Prof., Dr.habil.silv. Pēteris Zālītis:

"Mežzinātne — lauki — saimnieks"

Ierēdnim zinātni nevajag — saimnieks bez zinātnes nevar. Tātad attieksme pret zinātni ļauj atšķirt saimniekus gan fizisko, gan juridisko personu sabiedrībā.

Meža zinātne sākās pagājušā gadsimta pirmajā pusē, kad zemju īpašnieki toreiz mežiem bagātīgi klātajā Eiropā sāka apjaust, ka kalnrūpniecība, dzelzceļi un kuģi apēd daudz vairāk koksnes, nekā mežā izaug. Prātīgie saimnieki, kā arī par tautsaimniecības nākotni atbildīgās valdības struktūras sāka reglamentēt meža izmantošanu; izmantošanas vietā sākās apsaimniekošana. Parādījās visu vienojošs mērķis — nepārtraukta un paplašināta meža atražošana. Varam teikt — tā ir aksioma, kas nav un nebūs apstrīdama, ja mēs sevi pieskaitām mežsaimnieku saimei.

Latvijā mežs nav tikai vides sargātājs, nav vides saglabātājs, nav rindojams ne blakus, ne iepretim videi; tas izsenis ir bijis un patlaban jo vairāk ir cilvēka apdzīvotas un apsaimniekotas lauku vides neatņemama sastāvdaļa. Mežs — tā ir mūsu visu vide, vienalga, kas ir meža īpašnieks. Tāpat no meža īpašnieka nav atkarīgas tās mežā pastāvošās likumsakarības, ar kurām jārēķinās ikvienam meža apsaimniekotājam; uz tām balstās mežkopība gan kā meža zinātnes apakšnozare, gan kā mežsaimnieciskās darbības svarīga sastāvdaļa.

Racionālas mežkopības pamatnostādnes ir vienas un tās pašas kā meža lielsaimniekam, tā sīkmeža īpašniekam. Atšķirības sākas ar to, ka sīkmeža īpašnieks godprātīgi var apkopt arī savus astoņus hektārus meža, taču nepārtraukta, peļņu nesoša mežsaimniecība iespējama vienīgi tad, ja saimnieka rīcībā ir vismaz vairāki tūkstoši hektāru meža. Tikai meža lielsaimniecībās vai arī sīksaimnieku asociācijās iespējams panākt, lai savstarpēji pārsedzas ekoloģiskie un ekonomiskie — kā tagad bieži saka — modeļi. Ikviens modelis kā īstenības tuvināts atspoguļojums ir atkarīgs no izvirzītajiem mērķiem un pastāvošajiem ierobežojumiem. Gan mērķi, gan ierobežojumi ir radikāli izmainījušies pēdējos desmit gados, tātad mūsu akadēmijas pastāvēšanas laikā.

Impērijā mērķis bija plāna pildīšana, kas bieži vien izpaudās kā finansu līdzekļu apgūšana vai, saprotamāk, naudas iztērēšana. Naudu dala ierēdņi, tādēļ mežkopībā formāli dominēja birokrātiskie modeļi, kas tikai retumis sakrita ar bioloģiskajiem modeļiem, par kuru prioritāti iestājās un joprojām iestājas meža zinātnieki. Ierēdņu modeļi reglamentēja kokmateriālu sagādi, meža atjaunošanu, meža kopšanu, meža aizsardzību utt. Katrs no šiem modeļiem realizējās kā suverēni, viens ar otru nesaistīti mežkopības normatīvi. Daži piemēri.

Meža atjaunošanas modelis. Pirmais normatīvs — nākotnes meža struktūra. Normatīva mērķis — plānu pildīšana; ierobežojumi — PSRS Valsts meža komitejas deklarācija, ka turpmākajos 50 gados kokrūpniecībā netiek plānota lapu koku izmantošana. Sekas — Latvijas meža atjaunošanas plāns tika pildīts tikai ar skuju kokiem, tiek popularizēta atziņa, ka lapu koki ir meža nezāle, un ierēdņu izstrādātajos normatīvos nauda paredzēta tikai skuju koku selekcijai, stādmateriālu izaudzēšanai, skuju koku jaunaudžu kopšanai. Mežziņi tika disciplināri sodīti par bērza jaunaudžu kopšanu.

Otrais normatīvs. Meža nozares veiksmīgas vadības rādītājs bija ar mežu neapklāto platību, parasti — neapmežoto izcirtumu, neliels īpatsvars meža kopplatībā. Tātad, lai labāk izskatītos priekšnieku acīs, iespējami ātrāk bijušos izcirtumus vajadzēja pārskaitīt ar mežu apklātajās platībās. Savukārt priekšrakstos bija norādīts, ka platība skaitās ar mežu apklāta, ja saslēdzas jaunaudzes kociņu vainagi. Loģiski, ka ātrāk saslēdzās tās jaunaudzes, kurās lielāks kociņu skaits. Seko ierēdņu jautājums zinātniekam — kāds ir maksimāli pieļaujamais stādvietu skaits uz vienu hektāru? Atbilde tika ierakstīta normatīvos, ar kuru absurdām sekām mežkopjiem vēl tagad jāsastopas jo bieži. Ne meža atjaunošanas izdevumi, ne tas, kas ar kokaudzi notiks tās tālākajā augšanas laikā, formāli nevienu ierēdni neinteresēja.

Vēl viens meža izstrādes modelis. Mērķis — izpildīt skuju koku mežmateriālu sagādes paaugstināto plānu, kas saistījās ar PSRS tautsaimniecības sakārtošanu pēc kara. No augšas uzdotais risinājums bija pazemināt cirtmetu par vienu vecumklasi, t.i., sākt cirst skuju kokus par 20 gadiem agrāk nekā līdz šim. Tas Latvijai nozīmēja koksnes resursu neatgriezenisku izsīkumu. Nostrādāja ierobežojums, proti, visu līmeņu Latvijas meža darbinieku — ministrijas, zinātnes, meža izglītības — slepens, bet vienprātīgs lēmums: tai rokai jānokalst, kas parakstīs pavēli par cirtmeta samazināšanu. Un pavēle netiek izdota — Latvijā vienīgajā no visām PSRS republikām. Taču koksni prasīja. Un te uzradās pseidozinātniska atziņa par krājas kopšanas cirtēs iegūstamās koksnes apjoma palielināšanas iespējām. Parādījās toreiz populārs sauklis — otro kubikmetru no kopšanas cirtēm. Vilks tika pabarots, bet kaza knapi pusdzīva — vairākus gadu desmitus galvenajā cirtē iegūstamā raža bija tikai 220 m3/ha. Turklāt krājas kopšanas cirtē iegūtais kubikmetrs ir divreiz zemākas kvalitātes, un tā ieguves pašizmaksa ir divreiz augstāka nekā galvenajā izmantošanā iegūtam koksnes kubikmetram.

Biju gandarīts, kad septiņdesmito gadu beigās meža nozares vadība uzklausīja zinātnieku atkārtotas norādes par šo un citu modeļu bezjēdzību. Nozares vadība no savas puses rosināja zinātniekus izstrādāt citus, objektīvi argumentētus mežkopības modeļus, kas veidotu Latvijas mežsaimniecības teorētisko pamatojumu. Administratīvo vai ierēdņu modeļu absurds jo īpaši spilgti izpaustos tagad brīvā tirgus apstākļos, kad Latvijas meži sadalīti starp 153 000 plus vienu īpašnieku.

Zinātnes un prakses ciešā sadarbība vainagojās ar to, ka astoņdesmitajos gados Latvijas mežsaimniecībā sāka dominēt bioloģiskie modeļi, kas meža apsaimniekošanu cieši sasaistīja ar meža ekosistēmā notiekošajiem dabiskajiem procesiem. Tika formulētas un visā meža darbinieku saimē pieņemtas rīcības pamatnostādnes. Mērķis — maksimāla koksnes raža un augsta kvalitāte cirtmeta vecumā. Līdzekļi — tīraudzes mistrotā mežā, meža atjaunošana ar selekcionētu stādmateriālu, intensīvas kopšanas cirtes jaunaudzēs.

Objektīvi argumentētas atziņas tika formulētas arī visiem saprotamu parunu veidā, piemēram, biezs mežs jaunībā — rets mežs vecumā; spēcīgs koks — augstvērtīga audze. Šādas pamatnostādnes, to ievērošana ir pirmais priekšnoteikums veiksmīgai mežsaimniecībai neatkarīgi no meža teritorijas lieluma.

Ilgtspējīgas un nenoplicinošas mežsaimniecības pirmie trīs kritēriji ir meža resursu saglabāšanās, kokaudzes kvalitātes paaugstināšanās un meža veselības uzlabošanās. Meža zinātnieku pienākums ir izstrādāt un meža īpašnieka uzdevums ir pildīt mežzinātnes rekomendācijas, lai, sadarbojoties ar dabu, sasniegtu iespējami augstāku meža ražību, kvalitāti un veselību.

Uzskatu, ka arī patlaban nepieciešams atcerēties mūsu valsts pirmskara prezidenta formulējumu — Latvija nav maza zeme; mums ir maz zemes. Tas nozīmē, ka valsts liktenis nav atraujams no attieksmes pret zemi — ikvienam zemes hektāram, arī privātīpašnieka, ir jāstrādā ar pilnu atdevi šodien un vēl ražīgāk rīt. Mežsaimniecības jomā pirmskara periodā šī atziņa veiksmīgi realizējās, veicot meža zemju hidrotehnisko meliorāciju. Trīsdesmitajos gados, rokot grāvjus ar rokām, ik gadu meliorēja ap 15 tūkst. hektāru degradēto meža zemju. Tas bija nepieciešams, lai mērķtiecīgi apsaimniekotu pārpurvotos mežus toreiz, taču vēl dāsnāks veltījums tas bija pašreizējiem meža izmantotājiem. Pārpurvotos mežos to meliorēšanas laikā kokaudzes saimnieciskais vecums vidēji ir 40 gadi neatkarīgi no audzes faktiskā vecuma. Tagad ir pagājuši 60 gadi pēc meliorācijas, un šīs audzes tiek nocirstas kopējās ciršanas tāmes ietvaros, sagādājot šodienas meža izstrādātājiem papildu 190 m3 koksnes no ikviena toreiz meliorētā meža hektāra. Pieaugot degradēto mežu ražībai, pakāpeniski no 100 m3 līdz 200 m3 uz vienu hektāru paaugstinājās arī to rādītāju skaitliskās vērtības, kas raksturo dzīvās koksnes resursus visos Latvijas mežos kopumā. Pirms dažiem gadiem veiktie ekonomiskie aprēķini apliecināja, ka meža meliorācijā ieguldītie līdzekļi atmaksājas divos gados ar noteikumu, ka meliorācija turpinās. Pašreizējais melioratīvo darbu pārtraukums ir ilgākais pēdējo 150 gadu laikā, ieskaitot abus pasaules karus.

Diemžēl mums nav pieejama informācija par augšanas apstākļu pašreizējo struktūru ne meža lielsaimniecībā, ne arī sīkmežu īpašnieku teritorijās. Pieļauju, ka varam iecietīgi skatīties uz sīksaimnieka tuvredzīgo attieksmi pret viņa īpašumā esošo meža zemju nelielo ražību, taču man nav pieņemama ūtrupnieku attieksme, tātad vienaldzība, pret meža zemju ražību visas meža nozares un valsts tautsaimniecības mērogos.

Realizējot praksē, tiesa — neilgu laiku, mežzinātnieku izstrādātos normatīvus par meža kopšanas cirtēm, t.sk.atsakoties no otrā kubikmetra, ir apstiprinājusies bioloģisko modeļu lietderība, kā arī mūsu prognožu ticamība. Patlaban priežu mežos galvenās izmantošanas vecumā iegūst vidēji 272 m3 no hektāra bijušo 220 m3 vietā. Informācija iegūta, dabā apsekojot 428 priežu meža nogabalus dažādos Latvijas rajonos. Bioloģisko modeļu lietderību apstiprina arī samērā augstā pieaugušo kokaudžu biezība. Dati par cērtama vecuma skuju koku audžu izlasi, ko veido 2000 meža nogabali, apliecina, ka 85% no nociršanai paredzētiem nogabaliem audzes biezība ir lielāka par 0,5. Tādēļ mums nav pieņemami tādi mežkopību reglamentējoši normatīvi, kas pieļauj starpizmantošanas cirtēs audžu biezību samazināt līdz 0,5 neatkarīgi no audzes sastāva, ražības un vecuma. Atkārtoti atgādinu aksiomātisko patiesību, kas pamatojas uz ekoloģiskiem, ekonomiskiem un sociāliem apsvērumiem, ka neatkarīgi no īpašuma lieluma meža apsaimniekošanas rezultātu novērtējumā galvenais kritērijs ir novākšanas cirtē iegūstamās koksnes ražas lielums un tās kvalitāte.

Lietderīgi atzīmēt, ka stumbra kvalitātei kā kokmateriālu cenu reglamentējošam rādītājam pastiprināta uzmanība pievērsta tikai pēdējo gadu laikā, kad sākām meklēt atbildes uz vairākiem ar mežkopības praksi saistītiem jautājumiem: vai kvalitāti ietekmē augšanas apstākļi, meža tips? Vai tie mežsaimnieciskie pasākumi, kas palielina ražību, proti, — jaunaudžu izretināšana, tīraudžu veidošana, hidrotehniskā meliorācija — nepazemina stumbru kvalitāti? Kāda ir priežu mežu kvalitāte Latvijā, salīdzinot ar citām zemēm?

Lai rastu argumentētas atbildes uz šiem jautājumiem, analizētas jau minētās 428 pieaugušu priežu audzes pēdējo gadu cirsmu fonda ietvaros.

Tirgus attiecības nosaka, ka par kvalitatīvāku uzskatāms tas koksnes kubikmetrs, par kuru vairāk maksā tā pircējs. Tādējādi par kokaudzes kvalitātes mērvienību pieņēmām tādu bezzarainu priedes zāģbaļķu īpatsvaru no priežu audzes kopkrājas, kuru caurmērs bez mizas tievgalī nav mazāks par 26 cm un kas nav īsāki par 3 m. Iegūtās atziņas ir visai atšķirīgas no tiem šabloniem, kas populāri meža apsaimniekotāju aprindās. Daži mūsu secinājumi. Audzes kvalitāte nav atkarīga no kokaudzes biezības, kā arī no reģionālām savdabībām Austrumlatvijas, Rietumlatvijas un Dienvidlatvijas novados. Tāpat priežu audžu kvalitātes kā absolūtos, t.i., m3/ha, tā arī relatīvos rādītājus, t.i., procentus no priežu kopkrājas, neietekmē ne lapu koku, ne egļu piemistrojums. Vienīgais audzes parametrs, ar ko cieši korelē kvalitātes rādītāji, ir audzes vidējais caurmērs, tas pavēra iespēju izstrādāt kvalitātes novērtēšanas algoritmu saistībā ar kokaudzes krāju, bonitāti un vidējo caurmēru. Uzskatām, ka stumbru atzarošanās ir ģenētiski nosacīta, un varam būt gandarīti par mūsu meža ģenētiķu pētījumiem un selekcionāru sasniegumiem šinī jomā. Neatkarīgi no īpašuma lieluma ikvienam meža apsaimniekotājam nepieciešams ievērot meža filosofijas vai meža reliģijas pirmo bausli — mežkopības mērķis ir maksimāla krāja cērtamā vecumā uz iespējami resniem kokiem. Labi ir visi līdzekļi, kas to veicina; slikti, kas to traucē.

Mēs izstrādājām arī Latvijas priežu meža kvalitātes raksturlīkni, kas tīri labi varētu iederēties Latvijas tēla aprakstā. Pirmās šķiras priedes zāģbaļķu īpatsvars 20% apjomā no priežu kopkrājas sastopams vismaz 80% no ciršanas vecuma nogabalu kopskaita; 35% — vismaz pusē no nogabaliem un 50% no kopkrājas — vismaz 10% no ciršanas vecuma nogabalu kopskaita. Latvijā nav sastopamas priežu audzes, kuru kvalitāte zemāka par 5% vai arī pārsniedz 70%. Diemžēl mums neizdevās atrast līdzīgus rādītājus par priežu audžu kvalitāti citās zemēs un ne mūsu vainas dēļ pagaidām nevaram arī novērtēt, kādu vietu mūsu meži ieņem pasaules priežu mežu kvalitātes reitinga tabulā.

Nereti sabiedrībā tiek spriests par mūsu mežu vērtību. Pakavēšos pie meža kompensācijas, t.i., visaugstāk sabiedriskotās meža lietošanas vērtības atšķirībām dažādos mūsu zemes rajonos.

Atsevišķi novērtētas meža zemes un kokaudzes vērtības pēc kopā ar Arturu Boruku izstrādātā vērtēšanas algoritma ar balli kā mērvienību. Vērtības aprēķinātas valsts mežniecību griezumā kā vidējās svērtās meža nogabala vērtības atbilstoši ikviena nogabala dominējošām funkcijām.

Meža zemes, tātad meža ekosistēmas, kompensācijas vērtība visaugstākā ir piejūras un piepilsētas apvidos. Šeit vislielākā vērība veltāma to faktoru ierobežošanai, kas saistās ar risku meža ekosistēmai transformēties nemeža ekosistēmā.

Visai atšķirīgs ir pašreizējo kokaudžu vērtības rādītāju teritoriālais izklāsts. Līdztekus koksnes krājai vērtībā iestrādāta arī ikviena koksnes kubikmetra pašreizējā spēja aktīvi darboties. Tas ir, ja salīdzinām savā starpā divas audzes ar, piemēram, 200 m3 lielu krāju, no kurām viena ir 50 gadus veca, bet otra 150 gadus veca, tad krietni vien vērtīgāka ir pirmā, jo tur ikviens koksnes kubikmetrs aktīvi strādā mūsu sabiedrības interesēs, kamēr otrajā audzē koki, kaut arī tie joprojām turas stalti, tomēr jau pielīdzināmi, runājot līdzībās, herbarizētiem pensionāriem.

Kāda tad ir Latvijas meža kompensācijas vērtība naudas izteiksmē? Mūsu aprēķini ir samērā tuvi Kazimira Šļakotas nesen paustajiem, pēc atšķirīga algoritma aprēķinātajiem rādītājiem, proti, K.Šļakotas kungs nosaucis 4–5 miljardus latu; mums iznāca 6 miljardi. Tā ir milzīga vērtība, kas jāapzinās ikvienam meža īpašniekam vai ar meža nozari saistītam darbiniekm sevišķi mežkopjiem, kurus visa sabiedrība (ne tikai mūsu valstī) deleģējusi šo bagātību aprūpēt, apsaimniekot un vairot, šādam mērķim mežkopju rīcībā jau tagad ir pietiekams zinātniskais nodrošinājums.

Nobeigumā atgriezīšos pie sākumā paustā formulējuma — ierēdnim zinātni nevajag, saimnieks bez zinātnes nevar. Cerēsim, ka līdztekus akciju sabiedrībai "Latvijas finieris" ar Juri Biķi priekšgalā parādīsies vēl citi saimnieki. Tikai īsts saimnieks ir spējīgs rīkoties tā, lai saglabātos meža vide, lai koksnes ražu ievāktu tur, kur tā nobriedusi, lai ikviena rīcība mežā celtu tā ražību. Ļoti svarīgi, lai šāda attieksme pret mežu būtu visiem, gan valsts ierēdņiem, gan valsts, gan individuāliem meža apsaimniekotājiem.

Foto: Sigizmunds Timšāns

Kopsapulces prezidijā: LLMZA viceprezidents Aleksandrs Jemeļjanovs un zinātniskais sekretārs Mārtiņš Belickis

Referāts LLMZA kopsapulcē Jelgavā 2000.gada 26.maijā