• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar dzejnieka dzeju un jauniešu domām. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.04.2003., Nr. 53 https://www.vestnesis.lv/ta/id/73548

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Pēterburga Latvijas kultūras un politiskajā vēsturē

Vēl šajā numurā

04.04.2003., Nr. 53

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar dzejnieka dzeju un jauniešu domām

“Tik manā dzimtenē tāds pavasaris,kad pirmie pūpoli un lazdas zied”

— Andrejs Eglītis

VAKS.JPG (19548 bytes)
EGLITIS.JPG (18116 bytes)

Ceļu pie lasītājiem sākusi lirikas izlase jaunatnei “Veltījums” — Andreja Eglīša dzeja un tās raisītās atbalsis skolēnu rakstītās esejās.

Izdevējas Zaigas Jansones rosināta, savus audzēkņus grāmatiņas veidošanā iesaistīja Jelgavas 1. ģimnāzijas latviešu valodas skolotāja Vita Hermane. No dažādu gadu krājumiem izraudzījusies dzejoļus, kas vistiešāk varētu uzrunāt jauno paaudzi, viņa aicināja vecāko klašu skolēnus izvēlēties katram vistuvāko dzejoli un uzrakstīt savas izjūtas un pārdomas par to. Atsaucība bijusi liela, un skolotāja izvēlējusies pa esejai katrai krājuma nodaļai. Un tā starp grāmatas melnbaltajām lapām uzziedējušas zilas, zaļas, sarkanas un dzeltenas lappuses ar jauniešu rakstītajām esejām. Kā balss un atbalss, kā paaudžu sasaukšanās.

“Cēla stāja, asa redze” — tā grāmatiņas ievadvārdos dzejnieku raksturo Eva Mārtuža. Ar kantāti “Dievs, Tava zeme deg!”, kas “pastāv un dzīvo cauri gadu desmitiem, iedvesmojot nogurušos prātus un iededzinot no jauna viņu dvēselēs savas zemes mīlestību, cieņu un lepnumu,” Andrejs Eglītis savas tautas likteņstundā kļuva par tās sirdsapziņas paudēju, dzejnieku — karavīru. Bet bija laiks, kad viņš rakstīja “Es esmu cēlies no mīlestības,/ No zilu zirņu ziedu nakts,/ No visa ziedēšanas” un savā tēvzemē jutās kā baltā krāsa sarkanbaltsarkanajā karogā. Dzejniekam nācās ilgi būt izrautam no savas tautas vidus, tikai ar jauno brīvības rītu viņš atkal atgriezās dzimtenē un tagad jūtas laimīgs, jo viņš vienmēr teicis “tauta ir manas mājas, tās nevar citur būt”. Un, cik vien spēki un veselība atļauj, dzejnieks tiekas ar jaunatni, uzrunā skolēnus, studentus, jaunos karavīrus.

Viņš devies pie dzimtās puses ļaudīm Ļaudonā, piedalījies Oskara Kalpaka atceres dienās Madonas novadā, skolēnu parlamenta sēdē Bauskā, dziesmu dienās Tukumā un vēl, un vēl.

Grāmatiņai atlasīti dzejoļi no visiem Andreja Eglīša dzejas apcirkņiem, un katras nodaļas saturu izceļ ievadā liktais moto: “Paņem mani, rīta zvaigzne, savā spožumā, aiznes mani mīlēdama nebeidzamā tālumā”, “Es gribu ziedēt”, “Noslēpums, kas jāatmin”, “Mūžam ceļams Dieva nams”, “Brīvība, kāds ir tev vārds?”, “Turiet savu zemi ciet”, “Medainos pieneņu putekļos...”, “Man tev visu ziedu kautrais maigums krājies”.

Marta brīvdienās Jelgavas ģimnāzistes, kas piedalījušās izlases veidošanā, bija ielūgtas uz Andreja Eglīša dzejas svētkiem Rīgas Tehniskajā koledžā. Tos kuplināja dziesmas un kinorežisora Zigurda Vidiņa filma par dzejnieku. Un tā ar “Veltījumu” un jaunības balsīm vēlreiz godam tika nosvinēta latviešu dzejas patriarha 90. dzimšanas diena.

Balss un atbalss dzejas grāmatā “Veltījums”

Andrejs Eglītis:

Turiet savu zemi ciet.

Zeme taisās projām iet.

Projām iet ar svešām kājām,

Projām ar šūpuļiem un mājām –

Turiet ciet.

Savu zemi paturēt –

Savas mātes valodiņu;

Valodiņa zemi tur,

Zeme tur valodiņu.

Nevaram – viens bez otra nevaram.

Vienam zūdot, otrs mirst;

Vienam otrā turoties,

It neviens mūs neizšķirs.

Liene:

Man šīs rindas ir īpaši nozīmīgas, jo tās Ilzes Arnes muzikālajā apdarē dziedājām 8.Skolēnu dziesmu un deju svētkos. Dziesma tika iekļauta “koru karu” obligātajā repertuārā un bija grūti izdziedama. Ar nošu iekalšanu vien bija par maz. Vajadzēja izjust vārda spēku, atvērt sevi domām par dzimteni, turklāt tā, lai aizkustinātu arī klausītājus. Rezultāts bija negaidīts – mēs aizkustinājām paši sevi...

Es negribētu saukt dzejoli par patriotisku, nē, man šis apzīmējums liekas pārāk auksts un lietišķs. Tas ir gaišs un labvēlīgs, kaut arī stāsta par gadsimtiem sasāpējušo problēmu – piederēšanu svešam. Un kā autors rosina mīlēt latviešu valodu! “Valodiņa zemi tur” — šie skaistie vārdi mani iedvesmo ik reizi, kad tos izrunāju. Gribas sapurināt katru latvieti, turēt, nelaist vaļā, lai it neviens mūs neizšķir. Gribas citiem pateikt to, ko man vēstījis dzejolis tā, ka entuziasms pa ausīm nāk ārā! Tomēr, lai iedziļinātos patiesi, vajadzīgs laiks. Nav jau nekāds šlāgerputenis. Apjausma nāk vēlāk, taču ir paliekoša.

“Turiet savu zemi ciet” — tieši šīs rindas es klasesbiedra jautājumu un atbilžu kladē ierakstītu sadaļā “Dzimtenes mīlestība”.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!