuŗās arī Repše bija nevis kā bankas prezidents, bet viens no diskutantiem. Tāpēc es varu teikt, ka šo cilvēku pazīstu. Pazīstu viņa profesionālismu. “Jaunā laika” partijā Repše ir tāds, kādu viņu ievēlēja, un līdz šim viņš sevi ir apliecinājis kā personību, kas gatava uzņemties visu atbildību. Bet, vērojot viņu, domājošiem cilvēkiem rodas jautājums: nu diezin kā tur ir ar to demokrātiju? Es uzrakstīju elektronisko vēstuli un izsūtīju kādiem 200 cilvēkiem, arī Repšem. Biju kritisks pret Repši, jo viņš ir varoņa tipa vadītājs, viņam ļoti jāuzmanās, lai par tādu nekļūtu. Viņš bija pateicīgs par rakstu, es domāju, ka viņam jāzina par atbildības vīrusu un neatbildības vīrusu.

Tāda kombinācija Latvijas vadībā – Vaira Vīķe–Freiberga un Einars Repše – tas ir sapnis. Ja latviešu tauta spēs viņus stiprināt, tad Latvija būs cienīga pastāvēt kā valsts.

Arī kā Eiropas Savienības dalībvalsts?

Mana meita Baņuta Rubess piedalījās sapulcē, kur Roberts Zīle uzskatāmi parādīja, kas notiks, ja Latvijas tauta izvēlēsies teikt ES nē. Pirmajā dienā pienāks apsveikums no Putina un Lukašenko, otrā dienā demisionēs Latvijas valdība, un tad sāksies viss pārējais, jā... pēc pazīstamā scenārija. Šis scenārijs ir reāls. Kā latvieši iedomājas, ka viņi varēs būt neatkarīgi starp Igauniju, Lietuvu un Krieviju? Tas tā nenotiek. Es vispār nespēju saprast tos cilvēkus, kas var iedomāties, ka viņi būs laimīgi ārpus Eiropas Savienības. Kāda gan izskatīsies Eiropa ar trim izņēmumiem? Norvēģija, kuŗai ir pašai sava nafta, Šveice, kuŗai ir savs Banku likums. Un mēs tad būsim trešie? Ar ko? Iepriekšējās valdības latviešiem nav paskaidrojušas, ko nozīmē Eiropas Savienība.

Latvija, Vācija, Amerika, Kanada, Vācija, Latvija – latvietis, kosmopolīts. Lepni skan. Vai vienmēr?

Ir viens brīdis, kad es kaunos būt latvietis. Tā ir attieksme pret Gunara Birkerta Nacionālās bibliotēkas projektu. Tas absolūtais trulais stulbums, trulā neredzēšana, kāda vērtība mums uzlikta uz galda par brīvu! Ja man jānosauc latviešu ģēniji – tad Birkerts ir pirmajā piecniekā pavisam droši. Līdzās atrodas divi, ko mēs par latviešiem nesaucam, tas ir Maikls (Michails) Tāls, šachists, un vijolnieks Gidons Krēmers. Birkerts uzdāvināja vienreizēju projektu, kuŗā pirmo reizi Rīga tiek padarīta par modernu, apbrīnošanas vērtu vietu. 1993. gadā dabūju zināt, ka tas zemes gabals pieder 13 cilvēkiem. Nupat uzzināju, ka vēl arvien zemes gabals pieder kādiem četriem. Desmit gados nav nokārtots, Rīgas dome to nav atradusi par vajadzīgu izdarīt! Kādreiz Dieviņš mūs sodīs par muļķu tautu.

Mums Latvijā ir viens miljons cilvēku, kas pieraduši dzīvot apstākļos, kad pie varas bija kaut kāda viņiem nelabvēlīga valdība, kuŗa mēģināja kaut ko uzspiest. Līdz ar to viss, ko grib izdarīt šī valdība, viņuprāt, ir ļauns. Viņi domā: “Man ir jābaidās no bibliotēkas celtniecības, jo tur kāds mani noteikti apkrāps.” Pasaules kartē ir vieta, ko sauc par Bilbao. Tā ir basku zemē Spānijā. Šajā pilsētā uzbūvēja modernās mākslas muzeju, ko gada laikā apmeklē pieci miljoni cilvēku. Latvija domā, ka tai būs lieli ieņēmumi no tūrisma? Ko tad mēs rādīsim? Zvārtas iezi cilvēkam, kas ir bijis Alpos, apskatījis Zalcburgas ainavas, kur uzņēma filmu “Mūzikas skaņas”? Jeb vai mēs rādīsim, kā latvieši izbauda brīvo seksu Rukšānes romānos? Mums jāuzceļ Latvijas Nacionālā bibliotēka, tad cilvēki brauks skatīties šo ēku.

Vai jūs Latvijā jūtaties vientuļš?

O, johaidī! It nemaz. Kad man bija piecdesmit gadi, es iekārtoju vienu skapi, kur ieliku grāmatas, kuŗas lasīšu, kad būšu pensijā. Pensijā es biju trīs dienas un trīs nedēļas. Nav bijis laika.

“LAIKS”&”BRĪVĀ LATVIJA”; pēc E. Mārtužas intervijas “Mēs darām visu ko, mēs strādājam daudz”

Pēc “LV” redakcijas apkopotā