Vācbaltieši Latvijas brīvvalsts ārpolitiskajā dienestā

Par Vilhelmu Šreineru un Eduardu baronu fon Rozenbergu

Prof., Dr.habil.hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesis”

Nobeigums.

Sākums “LV” 28.03.2003., Nr. 49

Domājot par Veimārā gaidāmo Vācijas Nacionālās sapulces sesiju, V.Šreiners, kas nule bija iepazinies ar sociāldemokrātu līderiem, nodibināja kontaktus arī ar vairākiem neatkarīgo sociāldemokrātu frakcijas un demokrātu frakcijas locekļiem. Pirmo vadītājs Hugo Hāze, izrādījās, bija labi informēts par Latvijas apstākļiem un bija latviešu tautas draugs. Viņš pat aicināja V.Šreineru piedalīties neatkarīgo frakcijas sēdē, kurā bija paredzēts aplūkot Latvijas jautājumu. Demokrātiskās frakcijas kreisā spārna sanāksmē viņam izdevās nolasīt ziņojumu par Latviju, kam sekoja arī debates par šo jautājumu.

Atgriezies no Veimāras Berlīnē, V.Šreiners saņēma telegrammu no LSDSP vadītājiem Dr.Paula Kalniņa un Pētera Sējas, kurā bija teikts: “Ņemot vērā antantes imperiālistu varas paņēmienus pret Vāciju, lūgt nacionālsapulces frakcijas aizkavēt vācu karaspēka varas paņēmienus pret Latviju, uzturēt Vinniga novembra deklarāciju attiecībā uz suverēno Latvijas Tautas padomi un atbalstīt Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu pēc Vācijas parauga, līdz ar to prasīt, lai valdība darītu galu atriebības aktiem Rīgā. Partija protestē pret Baltijas landesvēra un Niedras valdības atbalstīšanu. Lūdzam nodot telegrammu abām sociāldemokrātu frakcijām.”

V.Šreiners, pievienojot vēl īsus komentārus, izpildāija šo lūgumu, lai mudinātu minēto partiju valdes iekļaut arī Latvijas jautājumu jau tā pārslogotajā Nacionālās sapulces darba kārtībā. Viņš raksta: “Partiju valdēs radīja lielu pārsteigumu tas apstāklis, ka vācu baltiešu progresīvā spārna pārstāvis aizstāv arī latviešu sociāldemokrātu intereses. Šāda uzticības pilna sadarbība starp Latvijas Tautas padomes locekļiem, neraugoties uz tautību un partiju izšķirībām, likās, viņiem lieliski imponēja, ņemot vērā [vācu] partiju skaldīšanos un strīdus nacionālsapulcē.”

Lai piedalītos interpelācijas teksta izstrādāšanā par Latvijas problēmu iesniegšanai Vācijas parlamentam, V.Šreiners telegrammā P.Kalniņam lūdza viņu steidzīgi ierasties Veimārā, jo latviešu sociāldemokrātu līdera vārdam bija laba skaņa abu novirzienu vācu kreisajos. Kamēr P.Kalniņš tikās ar viņiem, V.Šreiners pārrunāja Latvijas jautājumu ar pilsoniskajiem deputātiem, izkārtojot pēdējo apspriešanos arī ar P.Kalniņu. Viņiem abiem kopā izdevās pierunāt H.Hāzi sacīt Nacionālajā sapulcē galveno runu par Latvijas jautājumu. P.Kalniņš noklausījās šo uzstāšanos un debates, bet V.Šreiners devās uz Berlīni, lai no turienes izbrauktu uz Rīgu, kur 1919. gada 13. jūlijā vajadzēja notikt Tautas padomes kārtējai sesijai. Tās laikā viņš iepazinās arī ar ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu. V.Šreiners par šo neatkārtojamo personību raksta: “Pateicoties viņa lieliskām uztveres dāvanām, līdz ar spējām ātri izšķirties, kā arī viņa laipnībai personīgā satiksmē, darbs ar viņu bija ierosinošs, viegls un auglīgs. Tā kā man ar viņu šinī laikā bija daudz pārrunu attiecībā uz Vācijas politiku, tad man uzkrita arī viņa ievērojamais diplomātiskais talants, kuram bija lemts nest Latvijai viņa darbības laikā vēl tik lielus panākumus.”

Oficiālajā diplomātiskajā darbā

Ievērojot V.Šreinera rosmīgo darbību Vācijā, kā arī lai rezultatīvāk kārtotu strīdīgos jautājumus ar šo valsti, Pagaidu valdība 1919. gada 31. jūlijā iecēla viņu par Latvijas misijas priekšnieku diplomātisko priekšstāvi, faktiski sūtni Berlīnē, skaitot no 1. augusta (Latvijas Valsts arhīvs, 2570.f., 14.apr., 1509.l., 21.lp.; turpmāk — LVVA). Jaunais diplomāts 2. augustā devās atceļā uz Vāciju. Ar viņu kopā uz jauno dienesta vietu aizbrauca tikai divi darbinieki — konsulārās nodaļas ierēdnis inženieris Edgars Valteris un kurjers Rihards Toršē. Atbraucējus sagaidīja jau iepriekš minētais N.Fogelmanis, kas kļuva par militāro atašeju, un G.Fleišers, kam uzticēja pārstāvniecības otrā sekretāra pienākumus. Pārējos darbiniekus sameklēja vēlāk.

Ieradies Berlīnē, Šreiners tūdaļ devās tālāk uz Veimāru, kur parlamenta sesijas laikā atradās arī Vācijas ārlietu ministrs sociāldemokrāts Hermanis Millers. Saruna ar viņu, atcerējās sūtnis, bija ļoti lietišķa. H.Millers esot viņam vispirms atgādinājis, ka Z.Meierovics nesen kādā inervijā teicis, ka starp Latviju un Vāciju nevar būt nekāda saprašanās, jo abu valstu intereses ir diametrāli pretējas. V.Šreiners paskaidroja, ka Z.Meierovics noteikti vēlas panākt saprašanos ar demokrātisko Vāciju, bet iebilst pret saprašanos ar tiem vāciešiem, kuri fon der Golca vadībā reprezentē Latvijā imperiālistisko Vāciju. Viņš ir tādās pašās domās. Labas starpvalstu attiecības varēs nodibināt tikai tad, kad pēdējais valstsvācu karavīrs būs atstājis Latvijas robežas.

Kamēr V.Šreiners uzturējās Veimārā, viņa darbinieki bija atraduši labā rajonā sūtniecības vajadzībām komfortablu dzīvokli, kuru varēja izīrēt ar visām mēbelēm, grīdsegām, gleznām utt., turklāt lēti. Tā kā pārstāvniecība veica arī konsulāras funkcijas, apmeklētāju tur netrūka. Žurnālisti savuties bieži iegriezās tās preses (informācijas) birojā.

V.Šreiners, kura statuss tagad bija krietni augstāks, atjaunoja sakarus ar Nacionālās sapulces frakciju vadītājiem. Pēc tam viņš devās iepazīšanās vizītēs pie Antantes militārajām misijām Berlīnē un Baltijas valstu sūtniecībām. Pēc V.Šreinera iniciatīvas 1919. gada rudenī sāka regulāri notikt no Krievijas atdalījušos jauno valstu (bez Latvijas Igaunija, Lietuva, Ukraina, Baltkrievija) sūtņu konferences ar saviesīgu daļu, lai stiprinātu arī personiskus draudzīgus sakarus diplomātu starpā. Somijas sūtnis tikšanās oficiālajā daļā atteicās piedalīties, jo viņa valstij šajā laikā notika tirdzniecības sarunas ar Vāciju un fon der Golcs bija palīdzējis atbrīvot viņu zemi no lieliniekiem.

Latvijas sūtniecības darbalauks īsā laikā strauji pieauga. Tālab pārstāvniecībai piekomandēja leitnantu N.Lejiņu latviešu karagūstekņu lietās. Saimnieciskas attiecības ar Vāciju sāka kārtot tirdzniecības atašejs J.Heimanis un viņa palīgs R.Bērziņš no Apgādības ministrijas. Z.Meierovics atsūtīja palīgos no Šveices pieredzējušo sabiedrisko darbinieci un žurnālisti Austru Ozoliņu–Krauzi. V.Šreiners līdz ar to varēja gandrīz pilnīgi atbrīvoties no darba ar presi.

Viņam bija iespējams tagad arī biežāk apmeklēt Nacionālo sapulci, ne tik daudz lai klausītos deputātu nereti garlaicīgās runas, bet lai kuluāros tiktos ar parlamentāriešiem un ministriem, pirmām kārtām ar ārlietu resora vadītāju un kara ministru Gustavu Noski. Īpaši svarīgi tas bija bermontiādes laikā, kamēr tika panākts, ka Vācijas valdība beidzot 30. oktobrī deva pavēli savam karaspēkam atstāt Latviju.

Lai sekotu un sekmētu šā rīkojuma izpildi, V.Šreiners 1919. gada novembrī vairākkārt tikās ar Antantes militāro misiju vadītājiem Berlīnē ģenerāļiem Diponu (Francija), Malkolmu (Anglija) un Bentšivengu (Itālija). Tā kā uz Rīgu gatavojās braukt speciāla sabiedroto militārā komisija franču ģenerāļa A.Nisela vadībā, lai kontrolētu Bermonta karaspēka evakuāciju, Latvijas sūtniecība steidzīgi izstrādāja iesniegšanai šai komisijai plašu memorandu, kurā bija apskatīti visi svarīgākie Latvijai aktuālie jautājumi (cīņa pret lieliniecismu, latviešu karaspēka apgāde ar karamateriāliem, palīdzība kara izpostīto apgabalu iedzīvotājiem, valsts atzīšana de iure u.c.). V.Šreiners iepazīstināja ar šo dokumentu arī Lietuvas sūtni Berlīnē Dr. J.Puricki un Igaunijas priekšstāvi F.Karlsonu, kuri gatavojās iesniegt A.Niselam līdzīgus memorandus.

A.Nisels, caurbraucot uz Latviju, 8. novembrī ieradies Berlīnē, tūdaļ pieņēma V.Šreineru. Viņš, ģenerāļa uzaicināts, kā šajā, tā nākamajā dienā (9. novembrī kopā ar Lietuvas un Igaunijas pārstāvniecību vadītājiem) piedalījās komisijas sēdē. Otrajā apspriedē A.Nisels vispirms apsveica baltiešu pārstāvjus, pēc kam informēja viņus, ka komisija dabūjusi Parīzē visplašākās Antantes Augstākās padomes – patlaban stiprākā varas faktora pasaulē – pilnvaras un ka tā nodomājusi šīs pilnvaras izlietot visenerģiskākiem līdzekļiem, lai vācu krievu karaspēku dabūtu prom no Baltijas (tie bija tikai tukši solījumi; patiesībā komisija mēģināja glābt Bermonta armijas atliekas no galīgas sakāves, lai izmantotu tās cīņai pret Padomju Krieviju – R.T.).

Tā kā pēc bermontiešu sakāves pie Rīgas tika deklarēta Bermonta karaspēka pāreja Vācijas pakļautībā, Latvijas valdība 25. novembrī paziņoja, ka tā pārtrauc diplomātiskās attiecības ar Vāciju un konstatē karastāvokli starp abām valstīm. Drīz pēc tam V.Šreiners saņēma telegrammu no Rīgas: “Aizsaucam Latvijas sūtniecību no Vācijas.” Viņš tūdaļ piezvanīja Vācijas ārlietu ministram Milleram, lūdzot pieņemt viņu, kā to parasti dara, atvadu vizītē. Tā gan notika dažas dienas vēlāk, bet V.Šreineram negaidīti draudzīgā gaisotnē. Sūtnis rakstīja: “Mierīgi un atklāti kā citkārt viņš man pateica, ka gribot arī tagad apliecināt, ka visu laiku, kopš mums ir amatu darīšanas vienam ar otru, viņam vienmēr esot nācies atzīt manu lojālo un korekto izturēšanos pret viņu, — neatkarīgi no daudzajām pretešķībām, ko neatkarīgi no mums izsauca notikumu gaita (..). Mēs bijām vienislainprātis, ka abu valstu interesēs ir novērst tagadējā stāvokļa ieilgšanu. Šinī lietā es uzsvēru, ka tūliņ pēc atgriešanās Rīgā uzskatīšu par savu pienākumu strādāt līdzi, cik tas ir manos spēkos, lai arī no mūsu puses ātri tiktu atrasts ceļš uz labām kaimiņu attiecībām starp Latviju un Vāciju.”

Atsveicināties vajadzēja arī no sūtņiem. Šo vizīšu laikā V.Šreiners saņēma telegrammu no Rīgas, ka Igaunijas pārstāvniecība uzņemas Latvijas pilsoņu aizsardzību Vācijā. Dānijas sūtniecība Berlīnē savukārt informēja, ka latviešu diplomāti un sūtniecības darbinieki var atgriezties dzimtenē caur Kopenhāgenu. 1919. gada 4. decembra rītā viņi izbrauca uz Dānijas galvaspilsētu. V.Šreiners Kopenhāgenā ieradās vizītē pie dāņu ārlietu ministra E.Skavēniusa (1925.—1926. gadā viņš bija sūtnis Latvijā), lai pateiktos par palīdzību, ko viņa valsts sniedza Latvijas sūtniecībai. Ar angļu karakuģi V.Šreiners nokļuva Liepājā un ar vilcienu 18. decembrī Rīgā.

Pirmais gājiens bija uz ministriju pie Z.Meierovica, kas, uzklausījis atbraucēju, lūdz viņu tajā pašā vakarā apmeklēt Nacionālo operu, uz kurieni posās arī A.Nisela komisijas locekļi. Ar viņiem neoficiāli V.Šreiners tikās P.Čaikovska “Pīķa dāmas” izrādes laikā, bet oficiāli — dažas dienas vēlāk Ministru prezidenta K.Ulmaņa rīkotajā ārzemju militāristu pieņemšanā.

Sabiedroto Baltijas komisija pēc tam ar speciālvilcienu atstāja Rīgu un Latviju. Neilgi vēlāk sākās Ārlietu ministrijas Baltijas nodaļas vadītāja Ludviga Sējas, Vilhelma Šreinera un Vācijas ārlietu resora Baltijas nodaļas vadītāja Herberta fon Diksena neformālas sarunas par attiecību atjaunošanu starp abām valstīm. Pēc tam Latvijas valdība iecēla oficiālu komisiju šo jautājumu kārtošanai, kurā Tautas padomes locekļa Marģera Skujenieka vadībā strādāja juristi Hermanis Albats un Dr. Augusts Lēbers, kā arī vācu lietu teicamais zinātājs V.Šreiners. Berlīnē viņu darbu sekmēja Latvijai lojālais Ādolfs barons Malcans, kas 1920. gada 7. janvārī informēja par Vācijas vēlēšanos atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju.

Vēlreiz diplomāta darbā

Kad Latvija un Vācija 1920. gada 15. jūlijā parakstīja pagaidu miera līgumu, V.Šreiners cerēja atgriezties agrākajā darbā Berlīnē. Z.Meierovics arī viņam to bija solījis. Taču 1920. gada pavasarī ievēlētās Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste, kam piederēja pēdējais vārds šajā jautājumā, tam nepiekrita, un V.Šreiners pagaidām palika Rīgā.

Ministru kabinets 1921. gada 14. martā iecēla pieredzējušo ārlietu darbinieku par Latvijas diplomātisko priekšstāvi ar speciālās misijas uzdevumiem pie Čehoslovākijas valdības (LVVA, 2570. f., 14. apr., 1509. l., 21. lp.). Tā kā Prāgā darbojās daudz krievu monarhistu organizāciju, kuras sapņoja par vecās Krievijas atjaunošanu un kuras atbalstīja arī samērā daudz čehu, V.Šreineram vajadzēja pielikt ne mazumu pūļu, lai Čehoslovākija, kaut arī krietni vēlāk nekā daudzas citas valstis – 1922. gada 5. janvārī – atzītu Latviju de iure. Sūtnim diendienā piedaloties, izstrādāja Latvijas un Čehoslovākijas tirdzniecības līgumu, kuru parakstīja 1922. gada 7. oktobrī un kas stājās spēkā nākamā gada 10. novembrī. Jāuzsver, ka tā bija neatkarīgās Latvijas pirmā saimnieciskā vienošanās, līdz ar to viens no V.Šreinera darba rezultātiem.

Latvijas pirmais sūtnis nostrādāja Prāgā ilgāk nekā divus gadus – līdz 1923. gada 29. maijam, kad valdība pieņēma lēmumu atbrīvot viņu uz paša lūguma pamata no ieņemamā amata, skaitot no 23. maija (LVVA, min. 1., 21. lp.). Z.Meierovics sakarā ar V.Šreinera aiziešanu no darba 1923. gada 15. jūnijā rakstīja viņam:

“Uzsākot šo atbildīgo darbību jau 1919. gadā Vācijā, kad mūsu jaunā valsts pārdzīvoja savas tapšanas laikmeta grūtākos brīžus un vēlāk, izpildot līdzīgus uzdevumus Čehoslovākijā, Jūs sekmīgi reprezentējāt Latviju, daudz palīdzējāt tās starptautiskā stāvokļa nodrošināšanai un attīstīšanai.

Uzskatu par savu patīkamu pienākumu atzīmēt šeit Jūsu nopelnus valsts dienestā un līdz ar to izteikt Jums valdības vārdā atzinību un manu izjusto pateicību par to darbu, kuru Jūs veltījis mūsu valsts uzbūvei un izveidošanai.” (LVVA, min. 1., 3. lp.)

Pēc aiziešanas no ārpolitiskā dienesta V.Šreiners strādāja raksta sākumā minētajā izdevniecībā “Rigna” un dzīves pēdējos astoņus gadus Latvijas Valsts bankā. Viņš aizgāja viņsaulē 1936. gada 15. jūnijā. Vācbaltietis Vilhelms Šreiners, būdams īstens savas dzimtenes patriots, ir iegājis uz laikiem Latvijas diplomātijas vēsturē. Tādus pašus vārdus ir pelnījis viņa tautietis

Eduards barons fon Rozenbergs

Viņš ir dzimis Pēterburgā 1878. gada 18. augustā. 1904. gadā beidzis turienes universitāti ar pirmās šķiras diplomu, strādāja par advokātu Krievijas galvaspilsētā līdz 1915. gadam. Acīmredzot Pirmais pasaules karš un lielinieku oktobra apvērsums lika viņam pārcelties uz Rīgu, kur barons rosmīgi iesaistījās politiskajā dzīvē. 1918. gada rudenī viņš kļuva par tikko nodibinājušās Vācu progresīvās partijas vadītāju. Šī partija bija ne tikai lojāla jaunajai Latvijas valstij, bet atbalstīja to arī politiski. E.Rozenbergam, kas bija Tautas padomes loceklis, Pagaidu valdība uzticēja Valsts kontroliera pienākumus. Par rūpniecības un tirdzniecības ministra biedru kļuva priekšparlamenta loceklis vācbaltietis A. fon Klots un par skolu (izglītības) ministra biedru – vācbaltietis virsmācītājs A.Kellers.

E.Rozenbergs pirmo reizi uzstājās valdības sēdē 1918. gada 22. decembrī, kad ministri plaši apsprieda Latvijas militāro stāvokli, kas šajā laikā bija ļoti sarežģījies, jo valstī iebruka Padomju Krievijas karaspēks. Latvija ar saviem vājajiem spēkiem nebija spējīga cīnīties ar lieliniekiem. Kā liecina protokols (“Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas”. – Rīga, 1988, 101.—104. lpp.), Valsts kontrolieris runāja sēdē šajā jautājumā vairākkārt. Pirmo reizi viņš teica: “Labāka būtu angļu palīdzība, bet viņas nav. Latviešu attiecības pret okupācijas armiju ir saprotamas, bet visi vācieši nav ar vienu mēru mērojami. Okupācijas vara, kuru viņš (E.Rozenbergs – R.T.) nepabalsta, ir zaudējusi savu vārdu; tas tagad pieder zaldātam. Visi vācu zaldāti nav vienādi – ir zaldāti, kuri grib ar savām asinīm aizstāvēt jauno Latvijas valsti, tos nevajag atgrūst. Samērā nelielais vācu zaldātu skaits, kurš, ja priekšlikumu pieņemtu (noslēgtu līgumu ar Augustu Vinnigu – R.T.), taptu par Latvijas pilsoņiem, nebūtu liels un latviešiem nacionālā ziņā nebūtu bailīgs. Šis moments ir kritisks, un vācu zaldātu piedāvājumu viņš pabalsta pilnā mērā.” Turpinot diskusiju, E.Rozenbergs norādīja, ka jāpieņem katrs atbalsts, kas tiek piedāvāts. Pēc viņa ziņām, daudzi vācu karavīri domājot, ka dzīve Vācijā būs grūta, kamdēļ meklē jaunu tēviju citā zemē, kā tas ir bijis arī citos karos. Vācu zaldātu palīdzība neizslēdz Antantes palīdzību.

Iepriekš minētie trīs vācieši darbojās Ministru kabinetā līdz Pagaidu valdības reorganizācijai 1919. gada jūlijā, kad viņu vietā nāca cittautieši. Akadēmisko izglītību un dzīves pieredzi ieguvušo E.Rozenbergu, kas perfekti pārvaldīja krievu un angļu valodu un pietiekami arī franču un latviešu mēli, Ministru kabinets 1920. gada 6. februārī nolēma iecelt par Latvijas diplomātisko priekšstāvi Austrijā ar kvalifikāciju Reprēsentant diplomatique temporaire (pagaidu diplomātiskais pārstāvis) (LVVA, 2570. f., 14. apr., 1291. l., 6. lp.). 8. jūnijā viņš iesniedza savas pilnvaras mītnes zemes valsts kancleram K.Renneram (turpat, 29. lp.).

Kā zināms, Antantes augstākā padome atzina Latviju de iure 1921. gada 26. janvārī. Šim piemēram sekoja valsts pēc valsts. Arī Austrija, par ko liecina tās 1921. gada 17. februāra nota E.Rozenbergam. Šajā mūsu valstij tik svarīgajā dokumentā bija sacīts:

“Augsti cienījamais brīvkungs!

Ar š[ā] mēneša] 10. datuma rakstu Jūsu Labdzimtība paziņoja Ārlietu ministrijai, ka Sabiedroto konference Parīzē 26. janvārī latviešu delegācijas vadītājam Parīzē oficiāli darījusi zināmu, ka sabiedroto spēku Augstākā padome nolēmusi Latviju atzīt par valsti de iure un ka Vācija arī ir atzinusi Latviju de iure.

Man ir tas gods Jūsu Labdzimtībai paziņot, ka sakarā ar Latvijas atzīšanu de iure no Antantes valstu puses Austrijas Valdībai nav nekādu šķēršļu Latviju arī no savas puses atzīt par valsti de iure.

Tā kā man īpašu prieku sagādā šo darīt zināmu Jūsu Labdzimtībai, es atļaujos Jūsu Labdzimtībai lūgt to darīt zināmu savai Valdībai un vienlaikus ar Austrijas un tās tautas labākajiem novēlējumiem atjaunotās neatkarīgās Latvijas plauksmei apliecināt, ka Austrijas Valdība patiesi centīsies jau pastāvošās attiecības starp abām brīvvalstīm izveidot vēl draudzīgākas.”

Neilgi pēc tam E.Rozenbergs saņēma Ungārijas Karalistes ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra Vīnē K.Mazireviča paziņojumu, ka Ungārija atzīst Latvijas Republiku par neatkarīgu valsti.

Tā kā E.Rozenbergs Vīnē strādāja sekmīgi, Latvijas valdība paaugstināja viņu matā, 1922. gada 9. jūnijā ieceļot par pilnvaroto lietvedi (Charg¸ d’Affaires) (LVVA, min. 1., 6. lp.). 1924. gadā E.Rozenbergs piedalījās Latvijas un Austrijas tirdzniecības un kuģniecības līguma izstrādāšanā, kuru parakstīja 9. augustā, bet nākamā gada vasarā Z.Meierovica vizītes sagatavošanā un norisē Vīnē. Drīz pēc tam E.Rozenbergs atgriezās Rīgā, jo Ministru kabinets 1925. gada 23. jūlijā pieņēma lēmumu atbrīvot viņu no ieņemamā amata, līdz ar to līdzekļu taupības labad likvidējot pārstāvniecību Vīnē (LVVA, 1577. l., 74. lp.). Latvijas intereses šajā Alpu zemē turpināja pārstāvēt sūtņi, kuru rezidences vieta bija Varšava vai Berlīne.

Pēc atgriešanās Rīgā E.Rozenbergs uzrakstīja memuārus “Fūr Deutschtum und Fortschritt in Lettland” (Par vācietību un progresu Latvijā), kuri 1928. gadā iznāca 199 lappušu lielā grāmatā. Tā kā to autors par savu diplomātisko darbību diemžēl nestāsta, šo izdevumu sīkāk neaplūkosim.

1970. gadā Ķelnē/Vīnē divos sējumos iznāca kapitāls uzziņu krājums “Deutsch-baltisches Biografisches Lexikon” (Vācbaltiešu biogrāfiskais leksikons). Taču pat šajā solīdajā izdevumā informācija par E.Rozenbergu beidzas ar 1939. gadu. Neizdevās to atrast šīs publikācijas sacerētājam arī citur Latvijā. Ar lielā latviešu tautas drauga un šo rindu autoram allaž pretimnākošā kolēģa vācu profesora Dr. Dītriha Andreja Lēbera (Hamburga) palīdzību izdevās noskaidrot, ka Eduards barons Rozenbergs miris Leipcigā 1954. gada 22. decembrī. Paldies par izpalīdzību! Lai kāda arī būtu bijusi šā jurista, politiķa un diplomāta mūža beigu daļa, viņa devums neatkarīgās Latvijas un tās ārlietu veidošanā ir cieņas un atceres vērts.