Par austrumeiropiešu atšķirīgumu

Pats Donalds Ramsfelds teica: ir sācies “jaunās Eiropas” laiks, proamerikāniskās Eiropas laiks. 30.janvāra “astoņu vēstule” apliecināja, ka “transatlantiskās saites ir īpaši svarīgi mūsu drošības garanti” Irākas krīzes gadījumā. Nedēļu vēlāk “Viļņas desmitnieka vēstule” izteica nepārprotamu to valstu atbalstu amerikāņu nostājai, kuras “ir gatavas piedalīties starptautiskajā koalīcijā ar mērķi atbruņot Irāku”. Eiropā sākās šķelšanās, kurā tās centrālā un austrumu daļa apņēmīgi iestājas par amerikāņu virsvadību; tā ir tikai priekšnojauta par to, ka varētu izskatīties apšaubāms “kopējās ārējās un drošības politikas” variants līdz 27 dalībvalstīm paplašinātajā Eiropā.

Vai bijušais padomju bloks būtu kļuvis par “amerikāņu bloku”? Rodas iespaids, ka Polija šajā ziņā ir izvirzījusies vadībā, taču runa te ir par visām kādreizējam Austrumu komunistiskajam blokam piederošajām valstīm (kaut arī dažādā līmenī). Serbija ir izņēmums, kas tikai apstiprina likumsakarību. Kad tik daudzas valstis un atsevišķi pilsoņi, kuru drosmi un godīgumu neviens neuzdrošinātos apšaubīt, uzstājas tik aktīvi, tad nav šaubu, ka ir jāsāk domāt gan par īslaicīgajiem, gan arī par dziļākajiem iemesliem viedokļu atšķirībām starp valstīm, kas pretendē uz iestāšanos Eiropas Savienībā, un tās dibinātājām. Par pašreizējo krīzi “jaunās Eiropas” valstīm un amerikāņiem uzskati sakrīt: demokrātiskos Rietumus, jo sevišķi pēc 11.septembra, apdraud drošības zudums, kuru nevar pārvarēt, izrādot piekāpību diktatoriem, kuru rokās ir masu iznīcināšanas ieroči.

Vēsture (Minhene) ir vakcinējusi austrumeiropiešus pret pacifismu. Totalitārisma pieredze tos ir padarījusi jutīgākus nekā to Rietumu kaimiņus pret “pretošanās ļaunumam” principu un pret Amerikas demokrātisko mesiānismu, kas šodien deklarē vēlmi Tuvajos Austrumos panākt tādu pašu rezultātu, kāds savulaik tika sasniegts Centrāleiropā. Amerika vēlas gāzt diktatūras un radīt iespējas reģiona demokrātiskai pārveidei. Kad “vecā Eiropa” atbalsta Lībijas ievēlēšanu ANO Cilvēktiesību komisijas vadībā, vai uz Parīzi uzaicina Zimbabves diktatoru, tad austrumeiropiešu viedoklis par Ameriku kā “nepieciešamu valsti” tikai nostiprinās.

Irākas jautājums uzskatāmi parāda tendenci, kas liek aizdomāties par to, kāds iemesls ir tam, ka Centrālās un Austrumeiropas iedzīvotāji ir atlantiskāk noskaņoti nekā eiropieši? Kopš 1989.gada tie izvairījās no strīdiem un labprāt runāja par Rietumu vērtībām un par iesaistīšanos “eiroatlantiskajās” institūcijās. 1989.gada “samtainās revolūcijas lozungs: “Atpakaļ uz Eiropu” ātri tika identificēts ar iestāšanās perspektīvu Eiropas Savienībā. Viena no atslēgām izpratnei par šo valstu pašreizējo nostāju ir vilšanās cerībās, kuras iestiga garajās novilcināšanas procedūrās un sīkumainos ķīviņos par finanšu jautājumiem. Pārāk maz un pārāk vēlu; arogance un pazemojumi - šie vārdi ir bieži dzirdami no Austrumeiropas elites pārstāvju mutes. Tā rezultātā “atgriešanās Eiropā” desmit gadus pēc komunisma sabrukuma vainagojās ar iestāšanos NATO struktūrās zem Amerikas karoga. Par vilcināšanos un dāsnuma trūkumu Eiropas Savienības durvju atvēršanā uz Austrumiem nākas maksāt politisku cenu. Koncentrēšanās uz tehniskajiem un budžeta jautājumiem (bet nevis uz politisko projektu), no austrumeiropiešu perspektīvas raugoties, tikai nostiprināja kontrastu starp ES kā saimniecisku institūciju un NATO kā drošības institūciju, kas iemieso sevī demokrātiskās vērtības. Starp NATO paplašināšanās galotņu konferenci Prāgā 2002.gadā, kad aliansē jaunuzņemtās valstis ar saviļņojumu runāja par “vēsturisko brīdi”, un tirgošanās kņadu Kopenhāgenā kontrasts bija satriecošs. Tie, kuri šodien post factum rod attaisnojumu savai atturībai pret ES paplašināšanu, aizmirst, ka paši ir izraisījuši to, ko tagad nosoda.

“Centrāleiropas valstīm nav pieņemams antiamerikānisms a la francaise (franču val. - franču gaumē - “LV”),” nesen izteicās bijušais Igaunijas premjerministrs Marts Lārs. Mīts par Ameriku kā sabiedrību bez valsts šķiet pievilcīgs, izraujoties no totalitāras valsts žņaugiem. Ja runājam par amerikāņu “kultūras imperiālismu”, kas Parīzē tiek uzskatīts par triecienu franču identitātei un valodai, tad tas nešķiet tik draudīgs tiem, kuriem ir bijusi darīšana ar cenzūru un padomju “kultūras imperiālismu”.

Vairāku iemeslu dēļ NATO paplašināšanas mērķis ir drošības un amerikāņu ietekmes paplašināšanas nodrošināšana Vecajā kontinentā. Pirmkārt, ņemot vērā vēsturisko kontekstu: Amerika sargā mūs no mūsu pašu dēmoniem. Pēc 1918.gada Savienotās Valstis aizgāja no Eiropas un tas Eiropai beidzās bēdīgi, jo īpaši tās austrumu daļai. Pēc 1945.gada Amerika palika Eiropā, garantējot brīvību kontinenta rietumu daļā un radot iespēju atgūt brīvību tā austrumos pēc 1989.gada. Amerikāņu pašu ieskatā ASV virsvadība NATO rada izlīdzinošu iespaidu nevienlīdzīgajās attiecībās starp Centrāleiropas valstīm un Vāciju vai Franciju. Nedrīkst arī aizmirst pēdējās desmitgades Balkānu karu mācības. Vienīgi Savienoto Valstu intervence darīja galu etniskajai tīrīšanai. Problēmu gadījumā uzticību izpelnījās tikai viena institūcija, kas bija sava uzdevuma augstumos - tā bija NATO.

Eiropieši no kontinenta vidus un austrumiem Eiropas Savienību uzskata par līdzekli konfliktu novēršanai ar labklājības un savstarpējās atkarības palīdzību, kamēr drošības un spēka pieauguma jautājumi ir atkarīgi no NATO ASV virsvadībā. Pašreizējā krīze uzskatāmi demonstrē šīs atšķirības, vienlaikus norādot arī uz to robežām. Krīze uzdod jautājumu, kas paplašināšanās kandidātiem tiek uzdots reti: kādu Eiropu jūs vēlaties redzēt? Tā uzdod arī jautājumu par iecerēm, par to, kā izskatīsies Eiropas centra un austrumu valstis? Vai tās būs tikai patērētājas, kas domā vienīgi par savu labsajūtu, vai arī tās būs gatavas uzņemties starptautisku atbildību?

Šo valstu nākotne būs paplašinātajā Eiropā un nevis 51. ASV štata vietā. Uz cilvēkiem Rietumos - abpus Atlantijas okeānam - gulstas atbildība par to, ka tie ir nostādījuši Austrumeiropu tādas izvēles priekšā, no kuras tā būtu gribējusi izvairīties.

Pēc “Gazeta Wyborcza”

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas apkopotā

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.