Kur ņemt naudu savai nākotnei – bērniem

Par nevaruļu un egoistisku merkantiļu sodīšanu

LZA korespondētājlocekle Pārsla Eglīte — “Latvijas Vēstnesim”

Ir tiešām labi, ka Ministru prezidents savā gadu mijas uzrunā tika minējis vispārzināmo faktu, ka mēs (respektīvi, Latvijas iedzīvotāji) izmirstam. Kaut arī tam nesekoja valdības nodomu apliecinājums izvirzīt dzimstības veicināšanu par savas darbības prioritāti, Einara Repšes izteikums ir rosinājis sākt vēl vienu domu apmaiņu par darāmo tautas izmiršanas draudu novēršanai vai vismaz bēdīgā iznākuma attālināšanai.

Bijušais 6. Saeimas deputāts un tās izveidotās Demogrāfiskās apakškomisijas priekšsēdētājs Jānis Mauliņš savā “LV” 2003. gada 2. februārī publicētajā viedoklī ieteic divus darbības virzienus iedzīvotāju ataudzes atveseļošanai – atbilstošas noskaņas veidošanu sabiedrībā un “bezbērnnieku” nodokļa ieviešanu. Taču, kā liecina pašreizējās valdības pieredze, katru ierosinājumu pirms tā ieviešanas ir lietderīgi detalizēti apspriest, lai pēc tam nenāktos steidzīgi atsaukt.

Pamatodams psiholoģiskā klimata lielo nozīmi kuplāku ģimeņu izplatībā, Jānis Mauliņš atsaucas uz 80. gadu pieredzi – vēl padomju totalitārisma apstākļos. Sava loma, viņaprāt, bijusi kā latviešu rakstnieku un dzejnieku “aizrautīgam demogrāfijas idejas” atbalstam, tā – presē nepublicētajai ziņai par čekas represijām pret “kādu demogrāfu”, ko par dzīvīgu ģimeņu sludināšanu VDK divas dienas pratinājusi. Tas esot “palīdzējis tautai saprast, kas ir galvenais tās pastāvēšanā” un atbilstoši rīkoties, respektīvi, laist pasaulē vairāk bērnu: 1986. un 1987. gadā dzimstība sasniedza paaudžu nomaiņai pietiekamu līmeni. Tātad būtu vērts līdzīgi tā laika varai rīkoties arī mūsdienās.

Ja piekristu bijušā deputāta domai, ka “tauta tomēr ir ganāmpulks, kas gaida norādījumus no arī ne visai mīlētiem ganiem”, tad, izšķiroties par turpmāko praktisko rīcību, būtu jātiek skaidrībā, kas uzskatāms par šo nemīlamo ganu. Ne jau Einars Repše, kas Vecgada vakarā izteicis visnotaļ pareizu domu un kura valdība bez lielas vilcināšanās palielinājusi ikmēneša ģimenes pabalstus arī pirms 1999. gada dzimušajiem bērniem. Tātad nemīlamā gana loma būtu jāuztic kādam no drošības dienestiem, lai tas pēc čekas veiksmīgā parauga uz pāris dienām aizturētu kādu “demogrāfijas atbalstītāju” un slēptu šo faktu no preses.

Šāds pasākums, neapšaubāmi, būtu visātrākais un vislētākais, tātad arī visizdevīgākais no mūsu hroniski trūcīgā valsts budžeta iespēju viedokļa. Tomēr tas var izrādīties nepietiekami iedarbīgs. Ne velti Jānis Mauliņš godīgi piemin, ka dzimstības palielināšanos 80. gadu otrajā pusē “sekmēja arī daži tālaika valdības lēmumi, kas materiāli atbalstīja dzimstības veicināšanu”.

Tolaik ieviestā bērnu kopšanas atvaļinājuma daļējā apmaksa gan bija niecīga salīdzinājumā ar bijušā deputāta ierosinājumiem atlīdzināt vecākiem izdevumus bērnu uzturēšanai tādā līmenī, kā tas ir bērnunamos, t.i., vidēji vienam bērnam 150 latu mēnesī. Šais izmaksās bija ierēķināta arī audzinātāju un pārējā personāla darba apmaksa ar visiem nodokļiem, un ierosinājuma autors to atzīst par pilnīgi pareizu. Pēc viņa vārdiem, “bērnu audzināšana ģimenē būtībā ir virsstundu darbs, par ko pienāktos lielāka atmaksa”. Nav gan paskaidrots, vai ģimenēm, kurās viens no vecākiem bezdarba vai bērnu aprūpes dēļ nestrādā citā darbā, arī būtu jāmaksā kā par virsstundām vai tikai pamatlikme. Tāpat vēl jāpārdomā un jāapspriež, vai vecākiem ar pedagoģisko izglītību un bez tās pienākas vienāda maksa par viņu rūpēm vai varbūt saņemt šo maksu būs ļauts tikai pēc atbilstošu diplomu iegūšanas, bet pārējiem piešķirtu tikai lielāku vai mazāku daļu bērna uzturlīdzekļu.

Kā jau pienākas darīt ar visiem ierosinājumiem, kas prasa kādus izdevumus no valsts budžeta, Jānis Mauliņš ir pievērsies tā papildināšanas avotiem, no kā varētu segt lielākus pabalstus, pardon!, darba apmaksu ģimenēm ar bērniem. Viņaprāt, tā varētu būt “bezbērnnieku parādniecības” mazināšana, ieviešot īpašu nodokli visām bezbērnu personām, kas vecākas par 25 gadiem: vai nu 120 latu gadā neatkarīgi no ienākumu lieluma vai 10% apmērā – gan neminot, no kā. No tālākā teksta var saprast, ka tas varētu būt sociālā nodokļa palielinājums, bet to diemžēl pat līdzšinējā apjomā neizdodas iekasēt no visiem un arī no pilnas viņu darba apmaksas...

Taču tā nav visa nelaime. Ja nu šis papildu nodoklis tiešām atmodina “egoisma, slinkuma, izlaidības un iegājušos greizo uzskatu deformēto cilvēku apziņu” un visiem “nocietinātiem vecpuišiem atveras prāts”, tad bērnu gan rastos vairāk, bet aplūkojamā nodokļa maksātāju skaits par tādu pat daudzumu saruktu.

Diez vai bez bērniem palikušo – veselības dēļ bērnus radīt nespējīgo un citādi seksuāli orientēto – mūsu sabiedrībā ir tik daudz, lai no viņu maksājamā papildnodokļa iznāktu kaut cik jūtamas piemaksas pieaugušajam bērnu pulkam. Toties valstij jau laikus jārēķinās ar kārtējo nesmukumu. Likteņa jau tā piemeklētie neveselie cilvēki vēl būtu spiesti maksāt par savu nelaimi naudassodu, bet citādi orientētiem beidzot atrastos iemesls sūdzēties par šādu diskrimināciju kādā starptautiskā cilvēktiesību aizstāvības iestādē.

Iespējams, ka tieši uzrādītā ienākumu avotu paredzamā izsīkuma dēļ ierosinājuma autors nav pievērsies cerēto līdzekļu izmaksas veidam ģimenēm. Visiem vienādi palielināt ikmēneša ģimenes pabalstu? Sākt maksāt jau sen iecerēto palielināto ģimenes pabalstu obligātā skolas vecuma bērniem augustā, lai iepirktu bezmaksas pamatizglītībai nepieciešamos mācību līdzekļus? Maksāt maternitātes pabalstu arī pirms bērna dzimšanas nestrādājušām, bet sociāli apdrošinātu personu apgādībā esošām mātēm, kā to atbilstoši Eiropas Sociālās Hartas ieteikumiem mūsu Saeima 1998. gadā jau pieņēma – un arī atcēla tieši nenorādītā līdzekļu avota dēļ? Vai, kā to citā sakarībā piemin arī šis domu apmaiņas sācējs, izmaksāt bērnu kopšanas pabalstu arī abiem pilnu laiku strādājošiem vecākiem, ar ko tiktu atbalstīti viņu centieni pašiem sagādāt pietiekamus ienākumus bērna iztikai un nepārtraukt sociālā nodokļa maksājumus?

Ģimeņu vajadzību un iespējamo viņu atbalsta veidu tiešām ir daudz. Jāatrod vienīgi drošāki valsts budžeta papildināšanas avoti un taisnīgāki tā sadales principi, lai iznāktu arī tautas izmiršanas draudu novēršanai. Varbūt, papildu domu apmaiņai plašsaziņas līdzekļos, varas pārstāvjiem būtu piedāvājama pilnīgāka informācija par dzimstības mazināšanās un tās izraisītās iedzīvotāju sastāva novecošanās ekonomiskajām sekām. Un ļoti piemērota tam būtu Starptautiskā ģimenes diena – 15. maijs.

Vēl var paspēt sagatavoties. Būtu gatavība iedziļināties un rīkoties ...