Starptautiskais līgums precizēts ar Saeimas Ārlietu komisijas 04.10.2023. lēmumu.

1883. gada 20. marta Parīzes Konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību

Pārskatīta

1900. gada 14. decembrī Briselē, 1911. gada 2. jūnijā Vašingtonā, 1925. gada 6. novembrī Hāgā, 1934. gada 2. jūnijā Londonā, 1958. gada 31. oktobrī Lisabonā un 1967. gada 14. jūlijā Stokholmā un grozīta 1979. gada 28. septembrī

 

1. pants. [Savienības iedibināšana; rūpnieciskā īpašuma tvērums]

(1) Valstis, attiecībā uz kurām piemēro šo Konvenciju, izveido rūpnieciskā īpašuma aizsardzības Savienību.

(2) Rūpnieciskā īpašuma aizsardzības objekti ir patenti, lietderīgie modeļi, dizainparaugi, preču zīmes, pakalpojumu zīmes, komercnosaukumi, izcelsmes norādes vai izcelsmes vietu apliecinājumi un negodīgas konkurences ierobežošana.

(3) Rūpnieciskais īpašums jāsaprot tā visplašākajā nozīmē, un tas ir attiecināms ne vien uz rūpniecību un tirdzniecību šo vārdu tiešajā nozīmē, bet arī uz lauksaimniecisko ražošanu un ieguves rūpniecību un uz visiem jaunradītiem vai dabas izcelsmes produktiem, kā, piemēram, vīnu, graudiem, tabakas lapām, augļiem, lopiem, minerāliem, minerālūdeņiem, alu, puķēm un miltiem.

4) Patenti ietver dažādus rūpniecisko patentu veidus, kurus atzīst Savienības dalībvalstu likumi, tādus kā importētie patenti, uzlabojumu patenti, papildpatenti, papildapliecības u.tml. 

2. pants. [Nacionālais režīms, kas attiecas uz Savienības dalībvalstu valstspiederīgajiem]

(1) Attiecībā uz rūpnieciskā īpašuma aizsardzību ikvienas Savienības dalībvalsts pilsoņiem visās pārējās Savienības dalībvalstīs ir tādas pašas priekšrocības, kādas ar attiecīgajiem likumiem ir pašlaik piešķirtas vai turpmāk tiks piešķirtas šo valstu pilsoņiem, pie tam nekādi neierobežojot tiesības, kuras īpaši paredzētas šajā Konvencijā. No iepriekšminētā izriet, ka viņu tiesības tiek aizsargātas tāpat kā attiecīgās valsts pilsoņu tiesības un viņi var izmantot tos pašus likumīgos tiesību aizsardzības līdzekļus pret viņu tiesību jebkādu pārkāpšanu ar noteikumu, ka tiek ievēroti nosacījumi un formalitātes, kas noteiktas šīs valsts pilsoņiem.

(2) Tomēr, lai Savienības dalībvalstu pilsoņiem būtu kādas rūpnieciskā īpašuma tiesības, viņiem nevar tikt izvirzītas nekādas prasības par pastāvīgu dzīvesvietu vai uzņēmuma piederību valstī, kurā tiek pieprasīta aizsardzība.

(3) Netiek skarti katras Savienības dalībvalsts likumu noteikumi par tiesas un administratīvajām procedūrām un jurisdikciju, kā arī noteikumi par adreses norādi sarakstei vai aģenta iecelšanu, kuru ievērošanu prasa likumi par rūpniecisko īpašumu. 

3. pants. [Noteiktu kategoriju personu pielīdzināšana Savienības valstu valstspiederīgajiem]

To valstu pilsoņi, kuras nav Savienības dalībvalstis, tiek pielīdzināti Savienības dalībvalstu pilsoņiem, ja viņiem kādas Savienības dalībvalsts teritorijā ir pastāvīga dzīvesvieta vai reāli un strādājoši rūpniecības vai tirdzniecības uzņēmumi. 

4. pants. [A–I. Patenti, lietderīgie modeļi, dizainparaugi, preču zīmes, izgudrotāju apliecības: prioritātes tiesības; G. Patenti: pieteikuma sadalīšana]

A. — (1) Ikvienai personai, kas noteiktajā kārtībā iesniegusi patenta pieteikumu vai pieteikumu par lietderīgā modeļa, dizainparauga vai preču zīmes reģistrāciju kādā no Savienības dalībvalstīm, vai šīs personas tiesību pārņēmējam ir prioritātes tiesības pieteikuma iesniegšanai citās valstīs zemāk noteiktajos termiņos.

(2) Ikviena pieteikuma iesniegšana jebkurā no Savienības dalībvalstīm, kas ir līdzvērtīga pareizi noformēta pieteikuma iesniegšanai saskaņā ar iekšējo likumdošanu vai atbilstoši divpusīgiem vai daudzpusējiem līgumiem, kuri noslēgti starp Savienības dalībvalstīm, tiek atzīta par tādu, kas dod tiesības uz prioritāti.

(3) Ar pareizi noformēta nacionālā pieteikuma iesniegšanu saprot jebkuru pieteikuma iesniegšanu, kas ir pietiekama, lai noteiktu pieteikuma iesniegšanas datumu attiecīgajā valstī, lai kāds arī nebūtu pieteikuma turpmākais liktenis.

B. Tātad ikviena sekojoša pieteikuma iesniegšana jebkurā no pārējām Savienības dalībvalstīm pirms minēto termiņu izbeigšanās nevar tikt atzīta par spēkā neesošu kādu šajā periodā veiktu darbību dēļ, tai skaitā cita pieteikuma iesniegšanas, izgudrojuma publicēšanas vai izmantošanas, dizainparauga eksemplāru laišanas pārdošanā vai zīmes lietošanas dēļ, un šīs darbības nevar radīt kādas trešo personu tiesības vai kādas personiskā valdījuma tiesības. Pirms pirmā pieteikuma datuma iegūtās trešo personu tiesības, kas ir par pamatu prioritātes tiesībām, tiek saglabātas atbilstoši katras Savienības dalībvalsts iekšējai likumdošanai.

C. — (1) Iepriekš minētie prioritātes termiņi ir: divpadsmit mēneši — patentiem un lietderīgajiem modeļiem; seši mēneši — dizainparaugiem un preču zīmēm.

(2) Šie termiņi sākas ar pirmā pieteikuma iesniegšanas datumu; pieteikuma iesniegšanas diena termiņā netiek ieskaitīta.

(3) Ja valstī, kurā tiek pieprasīta aizsardzība, termiņa pēdējā diena ir oficiāla svētku diena vai diena, kad Iestāde pieteikumu iesniegšanai nav atvērta, termiņš tiek pagarināts līdz pirmajai sekojošajai darba dienai.

(4) Tajā pašā Savienības dalībvalstī iesniegts sekojošs pieteikums uz to pašu objektu, uz kuru attiecas iepriekšējais pirmais pieteikums iepriekšminētā (2) punkta izpratnē, tiek atzīts par pirmo pieteikumu, ar kura iesniegšanas datumu sākas prioritātes termiņš, ja sekojošā pieteikuma iesniegšanas laikā minētais iepriekšējais pieteikums ir bijis atsaukts, atstāts bez virzības vai noraidīts, tas nav bijis publiskots, uz to nav saglabājušās nekādas tiesības un ja tas vēl nav bijis par pamatu prioritātes tiesību pieprasīšanai. No šī brīža iepriekšējais pieteikums nevar būt par pamatu prioritātes tiesību pieprasīšanai.

D. — (1) Jebkurai personai, kas vēlas izmantot iepriekšējā pieteikuma prioritātes priekšrocības, jāiesniedz paziņojums, norādot šī pieteikuma iesniegšanas datumu un valsti, kurā tas iesniegts. Katra valsts nosaka pēdējo termiņu šāda paziņojuma iesniegšanai.

(2) Šīs ziņas jānorāda kompetentas institūcijas izdotās publikācijās, cita starpā — patentos un ar tiem saistītos izgudrojumu aprakstos.

(3) Jebkurai personai, kas iesniedz paziņojumu par prioritāti, Savienības dalībvalstis var pieprasīt uzrādīt iepriekš iesniegtā pieteikuma (izgudrojuma apraksta, rasējumu utt.) kopiju. Kopijai, kuras pareizību apliecinājusi institūcija, kas šādu pieteikumu pieņēmusi, nav nepieciešams nekāds apstiprinājums un ikvienā gadījumā to var iesniegt bez nodevas samaksas jebkurā brīdī triju mēnešu laikā pēc sekojošā pieteikuma iesniegšanas. Tās var prasīt, lai pieteikuma kopiju iesniegtu kopā ar tās pašas institūcijas izdotu izziņu, kurā norādīts pieteikuma iesniegšanas datums, un tulkojumu.

(4) Nekādas citas formalitātes prioritātes pieprasīšanai pieteikuma iesniegšanas brīdī nevar tikt pieprasītas. Katra Savienības dalībvalsts nosaka sekas, kādas izraisa šajā pantā paredzēto formalitāšu neizpildīšana, tomēr šīs sekas nevar pārsniegt prioritātes tiesību zaudēšanu.

(5) Turpmāk var tikt pieprasīti papildu pierādījumi.

Jebkurai personai, kas pretendē uz iepriekšējā pieteikuma prioritāti, jānorāda šā pieteikuma numurs; šo numuru publicē iepriekšminētajā (2) punktā noteiktajā kārtībā.

E.— (1) Ja valstī iesniegts dizainparauga pieteikums, pamatojoties uz lietderīgā modeļa pieteikuma prioritātes tiesībām, prioritātes termiņš ir tāds, kāds tas noteikts dizainparaugiem.

(2) Turklāt katrā valstī ir atļauts iesniegt pieteikumu uz lietderīgo modeli, pamatojoties uz patenta pieteikuma prioritātes tiesībām, un otrādi.

F.— Neviena Savienības dalībvalsts nevar atteikt prioritāti vai noraidīt patenta pieteikumu, pamatojoties uz to, ka pieteicējs pretendē uz vairākām prioritātēm, pat ja to izcelsme ir no dažādām valstīm vai pamatojoties uz to, ka pieteikums, kuram pieprasa vienu vai vairākas prioritātes, satur vienu vai vairākus elementus, kuri nav bijuši ietverti pieteikumā vai pieteikumos, kuru prioritāte tiek pieprasīta, ja vien abos gadījumos izgudrojums atbilst izgudrojuma vienotības prasībām šīs valsts likumu izpratnē.

Attiecībā uz elementiem, kas nav ietverti pieteikumā vai pieteikumos, kuru prioritāte tiek prasīta, sekojošā pieteikuma iesniegšana rada prioritātes tiesības uz vispārējiem noteikumiem.

G. — (1) Ja ekspertīze atklāj, ka patenta pieteikums satur vairāk nekā vienu izgudrojumu, pieteicējs var sadalīt pieteikumu vairākos izdalītos pieteikumos, saglabājot katram no tiem sākotnējā pieteikuma datumu, un attiecīgos gadījumos prioritātes tiesību priekšrocības, ja pastāv attiecīgās prioritātes tiesības.

(2) Pieteicējs var arī pēc savas iniciatīvas sadalīt patenta pieteikumu, saglabājot katram izdalītajam pieteikumam sākotnējā pieteikuma datumu un attiecīgajos gadījumos prioritātes tiesību priekšrocības. Katrai Savienības dalībvalstij ir tiesības noteikt nosacījumus, pie kuriem šāda sadalīšana atļauta.

H. — Prioritāti nevar atteikt, pamatojoties uz to, ka kādi izgudrojuma elementi, kuriem tiek pieprasīta prioritāte, nav minēti izcelsmes valsts pieteikuma izgudrojuma formulā, ja vien pieteikuma dokumentos kopumā šie elementi skaidri atklājami.

I. — (1) Autorapliecību pieteikumi, kas iesniegti valstī, kurā pieteicējiem pēc viņu izvēles ir tiesības prasīt vai nu patentu, vai autorapliecību, rada šo pantu paredzētās prioritātes tiesības pie tiem pašiem noteikumiem un ar tām pašām sekām kā patentu pieteikumi.

(2) Valstī, kurā pieteicējiem pēc viņu izvēles ir tiesības prasīt vai nu patentu, vai autorapliecību, autorapliecības pieteicējs var izmantot uz patenta, lietderīgā modeļa vai autorapliecības pieteikumu prioritātes tiesības saskaņā ar šā panta noteikumiem, kuri attiecas uz patenta pieteikumiem. 

4. bis pants. [Patenti: to patentu neatkarība, kas iegūti dažādās dalībvalstīs par vienu un to pašu izgudrojumu]

(1) Patenti, kurus Savienības dalībvalstu pilsoņi pieteikuši dažādās Savienības dalībvalstīs, ir neatkarīgi no patentiem, kas saņemti par to pašu izgudrojumu citās valstīs neatkarīgi no tā, vai šīs valstis ir Savienības dalībvalstis, vai nav.

(2) Iepriekšminētais noteikums jāsaprot bez ierobežojumiem, un konkrēti tas nozīmē, ka patenti, uz kuriem iesniegti pieteikumi prioritātes periodā, ir neatkarīgi gan attiecībā uz iemesliem to anulēšanai un atzīšanai par tiesības zaudējušiem, gan attiecībā uz to parasto darbības laiku.

(3) Minētais noteikums attiecas uz visiem tā spēkā stāšanās brīdī esošajiem patentiem.

(4) Līdzīgi to piemēro jaunu valstu pievienošanās gadījumos attiecībā uz pievienošanās laikā abās pusēs esošajiem patentiem.

(5) Patentiem, kas saņemti dažādās Savienības dalībvalstīs ar prioritātes priekšrocībām, ir tāds pats darbības ilgums, kāds tiem būtu, ja tie būtu pieteikti vai izsniegti bez prioritātes priekšrocībām. 

4. ter pants. [Patenti: izgudrotāja norādīšana patentā]

Izgudrotājam ir tiesības būt norādītam patentā kā tādam. 

4. quater pants. [Patenti: patentspēja tiesību aktos noteiktu tirdzniecības ierobežojumu gadījumā]

Nevar atteikt patenta izsniegšanu un patentu nevar atzīt par spēkā neesošu, pamatojoties uz to, ka patentētā produkta vai produkta, kas iegūts ar patentētā paņēmiena palīdzību, pārdošana ir pakļauta ierobežojumiem, kas izriet no attiecīgās valsts tiesību aktiem.  

5. pants. [A. Patenti: izstrādājumu imports; izgudrojuma neizmantošana vai nepietiekama izmantošana; piespiedu licences; B. Dizainparaugi: neizmantošana; izstrādājumu imports; C. Preču zīmes: neizmantošana; atšķirīgi izpildījumi; līdzīpašnieku lietojums; D. Patenti, lietderīgie modeļi, preču zīmes, dizainparaugi: marķēšana]

A — (1) Kādā no Savienības dalībvalstīm ražotu izstrādājumu ievešana valstī, kurā ir izsniegts patents, neizraisa patenta tiesību zaudēšanu, ja preču importētājs ir patenta īpašnieks.

(2) Katrai Savienības dalībvalstij ir tiesības veikt likumdošanaspasākumus, kuri paredz piespiedu licenču izsniegšanu, lai novērstu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, kas varētu rasties, realizējot ar patentu piešķirtās izņēmuma tiesības, piemēram, patentētā izgudrojuma neizmantošanu.

(3) Patenta tiesību zaudēšana var tikt paredzēta vienīgi gadījumos, kad piespiedu licenču izsniegšana varētu būt nepietiekama, lai novērstu minēto tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Nevar celt prasību par patenta tiesību zaudēšanu vai atcelšanu pirms divu gadu notecēšanas no pirmās piespiedu licences izsniegšanas.

(4) Piespiedu licence nevar tikt pieprasīta, pamatojoties uz to, ka patentēto izgudrojumu neizmanto vai izmanto nepietiekamā apjomā pirms četru gadu termiņa izbeigšanās no patenta pieteikuma iesniegšanas datuma vai pirms trīs gadu termiņa izbeigšanās no patenta izsniegšanas, atkarībā no tā, kurš termiņš beidzas vēlāk; šāda prasība jānoraida, ja patenta īpašnieks pierāda, ka viņa bezdarbībai bijuši attaisnojoši iemesli. Šādai piespiedu licencei nevar būt izņēmuma raksturs un to nevar nodot tālāk pat apakšlicences veidā, izņemot gadījumus, kad piespiedu licenci nodod kopā ar to uzņēmuma vai tā nemateriālo vērtību daļu, attiecībā uz kuru izmanto šādu licenci.

(5) Iepriekšminētie nosacījumi tiek ar nepieciešamajām izmaiņām piemēroti lietderīgajiem modeļiem.

B.— Dizainparaugu aizsardzība nekādā ziņā nevar tikt zaudēta nedz to neizmantošanas, nedz tādu preču ievešanas dēļ, kas atbilst aizsargātajiem.

C.— (1) Ja valstī reģistrētas zīmes lietošana ir obligāta, reģistrāciju var dzēst tikai pēc saprātīga termiņa izbeigšanās un arī tikai tad, ja ieinteresētā persona neattaisno savu bezdarbību.

(2) Ja īpašnieks preču zīmi lieto formā, kas atšķiras no kādā Savienības dalībvalstī reģistrētās zīmes formas atsevišķos elementos, kuri nemaina zīmes atšķirīgo raksturu, tas neizraisa reģistrācijas atzīšanu par spēkā neesošu un neierobežo zīmei piešķirto aizsardzību.

(3) Vienas un tās pašas zīmes vienlaicīga lietošana uz identiskām vai līdzīgām precēm, ko veic rūpniecības vai tirdzniecības uzņēmumi, kurus saskaņā ar tās valsts nacionālo likumu, kur tiek pieprasīta aizsardzība, uzskata par zīmes līdzīpašniekiem, nav šķērslis šīs zīmes reģistrācijai un nekādā veidā nemazina šai zīmei piešķirto aizsardzību jebkurā no Savienības dalībvalstīm, ja vien šāda lietošana nemaldina sabiedrību un nav pretrunā ar sabiedrības interesēm.

D.— Kā nosacījums tiesību uz aizsardzību atzīšanai netiek prasīts, lai uz precēm būtu kāds apzīmējums vai norāde uz patentu, lietderīgo modeli, preču zīmes reģistrāciju vai dizainparauga deponēšanu.  

5. bis pants. [Visas rūpnieciskā īpašuma tiesības: labvēlības periods tiesību spēkā uzturēšanas maksājumu veikšanai. Patenti: tiesību atjaunošana]

(1) Rūpnieciskā īpašuma tiesību spēkā uzturēšanai paredzēto nodevu samaksai tiek piešķirts termiņa pagarinājums ne mazāks par sešiem mēnešiem ar noteikumu, ka tiek samaksāta papildnodeva, ja tādu paredz nacionālā likumdošana.

(2) Savienības dalībvalstīm ir tiesības paredzēt patentu atjaunošanu, kuri zaudējuši spēku nodevu nenomaksāšanas dēļ. 

5. ter pants. [Patentētie izstrādājumi, kas ir kuģu, gaisa vai sauszemes satiksmes līdzekļu daļas]

Ikvienā Savienības dalībvalstī par patenta īpašnieka tiesību pārkāpumu netiek uzskatīta:

1) ierīču, kas ir patenta priekšmets, izmantošana uz citu Savienības dalībvalstu kuģiem — kuģa korpusā, mašīnās, takelāžā, mehānismos vai citos piederumos, kad šādi kuģi uz laiku vai nejauši atrodas minētās valsts ūdeņos, ar noteikumu, ka šie mehānismi tiek lietoti vienīgi kuģa vajadzībām;

2) tādu ierīču izmantošana, kas veido patenta priekšmetu citu Savienības dalībvalstu gaisa vai sauszemes transporta līdzekļu konstrukcijās vai to darbībā, vai šādu gaisa un sauszemes transporta līdzekļu piederumos, kad tie uz laiku vai nejauši atrodas minētajā valstī. 

5. quater pants. [Tādu izstrādājumu imports, kuru izgatavošanas paņēmiens ir aizsargāts importētājvalstī]

Ja izstrādājums tiek ievests Savienības dalībvalstī, kurā minētā izstrādājuma iegūšanas paņēmienu aizsargā patents, patenta īpašniekam attiecībā uz ievesto izstrādājumu ir visas importētājvalsts likumdošanā paredzētās tiesības, ko viņam dod patents uz iegūšanas paņēmienu izstrādājumam, kuru ražo minētajā valstī.  

5. quinquies pants. [Dizainparaugi]

Dizainparaugi jāaizsargā visās Savienības dalībvalstīs. 

6. pants. [Preču zīmes: reģistrācijas nosacījumi; preču zīmes aizsardzības neatkarība dažādās valstīs]

(1) Preču zīmju pieteikšanas un reģistrācijas nosacījumi katrā Savienības dalībvalstī tiek noteikti tās nacionālajā likumdošanā.

(2) Tomēr zīmes reģistrācijas pieteikums, ko kādas Savienības dalībvalsts pilsonis iesniedzis jebkurā no Savienības dalībvalstīm, nevar tikt noraidīts, kā arī reģistrāciju nevar atzīt par spēkā neesošu, pamatojoties uz to, ka pieteikums nav bijis iesniegts vai zīme nav bijusi reģistrēta vai atjaunota izcelsmes valstī.

(3) Zīme, kas pienācīgā veidā reģistrēta kādā Savienības dalībvalstī, tiek uzskatīta par neatkarīgu no zīmēm, kas reģistrētas citās Savienības dalībvalstīs, izcelsmes valsti ieskaitot. 

6. bis pants. [Preču zīmes: plaši pazīstamas preču zīmes]

(1) Savienības dalībvalstis apņemas administratīvā kārtībā, ja to pieļauj attiecīgās valsts likumi, vai pēc ieinteresētās puses pieprasījuma noraidīt vai dzēst reģistrāciju un aizliegt lietošanu tādai preču zīmei, kas ir sajaukšanu izraisīt spējīgs tādas citas zīmes atveidojums, imitācija vai tulkojums, kuru tās valsts kompetenta institūcija, kurā preču zīme reģistrēta vai tiek lietota, atzinusi par šai valstī plaši pazīstamu kā zīmi, kas jau pieder personai, kurai ir tiesības uz šīs Konvencijas piešķirtajām priekšrocībām, un kas tiek lietota identiskām vai līdzīgām precēm. Šie noteikumi ir piemērojami arī gadījumos, kad zīmes būtiska daļa ir jebkuras tādas plaši pazīstamas zīmes atveidojums vai imitācija, kas spēj izraisīt sajaukšanu ar šādu zīmi.

(2) Šādas zīmes dzēšanas prasības iesniegšanai atļautais termiņš ir ne mazāks kā pieci gadi, skaitot no reģistrācijas datuma. Savienības dalībvalstis var noteikt termiņu, kura laikā drīkst pieprasīt lietošanas aizliegumu.

(3) Prasības iesniegšanai par negodprātīgi reģistrētas vai lietotas zīmes dzēšanu vai lietošanas aizliegumu netiek noteikts termiņa ierobežojums. 

6. ter pants. [Preču zīmes: aizliegumi valstu emblēmu, oficiālo raudzes zīmju un starptautisko organizāciju emblēmu jomā]

(1) (a) Savienības dalībvalstis vienojas noraidīt vai atzīt par spēkā neesošu reģistrāciju un ar atbilstošiem pasākumiem aizliegt bez kompetentu institūciju atļaujas lietot kā preču zīmes vai kā preču zīmju elementus Savienības dalībvalstu ģerboņus, karogus un citus valsts simbolus, to pieņemtās oficiālās kontroles un garantijas zīmes, tai skaitā raudzes zīmes, kā arī jebkuru to atdarinājumu no heraldikas viedokļa.

(b) Iepriekšminētā (a) apakšpunkta noteikumi tāpat piemērojami attiecībā uz starptautisko starpvaldību organizāciju, kuru locekles ir viena vai vairākas Savienības dalībvalstis, ģerboņiem, karogiem un citiem simboliem, saīsinātiem un pilniem nosaukumiem, izņemot tos ģerboņus, karogus un citus simbolus, saīsinātos un pilnos nosaukumus, kas jau ir spēkā esošo to aizsardzības nodrošināšanai paredzēto starptautisko vienošanos priekšmets.

(c) Nevienai no Savienības dalībvalstīm nav jāpiemēro iepriekšminētā (b) apakšpunkta noteikumi, kaitējot tiesību īpašniekiem, kas tās labticīgi ieguvuši pirms šīs Konvencijas stāšanās spēkā attiecīgajā valstī. Savienības dalībvalstīm nav jāpiemēro minētie noteikumi, ja (a) apakšpunktā minētā lietošana vai reģistrācija sabiedrībā neradīs iespaidu, ka pastāv sakarība starp attiecīgo organizāciju un ģerboņiem, karogiem, simboliem, saīsinātiem un pilniem nosaukumiem, vai ja šāda lietošana vai reģistrācija acīm redzami nav vērsta uz to, lai maldinātu sabiedrību par sakarības pastāvēšanu starp lietotāju un attiecīgo organizāciju.

(2) Oficiālo kontroles un garantijas zīmju, tai skaitā raudžu zīmju, lietošanas aizliegums piemērojams vienīgi gadījumos, kad zīmes, kurās tās iekļautas, paredzētas lietošanai uz tāda paša vai līdzīga veida precēm.

(3) (a) Šo noteikumu piemērošanai Savienības dalībvalstis vienojas ar Starptautiskā biroja starpniecību savstarpēji paziņot valsts simbolu, oficiālo kontroles un garantijas zīmju, tai skaitā raudžu (provju) zīmju, sarakstu, kurām pilnībā vai zināmās robežās tās vēlas vai nākotnē, iespējams, vēlēsies noteikt aizsardzību pēc šī panta, kā arī darīt zināmas visas turpmākās izmaiņas šajā sarakstā. Sarakstus, kas tādā veidā paziņoti, katra Savienības dalībvalsts laikus dara pieejamus sabiedrībai.

Tomēr attiecībā uz valsts karogiem šāds paziņojums nav obligāts.

(b) Šī panta (1) punkta (b) apakšpunkta noteikumi piemērojami vienīgi attiecībā uz tiem starptautisko starpvaldību organizāciju ģerboņiem, karogiem, citiem simboliem, saīsinātiem un pilniem nosaukumiem, par kuriem tās paziņojušas Savienības dalībvalstīm ar Starptautiskā biroja starpniecību.

(4) Jebkura Savienības dalībvalsts divpadsmit mēnešu laikā pēc paziņojuma saņemšanas var ar Starptautiskā biroja starpniecību nodot attiecīgajai valstij vai starptautiskajai starpvaldību organizācijai savus iespējamos iebildumus.

(5) Attiecībā uz valsts karogiem iepriekšminētajā (1) punktā minētie pasākumi piemērojami vienīgi tām zīmēm, kas reģistrētas pēc 1925. gada 6. novembra.

(6) Attiecībā uz Savienības dalībvalstu valsts simboliem, izņemot karogus, uz oficiālajām kontroles un garantijas zīmēm, tai skaitā raudzes zīmēm, un uz starptautisko starpvaldību organizāciju ģerboņiem, karogiem, citiem simboliem, saīsinātiem un pilniem nosaukumiem, šie noteikumi piemērojami vienīgi tām zīmēm, kas reģistrētas vairāk nekā divus mēnešus pēc iepriekšminētajā (3) punktā paredzētā paziņojuma saņemšanas.

(7) Negodprātīgas rīcības gadījumos valstīm ir tiesības dzēst pat pirms 1925. gada 6. novembra reģistrētas zīmes, kas satur valsts simbolus, oficiālās zīmes, tai skaitā raudzes zīmes.

(8) Jebkuras valsts pilsoņi, kam dota atļauja izmantot šīs valsts simbolus, oficiālās zīmes, tai skaitā raudzes zīmes, var tās lietot, pat ja tās ir līdzīgas citas valsts attiecīgajām zīmēm.

(9) Savienības dalībvalstis apņemas nepieļaut citu Savienības dalībvalstu valsts ģerboņu lietošanu tirdzniecībā bez attiecīgas atļaujas, ja šī lietošana var maldināt attiecībā uz preču izcelsmi.

(10) Iepriekšminētie noteikumi neaizliedz valstīm izmantot tiesības, kas noteiktas 6.quinquies panta B sadaļas 3. punktā, noraidīt vai atzīt par spēkā neesošu tādu zīmju reģistrāciju, kurās bez atļaujas iekļauti ģerboņi, karogi, citi valsts simboli vai kādas Savienības dalībvalsts pieņemtās oficiālās kontroles un garantijas zīmes un raudzes zīmes, kā arī starptautisko starpvaldību organizāciju atšķirības zīmes, uz kurām attiecas šā panta (1) punkts. 

6. quater pants. [Preču zīmes: nodošana citai personai]

(1) Ja saskaņā ar kādas Savienības dalībvalsts likumu zīmes nodošana ir spēkā vienīgi tad, ja tā notiek vienlaikus ar uzņēmuma vai tā nemateriālo vērtību nodošanu, uz kuriem zīme attiecas, tad tās atzīšanai par spēkā esošu pietiek, ka tiesību pārņēmējam tiek nodota daļa no šajā valstī izvietotā uzņēmuma vai tā nemateriālajām vērtībām kopā ar izņēmuma tiesībām minētajā valstī izgatavot vai tur realizēt preces, kuras ir marķētas ar nodoto zīmi.

(2) Iepriekš minētais noteikums neuzliek Savienības dalībvalstīm nekādu pienākumu uzskatīt par spēkā esošu jebkuras zīmes nodošanu, kuru tiesību pārņēmējam lietojot, sabiedrība patiesībā varētu tikt maldināta, it īpaši, attiecībā uz to preču izcelsmi, raksturu vai būtiskām īpašībām, ar kurām zīme tiek lietota. 

6. quinquies pants. [Preču zīmes: vienā Savienības dalībvalstī reģistrēto preču zīmju aizsardzība citās Savienības dalībvalstīs]

A. — (1) Katra preču zīme, kas pienācīgi reģistrēta izcelsmes valstī, var tikt pieteikta reģistrēšanai un aizsargāta citās Savienības dalībvalstīs kāda tā ir ar šajā pantā norādītajiem ierobežojumiem. Šīs valstis pirms galīgās reģistrācijas procedūras var pieprasīt iesniegt izcelsmes valsts reģistrācijas apliecību, ko izdevusi kompetenta institūcija. Šādai apliecībai nekāds apliecinājums netiek prasīts.

(2) Par izcelsmes valsti tiek uzskatīta Savienības dalībvalsts, kurā pieteicējam ir reāls un strādājošs rūpniecības vai tirdzniecības uzņēmums, vai, ja viņam nav šāda uzņēmuma Savienības robežās, tā Savienības dalībvalsts, kurā viņam ir pastāvīga dzīvesvieta, vai, ja viņam nav pastāvīgas dzīvesvietas Savienības robežās, bet viņš ir kādas Savienības dalībvalsts pilsonis, valsts, kuras pilsonis viņš ir.

B. — Preču zīmēm, uz kurām attiecas šis pants, nevar atteikt reģistrāciju vai tās atzīt par spēkā neesošām, izņemot šādus gadījumus:

1. ja tās pārkāptu trešo personu iegūtās tiesības valstī, kurā tiek pieprasīta aizsardzība;

2. ja tām pietrūkst jebkāda atšķirīguma vai tās sastāv vienīgi no zīmēm vai norādēm, kuras var lietot tirdzniecībā, lai apzīmētu preču veidu, kvalitāti, daudzumu, pielietojumu, vērtību, izcelsmes vietu vai izgatavošanas laiku, vai ir kļuvušas par vispārpieņemtām ikdienas valodā vai godprātīgas un vispāratzītas tirdzniecības paražās valstī, kurā tiek pieprasīta aizsardzība;

3. ja tās ir pretrunā ar morāli vai sabiedrisko kārtību un, it sevišķi, ja tām ir sabiedrību maldinošs raksturs. Tiek atzīts, ka zīmi nevar uzskatīt par esošu pretrunā sabiedriskajai kārtībai tā vienīgā iemesla dēļ, ka tā neatbilst kādai no likumu normām par zīmēm, izņemot gadījumus, kad šī norma pati attiecas uz sabiedrisko kārtību. Tomēr, neraugoties uz šiem noteikumiem, attiecīgajos gadījumos ir piemērojams arī 10.bis pants.

C . — (1) Nosakot, vai zīme ir aizsargājama, jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, it īpaši — zīmes lietošanas ilgums.

(2) Preču zīmi nevar noraidīt citās Savienības dalībvalstīs tā vienīgā iemesla dēļ, ka tā atšķiras no izcelsmes valstī aizsargātās zīmes vienīgi elementos, kuri nemaina zīmes atšķirīgo raksturu un neiespaido tās identitāti tai formā, kurā tā ir reģistrēta minētajā izcelsmes valstī.

D. — Neviena persona nedrīkst izmantot šī panta noteikumus savā labā, ja zīme, kurai tā pieprasa aizsardzību, nav reģistrēta izcelsmes valstī.

E. — Tomēr zīmes reģistrācijas atjaunošana izcelsmes valstī nekādā gadījumā nerada pienākumu atjaunot reģistrāciju citās Savienības dalībvalstīs, kurās zīme bijusi reģistrēta.

F. — Zīmju reģistrācijas pieteikumiem, kas iesniegti 4. pantā noteiktajā termiņā, prioritātes priekšrocības saglabājas bez izmaiņām, pat ja reģistrācija izcelsmes valstī veikta pēc šī termiņa izbeigšanās. 

6. sexies pants. [Preču zīmes: pakalpojumu zīmes]

Savienības dalībvalstis apņemas aizsargāt pakalpojumu zīmes. No tām netiek prasīts paredzēt šādu zīmju reģistrāciju. 

6. septies pants. [Preču zīmes: reģistrācija uz īpašnieka aģenta vai pārstāvja vārda bez īpašnieka atļaujas]

(1) Ja tās personas aģents vai pārstāvis, kura ir zīmes īpašnieks vienā no Savienības dalībvalstīm, iesniedz zīmes reģistrācijas pieteikumu savā vārdā vienā vai vairākās Savienības dalībvalstīs bez īpašnieka pilnvarojuma, īpašniekam ir tiesības apstrīdēt pieteikto registrāciju vai pieprasīt tās dzēšanu, vai, ja to atļauj šīs valsts likumi, pieprasīt zīmes pārreģistrāciju uz sava vārda, ja vien aģents vai pārstāvis neattaisno savu rīcību.

(2) Zīmes īpašniekam saskaņā ar iepriekšminētā (1) punkta noteikumiem ir tiesības apstrīdēt zīmes lietošanu, ko veic aģents vai pārstāvis, ja viņš nav devis atļauju tādai lietošanai.

(3) Nacionālā likumdošana var noteikt taisnīgu termiņu, kurā zīmes īpašniekam jāizmanto šajā pantā paredzētās tiesības. 

7. pants. [Preču zīmes: to preču veids, kurām lieto preču zīmi]

To preču raksturs, uz kurām preču zīmi paredzēts lietot, nekādā gadījumā nevar būt par šķērsli zīmes reģistrācijai. 

7. bis pants. [Preču zīmes: kolektīvās zīmes]

(1) Savienības dalībvalstis apņemas pieņemt reģistrācijai un aizsargāt kolektīvās zīmes, kas pieder apvienībām, kuru pastāvēšana nav pretrunā izcelsmes valsts likumiem, pat ja šīm apvienībām nepieder rūpniecības vai tirdzniecības uzņēmums.

(2) Katra valsts var paredzēt īpašus kolektīvās zīmes aizsardzības noteikumus, saskaņā ar kuriem zīme aizsargājama, un var atteikt aizsardzību, ja zīme ir pretrunā sabiedrības interesēm.

(3) Tomēr šo zīmju aizsardzību nevar atteikt nevienai apvienībai, kuras pastāvēšana nav pretrunā izcelsmes valsts likumam, pamatojoties uz to, ka šī apvienība nav nodibināta valstī, kurā pieprasīta aizsardzība, vai arī ka tā nav izveidota saskaņā ar šīs valsts likumiem. 

8. pants. [Komercnosaukumi]

Komercnosaukums tiek aizsargāts visās Savienības dalībvalstīs bez obligātas pieteikuma iesniegšanas vai reģistrācijas neatkarīgi no tā, vai tas ir preču zīmes sastāvdaļa vai nav. 

9. pants. [Preču zīmes, komercnosaukumi: preču, kas nelikumīgi marķētas ar preču zīmi vai komercnosaukumu, apķīlāšana importējot vai citas darbības]

(1) Visas preces, kas nelikumīgi marķētas ar preču zīmi vai komercnosaukumu, aizturamas, tās ievedot tajās Savienības dalībvalstīs, kur šai zīmei vai komercnosaukumam ir tiesības uz likumīgu aizsardzību.

(2) Līdzīgā veidā preču apķīlāšanu piemēro valstī, kurā izdarīts nelikumīgais marķējums, vai valstī, kurā preces ievestas.

(3) Preču apķīlāšanu piemēro saskaņā ar katras valsts nacionālo likumdošanu pēc prokuratūras vai jebkuras citas kompetentas institūcijas, vai ieinteresētās puses — fiziskas vai juridiskas personas — pieprasījuma.

(4) Valsts institūcijām nav pienākuma piemērot tranzītpreču apķīlāšanu.

(5) Ja valsts likumi nepieļauj preču apķīlāšanu, tās ievedot, to apķīlāšanu aizvieto ar importēšanas aizliegumu vai apķīlāšanu valsts iekšienē.

(6) Ja valsts likumi nepieļauj ne preču apķīlāšanu, tās ievedot, ne importēšanas aizliegumu, ne apķīlāšanu valsts iekšienē, tad šos pasākumus līdz attiecīgu izmaiņu izdarīšanai likumos aizvieto ar tādām darbībām un līdzekļiem, ar kādiem šīs valsts likumi līdzīgos gadījumos nodrošinātu šīs valsts pilsoņus.  

10. pants. [Nepatiesas norādes: preču, kas marķētas ar nepatiesām norādēm attiecībā uz to izcelsmi vai ražotāja identitāti, apķīlāšana importējot vai citas darbības]

(1) Iepriekšējā panta noteikumi piemērojami gadījumos, ja tieši vai netieši lietotas nepatiesas norādes par preču izcelsmi, izgatavotāja, ražotāja vai tirgotāja personību.

(2) Jebkurā gadījumā par ieinteresēto pusi ir atzīstams jebkurš izgatavotājs, ražotājs vai tirgotājs neatkarīgi no tā, vai tas ir fiziska vai juridiska persona, kas iesaistīts šādu preču izgatavošanā, ražošanā vai tirdzniecībā un atrodas vai nu vietā, nepatiesi norādītā par izcelsmes vietu, vai apvidū, kur atrodas šāda vieta, vai nepatiesi norādītā valstī, vai valstī, kurā nepatiesā norāde par izcelsmi tiek lietota.  

10. bis pants. [Negodīga konkurence]

(1) Savienības dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt šo valstu pilsoņus ar iedarbīgu aizsardzību pret negodīgu konkurenci..

(2) Jebkura ar konkurenci saistīta darbība, kas ir pretrunā godīgām rūpniecības vai tirdzniecības paražām, atzīstama par negodīgu konkurenci.

(3) Cita starpā ir aizliedzamas:

l. visas darbības, kas jebkādā veidā var radīt sajaukšanas iespēju ar konkurenta uzņēmumu, precēm, rūpnieciskajiem vai tirdznieciskajiem darījumiem;

2. komercdarbības gaitā izteikti nepatiesi apgalvojumi, kas varētu diskreditēt konkurenta uzņēmumu, produkciju, rūpnieciskos vai tirdznieciskos darījumus;

3. norādes vai apgalvojumi, kuru izmantošana komercdarbībā varētu maldināt sabiedrību par preču raksturu, izgatavošanas veidu, īpašībām, piemērotību to mērķim vai daudzumu. 

10. ter pants. [Preču zīmes, komercnosaukumi, nepatiesas norādes, negodīga konkurence: aizsardzības līdzekļi, tiesības vērsties tiesā]

(1) Savienības dalībvalstis apņemas citu Savienības dalībvalstu pilsoņus nodrošināt ar atbilstošiem likumīgiem aizsardzības līdzekļiem 9.,10. un 10.bis pantā minēto darbību iedarbīgai novēršanai.

(2) Turklāt tās apņemas paredzēt pasākumus, kas atļautu federācijām un apvienībām, kuras pārstāv ieinteresētos ražotājus, izgatavotājus vai tirgotājus, ja vien to pastāvēšana nav pretrunā ar to valsts likumiem, griezties tiesā vai administratīvajās institūcijās ar nolūku novērst 9.,10. un 10.bis pantā minētās darbības tādā mērā, kādā valsts likumi, kurā aizsardzība ir pieprasīta, šādas darbības šīs valsts federācijām un apvienībām pieļauj.  

11. pants. [Izgudrojumi, lietderīgie modeļi, dizainparaugi, preču zīmes: pagaidu aizsardzība noteiktās starptautiskās izstādēs]

(1) Savienības dalībvalstis saskaņā ar savu nacionālo likumdošanu piešķir pagaidu aizsardzību patentspējīgiem izgudrojumiem, lietderīgajiem modeļiem, dizainparaugiem un preču zīmēm attiecībā uz precēm, izstādītām oficiālās vai oficiāli atzītās starptautiskās izstādēs, kuras notiek jebkurā no šo valstu teritorijām.

(2) Šāda pagaidu aizsardzība nepagarina 4. pantā paredzētos termiņus. Ja vēlāk tiek lūgtas prioritātes tiesības, jebkuras valsts kompetentas institūcijas var noteikt, ka šis periods sākas ar datumu, kad preces ir ievietotas izstādē.

(3) Izstādītā priekšmeta identitātes un tā izstādīšanas datuma pierādīšanai katra valsts var pieprasīt tādu dokumentālu pierādījumu, kādu tā atzīst par nepieciešamu. 

12. pants. [Speciāli nacionālie rūpnieciskā īpašuma dienesti]

(1) Katra Savienības dalībvalsts apņemas izveidot speciālu rūpnieciskā īpašuma dienestu un centrālo iestādi sabiedrības iepazīstināšanai ar patentiem, lietderīgajiem modeļiem, dizainparaugiem un preču zīmēm.

(2) Šis dienests izdod oficiālu periodisku žurnālu. Tas regulāri publicē:

a) izsniegto patentu īpašnieku vārdus ar īsu patentētā izgudrojuma kopsavilkumu;

b) reģistrēto preču zīmju attēlus.  

13. pants. [Savienības asambleja]

(1) (a) Savienībai ir Asambleja, kas sastāv no Savienības dalībvalstīm, kurām ir saistošs 13. — 17. pants.

(b) Katras dalībvalsts valdību pārstāv viens delegāts, kuram var būt vietnieki, padomnieki un eksperti.

(c) Katras delegācijas izdevumus sedz valdība, kas to nozīmējusi.

(2) (a) Asambleja:

(i) izskata visus jautājumus, kas skar Savienības saglabāšanu, attīstību un šīs Konvencijas piemērošanu;

(ii) dod norādījumus par pārskata konferenču sagatavošanu Intelektuālā īpašuma Starptautiskajam birojam (tālāk tekstā Starptautiskais birojs), kas ir norādīts Konvencijā, ar kuru nodibināta Intelektuālā īpašuma pasaules organizācija (tālāk tekstā Organizācija), pienācīgi novērtējot jebkurus komentārus, ko iesniegušas tās Savienības dalībvalstis, kuras nav saistītas ar 13. — 17. pantu;

(iii) izskata un apstiprina Organizācijas Ģenerāldirektora darbību un atskaites, kas skar Savienību, un dod viņam visus nepieciešamos norādījumus attiecībā uz Savienības kompetencē ietilpstošiem jautājumiem;

(iv) ievēlē Asamblejas Izpildu komitejas locekļus;

(v) izskata un apstiprina Izpildu komitejas atskaites un darbību un dod tai norādījumus;

(vi) nosaka programmu, pieņem Savienības budžetu diviem gadiem un apstiprina tās finanšu atskaites;

(vii) pieņem Savienības finanšu noteikumus;

(viii) izveido tādas ekspertu komitejas un darba grupas, kādas atzīst par nepieciešamām Savienības mērķu sasniegšanai;

(ix) nosaka, kuras valstis, kas nav Savienības locekles, un kuras starpvaldību un starptautiskās organizācijas var tikt pielaistas par novērotājām Asamblejas sēdēs;

(x) pieņem grozījumus 13. — 17. pantā;

(xi) veic jebkuras citas nepieciešamās darbības Savienības mērķu sasniegšanai;

(xii) veic citas no šīs Konvencijas izrietošās funkcijas;

(xiii) ar Asamblejas piekrišanu realizē citas tiesības, kuras tai piešķir Konvencija, ar kuru nodibināta Organizācija.

(b) Jautājumos, kas var interesēt arī citas Savienības, kas ir Organizācijas pakļautībā, Asambleja lēmumus pieņem pēc Organizācijas Koordinācijas komitejas viedokļa uzklausīšanas.

(3) (a) Saskaņā ar (b) apakšpunkta noteikumiem delegāts var pārstāvēt tikai vienu valsti.

(b) Savienības dalībvalstis, kas apvienojušās pēc īpaša nolīguma noteikumiem kopīgā iestādē, kura katrai no tām nozīmē speciālo nacionālā rūpnieciskā īpašuma dienestu, kā norādīts 12. pantā, diskusijās var tikt kopīgi pārstāvētas ar vienu no tām.

(4) (a) Katrai valstij — Asamblejas loceklei — ir viena balss.

(b) Puse valstu—Asamblejas locekļu — veido kvorumu.

(c) Neskatoties uz (b) apakšpunkta noteikumiem, ja kādā sesijā pārstāvēto valstu skaits ir mazāks par pusi, bet ir vienāds vai lielāks par vienu trešdaļu valstu — Asamblejas locekļu skaitu, Asambleja var pieņemt lēmumus, taču visi Asamblejas lēmumi, izņemot lēmumus par tās procedūru, stājas spēkā vienīgi, ja tiek izpildīti tālāk izklāstītie noteikumi. Starptautiskais birojs nosūta minētos lēmumus valstīm — Asamblejas loceklēm, kuras nav bijušas pārstāvētas sesijā, un uzaicina tās triju mēnešu laikā, skaitot no lēmumu nosūtīšanas datuma, rakstiski paziņot savu balsojumu vai atturēšanos no balsošanas. Ja pēc šī perioda beigām nobalsojušo vai atturējušos valstu skaits sasniedz to daudzumu, kāds pietrūka kvorumam sesijā, tad šādi lēmumi stājas spēkā ar nosacījumu, ka vienlaikus tomēr ir saņemts pieprasītais balsu vairākums.

(d) Saskaņā ar 17. (2) panta noteikumiem Asamblejas savus lēmumus pieņem ar divu trešdaļu nodoto balsu vairākumu.

(e) Atturēšanos neuzskata par balsojumu.

(5) (a) Saskaņā ar (b) apakšpunkta noteikumiem delegāts var balsot tikai vienas valsts vārdā.

(b) Savienības dalībvalstīm, kuras minētas (3) (b) apakšpunktā, parasti jācenšas nosūtīt savas delegācijas uz Asamblejas sesijām. Ja tomēr ārkārtējos apstākļos kāda no šīm valstīm nevar nosūtīt savu delegāciju, tā var pilnvarot kādu citu no šo valstu delegācijām balsot tās vārdā ar noteikumu, ka katra delegācija ar pilnvaru var balsot tikai par vienu valsti. Šādas tiesības balsot piešķiramas vienīgi ar valsts galvas vai kompetenta ministra parakstītu dokumentu.

(6) Savienības dalībvalstis, kas nav Asamblejas locekles, var tikt pielaistas tās sēdēs kā novērotājas.

(7) (a) Asambleja pulcējas kārtējā sesijā reizi divos gados pēc Ģenerāldirektora sasaukuma un, izņemot īpašus gadījumus, vienā laikā un vietā ar Organizācijas Ģenerālo Asambleju.

(b) Asambleja pulcējas ārkārtas sesijā pēc Ģenerāldirektora sasaukuma, Izpildu komitejas vai vienas ceturtdaļas valstu Asamblejas locekļu pieprasījuma.

(8) Asambleja pieņem savus procedūras noteikumus. 

14. pants. [Izpildu komiteja]

(1) Asamblejai ir Izpildu komiteja.

(2) (a) Izpildu komiteja sastāv no Asamblejas izvēlētajām valstīm no valstu Asamblejas locekļu vidus. Pie tam valstij, kuras teritorijā ir Organizācijas galvenā mītne, saskaņā ar 16.(7) (b) panta noteikumiem, ex officio ir viena vieta Komitejā.

(b) Katras valsts — Izpildu komitejas locekles — valdību pārstāv viens delegāts, kuram var būt vietnieki, padomnieki un eksperti.

(c) Katras delegācijas izdevumus sedz valdība, kas to nozīmējusi.

(3) Valstu — Izpildu komitejas locekļu — skaits atbilst vienai ceturtdaļai valstu — Asamblejas locekļu skaita. Nosakot aizpildāmo vietu skaitu, atlikums, kas paliek pēc izdalīšanas ar četri, netiek ievērots.

(4) Izpildu komitejas locekļu vēlēšanās Asamblejai jāievēro taisnīgs ģeogrāfiskais iedalījums un valstu, kas ir speciālo nolīgumu puses, kuri noslēgti saistībā ar Savienību, nepieciešamību būt starp tām valstīm, kuras veido Izpildu komiteju.

(5) (a) Katra valsts — Izpildu komitejas locekle — veic pienākumus laika posmā no Asamblejas sesijas slēgšanas, kas to ievēlējusi, līdz nākamās kārtējās Asamblejas sesijas slēgšanai.

(b) Valstis — Izpildu komitejas locekles — var ievēlēt atkārtoti, skaitliskā ziņā nepārsniedzot divas trešdaļas no to kopējā sastāva.

(c) Asambleja nosaka detalizētus vēlēšanu noteikumos un iespējamo atkārtoto Izpildu komitejas locekļu ievēlēšanu.

(6) (a) Izpildu komiteja:

(i) sagatavo Asamblejas darba kārtības projektu;

(ii) iesniedz Asamblejai Ģenerāldirektora sagatavotos priekšlikumus Savienības programmai un divu gadu budžeta projektiem;

(iii) [ Izslēgts ]

(iv) iesniedz Asamblejai ar attiecīgām piezīmēm Ģenerāldirektora periodiskās atskaites un finansu revīziju ikgadējos aktus;

(v) veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu Ģenerāldirektoram Savienības programmas izpildi saskaņā ar Asamblejas lēmumiem un apstākļiem, kas izveidojas divu kārtējo Asamblejas sesiju starplaikā;

(vi) veic visas citas funkcijas, kuras nosaka šī Konvencija;

(b) jautājumos, kas var ieinteresēt citas Savienības, kas ir Organizācijas pakļautībā, Izpildu komiteja pieņem lēmumus pēc Organizācijas Koordinācijas komitejas viedokļa uzklausīšanas.

(7) (a) Izpildu komiteja pulcējas kārtējā sesijā reizi gadā pēc Ģenerāldirektora sasaukuma pēc iespējas vienā laikā un tai pašā vietā, kur Organizācijas Koordinācijas komiteja.

(b) Izpildu komiteja pulcējas ārkārtas sesijās pēc Ģenerāldirektora sasaukuma vai nu pēc viņa paša iniciatīvas, vai pēc Izpildu Komitejas Priekšsēdētāja lūguma, vai vienas ceturtdaļas Izpildu komitejas locekļu pieprasījuma.

(8) (a) Katrai valstij —Izpildu komitejas loceklei — ir viena balss.

(b) Puse valstu — Izpildu komitejas locekļu — veido kvorumu.

(c) Lēmumus pieņem ar vienkāršu nodoto balsu vairākumu.

(d) Atturēšanos neuzskata par balsojumu.

(e) Delegāts var pārstāvēt tikai vienu valsti un balsot tikai tās vārdā.

(9) Savienības dalībvalstis, kas nav Izpildu komitejas locekles, var tikt pielaistas tās sēdēs kā novērotājas.

(10) Izpildu komiteja pieņem savus procedūras noteikumus. 

15. pants. [Starptautiskais birojs]

(1) (a) Savienības administratīvos uzdevumus veic Starptautiskais birojs, kas ir tiesību pārņēmējs Savienības Birojam, apvienotam ar tās Savienības Biroju, kura izveidota atbilstoši Konvencijai par literāru un mākslas darbu aizsardzību.

(b) Starptautiskais birojs cita starpā veic dažādo Savienības institūciju Sekretariāta funkcijas.

(c) Organizācijas Ģenerāldirektors ir galvenā Savienības amatpersona un pārstāv to.

(2) Starptautiskais birojs apkopo un publicē informāciju par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību. Katra Savienības dalībvalsts nekavējoties nosūta Starptautiskajam birojam visus jaunos likumus un oficiālos tekstus par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību. Turklāt tās izsūta Starptautiskajam birojam visu savu kompetento dienestu publikācijas, kurām ir tiešs sakars ar rūpnieciskā īpašuma aizsardzību un kuras Starptautiskais birojs var atzīt par noderīgām savā darbībā.

(3) Starptautiskais birojs izdod ikmēneša biļetenu.

(4) Starptautiskais birojs pēc jebkuras Savienības dalībvalsts pieprasījuma sniedz ziņas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzības jautājumiem.

(5) Starptautiskais birojs veic pētījumus un sniedz pakalpojumus, kas varētu atvieglot rūpnieciskā īpašuma aizsardzību.

(6) Ģenerāldirektors un jebkurš viņa norīkotais personāla darbinieks piedalās bez balsstiesībām visās Asamblejas, Izpildu komitejas un jebkuras ekspertu komitejas vai darba grupas sēdēs. Ģenerāldirektors vai viņa norīkotais personāla darbinieks ex officio ir visu šo institūciju sekretārs.

(7) (a) Starptautiskais birojs atbilstoši Asamblejas norādījumiem un sadarbībā ar Izpildu komiteju sagatavo konferences Konvencijas 13. — 17. pantos neietilpstošo normu pārskatīšanai.

(b) Attiecībā uz Konvencijas pārskatīšanas konferenču sagatavošanu Starptautiskais birojs var konsultēties ar starpvaldību un starptautiskajām organizācijām.

(c) Ģenerāldirektors un tā norīkotās personas piedalās šo konferenču darbā bez balsstiesībām.

(8) Starptautiskais birojs pilda jebkurus citus tam uzliktos uzdevumus. 

16. pants. [Finanses]

(1) (a) Savienībai ir budžets.

(b) Savienības budžets ietver ieņēmumus un Savienības izdevumus, tās ieguldījumus budžeta izdevumos, kas ir kopīgi Savienībām, kā arī attiecīgos gadījumos summas, kas iegūtas no Organizācijas konferences budžeta.

(c) Izdevumi, kas nav attiecināmi tikai uz Savienību, bet arī uz vienu vai vairākām citām Savienībām, kuras atrodas Organizācijas pakļautībā, atzīstami par Savienību kopīgajiem izdevumiem. Savienības daļa šādos kopīgos izdevumos ir proporcionāla tās ieinteresētībai tajos.

(2) Savienības budžetu pieņem, ievērojot attiecīgi prasības par tā saskaņošanu ar citu Savienību budžetiem, kuru pārvaldi veic Organizācija.

(3) Savienības budžets tiek finansēts no šādiem avotiem:

(i) Savienības valstu dalības maksa;

(ii) nodevas un maksājumi par saistībā ar Savienību sniegtajiem Starptautiskā biroja pakalpojumiem;

(iii) ieņēmumi no saistībā ar Savienību pārdotajām Starptautiskā biroja publikācijām un no tiesību nodošanas uz šādām publikācijām;

(iv) dāvinājumi, līdzekļu novēlējumi un subsīdijas;

(v) rente, procenti un dažādi citi ienākumi.

(4) (a) Lai noteiktu valstu dalības maksu Savienības budžetā, katra Savienības valsts atbilst noteiktai klasei un gada dalības maksu maksā atbilstoši vienību skaitam pēc šāda iedalījuma:

I	Klase	25
II	Klase	20
III	Klase	15
IV	Klase	10
V	Klase	5
VI	Klase	3
VII	Klase	1

(b) Katra valsts, ja tā nav to izdarījusi agrāk, vienlaikus ar ratifikācijas vai pievienošanās dokumentu iesniegšanu norāda klasi, kurai tā vēlas atbilst. Jebkura valsts var mainīt klasi. Ja valsts izvēlas zemāku klasi, tai par to jāpaziņo kārtējā Asamblejas sesijā. Šāda izmaiņa stājas spēkā ar kalendārā gada sākumu, kas seko minētai sesijai.

(c) Katras valsts gada dalības maksa līdzinās summai, kuras attiecība pret visu valstu kopējo dalības maksu summu Savienības budžetā ir tāda pati, kā tās vienību skaita attiecība pret visu valstu, kas maksā dalības maksu, vienību skaitu.

(d) Dalības maksa maksājama no katra gada pirmā janvāra.

(e) Valsts, kurai ir dalības maksas parāds, zaudē balsstiesības visās Savienības institūcijās, kuru dalībniece tā ir, ja parāda summa līdzinās vai pārsniedz par diviem pilniem iepriekšējiem gadiem pienākošos dalības maksas summu. Tomēr jebkura no institūcijām var atļaut šai valstij izmantot balsstiesības, un tik ilgi, kamēr tā ir pārliecināta, ka maksājumi nokavēti ārkārtēju un nenovēršamu apstākļu dēļ.

(f) Ja budžets nav apstiprināts līdz jauna finansu perioda sākumam, tad saskaņā ar finansu noteikumos paredzēto kārtību tas paliek iepriekšējā gada budžeta līmenī.

(5) Nodevu un maksājumu apmēru par Starptautiskā biroja pakalpojumiem saistībā ar Savienību nosaka Ģenerāldirektors un ziņo par to Asamblejai un Izpildu komitejai.

(6) (a) Savienībai ir apgrozības kapitāla fonds, kas sastāv no katras Savienības dalībvalsts vienreizējas iemaksas. Ja apgrozības kapitāla fonds ir nepietiekams, Asambleja lemj par tā palielināšanu.

(b) Katras dalībvalsts sākotnējās iemaksas apmērs minētajā fondā vai tā palielinājuma daļa ir proporcionāla šīs valsts dalības maksai par to gadu, kurā izveidots fonds vai pieņemts lēmums par tā palielināšanu.

(c) Šo proporciju un maksājuma noteikumus pēc Ģenerāldirektora priekšlikuma nosaka Asambleja pēc tam, kad tā noklausījusies Organizācijas Koordinācijas komitejas viedokli.

(7) (a) Noslēdzot vienošanos par galveno mītni starp Organizāciju un valsti, kuras teritorijā tā atrodas, tiek noteikts, ka gadījumos, ja apgrozības kapitāla fonds izrādīsies nepietiekams, šī valsts piešķirs avansus. Šo avansu summa un to piešķiršanas noteikumi katrā gadījumā ir īpašas vienošanās priekšmets starp šādu valsti un Organizāciju. Līdz laikam, kamēr šādai valstij pienākums piešķirt avansus ir saistošs, tai ex officio ir viena vieta Izpildu komitejā.

(b) Gan (a) apakšpunktā minētajai valstij, gan Organizācijai ir tiesības ar rakstisku paziņojumu pārtraukt pienākumu piešķirt avansu. Šī pienākuma laušana stājas spēkā pēc trim gadiem, kas seko gadam, kurā nosūtīts paziņojums.

(8) Finanšu revīziju saskaņā ar finansu noteikumiem izdara viena vai vairākas Savienības dalībvalstis vai ārvalstu revidenti. Tos ar viņu piekrišanu izraugās Asambleja. 

17. pants. [Grozījumi 13.–17. pantā]

(1) Priekšlikumus par labojumiem 13., 14., 15., 16. un šajā pantā var iesniegt jebkura valsts Asamblejas locekle, Izpildu komiteja vai Ģenerāldirektors.

Ģenerāldirektors šos priekšlikumus nosūta valstīm Asamblejas loceklēm ne vēlāk kā sešus mēnešus līdz to izskatīšanai Asamblejā.

(2) Labojumus (1) punktā minētajos pantos pieņem Asambleja. To pieņemšanai nepieciešams trīs ceturtdaļu balsu vairākums, bet jebkuram 13. panta un šā punkta labojumam nepieciešamas četras piektdaļas nodoto balsu.

(3) Jebkurš (1) punktā minētajos pantu labojums stājas spēkā vienu mēnesi pēc tam, kad Ģenerāldirektors saņēmis rakstiskus paziņojumus par labojuma pieņemšanu atbilstoši katras dalībvalsts konstitucionālajām prasībām no trim ceturtdaļām valstu, kas ir Asamblejas locekles labojuma pieņemšanas laikā. Jebkurš šādā veidā pieņemts labojums minētajos pantos ir saistošs visām dalībvalstīm, kuras ir Asamblejas locekles labojuma spēkā stāšanās laikā vai kuras kļūst par loceklēm pēc šī datuma, taču jebkurš labojums, kas palielina Savienības dalībvalstu finanšu pienākumus, ir saistošs tikai tām valstīm, kuras paziņojušas par šāda labojuma pieņemšanu. 

18. pants. [1.–12. un 18.–30. panta pārskatīšana]

(1) Konvenciju var pārskatīt ar nolūku izdarīt tajā izmaiņas, paredzētas Savienības sistēmas pilnveidošanai.

(2) Šajā nolūkā Savienības dalībvalstīs pārmaiņus notiek minēto valstu pārstāvju konferences.

(3) Labojumu izdarīšanu 13. — 17. pantā regulē 17. panta noteikumi. 

19. pants. [Īpašas vienošanās]

Saprotams, ka Savienības dalībvalstis saglabā tiesības noslēgt savā starpā atsevišķas īpašas vienošanās rūpnieciskā īpašuma aizsardzībai, ja vien tās nav pretrunā šīs Konvencijas normām. 

20. pants. [Savienības dalībvalstu ratifikācija vai pievienošanās; stāšanās spēkā]

(1) (a) Katra Savienības dalībvalsts, kas parakstījusi šo Aktu, var ratificēt to, vai, ja tā nav parakstījusi to, pievienoties tam. Ratifikācijas un pievienošanās dokumenti tiek nodoti glabāšanā Ģenerāldirektoram.

(b) Katra Savienības dalībvalsts savā ratifikācijas vai pievienošanās dokumentā var paziņot, ka ratifikācija vai pievienošanās neattiecas uz:

(i) 1. — 12. pantam vai

(ii) 13.— 17. pantam.

(c) Katra Savienības dalībvalsts, kura saskaņā ar (b) apakšpunktu no ratifikācijas vai pievienošanās darbības sfēras izslēgusi vienu no divām tajā minētajām pantu grupām, var vēlāk jebkurā laikā paziņot, ka tā paplašina savas ratifikācijas vai pievienošanās darbības sfēru uz šo pantu grupu. Šāds paziņojums nododams Ģenerāldirektoram glabāšanā.

(2) (a) Attiecībā uz pirmajām desmit Savienības dalībvalstīm, kas iesniedz glabāšanā ratifikācijas vai pievienošanās dokumentus bez (1) (b) (i) pantā minētā paziņojuma, 1. — 12. pants stājas spēkā trīs mēnešus pēc desmitā ratifikācijas vai pievienošanās dokumenta iesniegšanas glabāšanā.

(b) Attiecībā uz pirmajām desmit Savienības dalībvalstīm, kas iesniedz glabāšanā ratifikācijas vai pievienošanās dokumentus bez (1) (b) (ii) pantā minētā paziņojuma, 13. — 17. pants stājas spēkā trīs mēnešus pēc desmitā ratifikācijas vai pievienošanās dokumenta iesniegšanas glabāšanā.

(c) Pie nosacījuma, ka sākotnēji atbilstoši (a) un (b) apakšpunktam stājas spēkā katra no divām (1) (b) (i) un (ii) paragrāfā minētajām pantu grupām, kā arī pie nosacījuma, ka ievērots (1) (b) apakšpunkts, 1. — 17. panti stājas spēkā attiecībā uz jebkuru Savienības dalībvalsti, iesniegušu glabāšanā ratifikācijas vai pievienošanās dokumentu, izņemot (a) un (b) apakšparagrāfos norādītās valstis, kā arī attiecībā uz jebkuru Savienības dalībvalsti, iesniegušu paziņojumu saskaņā ar (1) (c) apakšpunktu, trīs mēnešus pēc datuma, kad Ģenerāldirektoram paziņots par tāda dokumenta nodošanu glabāšanā, ja vien tajos nav norādes uz vēlāku datumu. Pēdējā gadījumā šis Akts attiecībā uz šo valsti stājas spēkā tādā veidā norādītā datumā.

(3) Attiecībā uz jebkuru Savienības valsti, iesniegušu glabāšanā ratifikācijas vai pievienošanās dokumentu, 18. — 30. pants stājas spēkā agrākajā no datumiem, kurā (1) (b) paragrāfā minētā pantu grupa stājas spēkā attiecībā uz šo valsti saskaņā ar (2) (a), (b) vai (c) paragrāfu. 

21. pants. [Ārpussavienības valstu pievienošanās; stāšanās spēkā]

(1) Jebkura Savienībā nesastāvoša valsts var pievienoties šim Aktam un līdz ar to kļūt par Savienības locekli. Ratifikācijas vai pievienošanās dokumenti tiek nodoti glabāšanai Ģenerāldirektoram.

(2) (a) Attiecībā uz jebkuru Savienībā nesastāvošu valsti, kas iesniegusi glabāšanai tās pievienošanās dokumentu vienu vai vairākus mēnešus pirms jebkura šī Akta noteikuma stāšanās spēkā, šis Akts stājas spēkā, ja vien vēlākais datums nav bijis norādīts pievienošanās dokumentā, ar datumu, kurā minētās normas sākotnēji stājās spēkā saskaņā ar 20 (2) (a) vai (b) pantu; ar nosacījumu, ka:

(i) ja 1. —12. panti nav stājušies spēkā uz šo datumu, tad šādai valstij pārejas periodā pirms šo noteikumu stāšanās spēkā un to vietā ir saistoši Lisabonas Akta 1. — 12. panti.

(ii) ja 13.–17. panti nav stājušies spēkā uz šo datumu, tad šādai valstij pārejas periodā pirms šo noteikumu stāšanās spēkā un to vietā ir saistoši Lisabonas Akta 13. un 14 (3), (4) un (5) panti.

Ja valsts norāda vēlāku datumu tās pievienošanās dokumentā, šis Akts attiecībā uz tādu valsti stājas spēkā attiecīgi norādītajā datumā.

(b) Attiecībā uz jebkuru Savienībā nesastāvošu valsti, kas iesniegusi glabāšanai pievienošanās dokumentu pēc kādas no šī Akta pantu grupas stāšanās spēkā datuma, vai mazāk nekā mēnesi pirms tā, šis Akts stājas spēkā, ja ievēroti (a) apakšparagrāfa noteikumi, pēc trim mēnešiem, skaitot no datuma, kad Ģenerāldirektors paziņojis par pievienošanos, ja vien pievienošanās dokumentā nav norādīts vēlāks datums. Pēdējā gadījumā šis Akts attiecībā uz tādu valsti stājas spēkā attiecīgi norādītajā datumā.

(3) Attiecībā uz jebkuru Savienībā nesastāvošu valsti, kas iesniegusi glabāšanai pievienošanās dokumentu pēc datuma, kurā šis Akts kopumā stājas spēkā, vai mazāk nekā vienu mēnesi pirms tā, šis Akts stājas spēkā pēc trim mēnešiem, skaitot no datuma, kad Ģenerāldirektors paziņojis par pievienošanos, ja vien vēlāks datums nav bijis norādīts pievienošanās aktā. Pēdējā gadījumā šis Akts attiecībā uz tādu valsti stājas spēkā attiecīgi norādītajā datumā.

22. pants. [Ratifikācijas vai pievienošanās sekas]

Pastāvot 20 (1) (b) un 28 (2) pantā paredzētajai izņēmumu iespējai, ratifikācija vai pievienošanās automātiski rada visu ar šo Aktu noteikto normu atzīšanu un visu priekšrocību iegūšanu. 

23. pants. [Pievienošanās agrākajiem aktiem]

Pēc šī Akta stāšanās spēkā pilnā apjomā valsts nevar pievienoties šīs Konvencijas agrākajiem aktiem. 

24. pants. [Teritorijas]

(1) Jebkura valsts var paziņot savā ratifikācijas vai pievienošanās dokumentā vai jebkurā laikā pēc tam var rakstiski informēt Ģenerāldirektoru, ka šī Konvencija ir piemērojama visās vai daļā no tās teritorijām, norādītām deklarācijā vai paziņojumā, par kuru ārējām attiecībām tā ir atbildīga.

(2) Jebkura valsts, kas iesniegusi šādu deklarāciju vai nosūtījusi šādu paziņojumu, var jebkurā laikā paziņot Ģenerāldirektoram , ka tā pārtrauc šīs Konvencijas piemērošanu visās vai daļā no tās teritorijām.

(3) (a) Jebkura saskaņā ar (1) paragrāfu iesniegtā deklarācija stājas spēkā tajā pašā datumā, kā ratifikācijas vai pievienošanās dokuments, kuros šī deklarācija iekļauta, un jebkurš paziņojums, kurš iesniegts saskaņā ar šo paragrāfu, stājas spēkā pēc trim mēnešiem pēc Ģenerāldirektora paziņojuma.

(b) Katrs saskaņā ar (2) paragrāfu nosūtītais paziņojums stājas spēkā pēc divpadsmit mēnešiem, skaitot no datuma, kad to saņēmis Ģenerāldirektors. 

25. pants. [Konvencijas piemērošana dalībvalstu līmenī]

(1) Katra šīs Konvencijas dalībvalsts apņemas atbilstoši tās Konstitūcijai veikt pasākumus, kas nepieciešami šīs Konvencijas piemērošanas nodrošināšanai.

(2) Ir noteikts, ka laikā, kad valsts nodod glabāšanā ratifikācijas vai pievienošanās dokumentu, tās nacionālo likumu darbība atbilst šīs Konvencijas noteikumiem. 

26. pants. [Denonsēšana]

(1) Šīs Konvencijas darbības laiks nav ierobežots.

(2) Jebkura valsts var denonsēt šo Aktu, nosūtot par to paziņojumu Ģenerāldirektoram. Šāda denonsēšana nozīmē arī visu agrāko aktu denonsēšanu un attiecas tikai uz valsti, kas to izdarījusi; Konvencija paliek spēkā un darbojas attiecībā uz pārējām Savienības valstīm.

(3) Denonsēšana stājas spēkā pēc gada, skaitot no dienas, kad Ģenerāldirektors saņēmis paziņojumu. 

(4) Denonsēšanas tiesības, ko nosaka šis pants, neviena valsts nevar izmantot, pirms nav pagājuši pieci gadi, kopš tā kļuvusi par Savienības locekli.

27. pants. [Agrāko aktu piemērošana]

(1) Šis Akts attiecībās starp valstīm, kas to piemēro, un tajā apjomā, kādā to piemēro, aizstāj 1883.gada 20.marta Parīzes Konvenciju un tai sekojošos Aktus, kuros tā pārskatīta.

(2) (a) Valstīs, attiecībā uz kurām šo Aktu nepiemēro vai piemēro daļēji, bet piemēro 1958.gada 31.oktobra Lisabonas Aktu, pēdējais paliek spēkā vai nu pilnā apjomā vai tajā apjomā, kādā šis Akts to neaizstāj, kā tas noteikts (1) paragrāfā.

(b) Tādā pašā veidā valstīs, attiecībā uz kurām nepiemēro ne šo Aktu vai kādu daļu no tā, ne Lisabonas Aktu, paliek spēkā 1934.gada 2. jūnija Londonas Akts vai nu pilnā apjomā, vai tajā apjomā, kādā šis Akts to neaizstāj, kā tas noteikts (1) paragrāfā.

(c) Tādā pašā veidā valstīs, attiecībā uz kurām nepiemēro ne šo Aktu vai kādu daļu no tā, ne Lisabonas Aktu, ne Londonas Aktu, paliek spēkā 1925.gada 6.novembra Hāgas Akts vai nu pilnā apjomā vai tajā apjomā, kādā šis Akts to neaizstāj, kā tas noteikts (1) paragrāfā.

(3) Ārpus Savienības esošās valstis, kas pievienojas šim Aktam, piemēro to attiecībās ar jebkuru Savienības valsti, kura nav šī Akta puse, vai kura, būdama šī Akta puse, ir iesniegusi 20 (1) (b) (i) pantā paredzēto paziņojumu. Tādas valstis atzīst, ka minētā Savienības (Ūnijas) valsts var piemērot to savstarpējās attiecībās pēdējā agrākā Akta normas, kura dalībniece tā ir. 

28. pants. [Strīdi]

(1) Jebkuru strīdu starp divām vai vairākām Savienības valstīm par šīs Konvencijas iztulkošanu vai piemērošanu, kas nav izšķirts sarunās, jebkura no minētajām valstīm var nodot Starptautiskajai tiesai, nosūtot pieteikumu saskaņā ar Tiesas likumu, ja vien minētās puses nevienosies par citu strīda izšķiršanas veidu. Valstij pieteikuma iesniedzējai jāpaziņo Starptautiskajam birojam par tiesas izlemšanai nodoto strīdu; Starptautiskajam birojam jāpaziņo par to pārējām Savienības valstīm.

(2) Jebkura valsts šī Akta parakstīšanas vai ratifikācijas, vai pievienošanās dokumenta iesniegšanas laikā var paziņot, ka tā neuzskata par saistošiem (1) paragrāfa noteikumus.

Ja ir strīds starp šādu valsti un citām Savienības valstīm, (1) paragrāfa noteikumi tām nav piemērojami.

(3) Jebkura valsts, kas sniegusi paziņojumu atbilstoši ( 2) paragrāfa noteikumiem, jebkurā laikā to var atsaukt ar Ģenerāldirektoram adresētu paziņojumu. 

29. pants. [Parakstīšana, valodas, deponēšanas funkcijas]

(1) (a) Šis Akts tiek parakstīts vienā eksemplārā franču valodā un tiek nodots glabāšanā Zviedrijas valdībai.

(b) Pēc konsultācijas ar ieinteresētajām valdībām Ģenerāldirektors izstrādā oficiālos tekstus angļu, vācu, itāliešu, portugāļu, krievu un spāņu valodā, kā arī citās Asamblejas noteiktās valodās.

(c) Ja, iztulkojot dažādos tekstus, rodas domstarpības, par pamatu tiek ņemts teksts franču valodā.

(2) Šis Akts ir atklāts parakstīšanai Stokholmā līdz 1968.gada 13.janvārim.

(3) Šī Akta parakstītā teksta divus norakstus, attiecīgi apliecinātus Zviedrijas valdībā, Ģenerāldirektors nosūta visu Savienības valstu valdībām un pēc pieprasījuma jebkuras citas valsts valdībai.

(4) Ģenerāldirektors iereģistrē šo Aktu Apvienoto Nāciju Sekretariātā.

(5) Ģenerāldirektors paziņo visu Savienības valstu valdībām par parakstīšanu, par ratifikācijas vai pievienošanās dokumentu nodošanu glabāšanā un par deklarācijām, kuras satur šie dokumenti vai kuras izdarītas saskaņā ar 20 (1) (c) pantu, par jebkuru šī Akta noteikumu stāšanos spēkā, par paziņojumiem par denonsēšanu un paziņojumiem saskaņā ar 24.pantu. 

30. pants. [Pārejas noteikumi]

(1) Līdz pirmais Ģenerāldirektors stājas amatā, atsauces šajā Aktā uz Organizācijas Starptautisko biroju vai Ģenerāldirektoru ir uzskatāmas attiecīgi par atsaucēm uz Savienības Biroju vai tā Direktoru.

(2) Savienības valstis, kurām nav saistoši 13. —17. panti, līdz pieciem gadiem pēc šīs Konvencijas, ar kuru nodibināta Organizācija, stāšanās spēkā izmanto, ja tās to vēlas, ar šī Akta 13. —17. pantiem nodrošinātās tiesības tā, it kā šie panti tām būtu saistoši. Vēlēšanos izmantot šādas tiesības jebkura valsts izsaka rakstiskā paziņojumā Ģenerāldirektoram; šāds paziņojums ir spēkā ar tā saņemšanas datumu. Līdz minētā perioda beigām šīs valstis uzskatāmas par Asamblejas loceklēm.

(3) Tikmēr, kamēr visas Savienības valstis nav kļuvušas par Organizācijas loceklēm, Organizācijas Starptautiskais Birojs darbojas arī kā Savienības Birojs, bet Ģenerāldirektors — kā šī Biroja direktors.

(4) Līdzko visas Savienības valstis kļūst par Organizācijas loceklēm, Savienības Biroja tiesības, pienākumi un manta pāriet uz Organizācijas Starptautisko Biroju.