No militārā atašeja līdz ārlietu resora likvidatoram

Par Ernestu Girgensonu

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Kara ceļos

1891. gada 3. augustā dzimušais Ernests Girgensons, 1911. gadā absolvējis Rīgas pilsētas reālskolu, paspēja vēl divus gadus studēt vietējā Politehniskā institūta komercnodaļā, kad klāt bija Pirmais pasaules karš un arī viņam vajadzēja uzvilkt pelēko karavīra šineli. Pabeidzis Pāvila karaskolu Petrogradā, E.Girgensons kopā ar 36. sevišķo kājnieku pulku, kas ietilpa krievu leģiona sastāvā, 1916. gada augustā izbrauca uz Antantes fronti Francijā. Pulks no Čeļabinskas pa dzelzceļu devās uz Arhangeļsku un no turienes ar kuģi uz franču ostas pilsētu Brestu. Krievu karavīri, kuru vidū bija arī ap 200 latviešu, 1916.gada rudenī un ziemā iesaistījās kaujās Rietumu frontes Šampaņas un citos sektoros. E.Girgensons kopā ar saviem cīņu biedriem trīs reizes pārcieta vācu indīgo gāzu uzbrukumu, 1916.gada 3. decembrī tika kontuzēts, bet palika ierindā līdz smagam ievainojumam 1918. gada 3. maijā (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14.apr., 463.l., 184.—187.lp.; turpmāk — LVVA). Par kaujas nopelniem E.Girgensons saņēma Krievijas Sv. Annas 2. un 4. pakāpes ordeni, bet vēlāk vairākus franču kara krustus un pašu augstāko Francijas atzinības zīmi — Goda leģiona V šķiras ordeni.

Krievu ekspedīcijas karaspēkā, kurā E.Girgensons bija rotas, pēc tam baterijas komandieris, bet vēlāk adjutants tā galvenajā štābā, viņš uzdienēja līdz štābkapteiņa dienesta pakāpei. Kad 1917. gadā cara karaspēks sāka irt arī Francijā, jau par militāristu kļuvušais latviešu virsnieks pārgāja uz franču armiju. 1918. gada novembrī pirmais lielais tautu slaktiņš beidzās. Ko darīt tālāk? E.Girgensonam šis jautājums atrisinājās necerēti labi.

Atašeja darbā

Latvijas delegācijas vadītāji Parīzes Miera konferencē — Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste un ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics — 1919. gada maijā piedāvāja E.Girgensonam ieņemt militārā atašeja vietu franču galvaspilsētā (LVVA, 461.l., 272.lp.). Pieredzējušais karavīrs pieņēma savas valsts piedāvājumu, un Francijas Kara ministrija 1919. gada 16. jūlijā izdeva rīkojumu komandēt E.Girgensonu uz Parīzi Latvijas delegācijas rīcībā (turpat, 463.l., 186.lp.).

Militārā atašeja galvenais uzdevums bija palīdzēt Latvijas delegācijas vadītājam Parīzē 1919. gada otrajā pusē Jānim Seskim iepirkt Francijā kara materiālus un nosūtīt tos uz dzimteni. Tas nebija viegls darbs, jo Francijas labējās aprindas vairāk orientējās uz saviem krievu domubiedriem, nevis uz jaunajām valstīm. Franču dokeri savukārt nevēlējās iekraut un sūtīt uz Krieviju kara materiālus, pēc viņu domām, krievu proletariāta ienaidniekiem. J.Seskim un E.Girgensonam vajadzēja daudzkārt runāt ar franču militāristiem un politiķiem, lai beidzot dabūtu Latvijas armijai tik vajadzīgos ieročus un ekipējumu. Viņi panāca, ka uz Buloņas ostu, kur kara materiālus iekrāva kuģī transportēšanai uz Latviju, nosūtīja vairākus desmitus latviešu karavīru, kuri strādāja streikojošo franču dokeru vietā. 1919. gada novembra beigās un decembra sākumā E.Girgensona vadībā beidzot izdevās vedamo iekraut kuģī “Zephora Worms”, un tas devās ceļā uz Rīgu. Ar to uz dzimteni aizbrauca arī vairāk nekā 50 latviešu karavīru.

Latvijas sūtnis Parīzē Dr. Oļģerds Grosvalds 1920. gada 9. aprīlī rakstīja Ārlietu ministrijas vispārējā departamenta direktoram Vilim Šūmanim, ka Girgensons savus pienākumus “līdz šim uzcītīgi un kārtīgi izpildījis (..). Kad noies uz Latviju pēdējais kara materiālu atlikums un kad nobrauks ar kuģi “Vera” latviešu kareivji”, militārais atašejs sūtniecībā vairs nebūs vajadzīgs, un viņš nodomājis ņemt E.Girgensonu darbā par pārstāvniecības otro sekretāru (LVVA, 461.l., 283.lp.). Z.Meierovics bija vienisprātis ar sūtni un ar savu 1921. gada 28. maija pavēli Nr.177 iecēla bijušo atašeju šajā amatā (turpat, 1.lp.).

Karjeras diplomāta gaitās

Ministrs jau 1921. gada 1. oktobrī paaugstināja E.Girgensonu, ar pavēli Nr. 220 ieceļot viņu par pirmo sekretāru sava resora Baltijas valstu nodaļā. Tas bija tikpat atbildīgs, ja ne atbildīgāks postenis kā franču zemē. Latvijas Ārlietu ministrija un tās augstākie ierēdņi 20. gadu sākumā darīja visu, kas bija no viņiem atkarīgs, lai izveidotu Baltijas zemju savienību. Šajā jautājumā sekoja konference pēc konferences, apspriede pēc apspriedes, un vai visās tajās piedalījās arī E.Girgensons. Kā organizētājs un eksperts, kā sarunvedējs un dokumentu izstrādātājs.

Kad pirmā diplomātiskā darba pieredze bija iegūta, E.Girgensonam 1925. gada pavasarī bija jādodas uz padomju Baltkrievijas provinces pilsētu Vitebsku, lai, izpildot Ministru kabineta 17. marta lēmumu, strādātu tur par konsulu (turpat, 1. lp.). Tā kā šajā pilsētā un vispār Baltkrievijā dzīvoja ne mazums bijušo latviešu kolonistu un strēlnieku, kuriem jaunajā iekārtā nebūt neklājās viegli, konsulam bija gana ko darīt, lai savu pilnvaru robežās palīdzētu tautiešiem. Saprotams, ka šīs un citas E.Girgensona darbības šķautnes interesēja arī viņa priekšniecību Rīgā. Izpildot Ministru prezidenta un ārlietu ministra Hugo Celmiņa 1925. gada 21. septembra pavēli E.Girgensons devās komandējumā uz Rīgu, lai sniegtu ziņojumu par konsulāta darbu un turienes apstākļiem. Tas pats bija jādara 1926. gada februārī (turpat, 1.—2. lp.).

Pēc sākumprakses sekmīgas pabeigšanas totalitārā valstī E.Girgensonu atkal paaugstināja amatā — Ministru kabinets 1927. gada 28. jūlijā pieņēma lēmumu iecelt viņu par Latvijas sūtniecības padomnieku Maskavā. Šodien grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ E.Girgensonam, izpildot ārlietu ministra Fēliksa Cielēna 1928. gada 7. janvāra pavēli Nr. 8, jau pēc pusgada bija jādodas uz Kopenhāgenu, lai strādātu par pirmo sekretāru Latvijas sūtniecībā Skandināvijas valstīs (turpat, 2. lp.), lai strādātu Kārļa Zariņa vadībā, kas bija sūtnis (1925–1930) Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā ar rezidenci Stokholmā. E.Girgensons piedalījās Latvijas šķīrējtiesas līguma izstrādāšanā un parakstīšanā ar Dāniju un Islandi 1930. gada 2. februārī. Viņš iesaistījās arī saimniecisko un kultūras sakaru dibināšanā un attīstībā ar dāņiem. Latvijas tirdzniecības apjoms ar Dāniju pārspēja tirdzniecību ar Zviedriju. Dāņiem bija vajadzīgi mūsu valsts kokmateriāli, bet citādi tā bija Latvijas konkurente, īpaši sviesta un bekona realizācijā. Dānijas kapitāls bija investēts Latvijas ķīmiskajā rūpniecībā, kokapstrādāšanas uzņēmumos un bankās. Preču apgrozībā ar Latviju Dānija ieņēma astoto vietu, un dāņu kuģi bija pastāvīgi redzami latviešu ostās.

Diplomātu rotācijas kārtībā ārlietu ministrs Kārlis Zariņš 1932. gada 5. jūlijā ar pavēli Nr. 36 pārcēla E.Girgensonu dienesta labā par pirmo sekretāru sūtniecībā Briselē (LVVA, min. l.,1., 4. lp.). Viņa pienākumi bija daudzi un dažādi. 1933. un 1934. gadā vajadzēja vairākkārt doties uz Ģenti, lai piedalītos Latvijas Zemkopības ministrijas iepirkto mākslīgo mēslu paraugu noņemšanā un iesaiņojuma pārbaudē. Savuties 1938. gadā — uz Lježu, lai Valsts papīru spiestuves un naudas kaltuves uzdevumā kontrolētu, kā norit sīknaudas izgatavošana Latvijas vajadzībām. Visu laiku vajadzēja rūpēties par latviešu jūrnieku tiesību aizstāvēšanu Beļģijas ostās. E.Girgensons 1936. gada augustā izbrauca uz Ģenti kā starpnieks tvaikoņa “Miervaldis” apkalpes samierināšanai ar kuģa administrāciju. 1938. gada februārī un maijā viņš bija tulks tiesas sēdē Brigē un Ģentē tvaikoņa “Rolfs Faulbaums” bijušā kurinātāja apsūdzības lietā. Ar Latvijas sūtņa Beļģijā Jāņa Lazdiņa (1927—1938) 1938. gada 12. augusta rīkojumu E.Girgensonam bija jāpiedalās kā novērotājam Briselē notiekošajā 4. gaisa kuģniecības privāto tiesību konferencē un jāsaņem tās materiāli (min. 1., 5. lp.).

Kad E.Girgensons bija nostrādājis ārzemēs bez pārtraukuma 14 gadus, ārlietu ministrs Vilhelms Munters 1939. gada 8. maijā izdeva pavēli Nr. 54 pārcelt viņu par pirmo sekretāru uz ministriju Rīgā (turpat, 5. lp.). Piedzīvojis diplomāts strādāja par resora administratīvā departamenta protokola nodaļas vadītāju un kādu laiku par ministra sekretāru.

Sagraujot paša loloto...

Pēc okupācijas ar Latvijas PSR Tautas komisāru padomes 1940. gada 6. septembra lēmumu E.Girgensonu iecēla par likvidējamās Ārlietu ministrijas administratīvā departamenta direktoru, skaitot no 5. septembra (turpat, 5. lp.). 1940. gada 1. decembrī E.Girgensons pārgāja darbā uz Tieslietu tautas komisariātu par finansu un saimniecības nodaļas priekšnieku. Taču Ārlietu ministrijas likvidators tieslietu tautas komisārs Andrejs Jablonskis uzdeva viņam vienlaikus turpināt darbu ārlietu resorā. E.Girgensonam gribot negribot vajadzēja palīdzēt iznīcināt to institūciju, kuras veidošanā viņš bija piedalījies gandrīz 20 gadus. Tas bija jādara līdz 1941. gada 22. janvārim — ar šo datumu Tautas komisāru padome atbrīvoja E.Girgensonu no administratīvā departamenta direktora pienākumiem, bet vēl ar piebildi, ka šos uzdevumus vajadzēs pildīt arī pēc minētā laika “kā blakus pienākumus Ārlietu ministrijas likvidācijas darbu nobeigšanai” (turpat, 6. lp.).

Kad moris bija savu darbu padarījis, viņš varēja iet, taču tikai līdz liktenīgajam 1941. gada 14. jūnijam, kad E.Girgensonu arestēja. Izcietis t.s. sevišķās apspriedes odiozo sodu “par cīņu pret revolucionāro kustību ieslodzīt labošanas darbu nometnē uz 10 gadiem” un tam sekojošo nometinājumu Krasnojarskas novadā, Ernests Girgensons 1957. gada februārī atgriezās Rīgā. 1974. gada 13. novembrī viņš šķīrās no dzīves.