Prof., Dr.habil.agr. Arturs Boruks:

"Mežs lauksaimniecībā"

Meža platības Latvijā

Latvija ir mežiem bagāta valsts - mežs kā zemes lietošanas veids 2000.gada 1.janvārī aizņēma 2851,7 tūkst. ha, kas ir 44,2% no valsts kopplatības. Tas ir vairāk, nekā pēc speciālistu aprēķiniem ir nepieciešams, lai nodrošinātu veselīgu dzīves vidi iedzīvotājiem - proti, ap 25% no visas platības. Par Latviju meža zemes Eiropā vairāk ir tikai Somijā, Zviedrijā un Krievijas Federācijā.

No visām meža zemes platībām mežsaimniecības mērķiem nodoti 1625,5 tūkst. ha jeb 57%, lauksaimniecības mērķiem - 1201,7 tūkst. ha jeb 42,1%, citiem mērķiem (galvenokārt pārvaldes, veselības aizsardzības, sporta, dzīvojamo māju apbūves, rūpniecības un citām vajadzībām - 24,5 tūkst. ha jeb 0,8%. Tātad ļoti lielas meža platības ir mežsaimniecības, galvenokārt kā valsts meži, un arī lauksaimniecības mērķu lietošanā. Abas nozares valstij un tās iedzīvotājiem nodrošina kā darba iespējas, tā arī ienākumus.

Lauksaimniecības zemes kopējā platība 2000.gada 1.janvārī bija 4051,6 tūkst. ha jeb 62,7% no valsts kopplatības. No tās zemnieku un piemāju saimniecību īpašumā un lietošanā bija 3541,7 tūkst. ha jeb 87,4% no to kopplatības, kā arī 204,3 tūkst. ha jeb 5% brīvās valsts zemes. Pārējā platība bija specializētām valsts saimniecībām, personīgajām palīgsaimniecībām un citiem. Tātad galvenie lauksaimniecības zemes īpašnieki un lietotāji, kurus kopēji varam apzīmēt kā šīs zemes valdītājus bija zemnieki un piemāju saimniecības. Viņu rīcībā bija 2079,1 tūkst. ha lauksaimniecībā izmantotās zemes (turpmāk - LIZ) un 1126,3 tūkst. ha meža zemes, kas attiecīgi bija 58,7% un 31,8% no to kopplatības. Latvijas rajonos, neskaitot republikas nozīmes pilsētas (Rīga, Jūrmala, Daugavpils, Liepāja, Jelgava, Rēzekne), 2000.gada 1.janvārī bija lielākā daļa lauksaimniecības mērķa zemes, kopā 4047,9 tūkst. ha, no kuriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes bija 2401,5 tūkst. ha (57,3%) meža zemes - 1201,7 tūkst. ha (29,7%), krūmāji 102,3 tūkst. ha (2,5%) un citi zemes lietošanas veidi - 342,4 tūkst. ha (8,5%). Zemnieku un piemāju saimniecību kopā bija 248206, to zemes kopplatība - 3540,7 tūkst. ha (87,5%) no visām lauksaimniecības mērķa zemēm, tai skaitā 2078,7 tūkst. ha (86,6%) LIZ un 1126,3 tūkst. ha (93,7%), meža zemes. Tātad meža zeme zemnieku un piemāju saimniecībās aizņēma ievērojamu daļu no kopējās platības, proti, 31,8% jeb 35,1% no derīgās platības.

Taču meža zemes pa zemnieku un piemāju saimniecībām ir sadalītas nevienmērīgi. Visvairāk meža zemes zemnieku un piemāju saimniecībās ir Cēsu, Alūksnes, Limbažu, Jēkabpils un Ludzas rajonos, kur pārsniedz 40% no kopplatības. Vismazāk meža zemes ir Jelgavas, Dobeles un Bauskas rajonos, kur ir mazāk nekā 20% no kopplatības. Tas rada lielu nevienmērību zemnieku un piemāju saimniecību naudas ienākumos no mežsaimniecības - dažās saimniecībās to vispār nav, bet citās ir vairāk nekā puse no visiem ienākumiem, it sevišķi paugurainos, kā arī rajonos ar šķēršļotu reljefu.

Apskatot Latvijas meža zemes pēc to piederības, redzam, ka no kopējās platības - 2851,7 tūkst. ha - lauksaimniecības mērķa zemēs ir 1201,7 tūkst. ha jeb 42,1%, mežsaimniecības mērķa zemēs ir 1201,7 tūkst. ha jeb 42,1%, mežsaimniecības mērķa (galvenokārt valsts mežsaimniecības) zemēs - 1625,5 tūkst. ha jeb 57% un visās citās zemēs - 24,5 tūkst. ha jeb 0,9%. Taču jāievēro, ka no lauksaimniecības zemēm lielas platības meža ir tā saucamajās citās zemēs, kas ir brīvajā valsts fondā un citur, bet zemnieku un piemāju saimniecību rīcībā ir tikai 1126,3 tūkst. ha. Arī no mežsaimniecības mērķiem nodotām zemēm valsts pārvaldes institūciju lietošanā ir tikai ap 1400 tūkst. ha. Līdz ar to varam teikt, ka no visas ar mežu apklātās platības izmantota tiek tikai daļa.

Referāts LLMZA kopsapulcē Jelgavā 2000.gada 26.maijā

Valsts pārvaldes institūciju lietošanā, neskaitot pašreiz brīvās valsts zemes, kuras izmanto ļoti slikti, ir tikai nepilni 52% mežu.

No visiem mežiem daļu izmanto kā kurināmo materiālu, būvkokus, koksni dažādiem palīgdarbiem, galvenokārt zemnieku un piemāju saimniecību mežos. Taču lielākā daļa tiek izmantota tieši mežsaimniecības mērķiem - koksnes ieguvei rūpnieciskajai ražošanai un realizācijai. Turklāt mežu izmantošanā ir zināmas likumības. Tā pirmajos gados pēc Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanas, 1991.-1995.gadā, meža izciršana notika galvenokārt valsts mežos, jo privātie meži zemes reformas gaitā vēl nebija atdoti bijušajiem zemes īpašniekiem vai nebija nostiprināti zemesgrāmatās. Ar 1996.gadu zemes reforma lauku apvidos strauji tuvojās nobeigumam, mežu platības tika atgrieztas bijušajiem īpašniekiem un pakāpeniski nostiprinātas zemesgrāmatās, valsts mežu platības samazinājās, un to īpatsvars koksnes ieguvē kļuva mazāks.

Valsts daļa ciršu krājā samazinājās: 1991.-1993.g. tā bija 76-81%, bet 1996.g. tā bija vairs tikai 66,3%, 1998.g. - 45% un 1999.gadā (15 mēnešos) - 39,4%. Lauksaimniecības uzņēmumi, galvenokārt paju sabiedrības, 1991.-1995.gadā deva 18-19% koksnes, bet līdz ar to likvidāciju, to daļa strauji samazinājās un 1998.gadā bija vairs tikai 3,5%. Tāpat strauji auga privātā īpašuma daļa mežu izstrādē: 1996.g. tā bija tikai 21,8%, 1998.g. - 49,8%, bet 1999.g. (15 mēnešos) - jau 57,5%.

Ciršu krājas sadalījums pa īpašuma formām, tūkst. m 3

Avots: Latvijas statistikas gadagrāmata 1997; 1999.

Latvijas statistikas ikmēneša biļetens, 2000.g. Nr.3 (70).

Tas norāda, ka privātā sektora daļa koksnes ieguvē strauji aug un ka privātie mežu izcirtēji cenšas iegūt no sava īpašuma maksimālo peļņu - izcirtums to mežos pārsniedz koksnes pieaugumu kā galvenajā cirtē, tā arī starpcirtēs. Līdzīgi pieaug arī nelikumīgie ciršanas apjomi, kas 1991.gadā bija tikai 14 298 m3, bet 1999.gadā jau 122 775 m3 jeb 8,6 reizes vairāk. Vienīgi valsts mežos izcirtumi ir apmēram pieauguma robežās. Tas norāda, ka privātie meža īpašnieki nerūpējas par savu mežu uzturēšanu, jo tie taču peļņu ne viņiem, ne viņu bērniem nedos, to varēs iegūt tikai bērnu bērni. Šī iemesla dēļ arī meža atjaunošanas darbi privātajos mežos notiek ļoti maz, ir nepilnīgi. Savā ziņā vainojams arī Valsts meža dienests, jo tā ģenerāldirektors O.Žvagiņš 2000.gada 21.janvārī preses konferencē pauda domu, ka izciršanā "tāmei nav nekādas nozīmes... Tātad, nav jāpasaka, cik drīkst nocirst". Viņš pauda arī domu, ka nav nobažījies par to, ka Valsts meža dienestam nav iespēju ierobežot privāto īpašnieku saimniecisko darbību. Uzskatu, ka noteiktas tāmes uzstādīšana un mežu konkrēta aizsardzība Latvijā ir nepieciešama, jo tā regulē mežu izmantošanas saimniecisko darbību.

Pašreiz Latvijas mežos ir novērojams, ka:

- pieaug koksnes eksporta apjoms: 1997.gadā tas pieauga par 48%, 1998.g. - par 22%, bet 1999.gadā par apmēram 4,7%;

- slikti tiek izmantoti vietēja kurināmā krājumi - malka, šķelda, zāģu skaidas, kūdra, jo nesamērīgi augstais lata apmaiņas kurss pret dolāru notur to cenas ļoti zemas; vietām malka u.c. koksnes mazvērtīgie produkti netiek pienācīgi izmantoti, tiek pat sadedzināti; laukos apkurei plaši lieto dārgo importēto kurināmo.

Taču mežsaimniecība vēl arvien sniedz lielus ienākumus lauksaimniecībai. Analīze rāda, ka mežs vēl arvien nodrošina zemniekiem un piemāju saimniecībām lielu daļu naudas ienākumu, kuri tiek izlietoti lauksaimniecības mašīnu, traktoru un inventāra iegādei, minerālmēsliem un pesticīdiem un palīdz noturēt lauksaimniecisko ražošanu šodienas, kaut arī nelielā, līmenī. Tas notiek tā iemesla dēļ, ka lauksaimniecības produktu cenas ir ļoti zemas, lauksaimniecībā gandrīz visas nozares ir nerentablas un zaudējumus lielā saimniecību daļā 1999.gadā nesa ne vien lauksaimniecības pamatnozares - graudkopība, piena ražošana, gaļas nobarošana un cūkkopība, bet arī citas nozares. Šī iemesla dēļ lauksaimniecības mašīnas un inventāru spēj iegādāties tikai tās saimniecības, kurām ir ienākumi no citiem avotiem, piemēram, no mežsaimniecības. Zemnieki vēl arvien tic, ka reiz taču jāpienāk tādam laikam, kad lauksaimniecība sāks dot peļņu, un tamdēļ vēl iegulda tajā naudu, arī no mežsaimniecības.

Taču jādomā arī par citu procesu. Mūsu lauksaimniecības un mežsaimniecības esošās politikas ietvaros ir radušās nevēlamas sociālās sekas. Kā norāda O.Krastiņš: "Mežs vairs nenodrošina darbu un ienākumus tūkstošiem lauku cilvēku. Labumu gūst galvenokārt mežu īpašnieki un firmu kapitāls." Tas liek pārdomāt par pašreizējās politikas lietderību, jo tā ir ļoti smagi skārusi kā lauksaimniecību, tā arī mežsaimniecību.

Stāvoklis lauksaimniecībā un mežsaimniecībā

Pašreiz lauksaimnieciskā un mežsaimniecības ražošana Latvijā ir nozares ar viszemāko atalgojumu. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, lauksaimniecībā un mežsaimniecībā nodarbināto mēneša vidējā darba samaksa 1999.gadā bija tikai 69,8% no vidējās nodarbināto bruto darba samaksas un kopā ar viesnīcu un restorānu nodarbināto samaksu tā bija zemākā valstī. Lauksaimniecībā un mežsaimniecībā nodarbinātie saņēma par 35,4% mazāk nekā valsts pārvaldē un aizsardzībā nodarbinātie, par 48,9% mazāk nekā vidēji rūpniecībā, par 89,8% mazāk nekā transportā un 3,4 reizes mazāk nekā finansu sfērā nodarbinātie. Tas liek nopietni padomāt par esošās algu sistēmas taisnīgumu.

Pēc autora analīzēm, Latvijā visa vērība tiek pievērsta tikai patērētājam, it sevišķi turīgo iedzīvotāju patēriņam, nemaz nedomājot par ražotāju, kuru nostāda ļoti nelabvēlīgā stāvoklī. Līdz ar to lauku cilvēku stāvoklis ir ļoti smags: mazi ir ne tikai viņu ienākumi, bet liels ir arī bezdarbs. Tas 1998.gadā bija 2 reizes lielāks nekā vidēji republikas pilsētās, bet austrumu rajonos to pārsniedza pat 4-5 reizes. Tas ietekmēja arī citu lauku rajonos dzīvojošo un strādājošo - skolotāju, medicīnas darbinieku, tirdzniecībā un citur nodarbināto - atalgojumu, padarot to zemāku, bet bezdarba līmeni - lielāku.

Pēc autora domām, galvenais iemesls lauksaimniecības un mežsaimniecības, līdz ar to visu lauku rajonu atpalicībai ienākumu ziņā, kā arī lielajam bezdarbam laukos ir nepareizā finansu un banku politika, konkrēti, ļoti augstais lata maiņas kurss pret USD un citām ārvalstu valūtām.

Šo augsto lata kursu noteica un uztur Latvijas Banka (LB), kuras vadība ir sašaurinājusi naudas politiku līdz monetārai politikai, un ar naudas stabilitāti apzīmē vienīgi devīzu jeb valūtas kursa nemainību attiecībā pret citu valstu nacionālajām naudām jeb valūtu. Taču šāds uzskats ir šaurs un neaptver visu problēmas būtību. Īstenībā naudas stabilitāte ietver:

1. Naudas pirktspēju iekšējā tirgū, kas izpaužas iedzīvotāju algām atbilstoša cenu līmeņa uzturēšanā un līdz ar to nodrošina iedzīvotāju pirktspējas un labklājības līmeni.

2. Valūtas jeb devīzu kursu, kas parāda nacionālās naudas vērtības attiecību pret citu valstu naudu.

Analizējot naudas stabilitātes jēdzienu, jāatzīmē, ka tautas labklājības celšanai veselīga tautas saimniecības sistēma un iekšējai ražošanai atbilstošs preču un pakalpojumu cenu līmenis ir daudz nozīmīgāks faktors nekā nemainīgs valūtas kurss attiecībā pret citām valūtām. Lata iekšējai pirktspējai ir jābūt tādai, lai tiktu segtas esošās vidējās ražošanas izmaksas un nodrošināts konkrēts peļņas procents - tādā gadījumā iekšējā ražošana virzās pa attīstības ceļu, tai nav vajadzīgas speciālas piemaksas un atbalsts, tā spēj izturēt ārzemju konkurenci. Arī ienākumiem no eksporta jābūt tādiem, lai tie segtu eksportētās produkcijas pašizmaksu un dotu zināmu peļņu. Tādā gadījumā valstī ir saimnieciska stabilitāte, augsts nodarbinātības līmenis un neliels bezdarbs. Tiek veicināta to nozaru attīstība, kurām ir dabīgs pamats un kuras darbojas uz vietējo izejvielu bāzes, pirmām kārtām lauksaimniecība un mežsaimniecība, un līdz ar to ražošana atbilst Latvijas apstākļiem. Autora analīzes parāda, ka, nosakot valūtas kursu pret citām nacionālām valūtām, ir jāievēro ne tikai cenu paritāte, bet arī attiecīgajās valstīs esošais algu līmenis. Ja tas netiek ņemts vērā un tiek noteikts pārāk augsts savas valūtas kurss, tad tiek veicināta ārējā tirdzniecība - tās importa daļa - un vienlaikus izdarīta kaitīga ietekme uz lauksaimniecības un mežsaimniecības produkciju un nodarbinātību. Respektīvi, iekšējais tirgus nokļūst ārzemju, tai skaitā arī privātā kapitāla - tā saukto multikorporāciju - ietekmē un pārvaldīšanā, sabrūk iekšējā ražošana, tiek likvidētas rūpnīcas un pieaug bezdarbs. To spilgti parāda Latvijas piemērs, kurā, upurējot tautas labklājību paaugstinātam lata kursam, kopš ārējās tirdzniecības pārmērīgas liberalizācijas, no 1995.gada ir panākts:

1. Iekšējā tirgus pārpludināšana ar ārzemju precēm un vietējās ražošanas krasa sašaurināšanās. Sevišķi cieš lauksaimniecība un mežsaimniecība, kā arī mazie un vidējie uzņēmumi, kas ir spiesti pārtraukt darbību.

2. Nepārtraukts bezdarba līmeņa pieaugums. Latvijā, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, bezdarbnieku skaits 1999.gadā bija vidēji 109 497 jeb 9,1%, turklāt daudzi bezdarbnieki netika reģistrēti, ja viņiem bez darba esošais laiks pārsniedza normatīvo.

3. Bezdarbnieku skaits lauku apvidos stipri pārsniedz bezdarbnieku skaitu lielpilsētās, Latvijā tieši 2 reizes, vissmagāk skarot lauksaimniecību un mežsaimniecību.

4. Ārējās tirdzniecības bilance kļūst krasi negatīva, imports ļoti stipri pārsniedz eksportu; Latvijā 1999.gadā ārējās tirdzniecības saldo faktiskajās cenās bija mīnus 715,6 miljoni latu, kas ir 19,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tā ir milzīga summa, kas norāda, ka valsts ilgi šādu deficītu nespēs izturēt un ka tad, kad visi uzņēmumi būs izpārdoti, iestāsies smagas depresijas stāvoklis.

5. Tieši lata pārāk augstā kursa dēļ Latvijas ārējās tirdzniecības bilance pēc Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanas ar Lietuvu un Igauniju kļuva krasi negatīva.

6. Aug valsts ārējais parāds, kas praktiski no nekā ir pieaudzis 1999.gadā līdz 359 milj. latu. Arī valsts iekšējais parāds 1999.gadā vidēji bija 151,7 milj. latu.

7. Pieaug valsts kopbudžeta finansiālais deficīts, kas 1999.gadā bija mīnus 140,1 milj. latu.

LB piekoptās monetārās politikas rezultātā nozares, kas izmantoja vietējos ražošanas faktorus - vietējās izejvielas un darbaspēku, it īpaši mežrūpniecībā, kokapstrādē un lauksaimniecībā - pašreizējās lata maiņas kurss padarīja ārvalstīs konkurēt nespējīgas. Tai pašā laikā ārzemju preču konkurētspēja Latvijas tirgū, pateicoties lata kursam, bija ļoti augsta. Tieši par šo faktu - ārzemju preču konkurētspējas sistemātisku celšanu un iekšzemes ražotāju - mežrūpnieku, lauksaimnieku un amatnieku - konkurences spējas graušanu, pēc mūsu pārliecības, pilnībā ir jāatbild LB kopā ar Latvijas Ārlietu ministriju, kura slēdza superliberālus ārējās tirdzniecības līgumus un līdz ar to izraisīja ražošanas lejupslīdi, kā arī iedzīvotāju krasu noslāņošanos ekonomiskajā ziņā. Tieši šī iemesla dēļ daudzi speciālisti Latvijā iesaka lata devalvāciju. Tā prof. E.Grinovskis uzskata, ka vienīgais reālais ceļš Latvijas ekonomikas atdzīvināšanai, lauksaimniecības un mežsaimniecības stāvokļa uzlabošanai un rūpniecības konkurences spējas celšanai ir lata ievērojama devalvācija.

Šādu ceļu Latvija sekmīgi gāja jau 1936.gadā, un tas noveda pie vispārēja saimnieciska uzplaukuma. Šādu ceļu, piemēram, pirms dažiem gadiem ar mērķi nodrošināt savu saimniecību pirms iestāšanās Eiropas Savienībā un cenu pielīdzināšanas gāja arī Somija, un tas deva labus rezultātus.

Lata devalvācijas apmērs jānosaka uz vispārējā ekonomiskā un sociālā stāvokļa analīzes pamata. Pēc mūsu aptuveniem aprēķiniem, tam jābūt vismaz 50%, nosakot lata vērtību mazliet zemāku nekā ASV dolāram, piemēram, 1 ASV dolārs līdzinātos 1,2 latiem. Pēc tam lata kurss uzturams stabils jaunajās maiņas attiecībās.

Kādas būtu lata devalvācijas saimnieciskās sekas? Mēģināsim parādīt labās un ļaunās puses.

Vispirms devalvācijas pozitīvais devums. Pēc devalvācijas par pieņemto procentu, mūsu piemērā par 50%, sadārdzināsies ārzemju lauksaimniecības un rūpniecības preču imports. Līdz ar to pakāpeniski varēs pieaugt arī vietējo ražojumu cenas, ceļoties virs pašizmaksas līmeņa, gan par nedaudz mazāku daļu kā devalvācija. Tas radīs labvēlīgus apstākļus lauksaimnieciskajai ražošanai, augs tās konkurētspēja, salīdzinot ar ārvalstu precēm, pieaugs vietējo preču pieprasījums. Līdz ar to esošie uzņēmumi varēs strādāt ar pilnu jaudu, palielināt strādājošo skaitu, būs labvēlīgi apstākļi jaunu uzņēmumu radīšanai. Rezultātā samazināsies bezdarbnieku un pabalstu saņēmēju skaits, atslogosies sociālās nodrošinātības budžets.

Lauksaimniecībā vietējie ražojumi - piens, gaļa, olas u.c. - ieņems atkal daļu no ārzemju kompāniju sagrābtā tirgus, palielināsies vietējo produktu ražošana un pārdevums, līdz ar to zemnieku ienākumi. Arī pārtikas produktu ievedumi no Lietuvas un Igaunijas, tāpat no ES valstīm kļūs mazāk izdevīgi un samazināsies. Līdz ar to augs produktīvo lopu skaits un lopkopības ražošana, kā arī sējumu platības. Izdevīgākas kļūs nozares, kuru ekonomisko efektivitāti un saglabāšanas vajadzību pašreiz apstrīd daļa liberālo ekonomistu, proti, cukurbiešu un linu ražošana, tāpat augļkopība, puķkopība, dārzeņu ražošana. Tas dos reālu iespēju izkļūt no pašreizējā lauksaimniecības panīkuma. Jāatzīmē, ka lauksaimniecības produkcijas cenas augs pakāpeniski un mazāk nekā vispārējais lata devalvācijas procents.

Mežsaimniecībā radīsies uzplaukums, jo koksne un tās izstrādājumi, kuri 1999.gadā uzrādīja 5,6 milj. tonnu eksporta pārsvaru, deva tīro atlikumu 609,6 milj. USD, kas latos bija 356,8 milj. Pēc jaunā, mūsu pieņemtā kursa, tas dotu papildu ap 370 milj. latu; meža materiālu eksports dotu ļoti lielu peļņu.

Rezultātā lielā peļņa lauksaimniecībā un mežsaimniecībā dotu papildu ienākumu valsts budžetā, kā arī atdzīvinātu tirdzniecību un rūpniecību, kuras saņemtu papildu pieprasījumu.

Pieaugs arī pieprasījums pēc vietējā kurināmā - malkas, šķeldas, kūdras, attiecīgi samazinot kurināmā ievedumus un dodot iespēju racionālāk izmantot Latvijas resursus.

Uzplaukumu piedzīvos arī cita veida Latvijas eksports, jo eksporta cenu pieaugums nāks tūlīt un būs stimulators izvedumam. Sevišķi tas būs jūtams individuālajā, radošajā darbā, kur lielākā daļa vērtības pieauguma dos iespēju ievērojami pacelt darba algas.

Pieaugot ražošanai un nodarbinātībai lauku apvidos, palielināsies arī pašvaldību ienākumi.

Papildu peļņa radīs iespēju ieguldīt vairāk līdzekļu ražošanā (investīcijas), kā arī ražošanas modernizācijā.

Pieaugot nodarbinātībai, palielināsies preču apgrozījums, tāpat arī iekasēto valsts nodokļu apjoms, reizē samazinoties sociālā pabalsta summām bezdarbniekiem un darba meklētāju apmācībām. Tas radīs iespēju pāriet uz bezdeficīta budžetu. Ārējās tirdzniecības bilance kļūs aktīva; tas atbrīvos līdzekļus jaunām investīcijām un renovācijām ražošanā un pakalpojumos.

Protams, lata devalvācijai, kā katram saimnieciskās dzīves reformas pasākumam, būs arī konkrētas negatīvas sekas, kuras īsumā apskatīsim.

Līdz ar lata devalvāciju celsies vispārējais cenu līmenis kā ražošanas, tā arī patēriņa precēm un pakalpojumiem. Turklāt cenu līmenis sākuma periodā var pieaugt nedaudz straujāk nekā nodarbinātība un algas, kaut arī turpmāk tam ir jāizlīdzinās.

Neizdevīgākā stāvoklī nokļūs nozares un uzņēmumi, kuri strādā uz ievestās enerģētikas un jēlmateriālu bāzes, tas ir, nozares, kurām Latvijā daļēji trūkst ražošanas pamata. Tās būs spiestas pārskatīt savu ražošanas tehnoloģiju, un, kur tas iespējams, pievērsties vietējām izejvielām un enerģētiskajiem resursiem. Sevišķi aktuāls šis jautājums būs dzīvojamo un komercmāju, kā arī rūpniecības ēku apkurē. Daudzas ēkas lauku apvidos un mazpilsētās būs spiestas pāriet atpakaļ uz kūdras, malkas, šķeldas, zāģu skaidu lietošanu. Šī negatīvā ietekme zināmā mērā piespiedīs kā privāto sektoru, tā beidzot arī valsti un pašvaldības pievērsties kurināmo resursu problēmai, izšķirties arī par Daugavpils HES būvi.

Sadārdzināsies no ārzemēm ievestās mašīnas un tehnoloģiskās iekārtas, kas zināmā mērā kavēs ražošanas modernizāciju. Valdība būs spiesta domāt par šī jautājuma risinājumu, dzēšot daļu ievesto mašīnu vērtības, kā arī rūpējoties par zemām procentu likmēm aizņēmumiem tehnoloģiju rekonstruēšanai un uzņēmumu renovācijai, rūpēties, lai aizdevumu procenti šajās nozarēs beidzot nepārsniegtu ES, ASV un citu valstu pieņemto procentu likmi, lai bankas ļoti nepelnītu ar aizdevumu procentu nepamatotu kāpināšanu.

Visnopietnākā problēma saistās ar naudas noguldījumiem bankās. Sevišķi tas attiecas uz mazajiem naudas noguldītājiem, kuri bankās ir noguldījuši nedaudz līdzekļu savu un tuvinieku bēru izdevumiem. Viņi jau vienreiz stipri cieta, kad LB un personīgi E.Repše un O.Kehris noteica ļoti augsto lata maiņas kursu pret Latvijas rubli (1:200), un visi gados vecie cilvēki, kuri bija nodrošinājušies ar ieguldījumiem bēru vajadzībām, noguldīto 1000 rubļu vietā saņēma 5 latus. Šis pārinodarījums vēl ir padzīvojušo ļaužu atmiņā, jo noguldījuma laikā viena Latvijas rubļa pirktspēja līdzinājās vai pat bija nedaudz augstāka par lata pirktspēju. Tātad jārūpējas par jaunu zaudējumu nenodarīšanu trūcīgajiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem. Taču tas ar modernajiem saziņas līdzekļiem ir viegli veicams. Piemēram, valdība var likumam par lata devalvāciju pievienot speciālu pantu, ar kuru nosaka speciālu indeksāciju fizisko personu noguldījumiem vērtībā līdz, piemēram, 200 vai 300 latiem. Tas mazinās galveno devalvācijas politikas nepilnību attiecībā uz veco ļaužu noguldījumiem.

Tomēr galvenais lata devalvācijas trūkums, pēc maniem uzskatiem, ir iespējamība uz negodīgu rīcību no LB un valdības puses ar mērķi personīgi iedzīvoties. Informācijas noplūdes iespējamību parāda gadījumi Izglītības un zinātnes ministrijā ar sagatavotajiem matemātikas eksāmenu jautājumiem. Šai ziņā varētu līdzēt tikai viens - stingri sodi par iespējamo negodīgo rīcību.

Apkopojot īsi jautājumus, kas saistīti ar lata devalvāciju, varam secināt, ka tai ir gan priekšrocības, gan arī trūkumi.

Priekšrocības:

1. Ražošanas konkurences spējas palielināšana, it sevišķi lauksaimniecībā un mežsaimniecībā.

2. Ražošanas uzplaukums, ienākumu palielināšana un darbības paplašināšana.

3. Nodarbinātības pieaugums, bezdarbnieku un daļēji nodarbināto skaita samazināšanās.

4. Iekšējā tirgus stabilizācija.

5. Importa sašaurināšanās, eksporta pieaugums, ārējās tirdzniecības bilances uzlabošanās.

6. Vispārējs algu pieaugums.

7. Bezdeficīta budžets.

8. Iespējas palielināt investīcijas, renovāciju, arī pabalstus un pensijas.

Trūkumi:

1. Cenu līmeņa pieaugums, it sevišķi importa precēm.

2. Importa līmeņa samazināšanās.

3. Ievestās enerģētikas cenu pieaugums.

4. Importa preču vairumievedēju peļņas samazināšanās.

5. Naudas noguldītāju vienreizējs zaudējums preču un pakalpojumu cenu celšanās dēļ.

6. Pensionāru un citu atbalsta saņēmēju materiālā stāvokļa sākotnējā pasliktināšanās.

7. Informācijas par devalvāciju noplūdes iespēju izmantošana personīgās interesēs.

Salīdzinot galvenās priekšrocības un trūkumus, varam spriest par sagaidāmo rezultātu.

Roberts Zīle

Leonards Līpiņš

Māris Daugavietis

Andrejs Siliņš

Pēteris Zālītis

Arturs Boruks