Ar Hipokrāta zvērestu karstajos punktos

Pulkvežleitnants Jānis Mičāns, Nacionālo bruņoto spēku Militārās medicīnas centra priekšnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

— Ja būs vajadzīgs un ja Latvija saņems uzaicinājumu ar saviem karavīriem piedalīties misijā Irākas kara seku likvidēšanas operācijās, tad visbiežāk tiek minēta militāro mediķu vienība. Kāds ir jūsu uzskats šajā jautājumā?

— Valdība pašlaik pieņēmusi lēmumu tikai principiāli, un runāt par vienībām, kādas varētu piedalīties, būtu pāragri. Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis iespējamo speciālistu vidū minēja arī militāros mediķus.

— Kādi ir Militārās medicīnas centra galvenie uzdevumi?

— 1995.gadā tika nodibināta Valsts kara slimnīca, kuras nosaukums tagad ir Militārās medicīnas centrs. Viens no galvenajiem centra uzdevumiem ir militārpersonu ambulatorā veselības aprūpe. Centrs veic arī ekspertīzi, nosakot personu derīgumu militārajam dienestam, kā arī starptautiskajām misijām, piedalās jauniesaucamo veselības pārbaudē. Viena no centra sastāvdaļām ir Mobilā mediķu vienība, kas tiek gatavota starptautiskajām misijām.

— Kā notiek Mobilās mediķu vienības speciālistu rekrutēšana un sagatavošana misijām?

— Vienības rekrutēšanas un sagatavošanas plāns jebkurai misijai savā sākumposmā ir līdzīgs. Militārais mediķis no kādas vienības vai no jauna iesauktais vispirms nokļūst pirmsmisijas sagatavošanas mācībās divu mēnešu ilgumā, ja ir nokārtoti pārbaudījumi profesionālajā kvalifikācijā, veselības pārbaudē, psiholoģiskajā testā un svešvalodā. Atlasē rēķināmies ar nelielu rezervi, to pierāda prakse, jo misijas dalībniekus komplektējam uz brīvprātības principiem. Mācības ir daudzveidīgas – militārajā daļā ir ieroču mācība, mediķiem jāapgūst vieglie ieroči – pistole vai automātiskā šautene, starptautiskās likumdošanas pamati, Ženēvas konvencija u.tml. Konkrētas misijas dalībniekiem tiek mācīts par valsti, konflikta vēsturisko attīstību, vietējām tautām, to paražām, tradīcijām un tikumiem, pašreizējo politisko situāciju. Mūsu vienība parasti iekļaujas kādas valsts militārajos spēkos, piemēram, pirms došanās uz Afganistānu tie bija Nīderlandes bruņoto spēku sastāvā. Misijas dalībnieki Nīderlandē apguva aprīkojumu, ar kuru viņi gatavojās strādāt, kā arī iepazinās ar valsts militāro struktūrvienību sistēmu. Skrupulozi tika saskaņots līdzņemamo medikamentu klāsts, tika izsvītrots, piemēram, dimedrols.

Šī saskaņošanas procedūra pašlaik ir diskusiju līmenī visos NATO mediķu kongresos.

— Mobilā mediķu vienība ir piedalījusies misijās Albānijā, Kosovā, pašlaik atrodas Afganistānā.Vai vienība ir pietiekami liela un pastāvīga, vai tā tiek veidota tikai noteiktai misijai?

— Militārās medicīnas centra Mobilā mediķu vienība ( MMV ) tika izveidota ar uzdevumu, lai tā būtu misijām komplektēto vienību kodols, jo ļoti liela nozīme šādās misijās ir tās dalībnieku savietojamībai, ilgstošākai sastrādāšanās pieredzei. Afganistānas vienībā no astoņiem dalībniekiem pieci ir no centra vienības. Mēs pakāpeniski atjaunojam štatus, lai aizvietotu misijā aizbraukušos, apmācām, lai vienībā būtu normāla kadru rotācija. Ja nepieciešams, uz līguma noteikumiem vajadzīgos speciālistus uz laiku aizvieto civilpersonas. Vienības štatā ir 22 speciālisti. Pēc NATO standartiem tā atbilst nosaukumam “pirmo līniju ķirurģiskā komanda”. Tā var pildīt nepieciešamās funkcijas piecdesmit cietušo stabilizēšanai un ārstēšanai trīs dienu laikā bez medicīnisko un citu veidu vai resursu atjaunošanas. Tās darbības areāls varētu būt lidostas un ostas pirms evakuēšanas.

— Vai šādi uzdevumi ir mūsu mediķiem Kabulā?

— Afganistānā mūsu vienība ir sadalīta divās ambulancēs, respektīvi, divās sanitārās automašīnās. Vienu latviski varētu saukt par “avārijas brigādi”. Tai dažās minūtēs jāsasniedz lidmašīna, kas atved cietušos, vai vieta, kur notiek negadījums uz lidlauka. Otra mobilā ambulance izbrauc uz vietām kopā ar sapieriem viņu medicīniskai nodrošināšanai. Mēs vienmēr misijās strādājam kādas valsts hospitāļa sastāvā. Svarīgi ir drošības un apgādes jautājumi. Latvija pagaidām nevar ieguldīt tik daudz līdzekļu, lai iekārtotu savu nometni. NATO standartiem nav strikti izstrādātu medicīnisko vienību tipu. Jābūt iespējai vajadzības gadījumā vienībā iekļaut dažādu profilu medicīnas speciālistus. Piemēram, ja misijā sniedzama palīdzība vietējiem iedzīvotājiem vai bēgļiem, tad vienības sastāvā tiek iekļauts pediatrs.

— Kā klājas mūsu mediķiem Afganistānā? Vai psiholoģiskā spriedze nav sasniegusi baltkvēli sakarā ar netālo karadarbību?

— Sakarus uzturam ar satelīttelefonu. Ir arī noteikta sakaru kārtība ar NBS štābu. Sadzīves apstākļi samērā skarbi, jo viņi dzīvo lauka apstākļos teltīs. Darba daudz, jo misijās uzdevumi jāveic nepārtraukti, arī brīvdienās. Paldies Dievam, saistībā arī ar pēdējiem notikumiem nekādu starpgadījumu nav.

— Vai jums ir pietiekamas izvēles iespējas, rekrutējot mediķus?

— Būtu veicami grozījumi likumos, lai nepieciešamības gadījumā valsts varētu iesaukt vajadzīgos speciālistus militārajā dienestā uz misijas laiku. Ārstam būtu jādod garantijas, ka, atgriežoties no misijas, viņš var turpināt darbu iepriekšējā darba vietā. Daudzi no kolēģiem būtu ieinteresēti iesaistīties šādās misijās, pat ļoti augstas kvalifikācijas speciālisti. Tomēr jāatzīst, ka augstas kvalifikācijas mediķis nevar atļauties pusgadu nestrādāt savā specialitātē, piemēram, neoperēt.

Ja tiks pieņemts lēmums piedalīties kādā misijā laikā, kad daļa no pamatvienības jau atrodas vienā misijā, sāksim jaunu rekrutēšanu, bet šeit varam sastapties ar grūtībām. Šajā vienībā speciālista ārsta amats atbilst militārai – majora — pakāpei, bet rezervē mums ir speciālisti leitnanta pakāpē. Ar medicīnas māsām nav problēmu. Jāuzsver, ka Rīgas 1. Medicīnas skola sagatavo militārās medicīnas māsas. Tur mācību darbā piedalās arī mūsu Mobilās mediķu vienības komandieris majors Jānis Turks. No katra kursa pie mums jau strādā medicīnas māsas, viena jau aizbrauca misijā. Nupat tika parakstīts līgums starp Aizsardzības ministriju un Medicīnas akadēmiju par militāro ārstu sagatavošanu. Sāks darboties arī otrs spārns.

— Jūsu mediķis, no vienas puses, ir karavīrs, kam jāpakļaujas pavēlēm, bet, tiklīdz jāveido misijas vienība, stājas spēkā brīvprātības princips. Vai tas nesarežģī plānus?

— Protams. Ierosinājām un gaidām priekšniecības piekrišanu, ka, slēdzot līgumu par militāro dienestu MMV, nepieciešams jau ierakstīt vienošanos, ka iesauktais piekrīt brīvprātīgi piedalīties misijas darbā. Tas mums ļautu izvairīties no situācijas, kāda pastāv pašlaik, kad mēs tērējam gan laiku, gan līdzekļus, bet sagatavotais speciālists pēkšņi var atteikties piedalīties misijā, kaut iepriekš mutiski bijām vienojušies par līdzdalību.

— Ar ko militārais mediķis atšķiras no ārsta vai medmāsas?

— Viens no militārās medicīnas pamatelementiem ir tā sauktā triāža. Tas nozīmē, ka militārajiem mediķiem jāstrādā ekstremālos apstākļos, kad ir daudz cietušo, un jāveic medicīniskā šķirošana. Mediķiem jāpieņem lēmums, lai pareizā secībā sniegtu pareizu palīdzību. To māca arī katastrofu medicīnas kursā, kuru uzdevumi ir līdzīgi. Mūsu speciālisti cieši sadarbojas ar Katastrofu medicīnas centru, piemēram, divi ārsti no MMV ir beiguši gaisa evakuācijas un ūdenslīdēju specialitātes kursus Dānijā. Kursu turpinājumā paredzētas apmācības helikopteru pilotēšanā un avārijas nosēšanās elementi. Viens no viņiem – Andrejs Tarasjuks — pašlaik ir misijā Afganistānā, otrs — Pēteris Gērke — pašlaik izpilda MMV komandiera pienākumus. Starp citu, P. Gērke nāk no slavenas mediķu dinastijas. Viņa vectēvs ir akadēmiķis Pēteris Gērke, pazīstams histologs, bet tēvs – arī medicīnas profesors, mans skolotājs. Militārajiem mediķiem, gan ārstiem, gan māsiņām, jābūt vispusīgi sagatavotiem ar plašām zināšanām. Ja strādā hospitāļa sastāvā, tad mediķim jābūt speciālistam, piemēram, ķirurgam, ja mobilajā vienībā, tad tie ir neatliekamās palīdzības ārsti vai anesteziologi–reanimatologi, kas jau ir plaša profila specialitāte.

— Kādu nozīmi jūs kandidātu atlasē piešķirat psiholoģiskajam testam?

— Daļa no kandidātiem tiek atsijāti tieši pēc psiholoģiskā testa. Pieredze rāda, ka misiju darbā ļoti nozīmīga ir psiholoģiskā stabilitāte – spēja ilgstoši strādāt ekstremālos apstākļos, tad – zināšanas un, visbeidzot, fiziskās īpašības — izturība, spēks. Tā šīs īpašības varētu iedalīt pēc nozīmīguma misijas pirmajā fāzē. Otrajā fāzē, apmēram pēc diviem mēnešiem, kad cilvēks jau psiholoģiski adaptējies, lielāku lomu iegūst fiziskās īpašības, jo parādās nogurums.

— Kāpēc militārie mediķi ir gandrīz visvairāk pieprasītie speciālisti starptautiskajās misijās no mūsu bruņotajiem spēkiem?

— NATO ir liels militāro mediķu deficīts. Kāpēc? Esmu runājis ar Hamburgas hospitāļa priekšnieku un citiem vācu speciālistiem. Hamburgas hospitālī no septiņām operāciju zālēm strādā tikai trīs, jo personāls atrodas misijās. Visās NATO valstīs ir grūti atrast speciālistus, piesaistīt viņus militāram dienestam, jo atalgojums salīdzinoši ir neliels. Ķirurgi un citi labi speciālisti baidās, ka misijas laikā viņi zaudēs savas profesionālās iemaņas. Tāpēc tiek meklēti mediķi no NATO jaunajām un kandidātvalstīm. Tā ir normāla parādība. Militāro mediķu dalība starptautiskās misijās ir ļoti humāna un apsveicama. Gan Hipokrāta zvērests, gan kara laika likums — Ženēvas konvencija — noteic, ka mediķiem ir pienākums sniegt palīdzību abām karojošajām pusēm, nostādot mediķus īpašā statusā, un Latvijas dalība tieši medicīniskajā palīdzībā ir apsveicama, jo pauž mūsu zemes humānos mērķus.

Karojošām pusēm ir jārūpējas par ienaidnieka bruņoto spēku ievainotajiem, slimajiem un kuģu avārijās cietušajiem tāpat, kā tās rūpējas par savējiem.

Visi ievainotie, slimie un kuģu avārijās cietušie ir jāciena un jāaizsargā visos gadījumos. Viņi ir jāsavāc un jāizturas pret tiem humāni, viņiem ir jāveltī visa iespējamā medicīniskā aprūpe un uzmanība bez vismazākās kavēšanās, kā to prasa viņu stāvoklis (1949.gada 12. augusta Ženēvas konvencija un tās papildprotokoli).