Par sevi, cilvēkiem un jauno laiku

Iekšlietu ministrs Māris Gulbis:

Vai jūs saprotat, kā funkcionē sabiedriskā doma un kā to var iespaidot?

Ko panāca ekonomists Erhards pēckara Vācijā? Viņš visu laiku pilināja – kā zināms, caurumu akmenī var panākt ar nemitīgu pilēšanu – pārliecināja cilvēkus, galvenais, ļāva cilvēkiem noticēt reformām. Un viņš radīja pārliecību, ka būs labāk. Cilvēki īstenoja Erharda idejas, un pēc diviem trim gadiem izrādījās, ka viņi var nevis vienu uzvalku nopirkt, bet jau četrus uzvalkus – tā, pārnestā nozīmē. Cilvēkiem ir jānotic reformām.

Ko nozīmē – ļaut noticēt?

Saprast. Saprast, ko mēs vēlamies. Ko es vēlos dot un ko cilvēki vēlas saņemt? Šķiet, tas atkarīgs no tā, kā tu to pasniedz. Nav pat tik svarīgi vienmēr, ko tu pasaki, bet arī – kā tu to pasaki. Kā tu gribi reformēt, teiksim, policiju, ugunsdzēsējus, drošības policiju. Cilvēkiem varbūt mazāk interesē, ko tu gribi izdarīt – to viņi jau zina – bet kā tu to gribi izdarīt. Tas laikam ir tas, kas pašlaik cilvēkiem ir aktuāli.

Atvainojiet, kas ir aktuāli – ka grib izdarīt vai kā grib pasniegt?

Tas ir komplekss pasākums, bet es pieturos pie tās versijas – kā to grib pasniegt. Un vismaz šobrīd esmu priecīgs un pateicīgs sabiedrībai par to, ka reformas, kas ir iesāktas Iekšlietu ministrijā – un es pieļauju, ka var pateikt: tie ir lozungi, kas jāpiepilda ar saturu! – bet, ka šobrīd sabiedrība mani atbalsta un atbalsta tās reformas Iekšlietu ministrijā.

Kādu saturu jūs varētu ielikt tēlā “jaunie laiki”?

Ļoti vienkārši. Es uzskatu, ka mēs dzīvosim savādāk, bet ceru, ka labāk.

Tas izklausās pēc priekšvēlēšanu saukļa un nekādu saturu neatklāj. Protams, labāk...

Savādāk. Svarīgi ir “savādāk”. Vienam tie jaunumi šķiet interesanti, otram varbūt tiešām no citas planētas, citam šķiet, ka arī jaunie laiki ir rutīna, citam – ka tas ir liels lēciens ar septiņiem soļiem. Viennozīmīgi — būs savādāk. Mēs bijām pieraduši pie vienas politiskās mašinērijas, bijām pieraduši pie “Latvijas ceļa”, Tautas partijas, tomēr es ļoti labi redzēju to situāciju, kas notika ar mūsu privatizāciju, es redzēju, kā tie oligarhi veidojās un faktiski policija viņus nemaz neaiztika, nemaz neinteresējās. Mēs noteikti dzīvosim savādāk.

Ja drīkst, es gribētu palūgt formulēt, vienalga, vienu, divus, trīs principiālos punktus – kas ir tas “savādāk”? Ar tādu uzstādījumu, ka mēs “esam citi”, mēs “esam jauni”, mēs “neesam tie paši” politikā ir nākuši pilnīgi visi pēc kārtas, un vispār tas viss ir šausmīgi garlaicīgi un zināms. Kas savādāk?

Es domāju, pirmā atšķirība ir tajā aspektā, ka mēs, ja mēs pieņemam kādu lēmumu vai kādu rīkojumu, tad mēs pat neiedomājamies par to, ka no tā rīkojuma var izrietēt kādas biznesa intereses vai kāds labums kādam cilvēkam. Un te ir tā atšķirība – arī par tām algām runājot – godīga politika maksā naudu! Tās rezultāts, ja mēs ministriem maksājam mazas algas – ko tas izmaksāja mūsu valstij! Tie 2000 lati, tā ir deķa redzamā daļa, kas notika zem tā deķa tad, kad bija 600 lati, mēs tikai varam iedomāties. Tas ir tas pirmais, varbūt tas ir godīgums.

Otrs – kas attiecas uz mani – ir tas, ka mēs noteikti esam straujāki. Teiksim, man ir detalizēta informācija par kādu policijas šefu, par to, ka viņš ir negodīgs. Es varbūt negaidu. Man vēl nav pietiekami daudz pierādījumu, bet mana intuīcija ir tāda, ka es saprotu – viņš tur nevar atrasties nevienu dienu. Pieļauju, ka iepriekšējās valdībās mēnešiem, gadiem norisinātos pārbaudes, izmeklēšanas, beigu beigās ne ar ko tas nebeigtos. Kā redzams, iekšlietu sistēmā ātrums bija zibenīgs. Un, redziet, kāds rezultāts – mēs atstādinām cilvēku, cilvēks pats uzraksta atlūgumu, viņš pats zina, ko ir ēdis. Kā Bērziņš teica: es ļoti daudz ko gribu izdarīt, bet man ir ļoti īsas rokas. Mums ir tā – mēs daudz ko gribam izdarīt un mums ir arī garas rokas.

Jūs presē ļoti argumentēti runājāt par to, ka policijai vajag atjaunot un nostiprināt aģentūru, kas ir pazaudēta kā darbotiesspējīgs mehānisms. Ko jūs domājat par ziņotājiem?

Es negribētu, lai Latvija būtu stukaču zeme un negribētu atgriezties pie tiem laikiem, kad mums bija stukači gan kultūras jomā, gan IT, izglītības un citās jomās. Bet te ir jautājums, kas mums jāizšķir – vai mēs gribam novērst pasūtījuma slepkavības, novērst izvarošanu, saņemt šo informāciju no ziņotāja vai slepenā aģenta? Vai arī mēs neorganizējam aģentūras darbu, lai notiek slepkavība, cīnāmies ar sekām. Es uzskatu, iekšlietu sistēma ir tā, kas atbildīga, lai mēs laikus zinātu, kas kur notiek.

Kādā krievu avīzē žurnālisti pēc tikšanās raksturoja jūs ar frāzi “īsts ierēdnis”. Vai tikt nosauktam par īstu ierēdni ir, jūsuprāt, kompliments vai apvainojums?

Mums “ierēdnis” iegājis leksikā kā vārds, kas nav mīlams un nav mīlošs, un nav pozitīvs. Faktiski ierēdnis – tas ir valsts darbinieks, tas skan labāk; ja nosauc par ierēdni, tas liekas kā apvainojums. Bet es neuzskatu sevi par tipisku ierēdni, absolūti nē! Ierēdni saprot kā burta kalpu, cilvēku, kas strādā ļoti daudz ar papīriem, ar lietvedību, iesniegumu izskatīšanu, tā ir tā klasiskā izpratne par ierēdni. Es tomēr uzskatu sevi par... par cilvēku, kas šobrīd strādā valsts labā.

Vai jūs uzskatāt, ka cilvēki ir spējīgi atturēties no kārdinājumiem?

Kaut kur ir tā robeža, kad cilvēks sabrūk.

Kur tā atrodas? Vai to var definēt ar kādu summu vai kā citādi?

Ja runājam par summām, es nesabruktu arī, ja man piedāvātu miljonu, divus miljonus. Bet tu sabrūc pie citām lietām. Teiksim, ja sāk aizskart tavu mīļoto cilvēku vai bērnu. Vai kad tu esi kaut kādā relaksācijas pakāpē. Kad cilvēks ir iedzēris, viņš bieži vien varbūt apsola daudz ko un sabrūk.

Vai tas, ka jūs nedzerat, jāsaprot tā, ka jūs izjūtat zināmu piesardzību pret sevi?

Arī, arī. Es zinu to, ka es nevaru dzert, es daudz nedzeru. Es iedzeru vienu glāzi šampanieša un esmu jau apreibis. Un tad es sāku kontrolēt.

Ja jums piepeši pajautā: kas jūs esat? Ko jūs atbildat?

Gulbis. Es atbildu – Gulbis. Bet šeit es domāju sevi un domāju arī to putnu, kas, iespējams, arī ir netīrīgs, pārnēsā infekcijas, bet es ceru, ka, nolaižoties ezerā vai kādā skaistā dīķī, viņš tomēr noskalo visus tos netīrumus. Es, starp citu, nelietoju lamu vārdus, nekad.

Kāpēc?

Tas būtu no sērijas, ka es esmu gulbis – un esmu iekāpis kaut kādā pļeckā – es esmu balts un, iedomājieties, es lietošu uz “b” burtu kādu lamu vārdu? Bet man pat negribas. Tas nepiederas, tas nepiederas.

Vai jūs ticat melu detektoram?

Es, starp citu, tagad pilnīgi noteikti gribētu, lai ar melu detektoru atbild Andris Šķēle, lai viņš pasaka visai sabiedrībai, televīzijas tiešraidē, ka viņš nav saistīts ar Saulkrastu māju, kas tiek celta kāpu zonā. Lai pasaka.

Un tad kaut kāds pīkstiens vai kas tad notiks?

Es domāju, tur notiks tas, ko sabiedrība gaidīs un ko es būšu gaidījis. Protams, ka ir ļoti speciāli apmācīti specdienestu cilvēki, bet lielākoties cilvēki nevar apmānīt melu detektorus.

Vai jūs bijāt īpaši gatavojies kādam jautājumam, kas netika uzdots?

Tas jautājums, ko es gaidīju šajā intervijā, bija – kad beidzot kāds ietekmīgs politiķis sēdēs cietumā.

Un atbilde?

Drīz.

“RĪGAS LAIKS”; pēc I. Zanderes intervijas “Nākotnes noziegumi”