Latvijas un Vācijas draudzība ir un būs cieša

Valsts vizīte Vācijā “LV” speciālkorespondenta Jāņa Ūdra skatījumā:

Foto: Jānis Ūdris Valsts vizītes laikā Vācijā: Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Berlīnes valdošais birģermeistars Klauss Vovereits (pa labi no Valsts prezidentes) dodas un Brandenburgas vārtiem; Vaira Vīķe–Freiberga Minhenes Modernās mākslas muzejā uzklausa Bavārijas Valsts mākslas kolekcijas ģenerāldirektora Dr. Reinholda Baumstarka komentārus; “Latvijas Vēstneša” speciālkorespondents Jānis Ūdris intervē Mēklenburgas–Priekšpomerānijas Ministru prezidentu Haraldu Ringstorfu; nams Vismārā, Dankvarta ielā 21, kur Vaira Vīķe–Freiberga kopā ar vecākiem dzīvoja 1944./1945.gada ziemā

Traucoties pa jauno autostrādi un veco šoseju

Nosēžoties Rostokas lidostā, vēl nekādas būtiskas atšķirības nemanījām, vien ūdens policijas godasardze izskatījās pieticīgāka par Berlīnē un Minhenē redzētajām. Atšķirībā no Berlīnes un Minhenes mēklenburgieši bija izlēmuši mūs, žurnālistus, federālās zemes galvaspilsētā Šverīnē nogādāt pirmos. Mikroautobusā traucoties pa nesen izbūvēto autostrādi, uzreiz varējām pārliecināties, ka tā ne ar ko neatpaliek no Vācijas rietumu daļā redzētajām, vienīgi mašīnu plūsma pagaidām ir krietni retāka. Drāzāmies ar ātrumu 130 kilometru stundā, un policijas mašīna pirms mūsu mikroautobusa šķita lieka. Taču, kad līdz Šverīnei bija atlicis mazāk par pusceļu, nogriezāmies uz vecas simtgadīgu liepu ieskautas divvirzienu šosejas, kur brīžiem jutāmies kā slazdā. Braukšanas ātrumu šoferi samazināt nedrīkstēja, jo tikai ar nelielu intervālu mums uz papēžiem mina prezidentes automašīnu eskorts. Riskantās virāžās līkumojot starp daudzajām mašīnām, mūsu šoferis lika dažām kolēģēm ciešāk ieķerties sēdekļu atzveltnēs, un viena no viņām satrauktā balsī iesaucās, ka šis brauciens atgādinot virtuālu datorspēli. Policijas patruļmašīna mums priekšā darbināja sirēnu, cik jaudas, un zibsnīja ar bākugunīm, taču pretimbraucošās mašīnas nebūt nesteidzās nogriezties apmalē, bet dažs labs šoferis mums priekšā vēl labu brīdi maisījās pa kājām, līdz policijas mašīnai to beidzot izdevās piespiest pie apmales. Atceroties, cik disciplinēti bija VDR autobraucēji savos pieticīgajos “trabantiņos” vēl pirms trīspadsmit gadiem, nācās secināt, ka braucēju disciplinētība šajā Vācijas daļā gājusi uz leju. Varbūt arī tā ir savdabīga jauniegūtās brīvības izpausme?

Arī ainava ceļa malās tomēr joprojām atšķiras. Salīdzinot ar Vācijas rietumu apgabaliem, šeit daudz vairāk var redzēt pagājušā gadsimta pirmajā pusē celtas vecas sarkanu ķieģeļu ēkas. Daudzām nepieciešams rūpīgāks remonts vai restaurācija, kaut robi un nobrukušie mūri jau aizlāpīti ar jauniem ķieģeļiem. Ielās mazāk dārgu mašīnu, kaut arī komiskie “trabantiņi” izzuduši — tagad tos pat īpaši meklējot automašīnu kolekcionāri.

Kad draudzīgā sarunā pēc dienas darbiem vaicāju mūsu aprūpētājiem no Šverīnes municipalitātes, vai ir vēl saglabājusies kāda atšķirība starp Vācijas austrumu un rietumu apgabalu cilvēkiem, atbilde bija noliedzoša. Taču dzīves praktiskajos aspektos joprojām esot starpība. Mēklenburgā-Priekšpomerānijā pēdējā gadu desmitā ieguldītas milzu investīcijas no federālā budžeta, īpaši infrastruktūras attīstībā, un šī joma tagad Austrumvācijā ir pat modernāka nekā dažā rietumu pavalstī. Taču bezdarba līmenis Mēklenburgā-Priekšpomerānijā joprojām ir krietni augstāks nekā rietumos — Mēklenburgā-Priekšpomerānijā tas sasniedz 20 procentus.

Kad jautāju, kā mana sarunas biedrene, Vācijas apvienošanās laikā, pēc visa spriežot, jau pieaugusi sieviete, izjutusi šo vēsturisko notikumu, viņa samulsa. Jā, viss esot ļoti strauji pārmainījies, bet vārdos to esot grūti formulēt.

Motorizētais “dzērvju kāsis”

Tuvojoties Šverīnei, padrāzāmies garām goda eskorta motocikliem, kas, izkārtojušies savdabīgā kāsī šosejas vidū, gaidīja mūsu prezidenti. “Kā dzērvju kāsis,” iešāvās prātā, jo milzīgie, baltie “BMW” motocikli, garā kāsī izvietoti, patiesi atgādināja gājputnu lidojuma ierindu. Nevienā valsts vizītē vēl nebija redzēta tik gara goda eskorta virkne, kad aiz viena vadošā motocikla kāsī trauc vēl septiņi motociklistu pāri, kā šķeļot gaisu mūsu prezidentes limuzīnam ar Latvijas sarkanbaltsarkano karodziņu.

Šverīne, kurā ir tikai simt tūkstoš iedzīvotāju, mūs sagaidīja ar priecīgu satraukumu. Pie municipalitātes ēkas, Latvijas valsts karogu vilināti, pulcējās ļaudis. Policisti cītīgi vien pilda savus pienākumus, sekojot, lai tikai kāds “nepiederīgais” neiedomājas šķērsot bruģēto laukumu pilsētas rātsnama priekšā. Pirmo reizi tāda modrība Vācijas vizītes laikā. Berlīnes rātsnama priekšā mūsu prezidentes apmeklējuma laikā bija daudz mazāk policistu. Turpat netālu drūzmējās automašīnas, bet improvizētā tirdziņā rātsnama priekšā zem pavirši saslietas nojumes kāda krieviete tirgoja matrjoškas. Savukārt Minhenē Bavārijas brīvvalsts ministru prezidenta rezidences durvju priekšā jaunieši līdz pašam beidzamajam mirklim pirms mūsu prezidentes korteža piebraukšanas vizinājās uz skrituļdēļiem.

Vērojot policijas centību daudz klusākajā Mēklenburgā-Priekšpomerānijā, bija grūti rast atbildi — vai tā ir vietējās mentalitātes iezīme vai arī Latvijas Valsts prezidentes vizīte pirmoreiz satricinājusi idillisko klusumu.

Prezidentes tikšanās ar bērnības sapni

Valsts prezidentei vizīte Mēklenburgā-Priekšpomerānijā bija arī tikšanās ar bērnības atmiņām, jo Šverīnē un Vismārā astoņus gadus vecā Vaira ar vecākiem dzīvojusi pirmajos mēnešos pēc bēgšanas no Latvijas.

Šverīnē Vairas Vīķes audžutēva Edgara Hermanoviča ģimene mita necilā, pavisam necilā namiņā, kas gan, domājams, tolaik īpaši ne ar ko neatšķīrās no citām kara grūtību noplicinātām šīs nelielās pilsētas celtnēm. Piezemētajā Šverīnē galvenokārt ar divu un trīs stāvu ķieģeļu celtnēm joprojām kā brīnums izskatās greznā viduslaiku pils ezera krastā. Teiksmainā pils, kam, izrādās, bijusi liela loma mazās meitenes sapņos un pārdzīvojumos.

Zīmīgi, ka Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tagad, vairāk nekā pusgadsimtu pēc šiem notikumiem, atgriezās pie savām tālaika bērna izjūtām, iekļaujot tās savā oficiālajā uzrunā Šverīnes pils Troņa zālē.

“Vecgada vakarā arī mana ģimene pameta dzimteni un pēc daudzām trūkumā pavadītām dienām 1945. gada februārī ieradās Šverīnē. Toreiz mūsu ceļš veda nezināmajā. Mums nebija atpakaļceļa. Tieši tāpēc es esmu īpaši priecīga un aizkustināta atgriezties vietās, ko esmu skatījusi ar bērna acīm, citā laikā, citos apstākļos un ar citu uztveres spēju. 1945. gadā Šverīnē es pārdzīvoju sava mūža tumšākās dienas. Mana mazā māsiņa tikko bija nomirusi Parhimas nometnē. Mums pieciem bija viena divguļamā gulta nekurinātā istabiņā kādā tukšā vīna tirgoņa mājā pie tirgus laukuma. Vienam no mums bija tīfs, cits slimoja ar plaušu karsoni, trešajam bija nieru iekaisums un dizentērija. Mēs visi bijām izmocīti un pusbadā. Bet tur, aiz pakalniem, baltā miglā ieskauta, lepna un skaista pacēlās Šverīnes pils — kā citu, labāku laiku lieciniece. Es, bērns, tolaik ļoti vēlējos kaut reizi šajā pilī nokļūt, bet man tas diemžēl ne reizi neizdevās. Tā šī Šverīnes pils man saglabājās atmiņā kā simbols maniem nepiepildītajiem sapņiem.

Šodien, kad es pēc tik daudz gadiem esmu atgriezusies šeit, Šverīnes pils man ir arī kā simbols sapņiem, kas ir piepildījušies. Mēs esam atguvuši brīvību, un tas ir priekšnoteikums, lai ikviens varētu veidot sev cilvēka cienīgu dzīvi. Mums ir iespējams no pagātnes mantojuma pārņemt tieši to un tikai to, kas izmantojams arī šodien. Atlikušo mēs varam aizmirst kā ļaunu sapni, kas nekad nedrīkst atkārtoties. Atkalapvienotajā Eiropā mēs nākotnē visi kopā iekārtosim mūsu kopīgo dzīves telpu. Lai Dievs dod mums spēku un gudrību šo ēku būvēt uz drošiem pamatiem, lai tā izdodas skaista un dižena! Celsim to prieka pilnu!

Vācija un Latvija, abas atdzimušas kā Fēnikss

Nākamajā dienā devāmies uz seno Hanzas pilsētu Vismāru. Pie pilsētas rātsnama, gaidot mūsu prezidenti, jau krietni pirms noteiktā laika pulcējās ļaudis.

“Sveiki, mani mīļie! Kas to būtu domājis, ka mūsu pilsētai pienāks tik dižena diena?!” sagaidītājiem pievienojoties, savus vismāriešus sveica birģermeistare Dr. Rozmarija Vilkena.

Valsts prezidentes vizīte Vismārā sākās neparasti. Tikko sasveicinājusies ar sagaidītājiem, Vaira Vīķe-Freiberga birģermeistares un Mēklenburgas-Priekšpomerānijas ministru prezidenta pavadībā devās pastaigā pa pilsētas ielām. Uz brīdi iegriezās Sv. Nikolaja baznīcā, klausījās ērģeļu mūziku. Tad — atkal gājiens pa Vismāras ielām. Ar atkalredzēšanās prieku un atmiņu sūrmi.

Nams Dankvarta ielā 21, kur Vaira Vīķe ar vecākiem dzīvoja 1945. gadā, šķiet, kopš tā laika nav mainījies. Pārkāpjot neskaitāmu kāju izdrupināto slieksni, pretim dveš agrāko gadu noslāņojumi. Izmītas, čīkstošas kāpnes ved uz otro stāvu un tālāk uz mansarda izbūvi. Arī nelielajā pagalmiņā laiks šķiet apstājies. Trusis savā būrīti filozofiskā mierā grauž burkānu. Turpat līdzās uz pagalma cementa ietves kāds bērns savilcis kvadrātus, un tā vien liekas, ka tūlīt sauks latviešu bēgļu meiteni ar dīvaino vārdu Vaira lēkt klases. Bet Sv. Marijas baznīca, kuras drupās mazā Vaira 1945. gada pavasarī meklēja koka skaidas plītij, ir atjaunota. Kā visa Vismāra. Kā visa Vācija un visa Latvija.

Prezidente kopā ar pavadītājiem domīga atgriežas Vismāras rātsnamā, un viņas uzrunai ir atmiņu un pārdzīvojumu pieredzes svars:

“Šī pilsēta man dziļi iegūlusi sirdī, jo ar to dziļi saistās manas bērnības atmiņas par manas ģimenes bēgļu gaitām. Mēs šeit pavadījām pēdējos Otrā pasaules kara mēnešus un piedzīvojām britu armijas ienākšanu.

Vismārā es, spēlējoties uz ielas, sāku apgūt vācu valodu kā pirmo svešvalodu, un tieši šeit es atklāju valodas kā saziņas līdzekļa brīnumu starp tautām. Atklāju, ka valoda ir brīnišķīgs tilts uz citām kultūrām un mentalitātēm. Tie bija grūti laiki. Mums aiz muguras bija fronte, un ar katru dienu grūtāk kļuva ar iztikas līdzekļiem. Manas paaudzes vismārieši vēl šodien atceras uzlidojumu trauksmes signālus, kas, tuvojoties kara beigām, skanēja aizvien biežāk. Atceros griezīgos sirēnu toņus, kas dažkārt vajāja mūs visu diennakti. Vēl šodien es atceros šausmīgo uzlidojumu 1945. gada naktī no 14. uz 15. aprīli, kad visu nakti uz pilsētu tika mestas bumbas. Uzlidojums negribēja un negribēja beigties, un mēs ik mirkli gaidījām, ka nākamā bumba uzsprāgs tieši virs mūsu mājokļa. Netālu no Dankvarta ielas, kur mēs dzīvojām, bumba iznīcināja Marijas baznīcu. Nesagrauts noturējās vienīgi baznīcas tornis. Noskatījusies no citiem, arī es devos baznīcas drupās meklēt kurināšanai koka gabalus no sadragātajiem baznīcas soliem. Vējš drupās dzenāja vecus pergamenta gabalus un baznīcas arhīva lapas, bet no drupu ēnainajiem dziļumiem baisi rēgojās sadragātā altāra paliekas.

Mēs esam īpaša paaudze, kuras atmiņas saistītas ar kara dūmiem un drupām, jo tā bija mūsu bērnības ikdiena kara beidzamajos mēnešos un pirmajos pēckara gados. Šodien es redzu, ka Vismāra kā Fēnikss atdzimusi no pagātnes pelniem un droši raugās nākotnē. Gluži tāpat kā Latvijas valsts, kas tikai pirms divpadsmit gadiem atguva savu valstisko neatkarību, bet tagad jau stāv uz Eiropas Savienības sliekšņa šīs Savienības vēsturiskās paplašināšanas priekšvakarā, kad ES savā pulkā uzņems desmit jaunas dalībvalstis. Starp šīm valstīm ir arī Latvija, kas cer jau 2004. gada 1. maijā kļūt par pilntiesīgu ES dalībvalsti.”