Par cilvēku un viņa tiesībām Latvijā

2000.gada janvāris - marts

Socioloģiskais pētījums Cilvēktiesības

1999. gada decembrī un 2000. gada janvārī pēc Biroja pasūtījuma tirgus un sociālo pētījumu centrs Baltijas Datu nams veica Latvijas iedzīvotāju aptauju Cilvēktiesības . Pētījumā ir iekļauti 7 jautājumi par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret cilvēktiesību ievērošanu Latvijā un VCB darbību. Šis ir jau trešais šāda veida pētījums, ko VCB veic sadarbībā ar Baltijas Datu namu. Socioloģiskā pētījuma sniegtā viedokļu kopaina ļauj Birojam izvērtēt savu sniegumu, darba prioritātes un to atbilstību iedzīvotāju viedoklim. Pētījums ir arī laba argumentu bāze, piedaloties dažādās debatēs, tas ir noderīgs arī Biroja Informācijas un dokumentācijas centra lietotājiem.

Atbildot uz jautājumu par Biroja darbu, 2% respondentu tā darbību vērtē ļoti pozitīvi, 41% - drīzāk pozitīvi, 15% - drīzāk negatīvi un 3% - ļoti negatīvi. Izsakot savu novērtējumu konkrētām Biroja aktivitātēm, vispozitīvāk (63%) tiek vērtēts Biroja darbs ticības brīvības aizsardzībā. Iepriekšējā gada laikā Birojs vairākkārt ir izteicis viedokļus, aizstāvot tiesības atteikties no militārā dienesta reliģiskās pārliecības dēļ - par šo tēmu Birojs ir izskatījis un veiksmīgi atrisinājis vairākas sūdzības, sagatavojis atzinumu tiesai, kā arī iesniedzis savus priekšlikumus Obligātā militārā dienesta likuma labojumiem Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai. Šī sfēra Biroja darbā ir prioritāra arī šogad - Birojs turpina saņemt reliģisko organizāciju aicinājumus pārskatīt Reliģisko organizāciju likumā noteikto reliģisko organizāciju darbības kārtību, kā arī izvērtēt šo organizāciju darbības, iespējams, pretlikumīgos ierobežojumus.

Citas vispozitīvāk vērtētas Biroja darbības aktivitātes ir bērnu tiesību aizsardzība (59%), invalīdu tiesību aizsardzība (54%), bēgļu tiesību aizsardzība (53%) un Biroja pirmās prasības izskatīšana Satversmes tiesā (50%).

Līdzās Biroja darbības vērtējumam respondenti tika aicināti izteikt arī savu vērtējumu cilvēktiesību situācijai valstī, problēmu iemeslus, kā arī piedāvāt savus risinājumus cilvēktiesību pārkāpumu novēršanai. Kā trīs svarīgākās problēmas, kuru risināšanai uzmanība būtu jāpievērš, pirmkārt, aptaujas respondenti min sociālo garantiju nodrošināšanu (47%), tiesības uz darbu, labvēlīgiem un taisnīgiem darba apstākļiem (41%) un tiesības uz izglītību (34%). Satversmes 109. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbaspējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos. Lai garantētu šo tiesību īstenošanu, tika pieņemti daudzi nacionālie normatīvie akti. Kā nozīmīgākos likumus sociālajā sfērā ir jāatzīmē "Par sociālo drošību", "Par sociālo palīdzību", "Par valsts pensijām", "Par valsts sociālo apdrošināšanu" un "Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā". Līdzās sūdzību izskatīšanai par tiesību uz sociālo drošību pārkāpumiem, kā nozīmīgākais Biroja ieguldījums problēmu novēršanai šajā sfērā ir jāmin Biroja līdzdalība sabiedrības diskusijā par paredzētajām izmaiņām "Likumā par pensijām". Savu atzinumu Birojs iesniedza Saeimai un Valsts prezidentei. Arī pēc tam, kad Saeima atkārtoti pieņēma grozījumus "Likumā par pensijām"1999. gada novembrī, Birojs nav mainījis savu kritisko viedokli, norādot, ka likums ierobežo iedzīvotāju tiesības uz sociālo drošību.

Par satraucošu var uzskatīt respondentu sniegtās atbildes par cilvēktiesību problēmu risināšanas variantiem - salīdzinoši niecīgs respondentu skaits kā iespējamo risinājumu uzskata piedalīšanos kādā nevalstiskā organizācijā (4%), vai brīvprātīgā darba darīšanā (3%). Nedaudz populārāka ideja ir atbalsts politiskajai partijai, kas uzsver konkrēto cilvēktiesību jautājumu, kamēr lielākais vairākums aptaujāto par labāko variantu cilvēktiesību problēmu risināšanai uzskata finansējuma palielināšanu no valsts budžeta (69%). Pētījums gan neprecizē, vai šī varianta atbalstītāji piekristu arī atbilstošam nodokļu paaugstinājumam. Līdzīgu negatīvu tendenci pētījums fiksē arī respondentu atbildēs par viņu rīcību cilvēktiesību pārkāpšanas gadījumā - 78% aptaujāto nekādu palīdzību nav meklējuši, kamēr populārākās aktīvās izvēles - cilvēktiesību pārkāpuma gadījumā vērsties vietējā pašvaldībā vai tiesā - ir guvusi atbalstu tikai 7% respondentu. Apātiju cilvēktiesību pārkāpumu risināšanā respondenti skaidro ar neuzticību atbilstošajām institūcijām (38%) vai arī pasivitātes iemeslu ir grūti pateikt (30%). Atbildot uz šo jautājumu, respondentiem bija iespējams izvēlēties arī starp šādiem rīcības motīviem - "konflikts bija maznozīmīgs", "nebija naudas tiesai", "nebija laika".

Socioloģiskais pētījums noskaidro arī iedzīvotāju viedokļus par cilvēktiesību nepietiekamās ievērošanas iemesliem, profesijām un sociālajām grupām, kuru pārstāvjiem nepieciešama apmācība cilvēktiesību jomā.

Atbilstoši pētījumam 45% respondentu nav apmierināti ar cilvēktiesību situāciju valstī.

Viedoklis par personu saukšanas pie kriminālatbildības par genocīdu un kara noziegumiem

Šī gada sākumā Latvijas sabiedrību savilņoja diskusija par to, vai ir ievērots taisnīguma princips, tiesājot vairākas personas, kas vainojamas genocīdā pret latviešu tautu pirms vairākiem gadu desmitiem. Masu medijos tika izplatīta Krievijas Federācijas nostāja šajā jautājumā, kurā tika kritizēta Latvijas Republikas vēlme saukt pie kriminālatbildības kara noziegumos un genocīdā apsūdzētās personas. Valsts cilvēktiesību birojs pēc Ārlietu ministrijas lūguma sagatavoja atzinumu par to, vai Latvijas Republika nepārkāpj tiesājamo personu pamattiesības un pamatbrīvības.

Kad sabiedrībā tiek apspriests genocīds, kā klasiski piemēri parasti tiek minēti čigānu, ebreju u.c. grupu fiziska iznīcināšana 20. gadsimta 30.- 40. gados hitleriskajā Vācijā un tās okupētajās teritorijās, kā arī Krimas tatāru un čečenu iznīcināšana Padomju Savienībā. Tomēr jānorāda, ka genocīds pret iedzīvotājiem tika veikts Otrajā pasaules karā un pēckara gados arī Latvijas teritorijā gan pret latviešiem, gan pret citu tautību pārstāvjiem.

1992. gada 13. jūlijā Latvijas Republikas teritorijā stājās spēkā ANO pieņemtā "Konvencija par genocīda novēršanu un sodu par to". Šajā starptautiskajā līgumā genocīds ir definēts kā darbība, kas tiek izdarīta nolūkā pilnīgi iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu. Tādējādi Konvencijā tiek noteiktas personu grupas, kas var kļūt par genocīda upuriem, un kā viens no genocīda veidiem tiek atzīta šādas personas grupas locekļu nogalināšana.

"Konvencija par genocīda novēršanu un sodu par to" 4. pantā nosaka, ka par genocīda izdarīšanu jāsoda personas neatkarīgi no tā, vai tās ir atbildīgi vadītāji, publiskās varas amatpersonas vai privātpersonas.

Latvijas Republikas Krimināllikuma 71. pants paredz kriminālatbildību par genocīdu. Ņemot vērā panta dispozīciju, personu nevar saukt pie kriminālatbildības par genocīdu, ja tika pilnībā vai daļēji iznīcināta personu grupa to politisko uzskatu, materiālā stāvokļa vai citu pazīmju dēļ. Tas ir viens no pamatiemesliem, kādēļ genocīds ir jānorobežo no kara noziegumiem, kas ir "Latvijas Republikai saistošajos starptautiskajos līgumos aizliegtu kara vešanas noteikumu un paražu pārkāpšana " (LR Krimināllikuma 74. pants). Nozīmīgākais Latvijas Republikai juridiski saistošais starptautiskais un kara noziegumu sfēru regulējošais līgums ir ANO "Konvencija par noilguma termiņu nepiemērošanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci". Konvencijā noteikts, ka par izdarītajiem kara noziegumiem var saukt pie kriminālatbildības: 1) valsts varas pārstāvjus un privātpersonas, kuras kā vadītāji vai līdzdalībnieki piedalās šajos noziegumos, vai piedalās sazvērastībā, lai tos izdarītu, neatkarīgi no noziegumu izdarīšanas pakāpes, kā arī 2) valsts varas pārstāvjus, kas pieļauj šādu noziegumu izdarīšanu. LR Krimināllikuma 74. pants nosaka, ka par kara noziegumu izdarīšanu pie kriminālatbildības saucamas personas, kas okupētajā teritorijā slepkavoja, spīdzināja, aplaupīja, aizveda vai norīkoja piespiedu darbos civiliedzīvotājus, ķīlniekus un karagūstekņus, kā arī neattaisnojami postīja pilsētas un citus objektus.

Latvijas Krimināllikuma 5. panta 4. daļa nosaka: "Persona, kas izdarījusi noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru, kara noziegumu un piedalījušās genocīdā, ir sodāma neatkarīgi no šo noziegumu izdarīšanas laika". Noilguma nepiemērošanas princips uz attiecīgajām noziegumu grupām tika ietverts arī Latvijas Kriminālkodeksa (zaudēja spēku līdz ar Latvijas Krimināllikuma stāšanos juridiskā spēkā) 6.1. pantā. Inkorporējot noilguma nepiemērošanas principu noteiktām noziegumu grupām nacionālajā likumdošanā, Latvijas Republika ievēro starptautiskajos līgumos noteiktās saistības un apņēmās saukt pie kriminālatbildības personas, kas vainojamas par attiecīgo noziegumu izdarīšanu neatkarīgi no to izdarīšanas laika.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas pie kriminālatbildības par genocīdu tika saukti Alfons Noviks un Mihails Farbtuhs, savukārt par kara noziegumiem tika tiesāts Vasilijs Kononovs. Šie indivīdi tika saukti par noziegumu izdarīšanu saskaņā ar Latvijas Krimināllikuma normām. Ņemot vērā iepriekšminētajos starptautiskajos līgumos un nacionālajā likumdošanā ietvertās normas, Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka Latvijas Republika nepārkāpj šo personu pamattiesības un pamatbrīvības.

Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka, saucot pie kriminālatbildības kara noziegumu izdarīšanā un genocīdā vainojamās personas, valsts respektē starptautiskajos un nacionālajos dokumentos noteiktās normas un tādējādi novērš šo noziegumu atkārtotu izdarīšanu nākotnē.

Atzinums par surdotulkojuma nepieciešamību Latvijas Televīzijas ziņu raidījumos

No 2000.gada janvāra Latvijas Televīzija ir pārtraukusi 2. kanālā raidīt ziņu raidījumu "Ponorāma" ar surdotulkojumu. Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka šāda rīcība neatbilst MK pieņemtajai koncepcijai "Vienādas iespējas visiem", kuras mērķis ir respektēt visu sabiedrības locekļu vajadzības, kā arī vispār ir pretrunā ar cilvēktiesību standartiem un Latvijas apņemšanos to ievērošanā.

Reaģējot uz šo faktu, Valsts cilvēktiesību birojs nosūtīja vēstuli Radio un televīzijas padomei, kurā lūdza izvērtēt radušos situāciju un norādīja, ka šāds lēmums pasliktina invalīdu stāvokli Latvijā. Vēstulē arī tika norādīts, ka VCB iesaistīsies šī jautājuma turpmākā risināšanā un, ja tas ir nepieciešams, labprāt sniegs atbalsta vēstuli papildu budžeta piešķiršanai.

Valsts cilvēktiesību birojs savu nostāju pamatoja ar to, ka koncepcijas "Vienādas iespējas visiem" sadaļā "Problēmu risinājuma ceļi, uzdevumi un veicamie pasākumi sociālās integrācijas jomā"(4.4) paredz invalīdu komunicēšanās iespēju un tiesību uz informācijas pieejamību nodrošināšanu. Viens no pasākumiem ir "sniegt informāciju valsts un sabiedriskajā televīzijā ar zīmju valodas tulkojumu un subtitru palīdzību".

Valsts cilvēktiesību birojs arī atgādināja, ka Latvijas valsts, apstiprinot savas saistības attiecībā uz cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, sociālo taisnīgumu un cilvēka cieņu un vērtību, kas nostiprināts Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos, un, ņemot vērā Invalīdu tiesību deklarāciju, ANO Ģenerālās Asamblejas 48. sesijā 1993.gada 20. decembrī pieņēma Paraugnoteikumus par vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu invalīdiem.

Jēdziens "vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana" apzīmē procesu, kurā visdažādākās sabiedrības sistēmas un apkārtējā vide, piemēram, pakalpojumi, aktivitātes, informācija un dokumentācija tiek pasniegta un organizēta tā, ka pieejama visiem, tajā skaitā arī invalīdiem.

Vienlīdzīgu iespēju princips nozīmē, ka katra cilvēka vajadzības ir vienlīdz svarīgas un šīm vajadzībām ir jākļūst par pamatu sabiedrības plānošanā, un visiem resursiem ir jābūt izmantotiem tādā veidā, lai ikvienam indivīdam būtu nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas līdzdarboties.

Pieņemot Paraugnoteikumus, valstij ir jāapzinās pieejamības visaptverošā nozīme un jāveic pasākumi, kas nodrošina informācijas un sakaru līdzekļu pieejamību dažādām invalīdu grupām, tai skaitā arī cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem un uztveres grūtībām, lai padarītu pieejamu mutveida informāciju.

Turklāt ANO Paraugnoteikumu 5.9. pants nosaka, ka " valstij ir jāmudina masu informācijas līdzekļi, jo īpaši televīzija, radio un avīzes veidot savus pakalpojumus pieejamus visiem" un aktīvi jāpiedalās sabiedrības izpratnes veicināšanas procesā par invalīdiem, paziņojot, ka invalīdi ir valsts iedzīvotāji ar tādām pašām tiesībām un pienākumiem kā pārējie, tādējādi attaisnojot līdzekļus, kuri izmantoti, lai nodrošinātu invalīdu pilnīgu līdzdalību.

Atzinums Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 241. panta pārkāpumiem

Valsts cilvēktiesību birojs 1999. gadā ir saņēmis 62 indivīdu iesniegumus no personām par to, ka tiek pārkāptas viņu tiesības uz taisnīgu, atklātu un savlaicīgu tiesu.

Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 241. pants paredz, ka lieta jāsāk izskatīt tiesas sēdē ne vēlāk par divdesmit dienām, bet izņēmuma gadījumos - ne vēlāk par vienu mēnesi no dienas, kad lieta saņemta tiesā.

Tiesības uz savlaicīgu tiesu nosaka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 6. pants, kur paredzētas ikviena tiesības, nosakot viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību, uz " taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā ."

Valsts cilvēktiesību birojs norāda, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses pamatnostādnēm krimināllietās, un īpaši, ja tas attiecas uz apcietinātajiem, vai vēl būtiskāk - attiecībā uz nepilngadīgajiem, likumdošanā noteiktie termiņi ir maksimāli jāievēro. Tiesa neuzskata par attaisnojumu darbinieku trūkumu vai radušās administratīvas problēmas - valstij ir jānodrošina pilnvērtīga tiesu sistēmas funkcionēšana.

Latvijas Republikas Satversmes 89.pants paredz, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem ". Tiesību aizsardzības iespējas un to īstenošanu krimināllietās tiesā nodrošina likums "Par tiesu varu" un Latvijas Kriminālprocesa kodekss.

Pēc Valsts cilvēktiesību biroja domām, uzlabojot tiesu darbu kopumā, tai skaitā paaugstinot tiesnešu profesionālo līmeni, kā arī pilnveidojot tiesu darba organizāciju, ir iespējams ievērot likumā noteiktos termiņus. Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka jāpalielina tiesnešu skaits, radot papildu darba vietas, jānodrošina tiesas ar attiecīgu tehnisko darbinieku skaitu, vienlaikus palielinot finansējumu tiesu sistēmai kopumā.

Birojs uzskata, ka tieši valstij būtu jāpalielina ieinteresētība šīs jomas sakārtošanā un nodrošināšanā. Turklāt, lai apzinātu visus apstākļus, kas apgrūtina KPK 241.panta noteikumu ievērošanu, būtu jāveic nopietns analīzes darbs, iesaistot tajā Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Tiesu departamentu. Saskaņā ar likumu "Par tiesu varu" Tieslietu ministrijas kompetencē ietilpst tiesu organizatoriskā vadība, kā arī tiesu darba statistiskā uzskaite un tiesu prakses sistematizācija.

Tāpat Birojs vēlas pievērst uzmanību, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 6.panta 2.punktā noteikts, ka "Ikviens, kas tiek apsūdzēts kriminālnoziegumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina netiek pierādīta saskaņā ar likumu".

Arī Satversmes 92.pants analoģiski paredz indivīda nevainības prezumpciju. Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 19.1 pantā noteikts, ka nevienu nevar atzīt par vainīgu un sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un atzīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu.

Līdz ar to, ja nepamatoti pārkāpti lietas izskatīšanas termiņi tiesā, bet tiesājamais tiesas sēdē tiek attaisnots, nevainīga persona zināmā mērā tiek sodīta arī ar nepamatoti ilgu atrašanos apcietinājumā, gaidot savu kārtu lietas izskatīšanai tiesas sēdē.

Kā pozitīvas izmaiņas personu tiesību aizsardzībā Latvijas Republikā minamas likumā "Par izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" paredzētās personas tiesības saņemt zaudējumu atlīdzību attaisnojoša sprieduma gadījumā. Palielinoties šādu gadījumu skaitam praksē, valstij būs jāuzņemas atbildība, ne tikai atrodot līdzekļus zaudējumu atlīdzināšanai, bet arī jāveic nepieciešamie pasākumi likuma normu izpildes nodrošināšanai.

Priekšlikumi Saeimā izskatāmajiem likumprojektiem

Priekšlikums Fizisko personu datu aizsardzības likuma izskatīšanai otrajā lasījumā

ierosina likuma projektā iekļaut pantu, kas nosaka atbildību par kaitējumiem, kas rodas personai sakarā ar prettiesisku datu apstrādi. Atbrīvojums no atbildības ir iespējams pierādot, ka apstāklī, kura dēļ ir iestājies kaitējums, nevar vainot personu, kura ir atbildīga par datu apstrādi.

Šādu atbildību paredz Direktīvas 95/46/EC 23. pants.

Priekšlikums likumprojektam "Grozījumi likumā "Par dzīvojamo telpu īri""

Valsts cilvēktiesību birojs iepazinās ar izstrādāto likumprojektu "Grozījumi likumā "Par dzīvojamo telpu īri"" (redakciju pēc otrā lasījuma) un izsaka gandarījumu par paveikto darbu.

Izvērtējot likumprojektu no cilvēktiesību viedokļa, Birojs pozitīvi vērtē atsevišķu īrnieku kategoriju noteikšanu, kurām paredzētas sociālas garantijas. Tomēr šis pants izraisīja arī šādu diskusiju:

1) garantijas paredzēts piešķirt tikai īrniekiem - trūcīgām personām;

2) šobrīd spēkā ir Ministru kabineta noteiktais Ls 38 iztikas minimums; par trūcīgu tiek atzīta persona, ja tās ienākumi ir mazāki par 75% no iztikas minimuma, t.i., apmēram Ls 28;

3) gan pensiju, gan sociālo pabalstu minimālais apmērs ir Ls 30;

4) tas nozīmē, ka šobrīd likuma subjekti nevar būt ne vientuļie pensionāri, ne invalīdi; likuma subjekti ir tikai projekta 36.1 panta 1. daļas 2. apakšpunktā minētās personas (t.i., īrnieki - trūcīgās personas, ja ar tām kopā dzīvo un to apgādībā ir vismaz viens nepilngadīgs bērns vai trūcīga pensijas vecumu sasniegusi persona, kura ir darba nespējīga invaliditātes dēļ).

Ņemot vērā šā brīža sociāli ekonomisko situāciju Latvijā, Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka būtu nepieciešams paplašināt likumprojekta 36.1 panta subjektu loku, nosakot sociālās garantijas ne tikai trūcīgām personām, bet arī mazaizsargātām personām un ģimenēm, līdzīgi kā šis jautājums risināts likumā "Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā".

Darbība bērnu tiesību aizsardzības jomā

Diskusija "Bērnu ārpusģimenes aprūpe. Problēmas un ierosinājumi "

9.februārī Valsts cilvēktiesību birojs organizēja apaļā galda diskusiju, kuras mērķis - apzināt aktuālākās problēmas, ar kurām ikdienas darbā sastopas speciālisti bērnu ārpusģimenes aprūpē, un to risināšanas iespējas. Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka alternatīvās aprūpes attīstība ir ļoti nozīmīga un tā reāli var sekmēt bērnu bāreņu vai bez vecāku gādības palikušo bērnu aizsardzību.

Diskusijā piedalījās pārstāvji no bērnu aprūpes un audzināšanas iestādēm, ministrijām, kā arī no pašvaldībām un nevalstiskām organizācijām.

Kā aktuālākās problēmas tika identificētas:

• nepietiekamais finansējums (parādi par apkuri, elektrību), problēmas rodas ar to, ka finansējumu piešķir ar pašvaldības starpniecību un to nosaka arī rajona padome;

• nav mērķdotāciju. Neziņa par reģionālo attīstību, kāda būs situācija. Bērnus nereti aizsūta atpakaļ pie ģimenes nevis tāpēc, ka tajās uzlabojusies situācija, bet tāpēc, ka pagasts nevar apmaksāt bērnu uzturēšanu bērnunamā;

• sociālas problēmas, kas saistītas ar bērnunamu audzēkņu gatavību dzīvei. 70% bērnu ir skolas vecumā un tiem ir nepieciešama profesionālā orientācija. Pieredze rāda, ka aprūpes iestāžu audzēkņiem ir milzu grūtības startēt darba tirgū. Daudzi bērni mācās arodskolās, bet mācības jāpamet, jo nevar apmaksāt ēdināšanu un dzīvošanu. 18 gados bērni atgriežas pagastā, bet nav iespēju strādāt vai mācīties, kā arī pagasti nevar nodrošināt ar dzīvojamo platību, jo nav brīva dzīvojamā fonda;

• ļoti zemas pedagogu algas.

Diskusija "Bērnu interešu aizsardzība mācību procesa organizēšanā"

2000. gada 31. martā Valsts cilvēktiesību birojs sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju organizēja diskusiju, kuras mērķis bija noskaidrot, cik pamatots ir sabiedrībā izskanējušais viedoklis par skolēnu pārslodzi mācību darba neracionālas organizācijas dēļ, vai situāciju var labot pagarināts mācību gads, kādas ir citas alternatīvas tam, lai bērniem nebūtu pārslodze.

Diskusijā piedalījās izglītības un zinātnes ministrs un Izglītības satura un eksaminācijas centra darbinieki, vairāku skolu direktori un pedagogi, veselības aprūpes iestāžu pediatri un psihologi, bērnu tiesību aizsardzības organizāciju juristi un, protams, paši skolēni.

Katra no mācību procesā iesaistītajām sabiedrības grupām formulēja savu viedokli par esošo situāciju un izteica savus priekšlikumus bērnu interešu labākai ievērošanai.

Skolēni uzsvēra, ka par daudz ir tādu mācību priekšmetu stundu, kas nav tik nepieciešamas turpmākajā dzīvē, jāiemācās no galvas pārāk daudz teoriju, kas pēc mirkļa jau ir aizmirsušās. Neapmierina zemais arodvidusskolu mācību līmenis. Pamatskolniekiem ir jūtama pārslodze, jo nogurdina arī nīkšana, gaidot mācību stundas skolotāju trūkuma dēļ.

Medicīnas darbinieki akcentēja, ka bērniem veselības traucējumu pieaugums saistīts ar nepietiekamo fizisko slodzi, bet ne tik daudz ar bērnu garīgo pārgurumu.

Psihologi uzskata, ka pārslodze ir tiem bērniem, kam ir attīstības traucējumi un kuri nevar apgūt pilnā mērā mācību programmu, līdz ar to bērnam radot stresu. Pārāk liels stundu skaits pamatskolās, kā arī ar katru gadu sliktāka kļūst bērnu fiziskā sagatavotība.

Skolotāji uzskata, ka bērnu pārslodze rodas daļēji no skolotāju pārslodzes, jo viņi nespēj veltīt pietiekami daudz laika, lai pienācīgi sagatavotos stundai un tās nebūtu vienmuļas un nogurdinoši garlaicīgas, kā arī pedagogiem ir jūtams zināšanu trūkums jaunu mācību metožu lietošanā, kas saistīts ar to, ka netiek radīta iespēja pedagogu tālākizglītībai. Arī skolēnu skaits klasē Rīgas skolās ir pārlieku liels.

Ministrijas darbinieki kā galveno problēmu uzskata skolotāju pārslodzi un zināšanu trūkumu, kā arī pašu pasniedzēju nepietiekamību darba zemā atalgojuma dēļ.

Kā risinājumu situācijas uzlabošanai redz to, ka tiek organizēta mācību satura un programmu atvieglošana no mazsvarīgiem faktiem un mācību process turpmāk tiks organizēts, daudz vairāk skolās izmantojot interaktīvās mācību metodes.

Tomēr arī ministrijas darbinieki ir pārliecināti, ka reformas nav iespējamas bez skolotāju atslogojuma un pienācīga atalgojuma nodrošināšanas.

Valsts Cilvēktiesību biroja Konsultatīvās padomes Bērnu tiesību aizsardzības darba grupas ziņojums par Latvijas bērnu adopciju uz ārvalstīm

Sakarā ar masu informācijas līdzekļos un citur publiskotajiem apgalvojumiem par to, ka bērnu adopcijā uz ārvalstīm un triju Latvijas bērnunamu audzēkņu uzturēšanās laikā Francijā 1999. gada vasarā pieļauti bērnu tiesību pārkāpumi, Valsts cilvēktiesību biroja Konsultatīvā padome šo jautājumu noskaidrošanai 1999. gada novembrī izveidoja Bērnu tiesību aizsardzības darba grupu (turpmāk - darba grupa).

Darba grupa nolūkā iegūt konkrētus faktus par iespējamām nelikumībām ar bērniem uzklausīja amatpersonas, saistītas ar bērnu tiesību aizsardzību, adopciju un aizbildnību. Uz darba grupas sēdi tika uzaicināti attiecīgo apgalvojumu izplatītāji. Darba grupa analizēja esošo likumdošanu par bērnu adopciju un aizbildnību.

Latvijas Republika 1991. gada 4. septembrī pievienojusies Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1989. gada 20. novembrī pieņemtajai "Bērna tiesību konvencijai" . Tajā noteikts, ka starpvalstu adopcija ir alternatīvs bērna aprūpes pasākums tajos gadījumos, kad bērna izcelsmes valstī viņu nevar nodot audzināšanā vai adoptēt ģimenē, vai nav iespējams bērnu jebkurā pienācīgā veidā aprūpēt (21. pants).

Latvijas Republikas Ministru Padome ar 1992. gada 19. jūnija lēmumu Nr. 240 apstiprināja adopcijas kārtību Latvijas Republikā bērnu adopcijai uz ārvalstīm, bez citiem nosacījumiem paredzot to, ka katrā šādā gadījumā nepieciešama arī LR tieslietu ministra atļauja, un šāda adopcija izdarāma saskaņā ar jau minēto ANO "Bērna tiesību konvenciju" .

Bērna tiesību konvencijas izpildi par bērnu adopciju uz ārvalstīm nodrošina ar 1993. gada 1. septembri atjaunotā Civillikuma Ģimenes tiesību daļa, Ministru kabineta 1996. gada 6. augusta Noteikumi par adopciju (ar kuriem atzīta par spēku zaudējušu 1992. gada 19. jūnijā apstiprinātā adopcijas kārtība), likums "Par bāriņtiesām un pagasttiesām" un "Bērnu tiesību aizsardzības likums". Arī tagad bērna adopcijai uz ārvalstīm bez citiem nosacījumiem nepieciešama LR tieslietu ministra atļauja (Civillikuma 169. pants).

Latvijā bērnu adopcija uz ārvalstīm praktiski sākusies 90. gados, pakāpeniski tai pieaugot:

Kopš 1993. gada 1. septembra adopciju apstiprina tiesa civilprocesuālajā kārtībā. Neviens tiesas spriedums, ar kuru tikusi apstiprināta bērna adopcija uz ārvalstīm, nav ticis atcelts.

Darba grupa neguva apstiprinājumu publiskotajiem, nekonkretizētajiem apgalvojumiem par to, ka Latvijā bērnu adopcijā uz ārvalstīm pieļauti bērnu tiesību un citi pārkāpumi un nelikumības. Darba grupa informēta arī par grozījumu projektiem likumdošanā par adopciju.

Sakarā ar triju Latvijas bērnunamu audzēkņu uzturēšanos Francijā 1999. gada vasarā darba grupa noskaidroja, ka izbraukšana uz Franciju kārtota atbilstoši Latvijas Republikas likumdošanai un dokumentu noformēšanā likuma pārkāpumi nav konstatēti. Netika iegūti pierādījumi publiskotajai informācijai, ka pret diviem Valmieras bērnunama un trim Alsungas bērnunama audzēkņiem franču viesģimenēs ir konstatēts viņu veselības vajadzību un morāles apdraudējums.

Darba grupa izvērtēja masu medijos izplatīto informāciju par iespējām bērnus nelikumīgi izvest ārpus mūsu valsts robežām gan adopcijas nolūkos, gan iekšējo orgānu transplantācijai, gan pornobiznesam. Balstoties uz pārbaudes rezultātiem, ko sniegusi LR Ģenerālprokuratūra un Interpols, darba grupa konstatēja, ka minēto institūciju rīcībā nav faktu, kas apstiprinātu šādus apgalvojumus. Bez tam, lai noskaidrotu, vai adopcija notikusi atbilstoši LR normatīvajos aktos izvirzītajām prasībām, rajonu un pilsētu prokurori pārbaudīja 1996. g. - 1999. g. uz ārvalstīm adoptēto bērnu adopcijas lietas. Pārbaudes gaitā netika iegūti pierādījumi par adopcijas noteikumu vai citu normatīvo aktu prasību neievērošanu.

Valsts cilvēktiesību biroja Konsultatīvās padomes Bērnu tiesību aizsardzības darba grupa uzskata, ka publiskotā informācija un apgalvojumi par rupjiem bērna tiesību pārkāpumiem Latvijā bērnu adopcijā uz ārvalstīm, kuri neguva apstiprinājumu, būtiski kaitējusi mūsu valsts prestižam. Šādi apgalvojumi veido nepatiesu iespaidu par likumību vispār, kā arī liek domāt un pieņemt, ka Latvijā sevišķi rupji tiek pārkāptas bērnu tiesības adopciju gadījumos uz ārvalstīm.

Seminārs "Personas tiesības uz drošību. Cilvēktiesības policijas ikdienā"

2000. gada 7. martā Valsts cilvēktiesību birojs sadarbībā ar LR Iekšlietu ministriju organizēja semināru Valsts policijas darbiniekiem no visu Latvijas rajonu pārvaldēm par tēmu "Personas tiesības uz drošību. Cilvēktiesības policijas ikdienā".

Semināra dalībniekus uzrunāja iekšlietu ministrs M.Segliņš, Valsts policijas priekšnieks J.Rekšņa, Valsts cilvēktiesību biroja direktors O.Brūvers. Par jautājumiem, kas saistīti ar personas tiesībām uz drošību un cilvēktiesībām policijas ikdienā, savu viedokli pauda Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks F.Dombrovskis, Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja R.Aksenoka, rakstniece M.Kosteņecka, Latvijas Juristu biedrības prezidents A.Borovkovs, LR Augstākās tiesas senators I.Fridrihsons un Latvijas Policijas akadēmijas pasniedzēja, cilvēktiesību maģistre Ilze Bērziņa.

Semināra dalībnieki piedalījās arī praktiskās pārrunās atsevišķās darba grupās par šādām tēmām :

• "Ierosinājumi izmaiņām likumdošanā",

• "Problēmas, kas rodas cilvēktiesību ievērošanas jomā, pildot savus tiešos dienesta pienākumus",

• "Sadarbība ar valsts institūcijām un sabiedriskajām organizācijām".

Vizītes ieslodzījuma vietās

Šķirotavas cietums

2000. gada 6. martā Valsts cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers un juriste Ineta Vaivare apmeklēja Šķirotavas cietumu. Cietumu apmeklēja pēc ielodzīto uzaicinājuma un ienākošajām sūdzībām birojā. Lai noskaidrotu notiesātā A. iesniegumā rakstītos faktus, VCB darbinieki iepazinās ar viņa lietu, kā arī tikās ar pašu ieslodzīto. Cietuma administrācija birojam darīja zināmu, ka notiesātā A. uzvedība ir vērtējama pozitīvi un ir pilnīgi iespējama pirmstermiņa atbrīvošana, bet sods, ko viņš ir nopelnījis Jēkabpils cietumā, ir pamatots. Arī VCB uzskata, ka notiesātajiem ir jāievēro "Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi".

Iļģuciema cietums

2000. gada 16. martā Valsts cilvēktiesību birojs apmeklēja Iļģuciema cietumu. Brauciena mērķis bija iepazīties ar cietuma vispārējiem apstākļiem. Cietuma priekšniece iepazīstināja ar cietuma teritoriju, notika tikšanās gan ar notiesātajām, gan apsūdzētajām sievietēm. Kā pozitīvu gribas minēt korpusu, kurā atrodas notiesātās ar bērniņiem līdz viena gada vecumam, jo telpas un apstākļi rada mājīguma un siltuma sajūtu, kas ir nepieciešama jaundzimušam bērnam.

Biroja darbinieki tikās arī ar notiesāto, kurai ir piespriests mūža ieslodzījums. Kamerā, kā likumā paredzēts, viņa atrodas viena, taču runāt ar VCB darbiniekiem atteicās, to viņa atsakās darīt arī ar cietuma psihologu. Kā jau visos cietumos arī sieviešu cietumā liela problēma ir nenodarbinātība, ko sarunā uzsvēra arī vairākas notiesātās sievietes.

Aptaujāto ieslodzīto vidū sūdzību cilvēktiesību jomā nebija. Cietumā vairākos korpusos notiek remonts, kas patiešām arī ir vajadzīgs, jo vienā kamerā dzīvo vairāk nekā 20 notiesātās. Sarunā cietuma priekšniece teica , ka daudz ko ir ieplānots darīt, lai radītu notiesātajām cilvēcīgus apstākļus cietumā, bet finansu trūkuma dēļ to nav iespējams tik ātri paveikt.

Par sūdzību daļā saņemtajām sūdzībām līdz 2000.gada 31.martam