Par samierināšanās politiku un Irāku

Debatēs par Irākas politiku lielu lomu spēlē salīdzinājumi ar trīsdesmitajiem gadiem Eiropā. Un nav nekāds brīnums, ka tie, kuri šodien ir pret karu, mums grib pierādīt, ka jebkāda atsaukšanās uz Rietumu samierināšanās politiku ir maldīga, kamēr “vanagi” uzsver tieši šīs paralēles. Protams, ka vēsture neatkārtojas, ka katra konkrētā situācija ir kaut kādā veidā citāda, un ka vēstures grāmatas, pretēji pavārgrāmatām, nespēj piedāvāt nekādas receptes.

Nav šaubu, ka taisnība ir angļu vēsturniekam, kurš “Guardian” atzīmēja, ka Irāka nav trīsdesmito gadu nacistiskā Vācija un Hitlers nav Sadams Huseins, ka pēdējais nav uzrakstījis grāmatu ar nosaukumu “Mein Kampf”, bet tikai pāris sliktu romānu. Arī tas ir pareizi, ka Irāka šodien ir vājāka nekā pirms 12 gadiem un arī vājāka par toreizējo nacistisko Vāciju. Tomēr balsis, kuras vienā elpas vilcienā apgalvo, ka Irāka esot vāja un tāpēc nevienu neapdraudot, bet jau otrajā norāda, ka ir bezatbildīgi uzbrukt Bagdādei, jo pastāvot iespēja, ka tur apslēptie masveida iznīcināšanas ieroči var novest līdz katastrofai. Tātad daži kara pretinieki nespēj izlemt, vai Sadams Huseins ir vājš, vai stiprs, vai viņš rada reālas briesmas, vai arī ir tikai “papīra tīģeris”.

Šādu ieroču esamība apgrūtina salīdzināšanu ar trīsdesmito gadu samierināšanās laikmetu, ja pat nepadara to neiespējamu. Līdzība ar trīsdesmitajiem gadiem drīzāk ir saskatāma veidā, kā toreiz Rietumeiropa reaģēja uz nacionālsociālisma aktivizēšanos. Oksfordas studenti, kuri 1933. gadā ar lielu balsu vairākumu nobalsoja par to, lai nekādos apstākļos nekarotu par “King and country” (angļu val. – karali un valsti – “LV”) “Peace Pledge Union”, kas pēc kādas lasītāja (garīdznieka) vēstules publicēšanas īsā laikā ar tādu pat mērķi savāca simtiem tūkstošus parakstu, kā arī Francijas politiķi un žurnālisti, kuriem jau bija gatava atbilde uz retorisko jautājumu “Mourir pour Danzig?” (franču val. – vai mirsim par Dancigu? – “LV”). Toreiz, tāpat kā šodien, eksistēja spēcīga miera kustība, kas panāca tieši pretējo tam, ko gribēja sasniegt.

Līdzība ar situāciju trīsdesmitajos gados ir saskatāma arī attiecībā uz Tautu Savienību un Apvienoto Nāciju lomu šodienas pasaulē. Var pamatoti argumentēt, ka Amerikas sākts, bet ANO nesankcionēts karš ir starptautisko tiesību pārkāpums. Taču tiek aizmirsts tas, ka – ja 1939. gadā būtu bijusi ANO – Anglijas un Francijas kara pieteikums nacistiskajai Vācijai arī būtu bijis kara noziegums. Kā zināms, Vācija nebija uzbrukusi šīm valstīm, tikai Polijai. Tātad līdz ar to formāli preventīvajam karam attaisnojuma nebija. Visbeidzot, interesantas paralēles starp šodienu un to laiku ir saskatāmas Amerikas lomas novērtējumā, lai gan toreiz vēl neokonservatīvo nebija.

1939. gada Eiropā varēja dzirdēt sekojošus izteikumus: “Mums nav nekas pret amerikāņu tautu, bet tikai pret ASV valdību ar tās augstprātīgo, nemotivēto un bīstamo iejaukšanos citu tautu lietās ... Pasaulei nav vajadzīgs policists, kas tajā iedibina pats savu kārtību ... Amerikas vadība ir sev iestāstījusi, ka Amerika ir pasaules līdere, morālā sirdsapziņa .... Tikai Amerika drīkst iekarot, drīkst ārpolitikā runāt bramanīgā tonī ... Pārliecība, ka Amerikas misija ir sagatavot pasauli demokrātijai, valsti arvien dziļāk ierauj intervencionisma virpulī un veicina to, ka amerikāņu valstsvīru prātu aptumšo pasaules pārvaldīšanas plāni. ... Prezidenta politika ir tiešā pretrunā ar tradicionālo ASV politiku, kas iejaukšanos kādas citas valsts iekšējās vai ārējās lietās uzskata par nepieļaujamu ... Tagad trumpji ir tieksme ieņemt augstu stāvokli, augstprātība, nespējīgums un stūrgalvība ...”

Šie amerikāņu politikas komentāri bija atrodami “Völkischen Beobachter” 1939. gada 21. janvāra numurā un tos ir rakstījis Dr. Gēbelss (Hitlera valdības propagandas ministrs – “LV”).

Pēc “Neue Zūrcher Zeitung”