Latvija Eiropas Savienībā. “Par”, “pret” jeb “kā”?

Jānis Jurkāns, 8.Saeimas deputāts

Runa Latvijas inteliģences apvienības 52. konferencē “Latvija Eiropā, Eiropa Latvijā. Valsts varas, valsts pārvaldes un sabiedrības interešu krustpunkti” 2003. gada 30. aprīlī

Latvija ir uzaicināta pievienoties Eiropas Savienībai. Politiķu vairāku gadu pūles ir vainagojušās ar rezultātu. Bet viena lieta ir politiķu vēlmes, otra – tautas izvēle referendumā. To saprotot, valdība sola atbalstīt pirmsreferenduma kampaņu. Diskusija pagaidām norit vispārējās “par” un “pret” frāzēs, kuras nedod atbildi ne uz vienu vēlētājus interesējošu jautājumu — kā balsot?

Lai apzināti izdarītu izvēli, manuprāt, ir jāsaprot, kādā nolūkā tika izveidota Eiropas Savienība. 1956. gadā tika noslēgts līgums, kura praktiskā nozīme bija atvieglot preču, darbaspēka un kapitāla kustību Eiropā, tādējādi palielinot dalībvalstu uzņēmēju konkurētspēju sacensībā ar ASV un Japānu. Protams, ka paaugstināta konkurētspēja nodrošināja darbavietas, ienākumus, veicināja iedzīvotāju labklājības pieaugumu. Var teikt, ka līguma teksts sākas ar šo maģisko vārdkopu – “lai celtu savu tautu labklājību”. Katrai valstij tika dotas tiesības ieviest līgumā paredzētās brīvības gan apjomos, gan laikā, kas nepazemināja pilsoņu labklājības līmeni. Līdz šodienas attīstības līmenim Eiropa nonāca ilgāk nekā 40 gados. Tomēr arī tad vēl daudzas brīvības (piemēram, enerģētikā) nav ieviestas visās valstīs, jo ir redzamas tādas sociālās sekas kā nodarbinātības pasliktināšanās un labklājības kritums.

Eiropas Savienības dibināšanas līguma virsuzdevums ir palicis nemainīgs līdz pat šai dienai: celt cilvēku dzīves un darba apstākļu līmeni. Mērķtiecīga un pārdomāta politika Eiropas valstu pilsoņiem ir radījusi stabilu pārliecību par brīvā tirgus un demokrātijas spēju nodrošināt pārliecinoša vairākuma labklājību.

Latvijas cilvēki ir visai sarežģītas izvēles priekšā. Atteikšanās pievienoties Eiropas Savienībai nākotnes skatījumā būtu kļūda, jo Latvija riskē palikt ārpus globālajām attīstības tendencēm. Tātad — jāpievienojas. Bet kas tad mūs sagaida?

Palūkosimies, ko eiropieši paši saka par atvērtās Eiropas nākotni. Lūk, fragments no Eiropas Savienības dokumenta:

“Tehniskā progresa paātrināšanās,

arvien lielāka tirgu globalizācija,

arvien intensīvāka starptautiskā konkurence

un arvien lielāka vides aizsardzība

prasa no visiem, kas ieņem atbildīgus amatus ekonomikā, politikā un sociālajā jomā, lielākus pūliņus, lai veicinātu vajadzīgos strukturālos pielāgojumus.”

Ko vēlētāju valodā nozīmē šie mistiskie “vajadzīgie strukturālie pielāgojumi”?

Vispirms tā būs strauja un nenovēršama cenu celšanās. Jo pēdējos piecdesmit gados Eiropas Savienības valstis ir ieguldījušas milzīgas summas jaunu preču attīstībā, to kvalitātes standartu — drošības un izturības — palielināšanā. Kopā ar ražotāju mērķtiecīgu reklāmu ir izveidota moderna patēriņa industrija, kura piedāvā patērētājam arvien jaunākas, un vienlaikus dārgākas, lietas. Līdzās norit darba ražīguma pieaugums un attiecīgs reālo ienākumu pieaugums.

Attīstījušies un pieauguši pensiju fondi un pensionāru maksātspēja. Tādēļ cenu pieaugumu Eiropas Savienības valstu iedzīvotāji un pensionāri neizjūt tik asi. Citāda ir situācija Latvijā, kur darba ražīguma un attiecīgu ienākumu palielināšanai vajadzīgas milzīgas investīcijas.

Eiropas Savienības valstis pēckara periodā strādāja gandrīz 50 stundas nedēļā, tādējādi ceļot savus ienākumus. Latvija ir pieņēmusi šodienas Eiropas darba, darba vietu aprīkojuma un citu likumdošanu, kā ieviešana pārtrauks daudzu sīko uzņēmumu darbību. Tas arī nozīmē: spējīgākajiem doties darba meklējumos uz Eiropu, mazāk sagatavotajiem, iespējams, papildināt bezdarbnieku rindas.

Cenu pieaugums sagaidāms arī ražošanas faktoru jomā. Daudzu preču ražošana Eiropas Savienības standartu līmenī iespējama tikai ar modernām un dārgām iekārtām, kuru iegādei atkal nepieciešmas lielas investīcijas.

Bet investīcijas var būt, ja ir peļņa. Tas nozīmē, ka atalgojuma pieaugums īpaši straujš nevarēs būt.

Pēc pievienošanās Eiropas Savienībai mēs izjutīsim spiedienu arī uz energoresursu cenām. Latvijas gadījumā tās noteikti augs. Energopatēriņa pārstrukturēšanai vajadzēs līdzekļus. Daudzās vietās šo problēmu sarežģī padomju laika gigantomānija, piemēram, siltumtrase no TEC–2, kura pašreizējā diametrā un ar attiecīgiem zudumiem nekad nebūs konkurētspējīga Eiropas Savienībā. Līdzīgas problēmas ir arī citos infrastruktūras objektos.

Tātad — jāveic “vajadzīgie strukturālie pielāgojumi”: jāieliek jauni logi dzīvoklim, jāsiltina jumts un fasāde, jāiegādājas ūdeni taupoša veļasmašīna. Naudas izteiksmē tie ir vismaz 1200 lati pensionāram ar aptuveni 60 latu lieliem mēneša ienākumiem.

Patēriņa preču kvalitātes standartizācija tika uzsākta arī kā Eiropas Savienības ražotāju aizsardzība. Tas ļāva nodrošināt nodarbinātību un augošus ienākumus augstas kvalitātes preču iegādei. Pašlaik Eiropas Savienība veido zinātnieku komisiju preču kvalitātes prasību izstrādāšanai. Parādās jauns risks: augsti attīstīto valstu zinātnieki ieteiks arvien dārgākas, atbilstoši Eiropas Savienības maksātspējai, standartos noteiktas prasības. Arī zāles un medicīniskās iekārtas.

Nelielam salīdzinājumam situācija veselības aizsardzības jomā. Plaši tiek solīts, ka, palielinot finansējumu līdz 7% no nacionālā kopprodukta, aprūpe ievērojami uzlabosies. Mēģināsim parēķināt!

Eiropas Savienības valstu kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir ap 28 000 eiro. Septiņi procenti ir 1960 eiro. Latvijā attiecīgi 4000 eiro un 280 eiro jeb septiņas reizes mazāks. Līdz ar to nav iespējams lietot to pašu apkopes standartu, ko izmanto Eiropas Savienība.

Šo izvēli sarežģī tas, ka mums nav laika: Eiropa pēc Otrā pasaules kara veidoja savu tirgus tautsaimniecību daudzus gadus, mēs – tikai pēc 1990. gada. Tātad veidojas dubultproblēma – nav laika un nav naudas.

Ko darīt, lai pievienošanās Eiropas Savienībai nepārvērstos par personīgu traģēdiju vairākiem simtiem tūkstošu cilvēku?

Iestājoties Eiropas Savienībā ar pašreizējo “svara kategoriju”, daudzi Latvijas uzņēmēji visai īsā laikā zaudēs savus uzņēmumus, vai nu bankrotējot, vai būdami spiesti tos pārdot spēcīgākajiem ienācējiem. Lai tā nenotiktu, Latvijas sabiedrībai ir jāspēj atrast intelektuālie, finanšu resursi un sabiedrību vienojoša ideja, lai ļoti īsā laikā palīdzētu uzaudzēt “svara kategoriju” uzņēmējiem un izveidotu sociālās drošības tīklu maznodrošinātajiem.

Ar solījumiem, ka Eiropā dzīvosim ievērojami labāk, ir par maz. Izejot no aprakstītās situācijas, uzskatu, ka pirmsreferenduma laiks jāpavada, diskutējot nevis “par” vai “pret” Eiropas Savienību, bet gan par to, “kā”, ar kādiem nosacījumiem pievienoties Eiropas Savienībai. Un, lai arī noteikumu sadaļas ir formāli slēgtas, ir iespējams izlemt un izmantot “vajadzīgo strukturālo pielāgojumu” negatīvo ietekmi.

Taču, lai diskusiju ievadītu šādā konstruktīvā gultnē, valdībai ir jāparāda, ko tā darīs, lai Eiropas Savienības dotās iespējas pārvērstu ieguvumos katram Latvijas iedzīvotājam. Manuprāt, jāmaina valdības filozofija, balstoties uz to, ka jebkuru pārmaiņu mērķim ir jāatbilst patērētāju, tas ir, valsts iedzīvotāju interesēm. Par pamatu šādai filozofijai ir jāpieņem Eiropas Savienības patērētāju aizsardzības likumdošanas principi.

Politiskais mērķis – iestāšanās Eiropas Savienībā, ir sava veida patēriņa prece, kura ietekmēs tās patērētājus, un uz to atbilstoši Eiropas Savienības praksei par patērētāju aizsardzību ir jāizplatās šādām patērētāju tiesībām:

1. Efektīva aizsardzība pret kaitējumu veselībai un drošībai,

2. Efektīva patērētāja ekonomisko interešu aizsardzība,

3. Atbilstošas spējas sniegt padomus, palīdzību un kompensācijas,

4. Patērētāju informēšana un izglītošana,

5. Konsultēšanās ar patērētājiem un to pārstāvniecība, nosakot noteikumus to interešu aizstāvībai.

Kas būtu jādara?

Vispirms jāizveido pensionāru aizsardzības mehānisms. Viens no soļiem varētu būt visai plašas mājokļa uzturēšanas izdevumu pabalstu sistēmas ieviešana. Ieviešot pārdomātus pabalstu izsniegšanas mehānismus, iespējams sasniegt vairākus mērķus, piemēram, samazināt izdevumus par mājokli, uzlabot mājokļu tehnisko stāvokli un ievērojami aktivizēt hipotekāro kreditēšanu un būvniecības nozari.

Aprēķini rāda, ka, izšķiroties par pabalstu izsniegšanu 300 000 cilvēkiem, no valsts un pašvaldību budžetiem tam nepieciešami apmēram 40 miljoni latu. Šī summa “atver” hipotekārās kreditēšanas iespējas un būvdarbu apjomu vairāk par 600 miljoniem latu, kas visu nodokļu ienākumos nozīmē 125 miljonus latu.

Valsts izpilda savu tirgus pieprasīto izmaiņu (dzīvokļu tirgus attīstība) veicinātāja lomu un tirgus izmaiņu sociālās iedarbības (īres maksas pieaugums) mīkstinātājas lomu. (Starp citu, pat bagātajā Vācijā mājokļu uzturēšanas pabalstu saņem vairāk nekā 800 000 cilvēku.)

Kā liecina daudzu valstu pieredze, ir tikai viens labklājības un sociālās aizsargātības nodrošināšanas ceļš – uzņēmējdarbības veicināšana.

Uzņēmēju veiksmīga darbība būtiski ietekmē arī Latvijas tautsaimnieciskos rezultātus. Tādēļ uzstādījums par valsts atbalsta politikas veidošanu ir atrodams valsts vadītāju deklarācijās un runās. Atsevišķās valsts iestādēs ir sasniegti zināmi, ierēdniecības darbu atvieglojoši, procedūru uzlabojumi. Visu priekšlikumu par uzņēmējdarbības veicināšanu izklāstīšana prasītu daudz laika, tādēļ nosaukšu, piemēram, tikai vienu iespēju, ko valsts var piedāvāt Latvijas uzņēmējiem:

Katram uzņēmējam, rūpējoties par piegādājamiem produktiem, svarīga ir spēja prognozēt tirgu. Iegūt stabilu ilgtermiņa pircēju ir viena no lielākajām uzņēmēja veiksmēm un ilglaicīgas izaugsmes garantiem. Šādu līgumu var ieķīlāt bankā, ar to var saņemt kredītus, iegādāties jaunu tehniku un tehnoloģijas. Valsts un pašvaldību pasūtījums ir viens no šādiem “klientiem”. Tieši tādēļ Eiropas Savienības valstis ļoti uzmanīgi seko, lai šādi pasūtījumi nonāktu tikai Eiropas Savienības valstu uzņēmēju rokās.

Savukārt ASV ar likumu noteikts, ka vismaz 30% valsts pasūtījuma ir jānodod mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, turklāt samaksa par izpildītajiem darbiem ir jāveic ne vēlāk kā 30 dienu laikā. Tas nozīmē, ka nav vajadzīgs liels starta kapitāls mazo un vidējo uzņēmumu darba uzsākšanai. Bet kas notiek šajā jomā Latvijā?

Kā redzams Iepirkuma uzraudzības biroja mājaslapā, 2001. gada laikā veiktas 650 000 iepirkuma procedūras. Vidējais iepirkuma apjoms — 707 lati, tātad iepirkums izdarīts par mazumtirdzniecības cenām, pārmaksājot vismaz 10%, tas ir 49 miljonus latu. Ja pieņemam, ka katra procedūra maksā tikai 5 latus, kopumā ir iztērēti vēl 3,2 miljoni latu. Kopā – 52,2 miljoni latu.

Lai racionāli izmantotu valsts naudu un veicinātu Latvijas uzņēmumu darbību, ir jāpāriet uz centralizētiem ilgtermiņa valsts pasūtījumiem (5–7 gadu līgumiem). Būs mazāk procedūru, uzņēmumi iegūs ieķīlājamu līgumu, būs iespēja bankā saņemt naudu un attīstīt savu darbību.

Otrs iespējamais Latvijas uzņēmējdarbību stimulējošais pasākums – skaidra orientācija valsts iepirkumos Latvijā ražotiem produktiem. Kombinācijā ar ilgtermiņa līgumiem šis pasākums var dot spēcīgu grūdienu mēbeļu, apģērbu, pārtikas un arī daudzu tehnisku izstrādājumu ražošanai.

Ar šiem diviem piemēriem es gribu uzsvērt sākumā teikto. Jādiskutē ir par to, kādas metodes un valsts regulējošos instrumentus mēs lietosim, lai nodrošinātu Eiropas Savienības dibināšanas līgumā pausto tautas labklājības līmeņa pieaugumu.

Bez šiem pasākumiem mēs riskējam zaudēt tautas uzticību demokrātijas un brīvā tirgus spējām nodrošināt pārtikušu dzīvi visiem.