Kad uguns ar ūdeni cīnās vienā dienestā

Ģenerālis Aivars Straume, Valsts ugunsdrošības un glābšanas dienesta priekšnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

Cik daudz katrā gadījumā mēs noticam plašsaziņas līdzekļu vēstītajam, tas ir atkarīgs no daudziem un dažādiem apstākļiem. Pēdējās nedēļās katru dienu presē, televīzijā un radio izskan vēstis, ka ir klāt pavasaris un, kā ik gadu, deg pērnā zāle. Uguns izplatības apmēri ar katru silto dienu un arī ik gadu pieaug. Statistikas dati liecina, ka 2002.gadā Latvijā kopumā dažādu iemeslu dēļ ir dedzis 11 620 vietās. Pēdējās siltās brīvdienas kūlas dedzinātājiem bija īpaši aktīvas. Valsts ugunsdrošības un glābšanas dienestā sestdien, 30.martā, ir reģistrēti simt deviņpadsmit ugunsgrēki. Bet tā ir tikai aisberga redzamā puse. Sīko un nekur nereģistrēto degšanu skaits, iespējams, ir pieckārt lielāks. Tātad teritorijas sakopšana pavasarī ar uguns palīdzību Valsts ugunsdrošības un glābšanas dienestam (VUGD) ir kļuvusi par prognozējamu stihiju. Jo pieklājīgie aicinājumi gan presē, gan televīzijā nededzināt pērno zāli aizaugušajās un nepļautajās pļavās diemžēl ir pārāk klusi un, pēc sekām spriežot, sabiedrībā nesadzirdēti. It kā jau zinām, ka uguns klajā laukā un pavasara vējā ir nekontrolējama, tas ir bīstami, var nodegt un nodeg mājas, šķūņi, iet bojā arī cilvēki. Bojā aiziet miljardiem ziemu pārcietušo kukaiņu, putnu un sīko grauzēju.

Kas gan tas ir par spēku ne vien palaidņiem puikām, bet pieaugušam cilvēkam, kas liek uzdrīkstēties uzšķilt sērkociņu un pielikt to sausajai zālei? Vai tiešām, kā televīzijas ziņu sižetā atzina kāds vīrs, tā ir mūsu senču tradīcija? Nē, tā bija pēc Otrā pasaules kara dažviet Latvijā izmantota prakse, lai atjaunotu lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Vērojot notiekošo, jāatzīst, ka ar šo nekontrolējamo stihiju cīnās vien ugunsdzēsēji. Jo tas ir viņu pienākums — dzēst liesmas, kas apdraud īpašumus un cilvēku dzīvības. Un vēl, kā to atzīst paši ugunsdzēsēji, tā ir cīņa ar sekām.

VUGD nav Latvijas Republikā no jauna izveidots dienests. Tāpat kā policija, šī struktūra līdz ar ēkām un tehnisko aprīkojumu ir pārmantota no iepriekšējās sabiedriski politiskās iekārtas, taču desmit neatkarības gados mainījusies, krājot pozitīvo pieredzi no rietumvalstu un pasaules kaimiņiem. Par pieredzi, nākotnes redzējumu, problēmu loku „LV” stāsta Valsts ugunsdrošības un glābšanas dienesta priekšnieks ģenerālis Aivars Straume.

— Jūsu vadītā dienesta nosaukums jēdzieniski ietver gan ugunsdzēsību, gan glābšanu. Ar glābšanu jāsaprot ne tikai ugunsnelaimju novēršana. Kādi pienākumi jāveic glābšanas dienestā strādājošajam?

— Patlaban tieši ugunsgrēku dzēšana ir aktuāla. Tie periodi, kad ugunsgrēku izcelšanās ir vairāk iespējama, mums ir labi zināmi. Tomēr, ja vērtē pēc statistikas, tad 38% no visiem VUGD veiktajiem uzdevumiem ir tieši glābšanas darbi. Tā ir palīdzība ceļu satiksmes negadījumos, bet pavasarī arī tad, ja notikusi ielūšana ledū. Jāteic, ka agro pavasara “peldētāju”, galvenokārt no makšķernieku vidus, kļūst ar katru gadu vairāk.

Pavasarī no noslīkšanas vidēji izdodas izglābt ap 30 cilvēku. Tomēr uz ūdens situācija ir citāda nekā ugunsnelaimē, slīkšanu pamana novēloti, un palīdzība nereti nav vairs iespējama. Turklāt jāņem vērā arī glābēju nokļūšanas laiks līdz nelaimes vietai. Vasarā noslīkušo skaits šā paša iemesla dēļ ir liels. Tad darbojas mūsu ūdenslīdēji. Katrā rajona nodaļā ir apmācību ieguvuši un sertificēti ūdenslīdēji. Bet pastāvīgas glābēju dežūras īpaši ierīkotās pludmalēs ir pašvaldību pārziņā.

Žurnālisti mēdz īpaši izcelt VUGD palīdzību kaķu nocelšanā no kokiem. Taču tā ir ļoti niecīga glābšanas darbu daļa, tikai kādi 0,03 procenti. Te jāmin kāds īpatnējs fakts — par šo palīdzības sniegšanu mēs no iedzīvotājiem saņemam visvairāk pateicību. Turpretī ļoti reti pateicības ir saņemtas par cilvēku dzīvības vai degošas mantas izglābšanu. Ne vien kaķiem nākas palīdzēt, glābjam arī putniņus, mežā nomaldījušos mājlopus, arī cilvēkus. Ja ņem vērā, ka ugunsdzēšana būtībā arī ir glābšanas pasākums, mūsu dienesta nosaukumam, iespējams, vajadzētu būt bez vārda “ugunsdzēsības”.

— Par telefona līniju 112 — cik efektīvi darbojas šis telefona numurs? Vai cilvēki pieraduši pie šādas ciparu kombinācijas?

— Šis glābšanas dienesta telefona numurs Latvijā darbojas kopš deviņdesmito gadu vidus. Patlaban 17 rajonos zvani no iedzīvotājiem caur centrāli Rīgā pienāk uz šo ciparu līniju. Līdzekļu trūkuma dēļ tas nav ieviests pārējos rajonos, jo ir vajadzīgas jaunas atbilstošas sakaru pultis. Arī šogad ir paredzēts līnijai 112 pieslēgt kādu no deviņiem atlikušajiem rajoniem. Palēnām, iespēju robežās attīstām arī VUGD sakaru sistēmu.

Bet, runājot par 112. līnijas centrālo vadību, manuprāt, būtu jābūt reģionālajiem vadības punktiem. Šobrīd operatīvā vadība notiek no Rīgas. Tā mēs palīdzam ar operatīvo vadību, sniedzam metodisko palīdzību, iesaistām papildpēkus.

VUGD nav īpaši sadalīts reģionālajās nodaļās, kā tas ir citiem valsts dienestiem. Apmēram pirms diviem gadiem ieviesām sistēmu, ka uz nelaimes vietu izbrauc tai tuvāk esošie. Kā vajadzētu būt? Es domāju, ka vajadzētu būt četriem reģioniem un Rīgai. Lai visi signāli par lūgumu palīdzēt nonāktu Rīgā, tur zvani tiktu apstrādāti un novirzīti uz atbilstošu rajonu.

— Vai būt par glābēju, ugunsdzēsēju mūsdienās ir moderni un prestiži?

— Es vēlētos apgalvot, ka mūsu profesija ir prestiža. Valstī nesen tika veikta socioloģiskā aptauja par to, kam cilvēki uzticas. 76% Rīgas un 72% pārējās Latvijas iedzīvotāju uzticas VUGD, tas ir labs rādītājs. Taču atalgojuma ziņā, jāatzīst, šis amats nav prestižs. Lauku rajonos ugunsdzēsēji pēc nodokļu nomaksas mēnesī saņem aptuveni 115 līdz 120 latu. Ar šādu naudu vīrietim uzturēt ģimeni diezin vai ir iespējams. Mans viedoklis ir tāds, ka glābšanas dienesta darbiniekiem ir jāsaņem veicamajam darbam atbilstošs atalgojums, taču algai nav jābūt pārlieku lielai. Tāpat ir jābūt stabilām sociālajām garantijām, piemaksām par darbu bīstamos un kaitīgos apstākļos. Tas veidotu savstarpēju līdzsvaru. Es neesmu par to, lai dienestā strādājošie saņemtu mazas algas. Esmu pret to, ka iespējamās lielās darba samaksas dēļ VUGD nokļūst cilvēki, kuru mērķis ir tikai laba alga.

Paaugstinātā stresa dēļ ugunsdzēsēju darbs ir trešajā vietā. Piemēram, laukos uz izsaukumu aizbrauc divi trīs cilvēki. Tur nākas sastapties gan ar cilvēku apjukumu, neadekvātu rīcību, nereti draudiem, lamām, dažādām pamācībām, kā dzēst, ko darīt vai nedarīt. Pret to jāspēj izturēties augstsirdīgi, turklāt jādara savs darbs. Darbinieki ir atzinuši, ka visgrūtāk strādāt sociāli nelabvēlīgā vidē. Zināmā mērā mēs, ugunsdzēsēji un glābēji, savā darbā pastāvīgi esam kā kaujas laukā.

— Cik darbinieku pašlaik strādā VUGD?

— Ikdienā dežūras pa visu valsti veic vidēji 450 VUGD darbinieku. Kopumā dienestā ir nodarbināti 3348 cilvēki, no tiem kvalifikācijas atestātu ir saņēmuši 2900. Mūsu darbs ir īpašs ar to, ka nepieciešamības gadījumā uz nelaimes vietām dodamies neatkarīgi no tā, vai esam tobrīd dežūrā vai ne. VUGD darbinieks dienestā atrodas pastāvīgi. Tas attiecas arī uz mani. Pavisam ir 26 Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta rajonu nodaļas. Katrā no tām ir savs depo. Ugunsgrēka gadījumā mūsu sistēmā strādā pēc attāluma principa. Uz nelaimes vietu, sazinoties ar rācijām, dodas tuvāk esošo nodaļu brigādes. Tā tas bija arī tad, kad dega Cesvaines pils. No apkārtējiem rajoniem uz dzēšanu sabrauca 15 mašīnas.

— Kas bija pēdējā operācija, kurā piedalījāties pats?

— Piedalījos ugunsgrēka dzēšanā kafejnīcā “Ainava”. Biju arī Cesvainē, kad dega Cesvaines pils. Tā ir īpaša vadības sistēma, kādā veidā atkarībā no dienesta pakāpes tiek nodota informācija, kādus uzdevumus katrs veic, kurp dodas. Būt par ugunsdzēsēju ir dzīves stils un pārliecība, manuprāt, katram, kas šajā struktūrā ir četrus piecus gadus strādājis. Būdams gan profesionālis, gan šīs nozares patriots, es ceru, ka Latvijā nav tālu līdz brīdim, kad cilvēki apzināsies savas drošības nepieciešamību un uzstādīs savās mājās lokālos ugunsgrēka signāldevējus. Tie izglābs daudzu cilvēku dzīvības, jo brīdinājums par briesmām tiks saņemts laikus un nedraudēs nosmakšana dūmos, līdz ierodas profesionālā palīdzība.

Pirms vairākiem gadiem man tika pārmesta it kā vēlme lobēt kādu firmu, kas izplata ugunsgrēka signāldevējus. Diemžēl ugunsnelaimju skaits katru gadu arvien pieaug. Vai tiešām ir jānonāk līdz kādam traģisku gadījumu robežskaitam, lai saprastu, ka jāveic kādi aizsardzības pasākumi? Mūsu tuvējā kaimiņvalstī Zviedrijā, piemēram, prasība pēc šādu ugunsgrēka signāldevēju uzstādīšanas jau divus gadus katrā iestādē ieviesta kā obligāta. Domāju, ka daudziem vēl atmiņā ir Gēteborgā diskotēkā notikušais traģiskais ugunsgrēks, kurā dzīvību zaudēja 67 cilvēki. Pēc šī gadījuma veicām pārbaudes diskotēku norises vietās pie mums Latvijā. Prasības pēc ugunsdrošības pamatnoteikumiem — pieejamiem evakuācijas ceļiem, pirotehnikas neizmantošanas telpās — nav nekas pārmērīgs. Uzskatu, ka patlaban šova un publikas piesaistei mākslinieki ar īpašām uguņošanām telpās bieži riskē ar savu un savu skatītāju drošību.

— Kas jūs satrauc, vadot VUGD?

— Jāatzīst, ka ir pienācis pēdējais laiks domāt ne vien par valsts ārējo, bet arī iekšējo drošību. Pēc statistikas datiem, visvairāk bojāgājušo ir uz ceļiem un sociāli nelabvēlīgajā vidē. Iekšlietu sistēmas darbinieki šobrīd ir spiesti nemitīgi cīnīties ar sekām, nevis novērst cēloņus. Šogad par valsts prioritāti iekšlietās ir nosaukta policija, un valdība iespēju robežās rūpējas par darba un darbinieku materiālo apstākļu uzlabošanu šajā jomā strādājošiem.

Ugunsdzēsēju tehniskais aprīkojums, īpaši autoparks, ir katastrofāli nolietojies. Protams, jauna un moderna ugunsdzēsības mašīna maksā lielu naudu, arī sabīdāmās kāpnes. Mēs galvenokārt strādājam vēl ar padomju laika tehniku. Kāpnes ir pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados izgatavotas un pašu spēkiem visu laiku remontētas. Domāju, tā nav normāla situācija, ka visam Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam gadā piešķir 240 tūkstošus latu tehniskajam aprīkojumam. Tieši tik naudas pietiek, lai nopirktu trīs normālas, mūsdienu prasībām atbilstošas ugunsdzēsēju mašīnas. Starp citu, salīdzinājumam minēšu faktu, ka modernas kāpnes maksā ap 300 tūkstoš latu.

Kāpēc ir tāda valsts attieksme? Domāju, tam skaidrojums ir kopējā valsts ārpolitikā – mūsu ceļš uz iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Tomēr nevar noliegt, ka no tā cieš valsts iekšējā drošība. Tā ir pašreizējā valsts prioritāte. Tomēr jāsecina, ja tuvākajā laikā nebūs valsts risinājuma par naudas līdzekļu iedalīšanu VUGD tehniskā ziņā, būsim kritiskā situācijā. Ir pienācis brīdis, kad esmu spiests runāt skaļāk nekā citkārt, lai sadzird. Lai mēs varētu strādāt, ir nepieciešams aprīkojums – mašīnas, ekipējums ugunsdzēsējiem, elpošanas aparāti. Tas būs dārgi, taču mūsu darba efektivitāte būs daudzkārt augstāka un arī tehnikas uzturēšana būs ekonomiskāka. Šobrīd nereti ir tā, ka mēs ne vien nodzēšam ugunsgrēku, bet vienlaikus arī nolejam apkārtni tā, ka trīs gadus pēc tam tur nekas vairs nedeg.

— Cik profesionāls izglītības ziņā ir jūsu vadītais valsts dienests?

— Man nav kauns tā apgalvot, un tā nebūs lielība. Darbinieku profesionālai apmācībai VUGD pievērš ļoti lielu uzmanību. VUGD, kāds tas profesionālā ziņā ir šobrīd, var konkurēt ar jebkuru Eiropas vai pasaules valsts glābšanas dienestu. Esam savus cilvēkus apmācījuši, sākot ar kaķu nocelšanu no koka līdz psiholoģiskajai palīdzībai cilvēkiem, kas nonākuši nelaimē. Šobrīd mēs reāli sniedzam palīdzību ceļu satiksmes negadījumos, tāpat noslīkušo atrašanā zem ūdens un pašsaprotami — arī ugunsgrēkos. Es lepojos ar mūsu dienestu un tajā strādājošiem. Tie nav šeit pārpratuma dēļ nonākuši cilvēki, kam citur nav darba.

— Latvijā daudzviet ir saglabājušies brīvprātīgie ugunsdzēsēju formējumi. Kāds ir jūsu viedoklis?

— Vēlos izteikt pateicību tām pašvaldībām, kas spējušas šādas brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienības saglabāt. Taču, manuprāt, būtu svarīgāk attīstīt valsts dienestu un nepieciešamības gadījumā, mobili reaģējot uz nelaimi, veikt koordināciju. Tā mēs spētu nelaimes vietā lauku rajonā ierasties paredzētajā laikā — 15 minūtēs. Ja telpiski aplūko VUGD iespējas apkalpot visas valsts teritoriju, tad 60% teritorijas ir noklāta, bet uz pārējām vietām nokļūt laika ziņā ir pagrūti. Tas liecina, ka VUGD vienības nav vienmērīgi izvietotas. Attīstoties un paplašinoties kādai apdzīvotai vietai, rodas vajadzība pēc sava ugunsdzēsēju depo, kāds tur iepriekš nav bijis, tāda vieta, piemēram, ir Salaspils. Brīvprātīgie formējumi ir vajadzīgi kā papildspēks, jo profesionālie spēki spēj cīnīties līdz zināmai robežai.

— Bet vai jūsu dienests varēs sniegt palīdzību arī tādā situācijā, kāda bija vērojama filmā “Emīla nedarbi” — nebēdnim galva iestrēgusi terīnē?

— Jā, līdzīgus darbus ir nācies darīt, protams, kopā ar mediķiem. Piemēram, reiz siltumapgādes radiatoros bija iesprūdusi roka. Glābēji ieradās un atbrīvoja šajā nelaimē nonākušo. Olainē kādai veikala darbiniecei elektriskajā gaļas maļamajā mašīnā bija ievilkta roka. Spējām atbrīvot roku un nodevām cietušo mediķu gādībā. Jāteic, ka tālu no patiesības, kas vērojama ārzemju un pašmāju filmu kadros, neesam. Protams, arī glābšanas darbu veikšanai vēlētos labāku aprīkojumu. Tomēr katrā nodaļā diviem trim darbiniekiem ir atbilstošiem glābšanas darbiem nepieciešamais aprīkojums.

— Kā jūs raksturotu VUGD un pašvaldību sadarbību?

— Iespēju robežās esam sadarbojušies un sadarbojamies arī pašreiz. Pašvaldību pārziņā ir ūdenssaimniecība. VUGD izmanto pašvaldību īpaši glābšanas darbiem paredzētās ierīces — hidrantus. Pavasaros kūlas dedzināšanas laiks uztrauc visus. Šajā laikā daudzviet tiek izsludināts ugunsnedrošais periods, patlaban tāds noteikts Liepājā. Dodamies ne vien uz degšanas vietām, kopā ar valsts un pašvaldības policiju braucam arī reidos. Bet jāatzīst, ka tā ir tikai un vienīgi cīņa ar sekām. Jāsāk cīnīties, lai tiktu novērsti iemesli, – zāle rudeņos ir jānopļauj. Tāpēc kopā ar Latvijas Pašvaldību savienību esam vienojušies izveidot darba grupu, kurā tiks pieaicināti gan pašvaldību, gan vides speciālisti. Taču šogad uz rezultātiem cerēt vēl nevaram, tos varētu gaidīt nākamajā gadā. Pašlaik ir jāturpina seku likvidēšana — cīņa ar uguni, to dzēšot, un vēl jācer uz lietu, kas dabīgā ceļā palīdzēs dzēst liesmas.

— Parunāsim par Cesvaini! Ko varam mācīties no šīs nelaimes?

— Pēc nelaimes Cesvainē kopā ar Valsts kultūras pieminekļu inspekciju tika apsekoti līdzīgi kultūrvēsturiskie objekti. Aina, ko konstatēja mūsu darbinieki, atklājās visnotaļ līdzīga un bēdīga. Objektu īpašniekiem trūkst līdzekļu, lai savestu kārtībā objekta ugunsdrošību. Otra problēma ir par ugunsdrošību atbildīgo darbinieku nolaidība savu pienākumu izpildē. Vai tas ir pieņemami, ka skurstenis siltumizolācijai tiek apšūts ar degošiem materiāliem? Neviens neliedz atbildīgajam speciālistam vērsties pēc padoma VUGD nodaļā. Taču mums tas liek domāt, ka ir nopietnāk jāapmāca darbinieki, kas iestādē atbildīgi par ugunsdrošību. Šādas mācības Pašvaldību savienības mācību centrā jau ir notikušas, taču tās nav populāras un nav arī obligātas.

Diemžēl braucot uz izsaukuma vietu Cesvainē, pa ceļam no ierindas izgāja divas kāpnes. Tehnika nolietojas, un pienāk brīdis, kad to atjaunot ir neiespējami. Šīs kāpnes bija izgatavotas 70. gados. Līdz šim iespēju robežās uz vietas rajonu nodaļas tehniku remontējām pašu spēkiem. Gan mašīna, gan pārējais aprīkojums ir tādā stāvoklī, ka jāremontē pēc katra ugunsgrēka.

— Patlaban jūsu darba aktualitāte ir kūlas ugunsgrēku likvidēšana. Jūsu dienests iespēju robežās cīnās ar sekām. Ko darīt, lai novērstu cēloņus?

— Protams, sauso zāli nedrīkst dedzināt ne rudenī, ne pavasarī, tā ir vasaras beigās jānopļauj. Latvijas lauki ir aizauguši, jo samazinājušās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības. Bet tā nevar būt atruna. Kārtīgam saimniekam un zemes īpašniekam jebkurā vietā būs paredzama situācija. Tie ir mani personiskie novērojumi arī pēc lokalizētajiem ugunsgrēkiem. Protams, mēs jau laikus gatavojamies, ka kūla degs, taču tas nav atrisinājums. Ir jārisina jautājums par to zemes īpašnieku saukšanu pie atbildības, kas nespēj apsaimniekot savas teritorijas un pavasarī vai nu paši, vai kāds cits viņu vietā sauso zāli aizdedzina. Īpaši tas attiecas uz tiem, kas dzīvo pilsētā un savu zemes īpašumu redz dažas reizes gadā. Otrs īpašnieku loks, kas nespēj tikt galā ar saviem īpašumiem, ir zemes mantinieki, pensionāri, kam trūkst naudas zemes apsaimniekošanai. Šiem ļaudīm zāles pļaušana nav ekonomiski izdevīga arī tā iemesla dēļ, ka nav lopu, kam šo sienu izbarot.

Lai cīnītos ar kūlas dedzināšanu, mums tika ierosināts, šādus laukus aplenkt un tā nepieļaut aizdegšanos. Bet vai tas būs risinājums? Mobilizēsim mūsu armiju, iesaistīsim brīvprātīgos un aplenksim tos laukus? Īpašnieks vasarā tāpat nevīžos zāli nopļaut! Tas nozīmē, ka nākamā gada pavasarī šī zāle būs divreiz biezāka. Iespējams, tas skan bargi, taču no īpašniekiem, kas nespēj savu mantu apsaimniekot, beidzot ir jāprasa atbildība. Tie varētu būt īpaši nodokļi vai soda naudas.

— Vai, jūsuprāt, ir pietiekami informācijas par kūlas dedzināšanas kaitīgumu, par ugunsnedrošiem periodiem?

— VUGD regulāri gadu no gada ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību sniedz informāciju par ugunsnedrošajiem periodiem. Esam arī televīzijā reklamējuši lūgumus nededzināt sauso zāli. Par ugunsgrēku, to skaitā kūlas degšanas, kaitīgumu ir runāts ar skolu audzēkņiem. Laikam jāpiekrīt, ka tas jādara ilgstoši un nepārtraukti, lai mainītu sabiedrības apziņu. Runājot par brīdinošu informāciju, jāmin arī tāds apstāklis, ka nereti tā iedarbojas pretēji — jo vairāk brīdina, jo neparedzamākas sekas tas rada. Bailes tikt sodītiem liek cilvēkiem izvēlēties vieglāko ceļu: pielaist uguni un bēgt. Īpaši tas attiecas uz bērniem. Par šo problēmu būtu jārunā ar psihologiem. Pavisam nesen Kuldīgā mūsu darbinieki dzēsa degošus meldrus. Zēni, kas bija aizdedzinājuši meldrus, savus nedarbus, neraugoties uz ugunsdzēsēju klātbūtni un aizrādījumiem, turpināja. Slēpjoties tie pārvietojās pa meldriem un ik pa laikam pielaida uguni no jauna.

— Vai kūlu dedzina arī citviet Eiropā?

— Man ir ziņas, ka sauso zāli dedzina, veicot teritorijas apkopšanu. Taču cilvēki ir klāt, kad deg sausās lapas un zari. Taču tā, kā tas notiek Latvijā, — vienkārši bezatbildīgi pieliek degošu sērkociņu sausajai zālei un aiziet, nenotiek nekur, vismaz man tādas informācijas nav. Pabraucot pa degušajām vietām, atklājas bēdīga aina: nomelnējusi un nožēlojama zeme, turklāt atklājušies ziemā uz laukiem izmestie atkritumi. Tas liecina, ka esam ne vien nekulturāli, bet arī nemīlam savu zemi, ko izsenis dēvējam par skaistu.

— Kādas būtu jūsu reālās vēlmes, ja nākamais gads, kā to sarunā ar pašvaldību vadītājiem atzinis iekšlietu ministrs Māris Gulbis, kļūs par ugunsdzēsēju gadu iekšlietu sistēmā?

— Tikai viena vēlme – valsts investīciju programma, kas nodrošina noteiktā laikā, teiksim, trijos četros gados, tehnisko aprīkojumu. Tas ir nepieciešams, gan lai nepakļautu sevi riskam, gan arī lai varētu veikt darbu atbilstoši spējām. Šādu programmu VUGD 1998.gadā izstrādāja, un tā arī apstiprināta kopumā par 12 miljoniem latu. No šīs summas ir apgūts tikai nedaudz vairāk par vienu miljonu.

Šajā investīciju programmā jābūt paredzētiem līdzekļiem apmācībai pirmsskolas iestādēs, skolās, augstskolās. Apmācībai jāietver gan teorētiskas lietas, gan praktiskā evakuācija. Domāju, mācības, kā rīkoties nelaimes situācijā, kā palīdzēt sev un kaimiņam, līdz ierodas profesionāli glābēji, desmit līdz piecpadsmit gadu laikā mūsu valstī būtu jāapgūst katram — no valsts prezidenta līdz bērnudārza audzēknim.

Latvija jau ir un arī turpmāk būs tranzītzeme. Tāpēc mums ir jābūt drošiem, ka spēsim atbilstoši reaģēt jebkurā nelaimes situācijā.

Zaida Kalniņa, “LV” nozares redaktorea