Par aktīvu attieksmi valsts likteņa griežos

Dr. iur. Aivars Endziņš, Satversmes tiesas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

— Jūs bijāt darba grupā, kas jau iepriekšējās valdības laikā toreizējās tieslietu ministres Ingrīdas Labuckas vadībā izstrādāja likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē“. Pēc tam tika sagatavots vēl otrs likumprojekts “Grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu””. Šie abi projekti 2003. gada 6. februārī publicēti arī oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Pastāstiet, lūdzu, kāpēc ir vajadzīgas šīs izmaiņas?

— Šie grozījumi praktiski tika sagatavoti darba grupā jau pagājušajā gadā. Jaunā valdība 28. janvāra sēdē tiem pielika punktu un pašās janvāra beigās iesniedza Saeimā izskatīšanai. Cik zinu, šie likumprojekti nodoti komisijās apspriešanai un maijā tos paredzēts pieņemt. Tas, protams, ir likumdevēja ziņā. Bet, atbildot uz jautājumu, kāpēc bija nepieciešami šie grozījumi, varu paskaidrot, lūk, ko. Ja ielūkojamies Satversmes pašlaik spēkā esošajā 68. pantā, tajā noteikts, ka “visiem starptautiskiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana”. Tāpēc pašlaik var rasties situācija: valdība saistībā ar iecerēto darbību, īstenojot deklarācijā definēto mērķi sekmēt Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā (ES), aprīlī paraksta līgumu par iestāšanos Eiropas Savienībā un nodod to Saeimai apstiprināšanai. Saeima šo līgumu, tāpat kā ikvienu starptautisko līgumu ratificē ar likumu, ko var pieņemt, ja par to nobalso vairākums no klātesošajiem Saeimas locekļiem. Teorētiski ņemot, ir pietiekami, ja Saeimas sēdē piedalās puse deputātu un “par” nobalso 26 deputāti.

— Tas nu gan liktos dīvaini, ka 26 deputāti izlemj par valsts un tautas attīstības nozīmīgu ceļu nākotnē…

— Jā, tieši tāpēc, gan politisku, gan arī psiholoģisku nosacījumu dēļ tika izveidota jau minētā darba grupa, lai sagatavotu priekšnoteikumus un Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemtu ne Saeima, bet tauta. Pašreiz spēkā esošajā Satversmes 73. pantā ir paredzēts, kādos gadījumos nevar notikt referendums: “Tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļa tarifiem, karaklausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstī.” Ar likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” paredzēts noregulēt kārtību, kādā Latvijas valdība būs tiesīga deleģēt daļu no valsts institūciju kompetences starptautiskām institūcijām, šobrīd — ES, tas ir, nododot jautājumu par Latvijas dalību ES izlemšanai Latvijas tautai. Tomēr Satversmē nav iespējams un nav arī nepieciešams paredzēt, kā tieši jautājums nododams tautas nobalsošanai. Tādēļ izstrādāti grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”. Tos paredzēts pieņemt kopā ar pirmo likumprojektu.

— Kā jūs skaidrotu darba grupas ieteikto un vēlāk valdībā atbalstīto Satversmes 79. panta grozījumu, ka tautas nobalsošanai nodotais likuma projekts, lēmums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām dalības nosacījumos ir pieņemts, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un ja vairākums ir nobalsojis par likuma projekta pieņemšanu, Latvijas dalību ES vai būtiskām izmaiņām dalības nosacījumos? Vai šī noteiktā procentu barjera nav tomēr par zemu? Statistika liecina, ka 8. Saeimas vēlēšanās piedalījās 997 754 vēlētāji. Tātad var secināt, ka referendumā jāpiedalās vismaz 498 877 balsstiesīgajiem. Bet, lai referenduma rezultāts būtu pozitīvs, par iestāšanos ES jānobalso vismaz 249 440 Latvijas pilsoņiem.

— Šajā gadījumā jāuzsver, ka vairāku ES dalībvalstu konstitūcijas neparedzēja iespēju rīkot referendumu par iestāšanos vai neiestāšanos ES un līdz ar to referendums nenotika. Tādos gadījumos bija līguma projekts, kas tika parafēts, to parakstīja valdība, parlaments nobalsoja, un viss. Bet Slovēnija, kas nesen referendumā izteica savu atbalstu iestājai ES un arī NATO, līdzīgi kā Latvija izdarīja attiecīgas izmaiņas konstitūcijā, lai par dalību ES balsotu tauta. Attiecībā uz balsotāju skaitu, par it kā zemo barjeru, gribētu teikt, ka Satversmē tiesības vēlēt ir tiesības, nevis pienākums, jo valsts nevar pieprasīt cilvēkiem obligāti to darīt un par šī pienākuma nepildīšanu paredzēt kādu sodu. Tā ir pilsoņu brīvprātīga izvēle. Taču saistīt šo valstij tik būtisko jautājumu par iestāju ES ar politiski neaktīvo cilvēku daļu, manuprāt, būtu nepareizi. Viss atkarīgs no pašu balsotāju aktivitātes. Ja valstī ir vairāk nekā pusotra miljona balsstiesīgo un viņi referendumā piedalītos, izteiktu savu attieksmi, šī procentu latiņa jau būtu krietni augstāka. Ja šie balsojuma rezultāti valstī cilvēkiem ir tiešām svarīgi, es aicinātu aktīvi piedalīties un izteikt savu gribu.

— Nesen presē parādījās informācija, ka Tautas saskaņas partija (TSP) sagatavojusi grozījumus Satversmē, arī likumā par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu, kurā paredz nepilsoņiem tiesības piedalīties referendumā par iestāju ES. Runa ir par balsošanas tiesībām tikai šajā gadījumā, ne vispār. Kāds ir jūsu viedoklis?

— Nepilsoņiem ir radīti priekšnoteikumi, lai naturalizētos un iegūtu Latvijas pilsonību, nav vairs šī kalendārā grafika. Naturalizācijas pārvalde ir ļoti atsaucīga un pretimnākoša tiem, kuri cenšas apgūt latviešu valodu, ir lojāli valstij un vēlas kļūt par LR pilsoņiem. Taču, manuprāt, nepilsoņu aktivitāte šajā virzienā ir diezgan niecīga. Taču būtu par to jāpadomā, jo, iestājoties ES, tikai Latvijas pilsoņi kļūs arī par ES pilsoņiem — tātad ar plašākām iespējām darba tirgū, izglītošanos citās dalībvalstīs u.tml. Protams, daļa nepilsoņu negrib apgūt valsts valodu, integrēties sabiedrībā, ir nostalģija pēc bijušās PSRS laikiem, taču jāsaprot, ka atgriezeniska procesa vairs nebūs. Tāpēc, domāju, ka šādi opozīcijas ierosinājumi par Satversmes grozīšanu, ja tie nonāktu parlamentā, tiktu noraidīti.

— Kādu jūs redzat Latvijas attīstību, ja tomēr referendumā tauta nobalso pret dalību ES?

— Vispirms jāatzīmē tāds nozīmīgs aspekts — no visām kandidātvalstīm, kur notiek referendumi, Latvija ir pēdējā pēc kārtas. Iedomājieties situāciju, ka Igaunija un Lietuva nobalso par iestāšanos ES, bet mēs paliekam ārpus tās. Kādā statusā būsim? Vai līdzīgi kā Kaļiņingrada? Tā būtu liela problēma. Manuprāt, Latvijas tauta nav tik neapdomīga, tāpēc aktīvi piedalīsies referendumā, lai izteiktu savu pozitīvo attieksmi.

— Februārī starptautiskajā konferencē “Politika un tiesības Eiropas integrācijas kontekstā” Rīgā, kurā apsprieda aktuālus tiesu varas un politikas jautājumus saistībā ar ES, daži juristi izteicās, ka īstas diskusijas par ieguvumiem vai zaudējumiem, iestājoties Eiropas Savienībā, nav izvērsušās. Pašlaik nav skaidrības, kādas procedūras paredzētas, lai gadījumā varētu no ES izstāties. Tādu iespēju paredzēja pat PSRS konstitūcija, lai gan formāli. Turklāt informācijas kampaņa sākta ar novēlošanos, līdz šim tā bijusi diezgan vienpusīga.

— Pašlaik ES tiek diskutēts par ES konstitūcijas vai konstitucionālo līgumprojektu. Tur, šķiet, ir paredzēta viena norma, kas paredz šādus nosacījumus. Taču ES konvents līdz tam vēl nav nonācis. Kāpēc tas nav izdarīts šīs savienības piecdesmit gados, nevaru īsti paskaidrot. Varbūt tāpēc, ka visus gadus ES tikai paplašinājusies, valstis centušās tur iestāties, nevis izkļūt no tās. Vismaz mūsu valsts līgumā par dalību ES ielikusi šādu izpratni, jēgu par tiesībām tautai lemt attiecīgajās situācijās. Šai sakarībā jāpiebilst, ka likumprojektā Satversmes 68. panta ceturtajā daļā (un 79. panta otrajā daļā) tautai tiek nodotas tiesības izlemt par būtiskām izmaiņām Latvijas dalības nosacījumos ES, ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu. Šāds formulējums nodrošina iespēju noskaidrot tautas viedokli gadījumā, ja ES konstitucionālā uzbūve mainās tik ļoti, ka rodas pamats apšaubīt, vai tauta atbalstītu Latvijas dalību būtiski mainītā Eiropas integrācijas formā,vienlaikus nodrošinot, ka tautas nobalsošana tiks rīkota tikai par ļoti nozīmīgiem Eiropas integrācijas jautājumiem.

Attiecībā uz informācijas kampaņu jāpiekrīt teiktajam, ka tā sākta ar novēlošanos. Atzīstami, ka pēdējos mēnešos “Latvijas Vēstnesis” sācis izdot speciālu pielikumu “Eiropas Vēstis”, regulāri par to raksta “Lauku Avīze”, tādējādi sniedzot dažādus viedokļus, ieguvumus un zaudējumus, iestājoties Eiropas Savienībā. Taču, manuprāt, Latvijas Radio un Televīzija to dara nepietiekami, maz diskutējot par šīm problēmām ar plašāku auditoriju. Tā laikam ir zināma inerce, sak, gan jau nobalsos, ko tur tik daudz skaidrot un tērēt valsts līdzekļus… Toties biežāk sabiedrībā tiek paustas eiroskeptiķu atziņas, viņi aktīvāk izmanto elektroniskos saziņas līdzekļus. Bet, ja cilvēkiem nav pieejama vispusīga informācija, viņi sāk domāt, kas nu būs tajā Eiropas Savienībā, — lauki izmirs, nebūsim konkurētspējīgi un tā joprojām. Diezin vai pareizi būs, ja, tā teikt, piecas minūtes pirms zvana rīkosim tikšanās, seminārus un diskusijas par Eiropas Savienības plusiem un mīnusiem. Šajā ziņā mani, piemēram, pozitīvi uzlādē TV raidījums “Savai zemītei”, kurā rāda un stāsta par uzņēmīgiem lauku cilvēkiem, zemniekiem, kas nevaimanā, bet strādā, radoši domā un gūst panākumus.

Tagad ir svarīgi, lai Saeima pēc iespējas ātrāk pieņemtu šos divus sākumā minētos likumprojektus.

Rita Belousova, “LV” tieslietu redaktore