Varas koncentrēšanās vienās rokās var būt potenciāli riskanta demokrātijai

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā Latvijas Radio

Intervija Latvijas Radio 1.aprīļa raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Drīz sāksies valdības sēde, kurā lems par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja nodošanu premjera pārraudzībā. Līdz šim biroju pārraudzīja Tieslietu ministrija. Šīs pārmaiņas skaidrotas ar to, ka jāpalielina biroja nozīme. Vai jūs premjera ieceri uzskatāt par pieņemamu?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Premjeram jau šobrīd īstenībā ir visas iespējas pārraudzīt šo biroju, jo tas pamatā ir pakļauts Ministru kabinetam un tīri tehniski tiek nodots tieslietu ministram, kas, protams, savukārt ir pakļauts Ministru prezidentam. Tā ka, atklāti sakot, es nesaskatu īpašu vajadzību un motivāciju šādām izmaiņām. Es ceru, ka rīt, tiekoties ar premjeru, es varēšu dzirdēt viņa motivāciju šādai vēlmei un lēmumam.

— Šobrīd jūs tādu motivāciju neredzat?

V.Vīķe–Freiberga: — Es neesmu tādu dzirdējusi, jo ir visas iespējas jau patlabanējās struktūrās premjeram izvirzīt to kā prioritāti un uzsvērt, ka tā ir svarīga valdības prioritāte, tās jau patlaban ir valdības rokās. Un mani mazliet raizē tas, ka šī iestāde, neraugoties uz atkārtotiem mudinājumiem no dažādām pusēm, ir tik ļoti grūti un lēni tapusi, tik ļoti sarežģīta, ilga un nesekmīga bija tās vadītāju, vadības izraudzīšana. Tad izrādās, ka pa to pašu laiku tā pati Tieslietu ministrija, kas par to bija atbildīga, nebija pirkstu pacēlusi, lai atrastu šai iestādei vietu, kur izmitināties, par to it kā neviens nebija iedomājies izpildvarā, nevienam nebija ienācis prātā, ka, radot šādu jaunu iestādi, tai fiziski varbūt kāda vieta būtu vajadzīga, un Tieslietu ministrijai par to bija atbildība. Savā laikā nekas netika darīts, viss ir ārkārtīgi ievilcies attiecībā uz to, ko Latvija vispār sev izvirzījusi kā prioritāti un ko arī sagaida no mums mūsu nākamie partneri gan Eiropas Savienībā, gan arī NATO. Es gribētu, lai šī iestāde sāk darboties un lai tā vienreiz tiek pie sava darba darīšanas, lai izbeidz šīs visas procesuālās un administratīvās manipulācijas, lai viņi vienkārši tur ir un strādā.

— Vai šī premjera pārraudzība nāks par labu biroja darbam?

V.Vīķe–Freiberga: — Ir jāsaprot, kas ar pārraudzību ir domāts. Pārraudzība nedrīkstētu būt tāda, ka premjers vai jebkura cita politiskā persona — vai tas būtu tieslietu ministrs vai vienalga kāds cits — iejauktos viņu darbībā, pateiktu: šāda operatīva lieta jums ir jāuzsāk, tāda ir jāizbeidz un tā tālāk. Tas ir pilnīgi izslēgts, it sevišķi ņemot vērā, ka KNAB pirmais un pēdējais uzdevums ir gādāt par to, lai valsts tieši valstisko struktūru līmenī tiktu atbrīvota no korupcijas. To nevar darīt, ja šādai iestādei tiek rādīts ar pirkstu kā medību sunim, kurā brīdī kurā virzienā kas tam ir jādara.

— Šādas iespējas jūs šeit saredzat?

V.Vīķe–Freiberga: — Es uzskatu, ka jebkurā situācijā, pie jebkuras kārtības būtu no tā jāizvairās. Un ideāli būtu —, ko arī ārvalstu eksperti ir minējuši kā iespējamību, — ja Satversmē tiktu ierakstīts – šāda iestāde ir pilnīgi neatkarīga, līdzīgi kā Valsts kontrole. Tai tiktu piešķirts savs budžets, tā atskaitītos parlamentam, atskaitītos valdībai, un tad būtu simtprocentīgi droši, ka šī iestāde pasargāta no jebkādas politiskās iespaidošanas.

— Premjera pakļautībā plānots nodot Informācijas analīzes dienestu, Satversmes aizsardzības biroju, arī šo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju. Valsts civildienesta pārvalde jau atrodas premjera pakļautībā, bet Valsts drošības iestāžu padomi vada premjers, kur padomes lēmumiem ir tikai rekomendējošs raksturs. Vai tas viss neliecina par vēlmi valstī ieviest vertikālu pārvaldes sistēmu?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tas rada zināmu varas koncentrāciju. Parlamentārā republikā fundamentālie principi ir par varas sadali. Vispār ir jābūt ļoti uzmanīgiem tajā, ko angļi sauc “check and balance”, tātad savstarpējās kontroles un līdzsvara mehānisms jeb varas koncentrēšanās jebkurās vienās rokās, jebkurā vienā institūcijā ir potenciāli riskanti demokrātijai.

Ir jābūt pilnīgā skaidrībā, kā tas tiek realizēts, ar kādiem kontroles mehānismiem, ar kādām drošības svirām tas tiek izdarīts.

— Šī ideja — nodot valdībā — tiek virzīta steigšus, nesaskaņojot dokumentu starp ministrijām. Kā jūs uzskatāt, vai šī saskaņošana bija nepieciešama un vai šis lēmums nav pārāk sasteigts?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Katrā ziņā valdībā ir zināmas procedūras, un ne jau par velti tādas ir radušās. Ja nāk ar jauniem priekšlikumiem, tad ne par velti tie ir jāsaskaņo ar ministrijām, jo citādi rodas nepatīkami pārsteigumi. Nevar būt tā, ka viena ministrija savā gudrā prātā izgudro vienu variantu un vienu risinājumu, bet izrādās, ka ir vairāki aspekti, un, ja tie netiek ņemti vērā, tad tikai vēlāk post factum atklāsies, ka, lūk, lēmums pieņemts un neatbilst realitātei tāpēc, ka nav bijuši ņemti vērā citu ministriju viedokļi. Tā ir elementāra loģika.

— Vai jūs piekristu izmaiņām likumdošanā, kas ļautu biroju nodot jūsu kancelejas pārraudzībā, jo šādas idejas arī ir izskanējušas?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, ne jau prezidenta kancelejas pārraudzībā kā tādā, ne jau parlamentārā republikā. Bet viena iespēja gan būtu — ja Nacionālā drošības padome arī kā tāda tiktu ievesta konstitūcijā, kas arī nebūtu nemaz slikta lieta, tad šī iestāde varētu kļūt par pārraudzības vietu gan šādam korupcijas apkarošanas birojam, gan, starp citu, tādai iestādei kā Nacionālā drošības aģentūra, jo Nacionālajā drošības padomē, lūk, ir pārstāvēts šis līdzsvars, tur ir pārstāvēta izpildvara, tur ir pārstāvēts likumdevējs un tur ir arī klāt prezidents. Tātad līdzsvars tajā būtu pārstāvēts. Tas ir viens iespējamais mehānisms, bet tas prasītu, protams, izmaiņas Satversmē.

— Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora amatam Nacionālajā drošības padomē iesniegti tikai divi pieteikumi – Ministru prezidents ieteicis Jāni Kažociņu un Latvijas Pirmā partija — Ati Lejiņu. Padome par kandidatūrām SAB direktora amatam plānojusi lemt parīt. Viņiem abiem vēl nav pieejas valsts noslēpumiem. Jūsuprāt, vai šiem abiem kandidātiem ir vienādas iespējas iegūt amatu?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, iegūt amatu — tas ir vairāku soļu garumā veicams process. Pirmais solis ir – Nacionālā drošības padome izvirza kandidatūru, par to tiks lemts ceturtdienas vakara sēdē, un tas būs ļoti nopietns uzdevums un liels izaicinājums Nacionālajai drošības padomei. Tātad, ko darīt tādā situācijā, ka vienīgie divi kandidāti, kas ir prezentēti, ir tādi, kuriem šobrīd, ceturtdienas vakarā, es pieņemu, vēl arvien nebūs drošības pielaides, kas šim amatam ir vajadzīga, vienam no viņiem vēl arī nebūs noformēti līdz galam pat pilsonības dokumenti. Tai pašā laikā pēc likuma mēs zinām, ka 29.aprīlī beidzas patlabanējā SAB direktora pilnvaras.

— Vai jūs pieļaujat, ka līdz šim datumam jauns vadītājs nebūs atrasts?

V.Vīķe–Freiberga: — Es neredzu, kā fiziski tas būtu iespējams ar diviem kandidātiem, kuriem šobrīd nav pielaides pie valsts slepeniem dokumentiem, tātad, ņemot vērā to, ka Saeima pēc 16. aprīļa iet savā Lieldienu atvaļinājumā, es vienkārši neredzu, kā tas būtu izskaitļojams.

— Tad birojs būs bez vadītāja?

V.Vīķe–Freiberga: — To mēs nedrīkstam tā atstāt, jūs ļoti labi zināt, ka tikko no Briseles ir nācis ziņojums, ka kandidātvalstīm tiek doti trīs mēneši, kuros visām sakārtot savus drošības pasākumus un nodrošināt adekvāti NATO līmenim atbilstošu funkcionēšanas spēju. Latvija nevar nekādā veidā cerēt nodrošināt funkcionēšanas spēju atbilstoši NATO prasībām, ja tai stāv nopietns postenis vakants. Tas vispār nav pieļaujams.

— Vai pieļaujat, ka Nacionālās drošības padomes sēdes laikā varētu parādīties vēl kāds nopietns kandidāts, atskaitot šos divus?

V.Vīķe–Freiberga: — Tajā brīdī ir pilnīgi iespējams sēdes dalībniekiem arī izvirzīt citus kandidātus, tā ir viņu privilēģija.

— Viens no iespējamiem kandidātiem ir arī jūsu kancelejas vadītājs Mārtiņš Bondars. Vai esat ar viņu pārrunājusi šo jautājumu, un cik nopietni viņš apsver pamest darbu kancelejā?

V.Vīķe–Freiberga: — Viņam vēl neviens šādu piedāvājumu nav devis, tātad viņam ir pāragri runāt par kancelejas darba atstāšanu.

— Vēl par citu tematu. Pirms aptuveni gada jūs tiesas salīdzinājāt ar cirka izrādēm, kas visu tiesu sistēmu padara smieklīgu, arī neadekvātie sodi neatbilstot cilvēku izpratnei par taisnīgu tiesu. Vai šā gada laikā, kā arī sākot strādāt jaunajai valdībai, jūs redzat būtiskus uzlabojumus šīs sistēmas darbā, lai vairs nebūtu jāizdara šādi pārmetumi?

V.Vīķe–Freiberga: — Paldies Dievam, šī pēdējā gada laikā tik tiešām ir notikuši vairāki būtiski uzlabojumi, un tādu ir vesela rinda. Ir panākts tas, ko es centos panākt kopš savas pirmās viesošanās Brasas cietumā, pusaudži netiek vairs kā zvēri turēti krātiņā, bet viņi tikuši pārcelti laikam uz Matīsa cietumu, kur ir daudz adekvātāki fiziskie apstākļi, tam sen būtu vajadzējis notikt, un jaunais tieslietu ministrs par to ir parūpējies. Mēs zinām arī, ka Augstākā tiesa ir ļoti nopietni izanalizējusi tieši spriedumus atsevišķās jomās, pirmā bija par narkotikām, kur es kā prezidente varēju nākt ar likumdošanas iniciatīvām, lai zināmas vājības sistēmā uzlabotu un palīdzētu tiesām labāk darboties, ir veiktas arī analīzes pavisam četros dažādos krimināltiesību jautājumos un, ja nemaldos, trīs civiltiesiskos jautājumos. Šāda veida precīzas analīzes par spriedumu adekvātumu, ja tā varētu teikt, un salīdzinājumi dažādām tiesām ir ļoti nopietns instruments, uz kura pamata tad sakarīgā veidā gan tiesu darbību virzīt tālāk un uzlabot, gan arī raudzīties, kas vēl būtu darāms likumdošanā. Jāuzsver arī būtiskās pārmaiņas ar tiesu telpām, jaunās telpas jau atvērtas un citas vēl top. Ir sarucis ievērojamā veidā to lietu skaits, kas pusotra gada laikā vēl nav izskatītas, to mums bija skandalozi daudz, tomēr tagad ir jau sarukušas, mēs ejam pareizā virzienā. Vispār pirmstiesas izmeklēšanas periodi arī lēnām, bet progresīvi tiek samazināti, vārdu sakot, ir liela, gara rinda tiešām pozitīvu soļu, kas ir sperti, un pieskaitīsim tam vēl klāt faktu, ka ir paaugstinātas tiesnešu un arī tiesu darbinieku, tehnisko darbinieku algas. Man šķiet, arī tas ir pozitīvi vērtējams solis.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā