"Baltijas valstis atbrīvojas no savas padomiskās pagātnes"

Augstākās tikšanās laikā Helsinkos pagājušā gada decembrī Eiropas Savienības vadītāji uzsvēra savu uzticēšanos ES "ziemeļu dimensijai", uzaicinot Latviju un Lietuvu pievienoties Igaunijai iestāšanās sarunu sākšanai.

Šis lēmums iezīmēja pagrieziena punktu visām trim nelielajām republikām, kuras pirms deviņiem gadiem pēc neveiksmīga valsts apvērsuma Maskavā atguva savu neatkarību. Tas ļāva šīm valstīm ar lielu pārliecību raudzīties nākotnē un arī turpmāk distancēties no savas padomiskās pagātnes.

"Mēs gribam, lai mūs pazīst nevis kā bijušo padomju republiku, bet kā valsti, kura gatavojas iestāties ES," saka ASV izglītību ieguvušais Igaunijas ārlietu ministrs Tomass Ilvess, turklāt vārdiem, kuri gūst tūlītēju atbalstu visā Baltijas austrumu reģionā.

Līdz ar Skandināvijas valstu un citu ārvalstu investīciju ieplūšanu un uz reformām vērstām valdības darbībām, patiecoties kurām ir pieņemta stingri noteikta likumdošana, tagad Baltijas valstis ir gandrīz neiespējami pazīt salīdzinājumā ar to padomisko pagātni.

Privatizācija ir gandrīz pabeigta, tirdzniecība ir pārorientēta uz Rietumiem, un visas trīs šo valstu galvaspilsētas — Tallina, Rīga un Viļņa — ir uzpostas un pieslēgtas Eiropai.

Angļu valoda kā lingua franca nomaina krievu valodu, aktivitāte interneta bankā un mobilo tālruņu iespiešanās ir gandrīz tikpat intensīva kā Rietumeiropā. Visas trīs valstis ir koncentrējušās, lai savu dzīves līmeni pielīdzinātu kaimiņos esošo Skandināvijas valstu dzīves līmenim.

Šā gada Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) pilnvarnieku ikgadējā sanāksme notiek Latvijas galvaspilsētā Rīgā, jaukā un rosīgā ostas pilsētā, kuras labklājība, tāpat kā daudzām citām šī reģiona pilsētām, veidojās, pateicoties tirdzniecībai un atklātām tirdzniecības tradīcijām, kas ir veidojušās kopš Hanzas savienības laikiem.

Šī tradīcija joprojām dzīvo un plaukst Baltijas baseina reģionā, kas kļuvis par vienu no visdinamiskākajiem ekonomiskās attīstības reģioniem Eiropā. ERAB, kā viens no vislielākajiem investoriem šai reģionā, tai skaitā arī kaimiņos esošajā Krievijā, ir stratēģisko projektu līdzfinansētājs banku, transporta, enerģētikas un ekoloģiskajos sektoros. Rīgā notikusī ERAB pilnvarnieku ikgadējā sanāksme pievērsīs milzīgu uzmanību investīciju ziņā ne vien šīm trim valstīm, kuras gatavojas iestāties ES (ar kopējo iedzīvotāju skaitu nedaudz vairāk par 8 miljoniem cilvēku), bet arī iespējām Baltijas jūras reģionā, kurā dzīvo vairāk nekā 80 miljonu cilvēku. Paredzams, ka ekonomiskā attīstība visā plašajā reģionā būs robežās no 3 līdz 5 procentiem šajā gadā, un pirmo reizi pēc vairākām desmitgadēm ekonomiski atdzimstošā Krievija, kuras priekšgalā ir jaunievēlēts prezidents un parlaments, ir daļa no šī kopīgā uzplaukuma.

Un šoreiz galvenie tirgi un kapitāla avoti būs atrodami tieši attīstībā esošo un plaukstošo Baltijas reģiona valstu ekonomikā Skandināvijā, Somijā, Vācijā un Polijā ar tās ātri plaukstošo ekonomiku un 39 miljoniem iedzīvotāju. Vācijā un Skandināvijas valstīs ir augstas darbaspēka izmaksas, nobriedis tirgus un kapitāls, ko atlicināt. Tās meklē iespēju lētāku ražotņu celšanai un jaunu tirgu izveidei, it īpaši galvenajās nozarēs, piemēram, bankas un telekomunikāciju jomā.

Kamēr iestāšanās ES datums joprojām paliek neskaidrs, Igaunija cer tai pievienoties jau 2003. gadā, un tas ir impulss, kas visām trim valstīm liek apvienoties. Igaunijas parlamentārieši steidz pieņemt likumus, lai tie harmonizētu ar ES spēkā esošajiem. Lietuvieši līdz 2005. gadam ir apņēmušies slēgt sava Černobiļas tipa Ignalinas atomreaktora pirmo daļu.

Paketē pirms iestāšanās ES tiek izskatīti arī tādi sarežģīti jautājumi kā Igaunijas un Latvijas pretrunīgie valodas likumi, kuri uzliek par obligātu vietējās valodas lietošanu un diskriminē lielās krieviski runājošās minoritātes.

Valodas likumi tika izstrādāti, lai palīdzētu Baltijas valstu iedzīvotājiem atgūt politisko varu un kultūras brīvību, ko viņi bija zaudējuši padomju okupācijas laikā. Tas izdevās. "Šodien situācija ļoti atšķiras no tās, kāda bija pirms desmit gadiem," saka Igaunijas premjerministrs Marts Lārs. "Tad (starp igauņiem un krieviem) valdīja īsts naids. Šobrīd jūs to vairs nejūtat, un krievu atbalstītās politiskās partijas tagad sadarbojas pašvaldību līmenī".

Etniskie krievi — gandrīz viena trešā daļa Igaunijas un Latvijas iedzīvotāju — spēcīgi atbalsta iestāšanos ES, kas veicinās viņu integrāciju sabiedrībā. Tikmēr valdības strādā, lai novērstu korupciju un noziedzību, kas ir padomju laikmeta mantojums.

Tagad iespējams uzlabot Baltijas valstu attiecības ar Krieviju, kura 60 procentu no savas ārējās tirdzniecības īsteno caur Baltijas ostām un saglabā jūras floti un militāros spēkus Kaļiņingradas anklāvā. Ir cerība, ka nākotnē attiecības veidosies, par pamatu ņemot tirdzniecības un komercjautājumus, nevis oficiālās politiskās darbības, kas dominēja agrāk.

Politiski stabilu un ekonomiskā ziņā dinamisku Krieviju, kas joprojām atgūstas no 1998. gada krīzes, labprāt redzētu viss Baltijas valstu reģions. Visās trijās Baltijas valstīs bija vērojams negatīvs iekšzemes kopprodukta pieaugums eksporta apjomu samazināšanas dēļ uz Krieviju, bet dažas bankas pat bankrotēja. Taču tagad atkal notiek ekonomikas atveseļošanās. Igaunija un Latvija šogad cer uz 3—4% IKP pieaugumu, bet Lietuva cer, ka tās IKP būs 2%.

Tomēr šo valstu ostas joprojām ir atkarīgas no tranzīta tirdzniecības — Igaunijā tiktāl, ka tas pat sastāda 14% IKP. Ir radušās problēmas tālab, ka Krievija plāno investēt 5 miljardus USD jaunu ostu celtniecībā Primorskā un Sanktpēterburgas tuvumā, kas varētu konkurēt ar Ventspili un citām ostām, kuru specializācija ir Krievijas naftas eksports.

Arī pagātne ir šo valstu problēma, kura tāda paliks līdz brīdim, kamēr Maskava nebūs gatava atzīt nodarījumus, ko izraisījusi padomu okupācija un Staļina mēģinājumi likvidēt Baltijas valstu gudrākos prātus.

Tāpat kā citās bijušās padomju republikās, komunistiskajā pagātnē korupcija ir laidusi tālas saknes, it īpaši Latvijā un Lietuvā, kuras bijušas mazāk sekmīgas savu valstu ekonomikas pārveidošanā.

Piemēram, "Tolaram" grupa no Indonēzijas, kura veiksmīgi reorganizēja Igaunijas tekstila un papīra ražošanas rūpniecību, cieta sakāvi vareno vietējo politiķu priekšā Latvijā un korupcijas dēļ pasludināja sevi par īslaicīgi sakautu savos mēģinājumos atdzīvināt lielu tekstilrūpnīcu Daugavpilī.

Šī pieredze var atturēt potenciālos investorus lielu greenfield investīciju plānošanā šai reģionā, kas patlaban ietver miljardiem dolāru vērtus celulozes un papīra ražošanas uzņēmumu projektus, kuriem Somijas un Zviedrijas kompānijas patlaban izstrādā tehniski ekonomisko pamatojumu.

Arī privatizācija joprojām paliek politikas ķīlniece. Pagājušajā mēnesī atkāpās Latvijas premjerministrs Andris Šķēle privatizācijas un interešu konflikta dēļ, kas bija saistīts ar plašām viņa privātajām biznesa aktivitātēm. Vēl joprojām nav pabeigta tādu lielu kompāniju pārdošana kā Latvijas kuģniecība un enerģētikas uzņēmums Latvenergo.

Arī Lietuvā privatizācija ir bijusi pretrunīga. Uzņēmuma "Mažeiķu nafta" akciju kontrolpaketes pārdošana ASV firmai "Williams International" lika protestētājiem iziet ielās, lai sūdzētos par "Amerikāņu imperiālismu".

Taču šādas problēmas un korupcija, kas saistīta ar neskaidru privatizāciju, drīz kļūs par pagātnes elementu. "Uzticēšanās valdībai un privatizācijas aģentūrai ir ļoti vāja. Problēmu rada tas, ka privatizācija ir kļuvusi nevis par ekonomisku, bet gan par politisku procesu," saka Latvijas "Parekss" bankas vadītājs Valērijs Kargins. "Pēc četriem gadiem Latvija vairs nebūs ne tik korumpēta, ne tik necaurspīdīga".

Arī Skandināvijas valstu uzņēmēji, kuri pēdējos gados ir veikuši lielas investīcijas šais valstīs, optimistiski izsakās par šo Baltijas republiku nākotni. Lielākā daļa šī reģiona vadošo banku un telekomunikāciju uzņēmumu pieder skandināviem, tāpat kā dzērienu ražošanas firmas un vairums mediju kompāniju. Apstāklis, kas šiem investoriem liekas pievilcīgs, ir reģiona iedzīvotāju čaklums, labi izglītotais darbaspēks un zemās algas.

Klasiskā piemērā Lietuvas galvenās ostas Klaipēdas nomalē Vācijas uzņēmums "Siemens" bijušajā padomu laika montāžas rūpnīcā dod darbu gandrīz 3000 jaunu sieviešu, kuras nodarbojas ar sarežģītu montāžu automašīnai "Renault Megane".

Šīs rūpnīcas vadītājs Makss Fučšvancs saka, ka šāda darbība ir visefektīvākā, kādas tiek veiktas "Siemens" grupā. Patlaban šī rūpnīca tiek būtiski paplašināta.

Kamēr ambiciozie plāni izveidot tuneli, kas saistītu kaimiņos esošos Helsinkus ar Tallinu, un automaģistrāli Via Baltica no Helsinkiem līdz Varšavai var piesaistīt papildu investorus no Skandināvijas valstīm, tikmēr Baltijas valstis vēlas izveidot vienotu enerģētisko tīklu ar Skandināviju un Poliju, lai likvidētu neatkarību no Krievijas elektroenerģijas.

Dažiem šiem plāniem būs nepieciešamas desmitgades. Taču būtisks dzinulis uz priekšu ir Baltijas valstu vēlme iestāties ES un to iespējamā iekļaušana NATO.

"Financial Times"

Vija Mahešvari un

Entonijs Robinsons