Seši desmiti gadu Latvijas ārpolitiskajā dienestā

Par Anatolu Dinbergu

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas brīvvalsts diplomātiskajā korpusā bija daudz spilgtu personību. Par daudzām no tām esmu vairāku gadu garumā stāstījis “Latvijas Vēstneša” lasītājiem. Visvairāk ziemvasaru šajā latviešu tautai un zemei tik vajadzīgajā, bet nebūt ne vieglajā darbā kā 20. un 30. gados, tā pēc Otrā pasaules kara aizvadījis Kārlis Zariņš (1919–1963), Pēteris Oliņš (1919–1961), Roberts Kampuss (1928–1969), Jūlijs Feldmanis (1919–1953) un vairāki citi šīs visnotaļ cienījamās profesijas cienījami pārstāvji. Bet visvairāk gadu – veselus 60 – Latvijas diplomātijas senioru seniors Anatols Dinbergs. Par viņu šīs “Latvijas Vēstneša” publikāciju sērijas, iespējams, mans pēdējais raksts.

Sākumsoļi pirmajā un vienīgajā nodarbē

Rīdziniekam Anatolam Dinbergam, kas nāca pasaulē 1911. gada 3. martā, bija nags uz mācīšanos. Viņš, deldējot solu Rīgas pilsētas 1. vidusskolā, līdztekus 1927. gadā beidza J.Rozes latviešu stenogrāfijas kursus. Nākamajā gadā ieguvis vidējās izglītības diplomu, jaunais censonis, neko negaidot, rudenī devās uz Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti. Un atkal paralēli studijām “lielajā” augstskolā pamanījās 1932. gadā iegūt arī Franču valodas institūta diplomu (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. f., 14. apr., 330. l., 20. lp; turpmāk – LVVA).

Tagad droši varēja soļot uz stalto Ārlietu ministrijas namu Valdemāra ielā 3, kur ar Administratīvi juridiskā departamenta direktora 1933. gada 23. februāra pavēli Nr. 15 pieņēma A.Dinbergu dienestā par darbvedi Latvijas goda konsulātā Lodzā (Polijā). Atalgojumu noteica 500 zlotu mēnesī un, kā tas bija pieņemts diplomātiskajā praksē, no goda konsula J.Veisfelda līdzekļiem. Kad bija apgūtas pirmās ārlietu ierēdņa darba iemaņas, 1934. gada 24. oktobrī viņu dienesta labā pārcēla darbā līdzīgā amatā Ārlietu ministrijas Rietumu, pēc tam Juridiskajā nodaļā (turpat, min. L. 20. lp.). J.Veisfelds 24. oktobrī rakstīja ministrijas Administratīvi juridiskajam departamentam, ka viņš neiebilst pret A.Dinberga pārcelšanu darbā uz Rīgu, ka ar jauno darbinieku viņam bijis “pietiekoši izdevības iepazīties no vislabākās puses un ar viņa darbu es esmu ļoti apmierināts” (turpat, 44. lp.).

1937. gada 1. jūlijā A.Dinbergu paaugstināja par sekretāra palīgu, bet jau pēc divām nedēļām – 16. jūlijā – ar ārlietu ministra Vilhelma Muntera pavēli Nr. 67 pārcēla darbā uz Ņujorku par atašeju Latvijas konsulātā Ņujorkā. 14. septembrī viņš pirmoreiz ar kuģi devās pāri okeānam, lai pēc desmit dienām ierastos jaunajā dienesta vietā (turpat, 20.—21. lp.). Diezin vai A.Dinbergam pat sapņos rādījās, ka skatīt dzimteni viņam būs lemts vairs tikai pēc ...54 (!) gadiem.

Droši vien tas būtu noticis agrāk, ja Latvija 1940. gadā nebūtu nokļuvusi padomju okupācijas jūgā. Ne A.Dinbergam, ne viņa tiešajam priekšniekam Latvijas sūtnim ASV Dr. Alfredam Bīlmanim, kas strādāja Vašingtonā, nenāca ne prātā samierināties ar savas dzimtenes neatkarības likvidāciju, nemaz nerunājot par iespēju atgriezties Rīgā.

Gribot vai negribot padomju funkcionāriem Latvijā vajadzēja ar to samierināties. Par to liecina Ārlietu ministrijas likvidatora tieslietu tautas komisāra Andreja Jablonska un administratīvā departamenta direktora Ernesta Girgensona 1940. gada 30. septembra pavēle, kurā bija teikts: “Ievērojot ārlietu resora likvidāciju ar š. g. 31. augustu (ieskaitot) un ņemot vērā, ka no bij. Latvijas pārstāvībām ārzemēs: sūtniecības Vašingtonā, konsulāta Ņujorkā, goda konsulāta Čikāgā, sūtniecības Buenosairesā un sūtniecības Londonā līdz šim nav saņemtas ziņas par minēto pārstāvību inventāra un pārējā īpašuma nodošanu PSRS pārstāvībām un attiecīgo darbinieku atgriešanos Latvijas PSR (..), minēto pārstāvību darbiniekiem piešķirams neizlietots kārtējais atvaļinājums, skaitot no šā gada 1. septembra, un viņi atbrīvojami no dienesta pēc atvaļinājuma izbeigšanas ārlietu resora likvidācijas dēļ” (LVVA, min. L., 150. lp.).

A.Bīlmanis jau 1940. gada 13. jūlijā izteica protestu pret notikumu gaitu Latvijā Savienoto Valstu ārlietu resora Eiropas lietu šefam Rojam Atertonam. Amerikāņu presei viņš paziņoja, ka, būdams Latvijas Valsts prezidenta Alberta Kvieša iecelts par sūtni, viņš latviešu tautas vārdā protestē pret Latvijā notiekošajām pārmaiņām un rezervē sev tiesības neatzīt notikušo Saeimas viltus vēlēšanu rezultātus.

A.Bīlmaņa enerģiskā rīcība nepalika bez rezultātiem. ASV valdība iesaldēja turienes bankās noguldīto Baltijas valstu zeltu un līdzekļus, atvēlot zināmas regulāras summas sūtniecību un konsulātu darbības turpināšanai. Kad PSRS vēstnieks Vašingtonā Konstantīns Umanskis 1940. gada augustā vairākkārt pieprasīja Baltijas valstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību slēgšanu un šo zemju vērtību nodošanu padomju iestādēm, amerikāņu diplomāti noraidīja šīs pretenzijas.

ASV valsts sekretāra v.i. S.Velss 1940. gada 23. jūlija paziņojumā precīzi definēja amerikāņu pozīciju attiecībā uz padomju okupāciju Baltijā, stingri nosodot PSRS aplinku ceļus un metodes šo zemju neatkarības likvidēšanā, kas tobrīd ātri tuvojās nobeigumam. Kopš šā akta pieņemšanas ASV neatzina Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā ne de iure, ne de facto.

Darbs Vašingtonā jaunā ampluā

Lai gan A.Bīlmaņa rīcībā bija zināmi līdzekļi Latvijas pārstāvniecības uzturēšanai, ar tiem nedrīkstēja rīkoties izšķērdīgi. Tāpēc taupības nolūkos viņš 1940. gada beigās likvidēja konsulātu Ņujorkā, aicinot A.Dinbergu darbā uz Vašingtonu par sūtniecības atašeju un konsulārās daļas vadītāju. Pie viņa savas pasu un citu dokumentu lietas kārtoja astoņi Rietumu puslodē palikušo Latvijas kuģu komandas un daļa latviešu jūrnieku, kas strādāja uz ārzemju kuģiem. Sūtniecībai bija jāpiedalās vairākās prāvās, lai aizstāvētu atbūtnē esošo Latvijas rēderu īpašumus un intereses. Tika atvairīti PSRS mēģinājumi sagrābt Latvijas kuģus (izņemot vienu, tas neizdevās). Pēc Otrā pasaules kara A.Dinbergam bija jāveltī daudz laika latviešu bēgļiem, kuri ieceļoja ASV no Vācijas un citām Rietumeiropas valstīm, kā arī viņu apgādes problēmām.

Cik vien atļāva ikdienas konsulārie jautājumi, A.Dinbergs piedalījās pārstāvniecības informatīvajā darbībā. Viņš palīdzēja A.Bīlmanim un viņa pēctečiem darbu izdošanā, kuros bija stāstīts par nacistu un divām padomju okupācijām Latvijā un latviešu tautas cīņu par neatkarīgas valsts atjaunošanu. A.Dinbergs sekmēja sūtniecības propagandas biļetena “Latvian Information Bulletin” iespiešanu četras reizes gadā.

Būdams nenoguris zinībkārs cilvēks, viņš pat smagajā kara laikā no 1943. līdz 1946. gadam studēja politikas zinātnes Džordžtautas universitātē Vašingtonā. Latviešu diplomāts 1953. gada 8. jūnijā aizstāvēja disertāciju “Latvijas inkorporācija Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā 1940—1941”, iegūstot doktora grādu. Cik zināms, šis darbs diemžēl līdz šim laikam nav publicēts ne angļu, ne latviešu valodā.

Tupmāk — vēl