Citi mūsu pērles nemeklēs, jo neprot mūsu valodu

Aija Magone, Raiņa un Aspazijas Jūrmalas vasarnīcas muzeja speciāliste:

Aspazija teikusi, ka rakstnieka darbu tikai tad var visumā saprast, ja to apsver ne tik vien no tagadnes viedokļa, bet meklē reizē pēc viņa cēloņa pagātnē un viņa iespaida uz nākotni.

Vācu un krievu valodā Aspazijas lugas pirmie tulkojuši jau pati dzejniece un Rainis. Sacerēdama “Sidraba šķidrautu”, Aspazija to vienlaikus sāka tulkot arī vāciski. Uz tulkojuma rokraksta ir atzīme — “1903. gada pirmajā mēnesī”. Tomēr šis tulkojums netika pabeigts, jo līdz ar atgriešanos Latvijā no Slobodskas uz dzejnieces pleciem gūlās jaunu pienākumu un rūpju nasta.

Vēl agrāk, jau 1895. gadā, tātad gadu pēc iepazīšanās ar dzejnieci, Aspazijas drāmas vāciski sācis tulkot Rainis. Krājuma “Dzīve un darbi” 9. sējumā, kas iznāca 1925. gadā, viņš apliecina, ka no 1895. līdz 1897. gadam ir tulkojis Aspazijas “Vaideloti”, “Zaudētās tiesības” un “Saules meitu”. Dažus skatus no “Vaidelotes” jau agrāk vāciski tulkojusi pati Aspazija. Ticis atzīts, ka tulkojumā panti esot vēl skaistāki nekā oriģinālā. Trimdas laikā Slobodskā Rainis “Zaudētās tiesības” sāk tulkot arī krievu valodā. Rainis nožēlojis, ka nav īstenojusies iecerētā “Vaidelotes” izdošana vācu valodā, lai gan kāds vācu apgāds piedāvājies to darīt. Aspazijas drāma “Vaidelote”, pēc Raiņa vērtējuma, stāv pāri visam, kas vācu valodā lasāms: “Tādas poēzijas, tāda dramatiska spēka vācu jaunais reālisms neattīstīja. Kas dabiskāks, kā tulkot šo darbu un laist viņu rindā jaunajā vācu poēzijas dārzā? Tulkojums tecēja aši uz priekšu, bet uznira ideja šo to grozīt tekstā, raksturos un situācijās, tā apstājos sevišķi pie otrā cēliena. Tālākie cēlieni gan tika tulkojumā nobeigti, bet laiks bija tik nemierīgs, ka ceturtais un piektais cēliens palika skaidrā nepārrakstīti. Tā viņi vēl šobrīd guļ nepārrakstīti; arī izdodot šo sējumu nebija laika pārrakstīt visu lugu un tā tulkojumam jāparādās kā fragmentam.”

Jūlijs Dievkociņš vēstulē no Lielzalves 1905. gadā Aspazijai stāsta, ka ir domājis par viņas rakstu tulkošanu krievu valodā un ir jau runājis ar krievu izdevējiem. Viņš raksta: “Tā kā citas tautas mūsu valodu neprot, atliek tikai pašiem ķerties pie darba. (..) Ja mēs gribam pastāvēt kā kultūras tauta, mums, starp citu, kā kultūras tautai arī jādarās zināmai.” Ierosinājumi tulkošanas darbam nākuši 1913. gadā, kad Vilis Dermanis vēstulē no Sibīrijas uz Šveici runā par Aspazijas darbu progresīvajām, demokrātiskajām idejām un sieviešu nospiestā stāvokļa atklājumu drāmās, nosaucot viņu arī par lielāko formas meistari latviešu literatūrā. “Dzejas forma, ārējais skaistums nav atdalāmi no mākslas sociālā satura. Māksla bez daiļas formas nav māksla. Aiz šī iemesla jūs esat liela dzejniece.” Felikss Cielēns 1917. gadā vēstulē no Bernes raksta, ka latviešiem pašiem jākliedē meli, it kā latviešiem neesot savas kultūras. Tiem jāliek pretim kultūras darbi, kultūras spēks. “Iepriekš vajag kaut ko pārtulkot citās valodās un tad rakstīt par pašu dzejnieku. Iesūtat mums labi pārtulkotas dzejas, mēs labprāt nodrukāsim!” — tā viņu pamācījis kāda žurnāla redaktors, kad viņš gribējis publicēt par latviešu dzejniekiem savu rakstiņu. “Tādā atbildē — kaut gan tā bija nekaunīga - bija arī sava taisnība. Darbi jātulko citās valodās, un jātulko pašiem. Citi nemeklē mūsu pērles, jo neprot mūsu valodas.”

Padomju laikā par Aspazijas darbu pieejamību svešvalodās tikpat kā netika gādāts. Taču trimdā literatūras zinātniece Astrīda Stānke nozīmīgu savas dzīves un radošās darbības daļu ir veltījusi Aspazijas daiļrades pētniecībai un popularizēšanai angļu valodā. 1984. gadā apgāds “University Press of America” izdeva viņas grāmatu “Aspazija: Her Life and Her Drama” (“Aspazija — dzīve un lugas”). Tajā ietvertas lugas “Zalša līgava” un “Sidraba šķidrauts” viņas tulkojumā angļu valodā un plaša (170 lappuses) apcere par dzejnieci. Aijas Janelsiņas-Priedītes vērtējumā, “Sidraba šķidrauta” atdzejojums ir izcils, jo “te ir atrasta retā saskaņa jeb dvēseļu radniecība autores un tulkotājas starpā, kas laimīgā kārtā iet roku rokā ar absolūti suverēnu angļu valodas romantiskās stilistikas pārvaldīšanu”. Arī pati Astrīda Stānke atzīst, ka pret šo darbu viņa izturējusies ar lielu atbildības sajūtu. Rakstā “Aiz Aspazijas tulkojumiem” viņa atceras, ka manuskripts ticis vairākkārt pārstrādāts un ka angļu lasītājiem vajadzējis arī izskaidrot, kas ir Aspazija un ko simbolizē Guna. Izturoties pret tulkošanu kā pret mākslu, kas līdzvērtīga rakstniecībai, Astrīda Stānke attieksmi pret savu darbu izsaka iekšējā dialogā: “— Kam es tulkoju? — Nevienam un visiem. Sev. Aspazijai — Latvijai, Amerikai, tagadnei un nākotnei. — Kas paliek un kas pazūd tulkojumā? —Viss un nekas. Pazūd latviešu valoda, mainās skaņas. Paliek idejas, tēli. Viss mainās, un viss top jauns.”

Astrīdas Stānkes kolekcijā, ko tagad saņēmis Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs, ir viņas rokraksti ar apcerēm par Aspaziju latviešu un angļu valodā, kā arī lugu “Ragana” un “Atriebēja” tulkojumi. Astrīda Stānke ir mums rakstījusi, ka viņa tikko pārtulkojusi arī drāmu “Zaudētas tiesības”.