Kultūra un zinātne nepazīst valstu robežas

Par Baltijas radošo inteliģenci padomju Krievijas un PSRS kultūras telpā 20. gadsimta sākumā

Valsts Tretjakova galerijā Maskavā 27. februārī notika šim tematam veltīta zinātniska konference, ko rīkoja Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūts un Latvijas Republikas vēstniecība Krievijas Federācijā.

Valsts Tretjakova galerijas ģenerāldirektors Valentīns Rodionovs uzsvēra šī pasākuma ciešo saistību ar galerijas zālēs skatāmo Aleksandra Drēviņa darbu izstādi. Viņš atgādināja, ka šis izcilais gleznotājs, kura talants sakņojās latviešu mākslas tradīcijās, Pirmā pasaules kara laikā strauji ienāca Krievijas kultūras telpā, iemantoja atzinību un popularitāti ar savu dzīvi apliecinošo mākslu. Aleksandra Drēviņa liktenis bija traģisks, bet viņa māksla ir apbrīnojama, un tā dzīvos mūžīgi. Tretjakova galerijā ir neliela, bet māklinieciskā ziņā augstvērtīga viņa darbu kolekcija. Vairākas gleznas atrodas arī galerijas pastāvīgajā ekspozīcijā un allaž tiek iekļautas ārzemēs rīkotās 20. gadsimta mākslas izstādēs.

Atklājot konferenci, Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūta direktors akadēmiķis Aleksandrs Čubarjans sacīja:

— Šādas tikšanās paplašina redzesloku un ir nozīmīgs notikums mūsu valstu attiecību kontekstā, īpaši mūsu kultūras sakaru kontekstā. Kultūra un zinātne nepazīst valstu robežas. Tāpēc mēs priecājamies, ka nav pazuduši kontakti ar kolēģiem Latvijas Zinātņu akadēmijā un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā, tāpat ar Latvijas institūtu. Esam pārliecināti, ka mūsu valstu sadarbības veicināšanā ļoti liela loma ir un būs inteliģences kontaktiem. Pašlaik top Krievijas vēstures mācību grāmata, un mums šķiet ārkārtīgi svarīgi tajā patiesi attēlot to laiku, kad Latvija, Lietuva un Igaunija bija Krievijas impērijas sastāvā, parādīt, kā Baltijā izveidojās patstāvīgas valstis, kā tās nonāca PSRS sastāvā un kā atkal kļuva neatkarīgas. Mēs ļoti priecājamies, ka par spīti politiskām vētrām, kas dažreiz saceļas, mūsu kultūras un zinātnes sakari saglabājas. Mūsu zinātnieku interese par Baltijas valstu vēsturi ir liela, un to parāda arī šī konference. Šoreiz redzeslokā ir Latvijas vēsture, tāpēc tās fonā ir Aleksandra Drēviņa gleznu izstāde un emocionāli to bagātina Maskavas Latviešu kultūras biedrības kora “Tālava” koncerts. Zinātne kopā ar mākslu. Tā ir laba savienība.

Spožs vārds zinātnes pasaulē

Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūta pētniece Dr.Jevgeņija Nazarova:

— Es runāšu par izcilo vēsturnieku Jāni Zuti, kam šogad atzīmējam 110. dzimšanas dienu. Man, tāpat kā daudziem jaunajiem vēsturniekiem iepazīšanās ar viduslaikiem, īpaši ar šo posmu Baltijas reģionā, bijusi saistīta ar Jāņa Zuša vārdu. Viņš deva daudzus ar viduslaikiem saistītus rakstus mācību grāmatām un Lielās padomju enciklopēdijas pirmajam pirmskara izdevumam, vēlāk veica vecākā redaktora pienākumus enciklopēdijas izdevniecībā, strādāja par pasniedzēju Maskavas, Voroņežas un Almati augstskolās.

Atšķirībā no daudziem saviem tautiešiem, saviem laikabiedriem Jānis Zutis netika represēts. Viņš 1946. gadā atgriezās Latvijā kā marksistiski–ļeņiniskās zinātnes pārstāvis un ieņēma akadēmiskajās struktūrās to vēsturnieku vietu, kas vai nu bija bijuši spiesti emigrēt vai ideoloģisku apsvērumu dēļ nebaudīja padomju varas uzticību. Turklāt Jānis Zutis bija Staļina prēmijas laureāts. To viņam piešķīra par grāmatu “Baltijas jautājums 18. gadsimtā”. Pret šādām biogrāfijas detaļām mūsu dienās izturas ar aizdomām. Taču es domāju, ka par cilvēku jāspriež pēc viņa konkrētās darbības tajā sabiedriski politiskajā situācijā, kādā viņš bijis.

Referente atgādināja Jāņa Zuša biogrāfijas datus. Dzimis kalpa ģimenē, mācījies Jaunjelgavā. Pirmais skolotājs — talantīgais pedagogs Jānis Lieknis, arī vēsturnieks. Tālākām mācībām ģimnāzijā trūkst līdzekļu. 1915. gadā iesaukts aktīvajā armijā, dienējis Sibīrijas strēlnieku pulkā. 1916. gada martā tiek smagi ievainots un kontuzēts. Pusotru gadu ārstējas dažādos hospitāļos. Viņam ir 24 gadi, un viņš kļuvis par invalīdu. Turpmākā dzīves ceļa izvēle nav viegla. Jauneklis ļoti grib studēt, bet vispirms jādabū vidējās izglītības atestāts, un pārbaudījumi jākārto ne jau dzimtajā valodā. Laimīgā kārtā 1920. gadā tiek izdots dekrēts par strādnieku fakultātēm, kas paver ceļu uz augstskolu. Vēstures fakultātes tolaik nebija, un viņš iestājās sabiedrisko zinātņu fakultātē. Par savu zinātnisko vadītāju izvēlējās Vjačeslavu Volginu, kurš, kā referente saka, bija “sava laika ievērojamākais sociālo kustību un pirmsmarksisma sociālistisko mācību pētnieks, komunistisko ideju piekritējs un pēc dabas — komisārs”. Taču Jānis Zutis klausījies arī Krievijas vecās vēstures skolas profesoru lekcijas un apmeklējis seminārus viduslaiku vēsturē (Dmitrijs Petruševskis), Krievijas 17.—18. gadsimta vēsturē (Mihails Bogoslovskis) un seno laiku vēsturē. No saviem skolotājiem viņš mācījies dziļi un pamatīgi pētīt vēstures avotus. Jau studiju gados viņš sāka sistemātiski strādāt arhīvos, kaut gan sliktās veselības dēļ tas nepavisam nebija viegli. Pēc universitātes beigšanas Jānis Zutis iestājās aspirantūrā. Savā disertācijā viņš pievērsās Austrumbaltijas reģiona vēsturei, īpaši saistībā ar šo teritoriju iekļaušanu Krievijas politiskās un ekonomiskās ietekmes orbītā (no senās Krievzemes līdz Krievijas impērijai). 1929. gada Jāni Zuti aizsūtīja darbā uz Voroņežas universitāti, kur viņš ekonomikas studentiem mācīja tautsaimniecības vēsturi un nākamajiem vēsturniekiem — viduslaiku vēsturi. Kad uz universitātes bāzes izveidoja arī pedagoģisko institūtu, viņš jaunajā augstskolā kļuva par vienu no sabiedrisko zinātņu fakultātes dibinātājiem, vadīja vispārējās vēstures katedru un lasīja seno laiku, viduslaiku un jauno laiku vēstures kursus. Referente pievērsa uzmanību tam apstāklim, ka Jānis Zutis no Maskavas aizbrauca 1929. gadā — apmēram gadu pirms tā sauktās vēsturnieku lietas sākšanās, kad cieta arī daudzi jaunie vēsturnieki. “Kaut gan viņa zinātniskie vadītāji šajos notikumos nebija iejaukti, toreiz labāk bija atrasties tālāk no Maskavas un Ļeņingradas.”

Maskavā viņš atgriezās 1937. gadā. Strādāja ZA Vēstures institūtā un bija vecākais redaktors Lielās padomju enciklopēdijas redakcijā. Atsevišķā grāmatā tika publicēta viņa disertācija. Tai laikā tika atjaunota uz laiku pārtrauktā zinātnisko grādu piešķiršana, un 1938. gadā viņš aizstāvēja savu disertāciju. Jānis Zutis jau bija atzīts viduslaiku (īpaši vēlo viduslaiku) un arī jauno laiku vēstures speciālists. Kolektīvajam izdevumam “Viduslaiku vēsture”, kas iznāca Maskavā 1939. gadā, viņš bija sagatavojis četras nodaļas — par Vācijas, Austrijas un Zviedrija vēsturi.

Paralēli citiem darbiem Jānis Zutis turpināja pētīt Latvijas un Igaunijas vēstures avotus un gatavot publikācijas. Referente šo laiku raksturoja kā visai dramatisku: “Trīsdesmitajos gados — pēc tā sauktās vēsturnieku lietas un īpaši pēc “VK(b)P īsā kursa” parādīšanās, pat seno laiku un viduslaiku vēstures pētījumu publicēšana bija saistīta ar briesmām, ka autoram var pārmest šķiriskas pieejas trūkumu un buržuāzisko vēsturnieku uzskatu aizstāvību. Vēl grūtāk bija rakstīt recenzijas, lai ar savu aizrādījumu raksturu nenodarītu pāri recenzējamajam autoram un tai pašā laikā pats netiktu apsūdzēts, ka pret vērtējamo darbu nav bijusi pietiekami šķiriska attieksme. Protams, ja pats negribi tīši “nogremdēt” recenzējamo darbu un tā autoru. Spriežot pēc Jāņa Zuša recenzijām, viņam tādu nodomu nav bijis.”

Pirmajos Otrā pasaules kara gados Jānis Zutis strādāja par pasniedzēju Almati Pedagoģiskajā institūtā un piedalījās kazahu tautas vēstures grāmatas rakstīšanā. 1943. gadā viņš atgriezās Maskavā un tika norīkots darbā Maskavas apgabala pedagoģiskajā institūtā. Kā atgādināja referente, lielākajai daļai studentu tai laikā bija visai zems vispārējās izglītības līmenis, tāpēc viņi sevišķi cienījuši sava lektora prasmi vēsturi mācīt interesanti un tai pašā laikā visiem saprotami. “Jāuzsver, ka viņa lekcijas bija viegli uztveramas, bet ne primitīvas.” Institūtā Jānis Zutis nostrādāja līdz 1948. gadam, kaut gan jau 1945. gadā viņš sāka strādāt arī Rīgā — Latvijas Valsts universitātē un Vēstures institūtā. Atzīmējot, ka Jāņa Zuša pēdējie 16 dzimtenē pavadītie mūža gadi būtu temats atsevišķai sarunai, Jevgeņija Nazarova vēl tikai vēlreiz uzsvēra, ka joprojām savu nozīmi nav zaudējuši viņa fundamentālie historiogrāfiskie pētījumi tādās jomās kā agrie viduslaiki un Baltijas jautājums 18. gadsimtā, kā arī lielais devums vēstures zinātnes organizēšanā Latvijā pēc Otrā pasaules kara. “Kad Švābe, Dunsdorfs, Tentelis un vairāki citi zinātnieki bija devušies uz Rietumiem, Latvijas viduslaiku vēstures speciālisti bija palikuši bez savām autoritātēm. Un tas, ka viņi varēja turpināt strādāt, ka Universitātē un Vēstures institūtā studijas un darba gaitas sāka jauni talantīgi cilvēki un Latvijas vēstures zinātne pēckara Padomju Savienībā vienmēr bija augstā līmenī, neapšaubāmi ir Jāņa Zuša nopelns.”

Zāle cienījamās vēsturnieces stāstījumu uzņēma ļoti atsaucīgi. Dažas epizodes no profesora Jāņa Zuša raibā mūža un daudzpusīgās darbības dzīvi ļāva iztēloties nākamā runātāja. Tā bija ievērojama Kazahstānas zinātniece, kas savu darba mūžu saistījusi ar Maskavu. Vēstures doktore Nailija Bekmahanova – Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievijas vēstures institūta profesore, Starptautiskās sociologu asociācijas Eirāzijas nodaļas līdzpriekšsēdētāja. Viņas tēvs Jermuhans Bekmahanovs bijis pirmais akadēmiski izglītotais kazahu vēsturnieks, un par visu, ko izdevies dzīvē sasniegt, viņš visu mūžu esot bijis pateicīgs savam pirmajam profesoram Jānim Zutim.

Atceras Nailija Bekmahanova:

— Tēvs iestājās Voroņežas Pedagoģiskajā institūtā, kura izveidošanā lieli nopelni bija Jānim Zutim. Viņš bija labs organizators un lielisks pedagogs. Ar ārkārtīgi plašām zināšanām un lielu mīlestību uz savu darbu. Studenti to novērtēja un ļoti cienīja savu profesoru. Tieši pateicoties viņam, arī mans tēvs izvēlējās studēt vēsturi un 32 gadu vecumā kļuva par pirmo kazahu tautības zinātņu doktoru un vēlāk tika ievēlēts par Kazahstānas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli. Kad tēvu apsūdzēja buržuāziskā nacionālisma sludināšanā un izsūtīja uz Kolimu, Jānis Zutis kopā ar vairākiem citiem izciliem zinātniekiem panāca viņa reabilitāciju. Tēvs līdz mūža galam viņu uzskatīja par savu labāko draugu, skolotāju un padomdevēju. Bet Jānim Zutim manā dzimtenē ir daudz draugu.

Kazahstānā viņš ieradās ļoti grūtā laikā. Turpinājās karš, cilvēkiem nebija ko ēst. Tajos gados bada nāvē nomira pusotra miljona manu tautiešu. Bet dzīve neapstājās. Jānis Zutis sāka strādāt Almati Pedagoģiskajā institūtā un organizēja materiālu vākšanu kazahu tautas vēstures grāmatas uzrakstīšanai. Viņš pie šī darba ķērās ļoti enerģiski, aicināja visus cilvēkus piedalīties. Satiksmes nekādas nebija, viņi no aula uz aulu jāja ar zirgiem. Bet atsaucība bija liela. Kad Jānis Zutis devās atpakaļ uz Maskavu, Almati viņam palika daudz draugu. Vēlāk, kad sāka veidoties Kazahstānas Zinātņu akadēmija, viņš bija to izcilo krievu zinātnieku vidū, kas palīdzēja ar padomu un savu pieredzi. Jānis Zutis uz visiem laikiem ierakstījis savu vārdu Kazahstānas zinātnē un palicis savu laikabiedru piemiņā kā pašaizliedzīgs vēstures pētnieks, atsaucīgs un ļoti labsirdīgs cilvēks.

Latvieši Krievijā – mākslā, zinātnē, ļaužu piemiņā

“Gribu uz mājām!” — tādu virsrakstu savam referātam bija izvēlējusies Krievijas Zinātņu akadēmijas Valsts humanitāro zinātņu universitātes docētāja Inga Tomane. Par savu tēvu Bruno Tomani (1933—2001) viņa stāsta apcerē “Vēsturnieka ceļš”, kas publicēta Krievijas ZA Vispārējās vēstures institūta rakstu krājuma “Krievija un Baltija” 2002. gada laidienā. Bruno piedzima Krievijā, kur viņa tēvs – cara armijā iesauktais latviešu jauneklis Arveds Tomanis bija nonācis Pirmā pasaules kara laikā. Iemācīties latviešu valodu Bruno pamudinājuši četri “Latviešu strēlnieku vēstures” sējumi, ko viņš jau zēna gados ieraudzījis tēva grāmatskapī. Maskavas apgāds “Prometejs” tos bija izdevis latviešu valodā.

Latviešu strēlnieku vēsture kļuva par viņa diplomdarba un daudzu turpmāko pētījumu tēmu. Inga Tomane īpaši izceļ sava tēva godprātīgo, pacietīgo darbu arhīvu materiālu pētniecībā un vēsturiskās patiesības aizstāvēšanā: “Kaut gan 1966. gada jūnijā, kad Boriss Tomanis aizstāvēja savu kandidāta disertāciju, “Atkusnis” jau bija pagājis, viņš ievadvārdos atļāvās pateikt: “Kopš 30. gadu otrās puses, kad daudzi bijušie latviešu strēlnieku komandieri un politiskie darbinieki kļuva par apmelojumu un nepamatotu represiju upuriem, plašāka latviešu strēlnieku vēstures pētniecība tika pārtraukta un daudzi šīs vēstures momenti tika noklusēti vai pat falsificēti.” Tā cīņa, ko vajadzēja izcīnīt vēsturniekiem, bija no pirmā acu uzmetiena pat grūti pamanāma, bet tā notika. Un dažkārt pat par vienu vārdu, par iespēju dot vismaz kādu mājienu uz to, par ko atklāti runāt bija aizliegts. Viens piemērs: Maskavas un Rīgas ideologi uzstāja, ka vārdkopa “latviešu strēlnieki” obligāti jāpapildina ar “sarkanie”, lai spilgtāk tiktu uzsvērta viņu uzticība padomju varai un piederība pie Sarkanās armijas un lai viņus nostādītu pretim tiem strēlniekiem, kas cīnījās par Latviju Pirmā pasaules kara gados, un tiem, kas nebija devušies uz padomju Krieviju, bet palikuši dzimtenē. Tomēr neraugoties uz pastāvīgo spiedienu, Bruno Tomanis viņus sauca tā, kā viņi paši sevi sauca, — par latviešu strēlniekiem.” Referente ar dziļu cieņu pieminēja savu tēvu, kurš visu mūžu bijis uzticīgs savai pārliecībai: “Vēsturnieks var būt sava laika dēls, bet vergs – nekad.” Bet pētījumu, ar kuru tika iepazīstināti konferences dalībnieki, viņa veltījusi vectēvam Arvedam Tomanim, kuru jaunības gados kara ceļi aizveda projām no mājām, kur nebija vairs lemts atgriezties. Ingas Tomanes pētījumu lokā ir ģimenes arhīvi un mutvārdu vēstures avoti: “Aiziet nebūtībā cilvēki, un līdz ar viņiem tiek nodoti aizmirstībai ģimenes arhīvi, garos mūžos krāta dzīves pieredze. Bet katram cilvēkam ir tiesības uz nemirstību, un katrs dzīvesstāsts ir liela vērtība.” Šoreiz referente runāja par kādu vācieti Frīdu Haini un latvieti Elvīru Gaigalu, kuru dzīvesstāstus viņa iepazinusi no vēstulēm. Ļoti dažādi raksturi, dažādas intereses, bet kopīgas abu sieviešu likteņos ir neremdināmas ilgas pēc dzimtenes. “Tēti, brauksim atpakaļ! Gribu uz mājām!” — tie ir mazās Elvīras pirmie vārdi, kad viņa kā bērns tiek atvesta uz Maskavu. Un ar šo sajūtu viņa te dzīvojusi visu mūžu, kaut bijusi laimīga ģimenes dzīve un it kā nekas nav trūcis. Līdzīgu sāpi slēpj Frīdas dzīvesstāsts. Viņa apprecējusies ar krievu puisi un piekritusi dzīvot viņa dzimtenē. Savu dzīvi viņa atdevusi vīram un bērniem, bet dvēselē jutusies bezgala vientuļa un uz katriem Ziemassvētkiem rakstījusi dzejoļus. Un tikai vācu valodā, kaut gan ģimenē ticis runāts krieviski. Abas sievietes palikušas uzticīgas savam pienākumam. Vienai tas bijis pret vecākiem, otrai — pret vīru un bērniem, bet pienākuma jūtas nav spējušas atbrīvot no ilgām pēc dzimtenes. Un tāpēc savas pārdomas par šiem likteņiem referente veltīja arī Arvedam Tomanim:

“Vectēvs bija stingrs vīrs, reti atļāvās kļūt sentimentāls. Bet klusībā skuma pēc dzimtenes, un, ja kaut kas bija ļoti labs, viņa augstākā uzslava bija: “Kā pie mums mājās!””

Divi referenti pārstāvēja sabiedrisko zinātnisko organizāciju “Latvieši Krievijā”. Vidvuds Štrauss runāja par ievērojamo režisoru un aktieri Teodoru Amtmani, kura dzīves ceļš sākās 1883. gada 11. decembrī Bauskas apriņķa Vallē un traģiski tika pārrauts 1938. gada 3. februārī Butovas poligonā Maskavā. Skatuves gaitas iesācis kopā ar savu divus gadus jaunāko brāli Alfrēdu (vēlāko Alfrēdu Amtmani–Briedīti), nospēlējis Antiņu un Uģi Raiņa lugās un apliecinājis savu talantu ne vien aktiermākslā, bet arī režijā, Teodors Amtmanis Pirmā pasaules kara laikā evakuējās uz Maskavu, kur kā aktieris un režisors darbojās Latviešu strādnieku teātrī, vēlāk nodibināja un vadīja Aģitteātri un bija režisors teātrī “Skatuve”. Decembrī, kad apritēs Teodora Amtmaņa 120. dzimšanas diena, paredzēts laist klajā viņam veltītu Birutas Gudriķes un Vidvuda Štrausa monogrāfiju “Vecākais brālis”. Konferences dalībnieki ar interesi ieklausījās topošās grāmatas lappusēs. Tās stāsta par 1918. un 1919. gadu, kad Teodors Amtmanis kopā ar Aleksandru Drēviņu darbojās Tautību tautas komisariāta Latviešu lietu komisijā. Un arī par talantīgā aktiera, režisora un teātra dzīves organizatora pēdējo mūža cēlienu. Tika nolasīts 1937. gada 7. decembrī sastādīts akts, kurā teikts, ka apsūdzētais Teodors Amtmanis sešos rītā, kad viņam nolasītas citu apsūdzēto liecības, paziņojis, ka izmeklēšana vāc pret viņu melus, tāpēc viņš atsakās parakstīt pratināšanas protokolu un turpmāk vairs nevienu liecību nesniegs. 1938. gada 3. februārī līdz ar viņu nošauti vēl 228 latvieši. Referents atgādināja, ka par šiem notikumiem un likteņiem daudz ir rakstīts, bet daudz kas palicis vēl neizpētīts un nepateikts.

Tehnisko zinātņu doktore Mirdza Veisa pusotru gadu pētījusi Ļeņingradas partijas uzskaites materiālus 1926. un 1927. gadā. Nebūdama pēc izglītības vēsturniece, viņa partijas arhīvos meklējusi savu senču pēdas. Un atklājumu bijis daudz. Vispirms jau lielais latviešu skaits, bet jo sevišķi — viņu centieni pēc izglītības. “Latviešu jaunieši mācījās strādnieku skolās, studēja augstskolās un dibināja paši savas skolas. Bet pēc represijām vairs nebija, ar ko runāt latviski, un nebija arī vēlams sarunāties latviski.” Mirdza staļiniskajās represijās zaudējusi visus tuviniekus un augusi Krievijas bērnunamos, tāpēc lielo interesi par savām saknēm un senču dzimteni varējusi sākt apmierināt tikai nesen.

Konference beigusies, sadarbība turpinās

To, ka Latvijas un Krievijas zinātniekiem ir liela interese par saskares posmiem abu valstu vēstures līkločos un vēsturnieku sadarbībai ir nākotne, apliecināja konferences grāmatu galds un vairāku Maskavas apgādu jaunāko izdevumu prezentācija. Izdevniecība RA (“Heccrbq fdfyufhl”) laidusi klajā katalogu “Aleksandrs Drēviņš muzeju krājumos”, par kuru plašāk — mūsu laikraksta 20. marta numurā. Apgāda “Indrik” stendā — etnogrāfes Svetlanas Rižakovas grāmatiņa “Lībieši. Gandrīz izzudušas tautas atdzimšanas pieredze” un monogrāfija “Ornamenta valoda latviešu kultūrā”, kas Latvijā autorei pērn atnesa Lielo folkloras balvu. Te ir arī Krievijas ZA Vispārējās vēstures institūta rakstu krājuma “Krievija un Baltija” otrais laidiens ar apakšvirsrakstu “Pārmaiņu laiks. 1914. — 1924. gads”, kura veidošanā piedalījušies Krievijas, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēsturnieki, kas izmantojuši arī līdz šim nepublicētus arhīvu materiālus. Kā īpaši vērtīgs izdevums tika prezentēta Veras Matuzovas un Jevgeņija Nazarova grāmata “Krustneši un Krievzeme. 12. gadsimta beigas — 1270. gads. Teksti, tulkojums, komentāri”, kas izdota sērijā “Austrumeiropas vēstures senākie avoti”. Grāmatas pirmajā daļā “Krustneši Baltijas austrumos”, kas stāsta par krustnešu ienākšanu Austrumbaltijā un iekarojumiem Livonijā un Igaunijā, oriģinālā un krievu tulkojumā plaši citēta gan “Livonijas Indriķa hronika” un “Atskaņu hronika”, gan daudzas mazāk zināmas vēstures liecības no Krievijas un Rietumeiropas avotiem. Vēsturnieki pievērsa uzmanību arī zinātnisko rakstu krājumam “<fknj –ckfdzycrbt bccktljdfybz”, kura 15. laidiens, kas iznāca 2002. gadā, bija veltīts Rīgas astoņsimt gadu jubilejai.

Rezumējot konferences darbu, Latvijas vēstnieks Krievijas Federācijā Normans Penke atzina, ka kultūras darbinieki dažkārt var paveikt vairāk nekā diplomāti. Viņš sirsnīgi pateicās Valsts Tretjakova galerijai, kas viesmīlīgi devusi konferencei mājvietu, un visiem referentiem, kas ar saviem pētījumiem palīdzējuši izgaismot latviešu radošās inteliģences darbību un likteņgaitas Krievijā pagājušā gadsimta 20. un 30. gados. Vēstnieks mudināja šo darbu turpināt: “Lai sagatavotu tik vispusīgu konferenci un tās zinātnisko ievirzi tik labi sasaistītu ar mākslu un dziesmu, acīmredzot bija jāiegulda liels darbs. Tātad mums ir daudz entuziastu. Bet tas nozīmē, ka šādas konferences varētu notikt regulāri. Un tās ir vajadzīgas, jo katrā šādā reizē mēs uzzinām daudz ko jaunu.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore, pēc komandējuma Maskavā