Ordeņa virsnieks Jānis Grimbergs

Foto: Andris Kļaviņš Latvijas goda konsuls Brazīlijā Jānis Grimbergs

Par sevi, par dzīvi

Esmu brazīlietis. Kad es to saku, daudzi ir pārsteigti. Vai tad tu nejūties kā latvietis? — viņi jautā. Es jūtos kā latvietis! Esmu izaudzis latviešu ģimenē, gājis latviešu baznīcā un dziedājis latviešu dziesmas. Bet es piedzimu Brazīlijā un kopš tā brīža kļuvu par brazīlieti. Te tas netiek uztverts kā tautības apzīmējums. Ja es teiktu, ka esmu latvietis, te to saprastu tā, ka esmu dzimis Latvijā. Mani vecāki bija starp tiem vairāk nekā diviem tūkstošiem Latvijas baptistu, kas Brazīlijā ieceļoja 20.gadsimta divdesmito gadu sākumā. Mans tēvs Fricis Grimbergs nāca no Kuldīgas, bija labs galdniekmeistars, māte Emma Ābola — no Saikavas pagasta, viņa bija šuvēja. Abi apprecējās drīz pēc ieceļošanas, un mana dzimtene ir Vārpa — latviešu kolonija apmēram 550 kilometru attālumā no Sanpaulu. Arī manas sievas Rutes Peterlevicas vecāki bija no tā paša ieceļotāju viļņa. Viņi nāca no Pāvilostas. Rutes mātestēvs bija kapteinis. Diemžēl mana sieva pirms divpadsmit gadiem nomira un bērnu mums nav, bet Pāvilostā man ir ļoti mīļi sievas radi, jo Rute nāca no lielas, stipras dzimtas.

Mēs esam trīs brāļi — Teofils, Jānis un Arvīds. Bērnībā daudzkārt dzirdējām stāstus par to, kā latvieši pēc iebraukšanas svešajā zemē kājām nogājuši desmitiem kilometru, nakšņodami mežos un meklēdami jauno mājvietu, ko atradu™i pie Zivju upes. Pirmos gadus nomiruši daudzi bērni un vecie ļaudis, kas nebija varējuši pierast pie neparastā ēdiena un klimata un kļuva par tropisko slimību upuriem. Tēvs, māte un sevišķi vectēvs bieži pieminēja Latviju. Atceros, lietainās dienās tēvs teica, ka Latvijā tāds laiks esot rudenī un to saucot par slapjdraņķi. Tas vārds man stipri iepatikās. Latvieši savas mājas veidoja, kā dzimtenē bija ieraduši — stādīja puķudārziņus, pie logiem lika aizkarus. Iemanījās pat cept rupjmaizi. Brazīlijā pazīst tikai baltmaizi, te nav to izejvielu, kas vajadzīgas rupjmaizei. Bet viņi samaisīja kopā kukurūzas miltus, klijas, sīrupu, medu un visu ko, un iznāca kaut kas līdzīgs rupjmaizei. Tēvs bija uzbūvējis dambi, un mums bija savas dzirnavas. Tur man un brāļiem arī atradās ko darīt. Sevišķi lietus laikā bija jāuzmana ūdens līmenis, lai laikā varētu atvērt slūžas, ja tas cēlās pārāk augstu. Tēvs bija ļoti stingrs. Ja mums, puikām, kaut ko vajadzēja vai kaut kas bija atgadījies, gājām pie vectēva. Viņš mūs vienmēr saprata.

Visa sabiedriskā dzīve saistījās ar draudzi. Sākumā dievkalpojumi notika tādā nojumītē. Pēc tam uzcēla koka un vēlāk mūra baznīcu ar vairāk nekā tūkstoš sēdvietām un ļoti labu akustiku. Vecāki visu mūžu dziedāja baznīcas korī, bija ļoti sabiedriski. Kā visi latviešu bērni, arī mēs gājām dziedāt baznīcas korī. Es spēlēju arī vijoli. Bet Brazīlijā nav tādu bērnu mūzikas skolu un kordziedāšanas tradīciju kā Latvijā. Bija jāizvēlas — vai nu nodoties dziedāšanai un mūzikai vai apgūt kādu profesiju. Tā es četrpadsmit gadu vecumā devos uz Riodežaneiro, lai mācītos un kļūtu par ārstu. No mūsu Vārpas tas ir kādu tūkstoš kilometru attālumā. Dzīvoju latviešu komponista Artura Lakševica ģimenē. Viņam bija arī tipogrāfija, kur pirmoreiz tika izdotas latviešu dziesmas portugāļu valodā. Dabūju darbu valsts pensionāru kasē. Strādāju un mācījos. Tiku iesaukts obligātajā dienestā. Mani ieskaitīja kājniekos, dienēju Riodežaneiro pludmalē. Apgāde bija laba, arī citādi viss bija labi, varēju dienestu turpināt, bet man tas kļuva neinteresanti. Gribēju turpināt mācības.

Vecākais brālis Teofils jau universitātē studēja zobārstniecību. Es sekoju viņa pēdās. Brālis iegādājās vajadzīgās iekārtas, un mēs izveidojām savu zobārstniecības kabinetu. Viņš strādā vairāk ar pieaugušajiem, es — ar bērniem. Nekad mums nav bijis pacientu trūkuma, dažkārt bijis pat grūti visu paspēt. Bet pašlaik viņu skaits sāk sarukt, jo zobārstu ir ļoti daudz, bet maksātspējīgu klientu kļūst mazāk. Rodas lielas klīnikas, kas klientus piesaista ar visādiem solījumiem un dārgu reklāmu. Man gan jāatzīst, ka es savam maizes darbam nevaru atvēlēt pārāk lielu uzmanību arī tāpēc, ka arvien vairāk laika prasa goda konsula pienākumu pildīšana. Vadu arī Brazīlijā strādājošo goda konsulu asociāciju un jau vairāk nekā 40 gadu aktīvi darbojos Brazīlijas ortodentu apvienībā. Tā ir lieliska iespēja tikties ar citu valstu kolēģiem, apgūt jaunāko un visur stāstīt par Latviju. Esmu lasījis lekcijas arī Latvijas zobārstiem. Ko es cenšos mācīt? Es vienmēr atgādinu, ka vairāk jārūpējas par profilaksi. Un man ir liels prieks, ka Rīgas stomatoloģijas institūtā ar to pastāvīgi nodarbojas divas zobārstes. Viņas strādā ļoti nopietni, un viņu rīcībā ir viss labākais, kas pasaulē radīts. Atceros, mani pirmie iespaidi par Latvijas zobārstu darbu bija dramatiski: tas bija tiešām briesmīgi, ar kādām uzriktēm un materiāliem viņi strādāja! Kādi izskatījās kabineti, kādas bija attiecības ar klientiem! Bērni sāka bļaut, vēl ne līdz krēslam netikuši. Es varēju tikai apbrīnot ārstus, ka viņi tādos apstākļos spēja strādāt. Es jau toreiz viņiem teicu: ”Pēc laika es nākšu pie jums mācīties.” Tagad tas ir noticis. Pa desmit gadiem viss ir izmainījies līdz nepazīšanai. Stomatoloģijas institūtā pēdējo reizi biju pirms kāda gada — tagad tur viss ļoti moderns, gaišs. Pacienti jūtas labi un mierīgi, sēž kā atpūtas krēslā. Notiek mācības, dakteri kļūst arvien gudrāki.

No Latvijas uz Brazīliju vēlušies trīs lieli izceļotāju viļņi. Pirmais — pirms vairāk nekā simt gadiem. Toreiz Latvija vēl nebija patstāvīga valsts, ieceļotāji iebrauca ar Krievijas impērijas pasi, un viņu pēcteči tagad diemžēl nevar iegūt Latvijas pilsonību. Ieceļoja vairākas latviešu grupas, daļa aizbrauca uz Novoodesu Sanpaulu pavalstī. (Nosaukums nāk no Odesas, no kurienes te savā laikā bija ieceļojis liels skaits ebreju.) Toreizējais zemkopības ministrs bija ievērojis, ka latvieši ir labi zemes strādnieki, un iedeva viņiem zemi. Tā šī apmetne turas vēl joprojām. Te dzīvo ap 800 latviešu, un te ir vienīgā vieta, kur darbojas Latviešu biedrība. Notiek dažādi sarīkojumi, tiek svinēti latviešu svētki, uzturēta latviešu valoda. Tie, kuri ieceļoja ar otro vilni, nodibināja Vārpas koloniju, kas nesen svinēja savu 80.gadadienu. Trešais vilnis vēlās pēc Otrā pasaules kara. Pašlaik Brazīlijā ir nepilni 200 Latvijas pilsoņu, no kuriem nesenajās parlamenta vēlēšanās piedalījās 108. Par “Jauno laiku” balsoja 66, par Pirmo partiju — 18, par Zaļo un zemnieku savienību — 14, par TB/LNNK — 8, par PCTVL — 1 un Tautas partiju — 1 vēlētājs.

Vai mēs ticējām Latvijas atdzimšanai? Man liekas, ka šī ticība sāka iet ar katru paaudzi mazumā. Bija zudušas izredzes kādreiz tikt uz Latviju, tāpēc vecāki vairs neuzstāja, lai bērni mācītos latviešu valodu. Arī es un sieva ar vecākiem sarunājāmies latviski, bet savā starpā — portugāļu vai, pareizāk sakot, brazīliešu valodā, kur izruna ir mazliet mīkstāka nekā portugāļiem. Par sevi es varu teikt, ka pirmā dzīvā tikšanās ar Latviju man bija sastapšanās ar Imantu Kokaru un kori ”Ave Sol”. Tas notika 1988.gadā. Koris bija uzaicināts uz starptautisku festivālu Portalegrā, bet ziņas par latviešu dziedātāju ierašanos zibens ātrumā izplatījās visos latviešu centros. Mēs uzņēmām viņus savās mājās, braucām līdzi no pilsētas uz pilsētu, kur notika kora koncerti. Latvijā bija sākusies Atmoda, un mums ļoti gribējās kaut ko vairāk par to uzzināt. Toreiz gan vēl korim laikam līdzi bija kādas “modrās ausis”, jo dziedātāji bieži vien runāja riņķī un apkārt, neko konkrētu nepateikdami. Viņi sākumā arī minstinājās, kad mudinājām kopā nodziedāt “Dievs, svētī Latviju!”, bet pirmais apmulsums drīz vien tika pārvarēts un mūsu himna aizrāva visas sirdis. Tās nebija tikai manas izjūtas — ar brāļiem Kokariem un “Ave Sol” mums atgriezās ticība un cerība, ka kādreiz redzēsim brīvu Latviju. Vēlākajos gados kā brīnišķīgi Latvijas kultūras vēstneši Brazīlijā viesojās bērnu deju ansamblis “Zelta sietiņš” ar savu vadītāju Baibu Šteinu un Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu koris ar diriģentu Romānu Vanagu.

Es pats Latvijā pirmo reizi ierados 1990.gadā ap 40 cilvēku lielā tūristu grupā. Lidojām caur Maskavu uz Viļņu, no turienes ar vilcienu braucām uz Rīgu. Stacijā mani sagaidīja radi gan no tēva, gan mātes puses. Es taču viņus, gandrīz visus, redzēju pirmo reizi! Tas bija liels pārdzīvojums. Kopš tā laika Latvijā esmu bijis vienpadsmit reizes, un vienmēr tā bijusi priecīga tikšanās. Žēl tikai, ka ārkārtīgi maz iznācis aiziet uz kādu koncertu vai teātra izrādi. Tas paliek nākamām reizēm.

Kā es kļuvu par Latvijas goda konsulu? Netīšām. Nemaz nezināju, ko tas nozīmē. Bet tiklīdz atjaunojās neatkarība, mūsu latviešu kopiena sarosījās: mums vajag kādu cilvēku, kas par mums rūpējas un gādā par sakariem ar Latviju. Sāka meklēt, kurš to varētu uzņemties. Vienu otru atzina par nepiemērotu, jo bija jāievēro visādas prasības. Arī par ticības lietām. Pirmie ieceļotāji bija baptisti, bet pēc Otrā pasaules kara atceļoja lielākoties luterāņi. Kā jau visur, viņi savā starpā dažreiz strīdas. Man izveidojušās labas attiecības gan ar vieniem, gan otriem. Es gan atrunājos, ka ir daudzi, kas vairāk sabiedriski darbojušies un latvietības lietās vairāk zina, bet man teica — tev ir augstākā izglītība, tev jāvar. Izrunājāmies Baptistu apvienībā un ar luterāņu mācītājiem, visas draudzes mani laipni pieņēma, un tā es piekritu. Par goda konsulu tiku iecelts 1991.gadā un tūlīt sāku kaut ko darīt, kaut gan apstiprināšana Brazīlijas valdībā stipri ieilga. Goda konsuls nav domāts kā darba amats, bet man ir ļoti daudz darba, jo es atbildu par visu — ne vien Brazīlijā, bet arī citās Latīņamerikas valstīs, kā Bolīvijā, Ekvadorā, Paragvajā, Urugvajā un vēl Jaunzēlandē. Tautiešu vajadzības ir visdažādākās. Nākas tulkot dokumentus un kārtot īpašuma un mantojuma lietas, jo man ir arī notāra pilnvaras. Izrakstu vīzas. Te jābūt ārkārtīgi uzmanīgam, jo tā ir ļoti liela atbildība. Prasības kļūst aizvien stingrākas. Dažreiz jāpalīdz cilvēkam, kas grib ievest savu sunīti, vai jūrniekam, kas nokāpis no sava kuģa un grib palikt Brazīlijā. Cenšos sagaidīt lidostā ikvienu latvieti, kas te ierodas. Parasti viņi neprot portugāļu valodu un var gadīties dažādas nesaprašanās. Piemēram, pasē ierakstīts “beztermiņa”, bet policists nezina, ko tas nozīmē. Ja no Latvijas ierodas kādi kultūras cilvēki vai sportisti, cenšos viņus pēc iespējas labāk iepazīstināt ar mūsu dabu, skaistajām pludmalēm.

Tie, kurus man ir bijis tas prieks uzņemt savās mājās, parasti slavē Kasildas gatavotos ēdienus, sevišķi pupiņu miksli ar cūkas kājiņām, austiņām un citiem atgriezumiem. To sauc par feižoadu, un recepte nāk no vergu laikiem, kad vergu galdā nonāca tas, ko viņu baltie saimnieki paši neēda. Kasilda manās mājās saimnieko jau kādus divdesmit gadus, prasmīgi atbrīvojot mani no sadzīviskajām ikdienas rūpēm. Uzturēt možu garu man palīdz sports. Pirms kādiem piecpadsmit gadiem, kad man bija sācis sāpēt plecs, ārsts ieteica peldēšanu. Peldu visādos stilos, bet visvairāk man iepaticies tauriņstils. Čakli piedalos senjoru sacensībās, un pa šiem gadiem sakrājušies vairāki maišeļi ar izcīnītām medaļām.

Brazīlija ir ļoti skaista, cauru gadu zaļa un ziedoša zeme. Necik auksts nav arī tajos mēnešos, ko varētu saukt par ziemu un kad vairāk līst. Temperatūras ziņā — viena vienīga vasara. Tomēr aizvien vairāk jūtos piederīgs Latvijai ar tās četriem gadalaikiem un brīnišķīgajiem cilvēkiem, starp kuriem esmu iemantojis daudzus draugus. Tagad man ir vēl viena piederības zīme — Triju Zvaigžņu ordenis. Gods kalpot Latvijai!

Mūsu saruna notika dažas dienas pēc Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanas ceremonijas. Uz to ordeņa virsnieks no Sanpaulu bija ieradies kopā ar savu brāli Arvīdu, kas ir jurists un Latviešu biedrības vadītājs.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Par tikšanos

Maestro Imants Kokars:

Šo attēlu no viesošanās Riodežaneiro Imantam Kokaram atsūtījusi Rītiņu ģimene

Latviešu koristi Jānis Grigalis, Laura Rokpelne un Pēteris Trīnums kopā ar savu maestro un brazīliešu bērniem

“Zelta sietiņa” dejotāji ar savu vadītāju Baibu Šteinu (vidū) un nama saimnieku (no labās) Latviešu kultūras centrā Ižui pie tikko atklātās goda plāksnes

Jānis Grimbergs un Romāns Vanags Sanpaulu ledus alā, kad ārā plus 40

— Par Jāņa Grimberga apbalvošanu priecājas visi, kam laimējies pabūt Brazīlijā un baudīt viņa viesmīlību. Mums iznāca iepazīties 1988.gadā, kad Latvija vēl nebija atjaunojusi neatkarību un viņš vēl nebija goda konsuls. “Ave Sol” bija uzaicināts uz starptautisku koru festivālu Portalegrē, kurā piedalījās 15 Brazīlijas un 15 citu valstu kori. Tas nebija konkurss, un nekāda žūrija vietas nedalīja, taču klausītāji “Ave Sol” sniegumu uzņēma ar nedalītu sajūsmu. Mēs izpelnījāmies godu dziedāt festivāla noslēguma koncertā, un kā balva korim tika dāvināta turneja pa Brazīliju.

Festivāls ilga divpadsmit dienas, un ap to pulcējās aizvien vairāk mūsu tautiešu un viņu draugu. Iepazīšanās sākās jau Riodežaneiro sporta laukumā, kur notika mūsu pirmais mēģinājums. Tiklīdz sākām dziedāt, klāt bija vispirms krietns bērnu bariņš, kam drīz vien piepulcējās arī pieaugušie. Tā mūsu mēģinājums pārvērtās par īstu koncertu. Jau ar pirmajiem soļiem sajutām tautiešu sirsnību un viesmīlību. Sevišķi par mums rūpējās Zigrīda Ginteres kundze ar dzīvesbiedru.

Nesen kopā ar Edīti (Maestro dzīvesbiedre, mūzikas pedagoģe un ilggadēja “Ave Sol” dziedātāja) pāršķirstījām lielās šņorgrāmatas, kur viņa salīmējusi koncertu afišas, saņemtos diplomus, fotoattēlus, laikrakstu izgriezumus un dažādas relikvijas — liecības par mūsu kora gaitām no pašiem sākumiem līdz šodienai. Par “Ave Sol” piedalīšanos Portalegres festivālā, Brazīlijas apceļošanu un ciemošanos tautiešu ģimenēs te ir vairākas lappuses. Visplašāk par to vēstījis Amerikas laikraksts “Laiks”, stāstot gan par tautiešu rūpēm — kā nodibināt sakarus ar koristiem, kas atbraukuši no okupētās Tēvzemes (kāda Latvija toreiz vēl tiešām bija), un kā viņus godam uzņemt, nepaliekot kaunā salīdzinājumā ar Amerikas latviešiem, kas lielākoties ir turīgāki. Laikraksta publikācijas dzīvi atsauc atmiņā mūsu koncertus, tikšanās ar tautiešiem un kopdziedāšanu Teodora Grīnberga piemiņas namā, kur “Dievs, svētī Latviju!” un “Daugav’s abas malas” skanējis kā “latviešu nacionālās ticības apliecinājums”, senajā latviešu centrā Ižui, kur tagad par godu mūsu korim ir tautas nams “Ave Sol”, un Sanpaulu, kur zāle ar 400 vietām bija pārpildīta un jaunieši piepildījuši visus celiņus līdz pat skatuvei.

Ar laiku atmiņā šis tas pabalējis. Šķiet, Jānis Grimbergs toreiz nebija starp rīkotājiem un organizētājiem. Bet klāt viņš bija gandrīz visur, un viņa žilbinošo smaidu nevarēja nepamanīt. Edīte jau toreiz teica, ka viņam noteikti ir labas attiecības ar zobārstiem.

Horeogrāfe Baiba Šteina:

— Brazīlijā bijām 1996.gada oktobrī un novembrī. Gandrīz veselu mēnesi. Tas bija kultūras apmaiņas brauciens, kurā “Zelta sietiņš” devās kopā ar ansambļa “Ornaments” grupu. Visu kārtoja latviešu kopiena, mums bija jāmaksā tikai ceļanauda. Kā gādīgi namatēvi mūs sagaidīja un par mums rūpējās Novoodesas Latviešu biedrības pārstāvis Ralfs Kļaviņš un mūsu goda konsuls Jānis Grimbergs.

Rudens Brazīlijā ir lielo gadatirgu laiks. Tos allaž pavada koši multinacionāli svētki, un arī mums bija gods tādos piedalīties. Savu mākslu te rāda visu valstī dzīvojošo tautu pārstāvji. Mēs dejojām Sanpaulu priekšpilsētā Novoodesā, kur ir sens latviešu centrs. Svētku laukumā savas teltis un mājiņas bija sacēluši poļi, vācieši, itālieši… Protams, arī latvieši. Visi skatītājus iepriecināja ar dažādiem priekšnesumiem, cienāja ar saviem nacionālajiem ēdieniem un našķiem, pārdeva suvenīrus un piemiņas lietiņas. Visapkārt jautrība, milzums cilvēku. Tu iejūc tajā lielajā ļaužu barā un pēkšņi redzi nākam pretī tādus lielus, slaidus, labi noaugušus. Un tu uzreiz zini, ka tie ir latvieši! Novoodesā joprojām dzīvo senāko latviešu ieceļotāju pēcnācēji un darbojas arī Latviešu biedrība. Starp daudzām citām tautībām te ir arī liels skaits ebreju. Mums bija sarīkota tikšanās ebreju biedrības klubā, kur ar sajūsmu tika uzņemta mūsu sagatavotā ebreju deju programma.

Devāmies arī uz otru senāko latviešu apmetnes vietu Ižui. Latviešu kultūras centrā tieši tajās dienās atklāja jaunās ģērbtuves, un pie skaistā nama sienas tika atklāta īpaša goda plāksne, kur atzīmēta “Zelta sietiņa” līdzdalība šajā priecīgajā notikumā.

Ar savu goda konsulu tuvāk iepazināmies Rotari klubā, kur viņš mums bija noorganizējis pieņemšanu. Jānis Grimbergs ir kungs ar īpaši izcilu džentlmenisku stāju. Mierīgs, nosvērts, ieturēts, un tomēr tā persona, kas vienmēr ir centrā un nosaka toni. Īsts sabiedrības cilvēks ar augstas inteliģences raudzi. Mani pilnīgi apbūra viņa fantastiskā attieksme pret sievietēm. Liekas, viņš katrā sievietē redz dāmu, karalieni. To jūt, un tas ir ļoti patīkami. Man šķiet, Brazīlijā nekas, kas saistīts ar latviešu dzīvi, nenotiek bez Grimberga kunga gādības un pārraudzības. To, kā viņš veic savus goda konsula pienākumus un dara daudz ko vairāk par to, var tikai apbrīnot.

Par vienu labu lietu arī mēs izpelnījāmies Grimberga kunga un Kļaviņa kunga atzinību. Mūsu viesošanās esot izraisījusi jaunu latvietības uzplaukumu. Jauni puiši, tādi divdesmitgadnieki no trešās un ceturtās ieceļotāju paaudzes, kas līdz tam par Latviju daudz ko neinteresējās, ieskatījušies mūsu meitenēs un viens otrs jau nākamajā gadā atbraucis uz Latviju. To interesi mēs manījām arī jau tur. Pēc kāda koncerta pie mums pienāca divi slaidi, skaisti puiši ar tumšu ādas krāsu un tādiem svešādiem sejas vaibstiem. Izrādās — viņu māte ir indiāniete un tēvs latvietis. Viņi atnāca ar neredzēti košu puķu pušķi un sacīja: “Mēs gribam iemācīties latviski!”

Radiožurnāliste Ingrīda Ābola:

— Jānis ir mans radinieks no vīra puses, tā kā otrās pakāpes brālēns. Viņš “atradās” Atmodas sākumā un bija mūsu vienīgais radagabals ārzemēs. Kad viņi ar sievu sāka braukt uz Latviju, kopā devāmies apciemot radus Vidzemē un Kurzemē. Tā kā viņiem te viss bija diezgan svešs, gadījās arī dažādi kuriozi. Reiz braucām no Pāvilostas uz Rīgu. Bija rudens, un pie kādas autobusu pieturas stāvēja sievas ar melleņu groziem. Es teicu: “Redz, kādas mellenes!” Jānis ar sievu tūlīt izbāza galvas pa mašīnas logu un ar dzīvu interesi skatījās apkārt, jautādami: “Kur ir tās mellenes?” Es rādīju: “Nu redz kur, grozā!” Jānis bija nesaprašanā: “Kāpēc grozā!?” Beigās izrādījās, ka viņiem mājās ir melnādaina saimniecības vadītāja un viņi to sauc par Melleni Kasildu. Tāpēc viņiem bijis tāds brīnums. Tagad Jānis labi pazīst arī mūsu mežu mellenes.

Citā reizē uz Pāvilostu braucām ar Jāņa noīrētu automašīnu. Pie mājas notiek neliela avārija, un viņš zvana uz Rīgu īres firmai, lai tā mašīnu salabotu. Jānis skaidro: “Man ir mīkstais.” Nekādas atbildes. Un mums lieli smiekli. Bet Jānis gribēja pateikt, ka mašīnai riepa tukša. Smieties kopā ar Jāni iznācis bieži. Jau no tās pirmās reizes, kad tie paši Pāvilostas radi, baidīdamies aizvainot aizjūras ciemiņu, savu suni Džoni mēģināja saukt citādos vārdos. Suns uz to neielaidās, un galu galā iznāca liela smiešanās.

Jānis nekad nesūdzas, ka būtu noguris vai izsalcis, ka nebūtu ar kaut ko mierā vai gribētu citādi. Viņam vienmēr viss ir labi, par visu viņš ir pateicīgs. Tāpēc ar viņu vienmēr ir jauki satikties un viņam ir daudz draugu. Kādā reizē gājām uz jūru peldēties, bet ūdens bija auksts un nevienam negribējās iet ūdenī. Nākdams no siltajām zemēm un būdams visvairāk pieradis pie siltuma, Jānis tomēr iegāja jūrā un priecājās par labo peldi. Tikai ar laiku uzzinājām, ka peldēšana ir Jāņa sirdslieta. Viņš trenējas katru dienu un joprojām ar labiem panākumiem piedalās pasaules mēroga sacensībās.

Vairākkārt esam kopā līgojuši. Atceros Jāņu vakaru Kurzemes jūrmalā, kur ciemojāmies pie Valentīnas un Pētera Zeilēm. Lai kaimiņi neaplīgotu, profesors metās burkānu dobē, kas bija palikusi neravēta. Burkāni vēl sīki sīciņi, viņš ar diviem pirkstiem uzmanīgi rāva ārā nezāles. Nevarēdams noskatīties, kā namatēvs viens pats tur nopūlas, Jānis gāja otrā dobes galā un ķērās pie darba. Tas bija interesants skats, kā abi vīri tik sirsnīgi ravē mazos burkāniņus un spriež par gudrām lietām. Jānim tā droši vien bija pirmā reize burkānu dobē. Un pirmo reizi viņš varēja arī nobaudīt tik dažādu šķirņu Latvijas alu, par ko saimnieks bija parūpējies.

Jānis Grimbergs ar savas mājas labo gariņu Kasildu un viesi Romānu Vanagu

Brazīliešu ārsts Armando Pids (pirmais no kreisās) latviešu tautastērpu svētkos velk par godu savai dzīvesbiedrei Liānai Arājai

Vienmēr, kad Jānis ir Latvijā ap vasaras Saulgriežu laiku, cenšamies aiziet arī uz “Skroderdienām Silmačos”. Vienā tādā reizē pat uzdejojām. Bija viena no pēdējām izrādēm, un pēc tās notika saviesīgs vakars. Visus cienāja ar sieru un alu, spēlēja kapela un sākās dancošana. Jānis pēc ticības ir baptists, bet baptistiem nav pieņemts dejot. Es tomēr viņu uzlūdzu uz vienu deju. Jānis neietiepās – sak, es kā baptists nedrīkstu iet dejot. Mēs to deju nodejojām, kā nu mācējām, un mums bija jautri. Viņš brīnišķīgi prot iejusties vidē, jebkurā sabiedrībā.

Pirmos gadus, kad mums vēl daudz kā nebija un vajadzīgo bija grūti dabūt, Jānis vienmēr brauca ar pilniem koferiem. Un viens čemodāns vienmēr bija paredzēts zobārstiem un zobu tehniķiem. Ar to viņš devās uz Stomatoloģijas institūtu, centās palīdzēt, kā vien varēja. Un šie kontakti nav pārtrūkuši.

Es domāju, ka Jānis ir dzimis diplomāts. Ļoti saticīgs un bezgala pieklājīgs, vienmēr ar smaidu, ar labiem vārdiem. Tas viņam ir asinīs, raksturā. Tāpēc arī viņš kļuva par mūsu goda konsulu. Sākumā gadījās arī dažādi pārpratumi, jo viņam bija sveši Latvijas politiķu vārdi, viņš pietiekami neorientējās sabiedriskajās norisēs un notikumos. Tagad viņš ar jebkuru te var runāt kā līdzīgs ar līdzīgu, jo labi iepazinis visus Latvijas novadus, ekonomiku un politiku, daudzās partijas un politiķus, mūsu kultūras un zinātnes cilvēku.

Ir pagājuši jau desmit gadi un vēl vairāk. Jānis kļuvis par īstenu latvieti, un Latvijā viņš jūtas kā zivs ūdenī, kā savās mājās.

Diriģents Romāns Vanags:

— Mūsu kori uzaicināja Brazīlijas latvieši. Iniciatori bija latviešu piederības līderis Ralfs Kļaviņš un Latvijas goda konsuls Jānis Grimbergs, kuri pirms šī brauciena vairākkārt apmeklēja Latviju, tikās gan ar mani, gan ar kori, lai visu pamatīgi saplānotu. Kora ceļojums sākās 1998. gada 3. decembrī un ilga līdz 13. janvārim. Notika apmēram 40 koncertu: katru dienu viens vai pat divi, bet bija arī dažas brīvas dienas. Redzējām ļoti daudz, netikām tikai līdz Amazones džungļiem.

Tas bija ļoti piesātināts, interesants laiks. Ar Jāņa Grimberga un Ralfa Kļaviņa palīdzību un atbalstu, un organizatoriskajām spējām mēs Brazīliju ieraudzījām visā daudzveidībā.

Ar Jāni Grimbergu bija interesanti parunāt, jo viņš ir īsts Brazīlijas bērns. Viņš ir audzis tajā vietā, ko daudzi latviešu lasītāji iepazinuši no Jūlija Lāča grāmatas „Mūža meža maldi”. Brazīlijas kartē ir viena vietiņa, kur skaidrā latviešu valodā rakstīts: „Vārpa.” Šo nometni dibinājuši izceļotāji no Latvijas, kas, ticības un pārliecības dzīti, te meklējuši glābiņu no pasaules gala. Viņi gājuši pēc iespējas tālāk vidienē, lai atrastu drošāku pamatu zem kājām. Ja skatās kartē, tad Vārpa atrodas pašā Brazīlijas vidū. Tur Jānis Grimbergs stāstīja savas bērnības atmiņas. Viņš pieminēja ne tikai skaistos brīžus, bet arī traģēdijas, ko latvieši piedzīvojuši tik ļoti neierastajā vidē. Mēs centāmies iztēloties, kā tas bija, kad latvieši tur sāka dzīvot, kā viņi būvēja savas mājas, kā cēla savu baznīcu un kā veidoja savas kapsētas. Jānis teica, ka toreiz katru nedēļu brauca viena laiva pa upīti uz kapiem. Bērni mira, pieaugušie mira. Bija ļoti grūta cīņa par izdzīvošanu, galvenokārt tieši klimata un slimību dēļ, kas mocīja tai videi nesagatavotos organismus.

Tur mēs satikāmies ar vēsturi tādā patiesības izpausmē, cilvēkos klausoties. Interesants bija brauciens pa bijušo Vārpas koloniju. Tā ir pilsētiņa, kurā latvieši vairs tikpat kā nedzīvo, bet joprojām uz mājām ir latviski uzraksti, teiksim, „Mehāniskā darbnīca” , „Aptieka”. Mūsu koncerts vietējā baznīcā bija pārpildīts. Liekas, bija atnākuši visi ciemata iedzīvotāji. Daži no viņiem vēl runāja latviski. Latvieši vēlākos gados bija gājuši prom vairāk uz lielajām pilsētām, un tagad jau var teikt, ka latviešu centrs ir pie Sanpaulu, kas ar saviem 25 miljoniem iedzīvotāju ir viena no pasaules lielākajām pilsētām. Latvieši dzīvo tās priekšpilsētā Novoodesā. Jānis Grimbergs ir praktizējošs zobārsts. Biju arī viņa klīnikā, redzēju kā viņš strādā. Jānis Grimbergs dzīvo lielā daudzstāvu mājā. Es tur biju uzaicināts viesoties un pavadīju gandrīz nedēļu. Lūk, šajā fotogrāfijā esmu kopā ar namatēvu un viņa kalponi jeb saimniecības vadītāju. Šī kundzīte gatavo ēst, uzkopj un tīra māju. Viņa ir absolūti melna, un viņai ir ļoti jauks vārds. Jānis teica: “Man ir kalpone, kas silda.” Izrādās, viņu sauc par Kasildu. Viņa brīnišķīgā veidā prot radīt ap sevi mājīgumu, ģimenisku sajūtu. Man tās bija neaizmirstamas dienas, un es esmu ļoti priecīgs par šo iepazīšanos.

Jānis Grimbergs bija kopā ar kori visos lielākajos koncertos. Viņa gādību mēs jutām visu ceļojuma laiku. Turklāt mēs taču zinām, ka goda konsulam algu nemaksā, iztiku viņš pelna ar zobārsta darbu. Goda konsula darbībai viņš ziedo gan savu laiku, gan personīgos līdzekļus. Tāpēc esmu ļoti priecīgs par mūsu valstisko atzinību — viņam piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni. Šī Latvijas valsts izteiktā pateicība ir ļoti nozīmīga, bet ne tuvu viss, ko būtu pelnījis Jānis Grimbergs un citi mūsu goda konsuli, kas strādā daudzās pasaules valstīs. Viņi lielā mērā veic to darbu, ko citur dara oficiāli diplomāti. To var tikai cilvēki ar misijas apziņu, ar pārliecību, ka viņu darbs ir Latvijai vajadzīgs.

Man liekas, ka mūsu koncertturnejas laikā puikām izveidojās lielisks kontakts ar Jāni Grimbergu. Pēc tam mums ar savu draugu bija kāds liels piedzīvojums, kas satrauca visu kori. Jānis bija paziņojis, ka viņš brauc uz mūsu Ziemassvētku koncertu. Gaidījām, bet nesagaidījām. Koncertā viņa nebija. Mēs bijām ārkārtīgi pārsteigti, kā tad Jāņa nav? Bet viņš nākamajā dienā atbrauca uz rīta dievkalpojumu un pastāstīja, ka viņam ceļā notikusi nelaime. Braucot uz koncertu, automašīnai uzskrējis dzīvnieks, ko viņi sauc par kapilāru — kaut kas līdzīgs meža cūkai. Automašīna stipri cietusi. No rīta viņš nav braucis uz autoservisu, bet dabūjis citu mašīnu un atbraucis uz mūsu koncertu. Arī tā bija liecība Jāņa patiesajai interesei par lietām, kas saistās ar Latviju.

Toreiz Brazīlijā mēs bijām Latvijas sūtņi. Nobraucām pa šo skaisto zemi ap 9000 kilometru. Koncertu vidējais apmeklējums bija ap 400—500 cilvēku. Bez mūsu nesavtīgo draugu Ralfa Kļaviņa un Jāņa Grimberga iniciatīvas un atbalsta tādas lietas nebūtu iespējamas.