Asoc.prof., Dr.sc.ing. Leonards Līpiņš:

"Meža politika un lauku vide"

Manuprāt, Latvijas meža nozare kopumā ir ļoti dinamiski attīstījusies pareizajā virzienā. To pierāda kaut vai divi skaitļi: meža izstrādes apjomi pēdējos piecos gados palielinājušies divas reizes un kokmateriālu eksporta apjoms naudas izteiksmē — apmēram desmit reizes. Protams, tam līdzi nāk arī zināmas bažas: vai nenotiek liela meža materiālu pārciršana? Tomēr, izsekojot izstrādes apjomu dinamikai kopš 1992. gada, var teikt, ka valsts mežos pārciršana nenotiek. Šajā periodā bija atļauts izstrādāt vismaz 8 miljonus kubikmetru koksnes, bet kopējais ciršanas apjoms sākumā bijis uz pusi mazāks, tātad ir uzkrājušies koksnes resursi, ko varēja nocirst vēlākos gados. Lauksaimnieku un meža īpašnieku mežu izstrāde pirmajos gados ir bijusi visai maza un būtiski ir pieaugusi, tikai sākot ar 1995. gadu.

Aplūkojot mežizstrādes apjomu dinamiku no 1992. līdz 1999. gadam, ir skaidrs, ka daži meža īpašnieki pēdējos gados varbūt pārretina vai pārcērt savus mežus. Bet tas glābj laukus. Jo lauksaimniecībai ir sākušies ļoti grūti laiki. Tā it kā tiek izglābta uz meža rēķina. Manuprāt, saglabājoties diezgan lieliem ciršanas apjomiem, tā būs iespēja, kā mūsu lauksaimnieki varēs ienākt Eiropas Savienībā. Un tad acīmredzot šī tendence būtiski mainīsies. Domāju, ka tad lauksaimniecība būs daudz efektīvāka un nebūs vairs tik alkatīgas attieksmes pret mežiem — tie būs izglābuši laukus un ievadījuši tos Eiropas Savienībā.

Gan pozitīvi, gan negatīvi tiek vērtētas nozarē notikušās reformas. Daži mūsu speciālisti kā pozitīvu piemēru min Lietuvu, kas tomēr nav pārveidojusi savu meža struktūru — tur saglabājušies kompleksi uzņēmumi. Es tikko atgriezos no Lietuvas. Un man jāatzīst, ka lietuviešiem ar ražošanu šajā nozarē pašlaik ir ļoti bēdīgi. Nav pietiekami attīstītas kokapstrādes, nav koksnes pieprasījuma Latvijā koksnes cenas ir krietni augstākas, lietuviešu apaļie kokmateriāli tagad ienāk Latvijā, liela daļa Lietuvas zāģbaļķu tiek izvesta arī uz Poliju. Lietuvieši pašlaik nonākuši strupceļā. Viņi uzskata, ka ir nokavējuši ar privatizāciju, nokavējuši nozares reorganizāciju. Un tagad viņi raugās uz mums — cik Latvijā šī reorganizācija bijusi sekmīga.

Eiropas skatījumā Latvija tiek vērtēta kā mežaina valsts — vēl vairāk meža platību ir tikai Igaunijā, Austrijā, Grieķijā, Slovēnijā, Zviedrijā un Somijā. Manuprāt, rādītājs 45 procenti mežainuma Latvijā neatspoguļo īstenību — ja ieskaitītu meža zemēs visas tās platības, kas dabiski apmežojušās, tad meži mums aizņemtu gandrīz pusi zemju.

Ko iesākt ar gandrīz pusi miljona hektāru lauksaimniecības zemju, kas pašlaik netiek izmantotas? Ir interesanti pavērot, kā šīs zemes Latvijā izvietotas, — tas redzams kartēs, kur parādīts gan mežainums pa rajoniem, gan neapstrādāto lauksaimniecības zemju īpatsvars 1999. gadā procentos. Kas veicina lauksaimniecības zemju apstrādi? Viens no faktoriem ir zemes auglība — Dobeles, Jelgavas un Bauskas rajonā neapstrādātu zemju ir mazāk, tas pats attiecas uz Preiļu rajonu. Problēma: ko ar šiem 430 vai 500 tūkstošiem hektāru darīt? Manuprāt, neapstrādātās platības, varbūt mazākā mērā nekā alkohols, tomēr grauj laukos dzīvojošo cilvēku psiholoģiju. Turklāt šī parādība ietekmē visus, kas nonāk laukos, tai skaitā arī ārzemniekus. Protams, jāņem vērā arī ekonomiskais faktors.

Tiek ieteikts, ka viens no veidiem, kā izmantot lauksaimniecībā neizmantotās platības, — tās mākslīgi apmežot. Manuprāt, tā ir pārāk vienpusīga pieeja. Šķiet, šīs zemes būtu jādala trīs kategorijās. Vispirms, tās ir mežam tuvu piegulošas lauksaimniecības zemes, varbūt pat meža vidū iesprauktas lauksaimniecības platības, neauglīgas un mazas pēc teritorijas, kas daļēji jau pašlaik ir pašapmežojušās. Varu parādīt attēlu, ka meža tuvumā lauksaimniecības zemes brīnišķīgi pašapmežojas. Un ne tikai ar kārkliem. Arī ar bērzu, arī ar skujkokiem — priedi un egli. Te ir iespēja izkopt ļoti labu mežu. Jāatzīst, ka lielākā daļa mūsu mežu ir izveidojusies tieši tā. Tomēr šāda pašapmežošanās ne katrreiz tiek veicināta. Ja runājam par subsīdijām mākslīgai apmežošanai, tad vajadzētu atbalstīt arī to īpašnieku, kas ir veicinājis dabisku apmežošanu. Jo meža apmežošanai atvēlētie līdzekļi ir gaužām mazi, es pat teiktu — smieklīgi mazi. Un Latvijas apstākļos apmežošana nebūt nav tik viegli veicama.

Nākamais iedalījums — ar krūmiem apaugušas zemes. Tie parasti ir kārkli, tās ir zemas vietas, tur meža ieaudzēšana rada lielas problēmas. Tur acīmredzot arī subsīdijas būtu vajadzīgas lielākas.

Trešā kategorija — lielāki lauku masīvi, kas tieši nepieslejas mežam. Pret šo platību apmežošanu aicinu izturēties ļoti piesardzīgi, it īpaši ja šīs zemes ir pietiekami auglīgas. Jo jāņem vērā, ka apmežota zeme uzreiz teritorijā samazina darbietilpību. Lauksaimniecības zemes apstrāde un meža apsaimniekošana ir divas atšķirīgas lietas — jo vairāk meža zemju, jo mazāk vajadzīgs darbaroku. Apmežojot lauksaimniecības zemes, stāvoklis laukos tiks pasliktināts vēl vairāk. Tātad šāds jautājuma risinājums būtu jāuztver ļoti kritiski. Uzskatu, ka vajadzētu izveidot darba grupu, kas izvērtē lauksaimniecībā neizmantoto zemju stāvokli un sniedz ieteikumus valdībai, kā turpmāk virzīt šo zemju izmantošanu. Lai neiznāk tā, ka pēc iestājas Eiropas Savienībā mums būs vēlme nesen apmežotās platības izcirst.

Ko stādīt apmežojamās platībās? Eiropā ir dažādi risinājumi. Mēs Latvijā uzsveram, ka ir piecas koku sugas, kam šeit pati labākā dzīvesvieta. Tie ir abi mūsu skuju koki — priede un egle, vēl bērzs, apse un alksnis. Ja papētām visu šo sugu areālu jeb teritoriju, tad Latvija atrodas tieši tās vidū. Līdz ar to var sagaidīt, ka šīs piecas koku sugas Latvijā var dod vislabāko koksnes kvalitāti. Bet koksnes kvalitātes nodrošināšana nav iedomājama ar to vien, ka saglabājam kopšanas cirtēs labākos kokus vienmērīgā izvietojumā. Noteikti šajā darbā ir nepieciešami arī papildu pasākumi — augošu koku atzarošana. To jau krietni sen dara Vācijā, mums atzarošanu atsevišķās vietās ir veikuši un veic entuziasti. Un tā ir mūsu mežu nākotne. Latvijas mežsaimniekiem ļoti bīstams kaimiņš ir Krievija ar saviem bagātajiem mežiem. Vidējas kvalitātes koksni Krievija spēj izaudzēt lētāk un pietiekamā vairumā ar to apgādāt pasaules tirgu. Tāpēc mums uzsvars būtu jāliek uz kvalitatīva meža audzēšanu. Un pēc iespējas laikus jāsāk arī augošo koku atzarošana. Man šķiet, daudzviet privātos mežos tā nebūs īstenojama līdzekļu trūkuma dēļ. Uzskatu, no SAPARD programmas būtu jāsaņem finansējums arī šo kvalitatīvo mežaudžu kopšanai. Tas atrisinātu vairākus jautājumus — ne tikai pavērtu Latvijas mežiem nākotnes izredzes, bet atvieglotu arī cilvēku nodarbinātības problēmu. Augošu koku atzarošanai ir nepieciešami pietiekami vienkārši instrumenti, šo pienākumu var uzticēt mazkvalificētiem strādniekiem, kam pašlaik laukos trūkst darba. Manuprāt, šiem jautājumiem jāpievērš sabiedrības uzmanība un jāatrod iespējas to finansēšanai.

Apmežojot lauku teritorijas, noteikti jārēķinās ar ainavas saglabāšanu. Ir pozitīvi piemēri, kad apmežošana pēc plāna tiek veikta kopā ar Valsts meža dienestu, izvērtējot ainavu. Tas būtu jādara visās vietās. Katram šķiet, ka cauri mežainam rajonam ir diezgan garlaicīgs ceļš. Pat pie jūras skaisti ir tikai tās krastā, bet jūras vidū jūra kļūst vienmuļa un neinteresanta. Tas pats ir ar ainavu. Nedrīkst pārspīlēt. Liekas, 50 procenti mežu Latvijā būtu labs proporcijas risinājums arī no ainaviskā viedokļa.

Par pieeju privāto mežu apsaimniekošanā. Protams, vienkāršāk ir privātos mežos veikt kailcirti. Bet jāievēro, ka privātie meži lielākoties nav vienlaidu masīvi — tie ir mežu puduri. Tur, veicot kailcirti, tiek nodarīts liels zaudējums gan ainavai, gan atlikušajai meža daļai. Gribu aicināt meža īpašniekus atteikties no kailcirtēm, kur vien tas iespējams, un veikt izlases un pakāpeniskās cirtes. Vāciešu pieredze liecina, ka ekonomiski un ekoloģiski tas ir ļoti izdevīgi — tā ir raža, ko īpašnieks var ievākt ik pa pieciem gadiem. Turklāt izraudzīties tos gadus, kad kokmateriālus realizēt ir visizdevīgāk. Protams, tas ir arī izglītošanas jautājums. Un tā ir nopietna pieeja koku izvēlē. Pat bagātajā Rietumvācijā vajadzēja paiet trīsdesmit gadiem, lai mežu īpašnieki atzītu, ka šis meža apsaimniekošanas veids ir racionālāks un pareizāks. Šis jautājums saistīts ar nākamo — nocirsto — mežaudžu atjaunošana. Arī tā mums Latvijā ir ļoti aktuāla problēma.

Par mazajām un vidējām zāģētavām laukos. Latvijā ir vismaz 2000 zāģētavu, kas izvietotas ne gluži vienmērīgi, tomēr visā valstī. Lielākā daļa mazo zāģētavu atrodas tieši laukos.

Vai tās turpmāk saglabāsies un netiks no tirgus izspiestas?

Šo zāģētavu izredzes nav visai spožas. Ja runā, ka dzīvotspējīgi būs tikai lieli lauksaimniecības uzņēmumi, tad tas pats attiecas arī uz zāģētavām. Daudzi ar lielām cerībām gaida jaunās celulozes rūpnīcas celtniecību, bet, kad tā būs uzbūvēta, mazajām zāģētavām radīsies jaunas problēmas. Noteikti būs jāgādā par izejvielu mizošanu, ko atrisināt mazajās ražotnēs ir sarežģīti. Un vēl: vai ilgi Latvijas laucinieks atļausies strādāt zāģētavās smago fizisko darbu, pārvietojot brusas un dēļus? Jauni cilvēki šajā darbā iesaistās ne labprāt, ja arī strādā, tad īslaicīgi. Jo izglītotam cilvēkam tāds darbs ir nepieņemams. Acīmredzot zāģētavām sava ražošana ir jākoncentrē.

Manuprāt, pēc pieciem vai vairāk gadiem, kad Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, zāģētavas, kas iekārtotas bijušajās fermās, mehāniskajās darbnīcās, vēl dažos citos lauksaimniecības objektos, varētu cilvēkus pat atgriezt atpakaļ pie lauksaimniecības. Jo šajās zāģētavās strādā diezgan daudz bijušo traktoristu vai šoferu, daļai no viņiem pat saglabājusies tehnika. Un iespējams, ka tieši viņi atsāks lauku apsaimniekošanu reģionā, kur pirms tam ļoti aktīvi darbojās kokzāģētava.

Mazajām zāģētavām problēmas rada arī koksnes atliekas. Mūsu vides speciālisti vēl ir iecietīgi pret tiem zāģskaidu kalniem, kas veidojas pie šīm ražotnēm. Protams, šīs atliekas ir laba izejviela siltumenerģijas iegūšanai. Ja zāģskaidas nepārvērtīs siltumenerģijā paši zāģētāji, tad tas var radīt vēl lielākas problēmas. Manuprāt, zāģētāju uzdevums ir sadarboties ar pašvaldībām un risināt jautājumu par ražošanas atlieku izmantošanu. Jā, pašlaik tas nav izdevīgi. Bet ir skaidrs, ka jābūt valsts atbalstam, lai šis risinājums kļūtu abpusēji izdevīgs.

Zāģētavu īpašnieki teic, ka viņi šādas katlumājas var izveidot, bet tie, kam siltumapgāde vajadzīga, nav spējīgi par to samaksāt. Tā ir. Taču sabiedrības diferencēšanās bagātajos un nabagajos nav vērojama tikai Latvijā, tā strauji norit arī citās pasaules valstīs. Attālums starp turīgajiem un pārējo sabiedrības daļu arvien pieaug, nabadzīgo slānis kļūst lielāks. Ir zināms — kad tas pārsniedz kritisko masu, notiek revolūcija. Būtu ļoti nepatīkami, ja tā notiktu pie mums. Agrāk noteicošā bija paklausība priekšniecībai, bet tagad galvenais princips ir līdzjūtība pret tiem, kam dzīvē ar izvirzīšanos nav veicies. Man šķiet, šis princips jāsaglabā arī, apsaimniekojot mūsu laukus, mežus un zāģētavas.

Kā saglabāt vides sakoptību un iedzīvotāju skaitu laukos? Kas būtu darāms?

Man noteiktas receptes nav. Acīmredzot risinājums katrā vietā tiks meklēts atšķirīgi. Tomēr viens no pirmajiem jautājumiem, kas jārisina, ir ceļi. Pašlaik ceļu sakopšanai nonāk tikai puse no ceļu fonda līdzekļiem, tas ir neloģisks un nenormāls stāvoklis — tā lauki tiek noplicināti. Nākamā ļoti aktuāla problēma, kas arī jārisina, ir sakari.

Tie ir atsevišķi akcenti, kam es šodien gribēju pievērst uzmanību, runājot par mežu lauku vidē.

Referāts LLMZA kopsapulcē Jelgavā 2000.gada 26.maijā. Pēc ieraksta diktofonā

Mežainums Eiropas valstīs, procentos

Debatēs teiktais

No citu runātāju teiktā jāatzīmē Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieka Arvīda Ozola atzinums, ka sabiedrībā joprojām nav kopīgas izpratnes, kas ir lauki, un nav arī kopīgas izpratnes, kas laukos ir primārais. Bet galvenais ir tas, ka laukos dzīvo cilvēks. Un tas arī nosaka mūsu interesi par laukiem — kā uzlabot tur mītošo ļaužu dzīves apstākļus. Jo arī lauciniekam ir jābūt iespējām nodrošināt sev normālu iztikas līmeni.

Mežzinātnes institūta "Silava" laboratorijas vadītājs Māris Daugavietis savā runā uzsvēra, ka Latvijā zeme šobrīd ir zaudējusi savu vērtību, tālab arī pavīd aicinājumi transformēt lauksaimniecībā izmantojamās platības par meža zemēm, kaut tas ir riskants virziens, jo atpakaļceļš būs daudz sarežģītāks. Viens no zinātnieku uzdevumiem būtu izstrādāt Latvijas zemes izmantošanas koncepciju. Būtu jāpārdomā arī par meža stādmateriāla sugu izvēli. Pētījumi rāda, ka Latvijā ir pietiekami daudz koku sugu, kuru audzēšana varētu dot lielāku ekonomisko efektu, nekā to sniedz bērza audzēšana: skuju koki, arī cietie lapu koki.

Latvijas Zinātņu akadēmijas ģenerālsekretārs Andrejs Siliņš debatēs izteica šaubas par Artura Boruka izvirzīto tēzi, ka mūsu tautsaimniecības augšupeju sekmēs lata devalvācija:

— Pēc izglītības esmu fiziķis. Fizika — tā ir mācība par dabu. Un daba esam mēs visi kopā. Jāuzsver, ka pirmā un vienīgā mūsu nacionālā bagātība ir cilvēki — mēs paši, visi Latvijas cilvēki. Ja cilvēki būs gudri, pratīs visu to, kas mums pieder, izmantot, tad būsim bagāti un konkurētspējīgi. Jā, zeme ir ļoti svarīga lieta. Bet tā ir mūsu visu īpašums. Un to mēs varam izmantot racionāli vai neracionāli, saprātīgi, mazāk saprātīgi, gūt no tā vairāk vai mazāk labuma. Mums uz vienu iedzīvotāju ir vairāk nekā viens hektārs zemes, tā ir ļoti liela bagātība kā īpašums. Mūsu galvenā māksla, kā jau te tika vairākkārt teikts, ir šo zemi racionāli izmantot, lai iegūtu tādus produktus, kas ir pasaulē ļoti vajadzīgi un ar ko varam konkurēt tirgū.

Kā mums nonākt pie zemes racionālas izmantošanas?

Izskanēja doma, ka to var panākt ar vienkāršu metodi — lata devalvāciju. Tā ir ilūzija. No tīras fizikas viedokļa tās ir mērvienības. Varam teikt, ka pašreiz lats ir metros, bet pēc kāda laika visas mūsu vērtības mērīsim collās. Protams, collu būs daudz vairāk. Bet vai no tā mums būs labāk? Labi — algas būs lielākas. Bet arī cenas būs lielākas collās. Un viss būs turpat, kur iepriekš. Arī visās starptautiskajās lietās. Lats ir stabils ne jau pret vienu valūtu, bet pret valūtu kursu. Un tas ir ļoti svarīgi, ka mums ir stabila nauda. Devalvācija var novest tikai pie viena — tas iznerros cilvēkus. Un kāpēc mums jānerro mūsu galvenā nacionālā bagātība? Pensionāriem pensija necelsies tik strauji, algas tāpat. Kāds varbūt ko iegūs, bet visi kopā no šīs nerrošanas zaudēs. Vienīgais veids, kā nonākt pie labākiem rezultātiem, — mums jāceļ darba ražīgums. Jālauza galva, lai mēs varētu lētāk radīt produktu, ko citi nemāk uztaisīt tik lēti. Un tad mēs iegūsim, patērēsim mazāk savu pūļu. Un šeit zinātnei ir izšķirošā loma.