Par dzimto valodu, kas viena, par citām — cik spēj iemācīties

Oļģerts Krastiņš, prof. emeritus, Valentīna Locāne, pētniece, — “Latvijas Vēstnesim”

Caruruļvadu un valodu krustcelēs

Jau tagad Vecrīgā preču, suvenīru un pakalpojumu piedāvājumi skan angļu valodā.

Latvijai, kas teritoriāli un ekonomiski atrodas ceļu un neceļu krustojumā, jārēķinās, ka jau tuvākā vai tālākā nākotnē divi sarunu biedri neizmantos ne viena, ne otra dzimto valodu, bet kādu trešo. Tādēļ jau tagad skolēni un studenti labprātāk mācās lielās, starptautiskās valodas, mazāk vērības veltot savas dzimtās valodas pareizai lietošanai.

Pēdējā, 2000.gada tautas skaitīšana dod diezgan detalizētas ziņas par Latvijas iedzīvotāju valodu prasmi, kā arī par dzimto valodu, ko lieto ikdienā.

Dzimtā valoda

Tautas skaitīšanā tika dots šāds termina skaidrojums: “Dzimtā valoda ir personas mātes valoda. Tā atsevišķos gadījumos neatbilst tautībai. Ja personai bija grūtības dzimtās valodas noteikšanā, personas lapā tika atzīmēta valoda, kuru persona vislabāk pārvalda vai parasti lieto ģimenē” (Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti.”— R.: CSP, 2002.—280.lpp.).

Tātad dzimto valodu var noteikt dažādi; termina skaidrojums nav nepārprotams. Ja vairums par dzimto valodu uzrādītu mātes valodu, to varētu mainīt tikai divu paaudžu laikā. Dzimtā valoda dzimtai pa mātes līniju būtu diezgan stabils raksturojums. Taču ir pamats domāt, ka biežāk tika izmantota iespēja uzrādīt to valodu, kuru “parasti lieto ģimenē” un līdz ar to arī vislabāk pārvalda.

1935.gada tautas skaitīšanā jautājumi par valodu bija noteiktāki: “Vai prot valsts valodā: runāt (jā, nē), rakstīt (jā, nē); kādās valodās bez valsts valodas prot runāt: a)…; b) …; c) …; kādu valodu parasti lietā ģimenē…” (izcēlums mūsu — autori). (“Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935.gadā.” — R.: VSP, 1939.—9.lpp.).

Tātad dzimtā valoda plašā nozīmē ir bērnībā pirmā iemācītā un līdz ar to domāšanai un uztverei vistuvākā valoda. Taču, ja apstākļi to prasa, dzīves laikā par tuvāko var kļūt arī kāda cita valoda.

Ir vispārzināms lingvistikas “likums”: jo lielāka kāda tauta un lielāks tās īpatsvars kādas teritorijas iedzīvotāju skaitā, jo stabilāk tā saglabā savas tautības valodu. Izteiktas minoritātes savas tautības valodu pamazām zaudē.

Latvijā pašreiz ir divas izplatītākās tautības — latvieši un krievi. Kā liecina tautas skaitīšanas dati, viņi arī visumā saglabā savu dzimto valodu. Tikai 4,3% latviešu un 5,5% krievu savās ģimenēs kā dzimto lieto ne savas tautības, bet citu valodu.

Citas tautības valodas pārņemšana par dzimto ir saistīta ar jauktajām laulībām. Pat tad, ja abi laulību partneri labi pārzina abas valodas, ilgi ģimenē nerunās vienu dienu vienā, otru — otrā valodā. Tīri nevilšus viena valoda nostiprināsies par galveno, un laika gaitā viens no partneriem dzimto valodu būs mainījis, ja viņš par to uzskatīs ģimenē biežāk lietoto valodu. Ja nu turēs piemiņā nelaiķi māti, tad varbūt nosauks vēl neaizmirsto mātes valodu.

Latvijā jauktās laulības visbiežāk noslēdz te izplatītāko tautību pārstāvji — latvieši un krievi. Tādēļ 3,5% latviešu par dzimto uzskata krievu valodu, bet savas tautības valodu par dzimto neskaita 4,3%. Savukārt 5,5% krievu par dzimto valodu vairs neuzskata krievu valodu, 4,4% par to ir izvēlējušies latviešu, bet apmēram 1,1% — vēl kādu trešo valodu (1.tabula).

Dzimtā valoda ir noteikta visiem valsts iedzīvotājiem. Procentu skaitļi rēķināti no iedzīvotāju kopskaita rindiņās. Procentu kopsumma katrā rindiņā, ja neskaita noapaļošanas kļūdas, ir 100.

Aprēķināts pēc “Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti “.— R.: CSP, 2002. — 142.–147.lpp.

Citu tautību iedzīvotāji, kas dzīvo Latvijā, jāvērtē kā minoritātes. Viņi savas tautības valodu zaudē daudz straujāk. Tikai Latvijā dzīvojošie lietuvieši to kaut cik saglabā: nepilni 40% no viņiem par dzimto valodu joprojām uzlūko lietuviešu, taču arī tas ir daudz mazāk nekā puse. Vairāk nekā 40% lietuviešu par dzimto valodu uzrāda latviešu valodu.

Savukārt tikai 19% baltkrievu un 27% ukraiņu kā dzimto vēl lieto savas tautības valodu. Lielum lielā daļa no viņiem ģimenēs lieto radniecīgo krievu valodu.

Vismazāk savas tautības valodu lieto ebreji — tikai 7,9% no viņu skaita Latvijā. Gandrīz 80% ebreju par dzimto valodu uzskata krievu.

Tā kā, pēc mūsu ekspertīzes vērtējuma, dzimto valodu maina galvenokārt pēc jauktām laulībām, tad vīriešu un sieviešu vidū šie procesi norisinās diezgan līdzīgi. Ir pamats domāt, ka vairumā gadījumu jauktā ģimenē izvēlas sievas valodu, to pirmo māca bērniem. Tādēļ 86,5% Latvijas sieviešu par dzimto var uzrādīt savas tautības valodu, no vīriešiem — tikai 85,9%. Nenoliedzami, šeit nozīme ir arī atšķirībām vecuma struktūrā. Sievietēm ir lielāks mūža ilgums, ir daudz vairāk vecu sieviešu nekā vīriešu, un vecumā ierasto valodu maina reti. Vienkārši ir grūti iemācīties citu valodu un mainīt ieradumu. Mums vajadzētu būt iecietīgākiem pret vecu cilvēku valodu, kādā viņi mūs uzrunā. Jauniešiem gan jāiemācās gan valsts, gan “virsvalsts” valodas un, ja galva atļauj, vēl kāda cita.

Valodu prasme — katra bagātība

Daudz dzirdēts, ka izglītība ir vienīgā bagātība, ko neviens nevar atņemt. Tās sastāvdaļa — valodu prasme. Ir diezgan nožēlojami doties darba lietās vai pat vienkārši ekskursijā uz kādu valsti, kaut vai zemākajā līmenī nezinot tās iedzīvotāju valodu. Ar zināmām neērtībām var tikt cauri, zinot kādu lielo tautu valodu, kuru var uzskatīt par starptautisku. Braucot uz Rietumiem, varēs puslīdz labi sazināties, runājot angliski, uz austrumiem — krieviski.

2000.gada tautas skaitīšana detalizēti noskaidroja Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju valodu prasmi.

Valodas iemācās pakāpeniski. Pirmajos dzīvības gados – dzimto, vēlāk vienu vai vairākas citas. Tādēļ par citu valodu prasmi 2000. gada tautas skaitīšanā prasīja tikai personām no 7 gadu vecuma, kuram izpildīja “Personas lapu”. (“Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti”. — R.: CSP, 2002. — 287.lpp.)

Citu valodu pratēju skaits šādā skatījumā ir sniegts 2.tabulā.

CSP nepublicēti materiāli, izstrādāti pēc šā raksta autoru lūguma. Tādēļ 2.ailē publicēti nenoapaļoti skaitļi (pirmpublikācija).

Tātad aptuveni 70% iedzīvotāju 7 un vairāku gadu vecumā prot kādu otro vai vairākas valodas bez savas dzimtās. Ja citu valodu pratēju skaitu attiecina pret 15 gadus un vecāku personu skaitu, iegūstam jau 80%, bet, ja pret visu valsts iedzīvotāju skaitu, kā parastajos statistikas salīdzinājumos, tad — 66%.

Turpmāk — vēl

1.tabula

Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju tautība un dzimtā valoda

2.tabula

Latvijas 7 gadus un vecāku pastāvīgo iedzīvotāju valodu prasme, neskaitot dzimto valodu, pēc valodu skaita