Seši desmiti gadu Latvijas ārpolitiskajā dienestā

Par Anatolu Dinbergu

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums — “LV” 3.04.2003., Nr.52.

Latvijas diplomātiskā dienesta šefs Dr. Anatols Dinbergs (no kreisās) pie ASV prezidenta Ronalda Reigana un viņa kundzes 1984.gada 1.jūlijā

Kad 1948. gada 26. jūlijā aizgāja viņsaulē A.Bīlmanis, ASV valdība bez kavēšanās atzina A.Dinbergu kā nākamo pēc ranga diplomātu par Latvijas pilnvaroto lietvedi, iekams Latvijas valdības ārkārtējo pilnvaru nesējs sūtnis Londonā Kārlis Zariņš iecēla par sūtni Jūliju Feldmani, kas pārņēma pārstāvniecības vadību 1949. gada 28. jūnijā. A.Dinbergs turpināja darbu kā pirmais sekretārs. J.Feldmanim 1953. gada 16. augustā šķiroties no dzīves, A.Dinbergs atkal kļuva par pilnvaroto lietvedi, kamēr 1954. gada 24. maijā pārstāvniecības vadību uzņēmās prof. Dr. Arnolds Spekke, bijušais Latvijas sūtnis Itālijā, kas pēc K.Zariņa nāves 1963. gadā bija nostājies Latvijas ārpolitiskā dienesta galvgalī. Kad A.Spekke, aizejot pensijā, 1970. gadā atstāja amatu (viņš miris 1972. gadā), A.Dinbergs stājās sūtniecības vadībā kā ASV atzīts pilntiesīgs pilnvarotais lietvedis.

Divdesmit gadi Latvijas diplomātijas priekšgalā

Latviešu diplomāti kopš 1971. gada regulāri reizi vienā vai divos gados pulcējās sanāksmēs. Pirmajā apspriedē Parīzē viņi par Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāju izraudzīja Dr. A.Dinbergu. Viņš uzskatīja, ka latviešu diplomāti pārstāv pēdējo likumīgo Latvijas Republikas valdību, aizstāv Latvijas pilsoņu intereses rietumvalstīs, izsniedzot pases un citus personības dokumentus. Viņi uzturēja sakarus ar rietumvalstu valdībām un politiķiem. Dienestā iesaistījās arī cilvēki, kas Latvijas neatkarības laikā nebija strādājuši ārpolitikā. ASV valdība 1980. gada oktobrī deklarēja, ka turpmāk par Baltijas valstu sūtniecību darbiniekiem akreditēs arī personas, kas šo zemju patstāvības laikā nav bijušas diplomātiskajā ierēdniecībā, iecelšanu izdarot pēc sūtniecību ieteikuma.

Tā kā Latvijas sūtniecība Vašingtonā nebija pakļauta nevienai valdībai, tās darbību pirmām kārtām noteica A.Dinbergs, viņa personība, patriotisms un ticība, ka Latvija reiz būs brīva. Viņš viens vai kopā ar Lietuvas un Igaunijas pārstāvjiem iesniedza dokumentus ASV Valsts departamentam par notikumiem un procesiem, kas skāra Latvijas vai visas Baltijas intereses. Savā garajā diplomāta mūžā A.Dinbergs bija ticies ar visiem viņa laika amerikāņu prezidentiem, sākot ar F.D.Rūzveltu un beidzot ar Dž.Bušu (vecāko). Gan šajās tikšanās reizēs, gan citu kontaktu laikā visi prezidenti, valdības un Kongresa locekļi bija apstiprinājuši, ka viņu valsts neatzīst Latvijas iekļaušanu padomju impērijā. A.Dinbergu pastāvīgi aicināja uz Baltā nama un ārlietu resora pieņemšanām diplomātisko misiju vadītājiem, kongresa komisiju sēdēm, ja tajās izskatīja jautājumus, kas skāra Baltijas valstu intereses. Latvijas karogs vienmēr plīvoja 140 karogu vidū Valsts departamenta reprezentācijas telpās. Dr. A.Dinberga uzvārds bija lasāms ASV akreditētā diplomātiskā korpusa locekļu sarakstā. Ilgo darba gadu, pieredzes un zināšanu dēļ viņš bija labi pazīstams un godāts amerikāņu diplomātu un politiķu vidū. Sūtniecības vadītājs katru gadu rīkoja svinīgu pieņemšanu 18. novembrī. Viņam izveidojās cieša sadarbība ar latviešu un baltiešu trimdas organizācijām, ne vienā vien jautājumā uzklausot arī to viedokli un kopīgi domājot, kā labāk aizstāvēt Latvijas intereses. 1970. gadā intervijā laikrakstam “The Washington Post” A.Dinbergs kā vienmēr pauda pārliecību, ka padomju okupācija Latvijā ir “tikai starpbrīdis, tikai viens periods mūsu vēsturē”. Viņš nešaubījās, ka neatkarība tiks atgūta – “manā dzīves laikā vai ne – tas nav būtiski”.

A.Dinbergs kā Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs gan nebija tiesīgs iecelt sūtņus (to var darīt tikai valdības), tālab viņš iecēla goda konsulus, Latvijas pārstāvjus un sūtniecības darbiniekus Savienotajās Valstīs, Lielbritānijā, Kanādā, Austrālijā un dažās citās valstīs. Viņu vidū bija O.Kalniņš, A.Nagobads-Ābols, J.Lūsis u.c. Viņu, tāpat kā A.Dinberga, darbība izraisīja padomju diplomātos lielu neapmierinātību un viņu propagandas “mašīnas” niknu kampaņu. Bet karavāna gāja tālāk...

Pats par sevi saprotams, ka ne A.Dinbergs, ne viņa kolēģi līdz Atmodas sākumam neuzturēja nekādus sakarus ar okupēto Latviju vai tās “ārlietu ministriju”. Sūtniecība Vašingtonā pirmos ciemiņus no Latvijas uzņēma 1989. gadā. Pēc 1990. gada 4. maija neatkarības deklarācijas pieņemšanas A.Dinbergs nodibināja neoficiālus kontaktus ar Latvijas jaunās varas pārstāvjiem. Tajā pašā gadā viņš izkārtoja Latvijas valdības vadītāja Ivara Godmaņa un ārlietu ministra Jāņa Jurkāna vizīti ASV, bet 1991. gada septembrī – Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova apmeklējumu. Pēc šīm vizītēm tika panākta vienošanās par darba koordinēšanu starp Ārlietu ministriju, sūtniecību Vašingtonā un 1991. gada pavasarī izveidoto vienoto Latvijas ārpolitisko dienestu. Pēc A.Dinberga iniciatīvas 14. un 15. aprīlī Vašingtonā notika Latvijas ārlietu darbinieku apspriede, kurā piedalījās arī J.Jurkāns. Ārzemēs strādājošos latviešu diplomātus tagad pārzināja A.Dinbergs, kas nekad neliedza padomu mazāk pieredzējušiem kolēģiem.

Sūtniecībai Vašingtonā bija nozīmīga loma 1991. gada janvāra un augusta dienās, kad A.Dinbergs kopā ar Lietuvas un Igaunijas diplomātiem informēja Valsts departamentu par notikumu norisi Baltijas valstīs, par baltiešu iestāšanos par savu neatkarību. 21. augustā viņš nosūtīja telegrammu uz Rīgu, kurā ar gandarījumu apsveica Augstāko Padomi un valdību ar “valsts neatkarības atjaunošanas deklarāciju uz 1922. gada Satversmes pamatiem”, apsolot, ka sūtniecība Vašingtonā turpinās vēl ciešāk sadarboties ar parlamentu un Ministru kabinetu, lai sasniegtu kopīgos mērķus.

Atjaunoto neatkarīgo Latviju pārstāvot

Kad dzimtenē bija notikusi suverēnas valsts restitūcija, mainījās arī pārstāvniecības statuss Vašingtonā. Tāpēc Latvijas Augstākā Padome 1991. gada 18. septembrī lūdza ASV valdību piekrist sūtniecības pārkārtošanai augstākā – vēstniecības – pakāpē un A.Dinberga iecelšanai par Latvijas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku. Otrā puse bija ar mieru, un A.Dinbergs varēja 1992. gada 11. martā iesniegt savu akreditācijas vēstuli Baltajā namā ASV prezidentam Džordžam Bušam. Pēdējais izteica īpašu prieku, redzot šajā amatā Dr. A.Dinbergu, kas, esot rezidences valstī, pildījis savus pienākumus ilgi un sekmīgi, un ka sadarboties ar tik izcilu diplomātu esot patīkami.

Savukārt Latvijas Augstākās Padomes 1991. gada 6. septembra vēstulē ANO ģenerālsekretāram A.Dinbergs tika pilnvarots veikt priekšdarbus savas valsts uzņemšanai šajā autoritatīvajā pasaules organizācijā. Šis akts notika jau 17. septembrī. No šīs dienas līdz tā paša gada 5. decembrim tieši A.Dinbergs bija Latvijas pārstāvis ANO. Liels notikums, protams, bija Latvijas karoga pacelšana pie ANO galvenās mītnes Ņujorkā.

A.Dinbergs, atbraucis uz Latviju 1991. gada 18. novembra svinībās, ar ilgiem aplausiem sveikts, izteica sajūsmu par atkalredzēšanos ar dzimto Rīgu un Latviju. Metropolē viņš bija vēlreiz – 1992. gada oktobra beigās, kad piedalījās pirmajā Latvijas pēckara vēstnieku sanāksmē. Tā paša gada 31. decembrī A.Dinbergs, sasniedzis cienījamu vecumu, aizgāja no augstā amata, palikdams par vēstniecības padomnieku. Tā kā dzimtenē vēl nebija atjaunoti ordeņi, Latvijas valdība 1993. gada 6. janvārī nolēma par ilggadīgu pašaizliedzīgu darbu Latvijas Republikas diplomātiskajā dienestā un lielu ieguldījumu valstiskās neatkarības atjaunošanā apbalvot Dr. Anatolu Dinbergu ar Goda rakstu.

Sirmais diplomāts šķīrās no dzīves 1993. gada 9. novembrī. Viņu izvadīja pēdējā gaitā 13. novembrī no Vašingtonas Pasludināšanas baznīcas. Rock Creck kapos atvadu runu citu vidū teica ASV prezidenta palīgs, nolasot Bila Klintona līdzjūtības vēstuli, kurā bija uzsvērts, ka aizgājēja cīņa par Latvijas neatkarību un viņa iecelšana par pirmo savas zemes vēstnieku ASV ir izcils notikums. Latvijas vēstnieks ASV Ojārs Kalniņš (tagad Latvijas institūta direktors Rīgā) savas valsts diplomātijas krīvu krīva bērēs sacīja: “Anatols Dinbergs ieņem īpašu vietu Latvijas vēsturē (..). Šajos grūtajos gados, kad citu valstu politiķi un diplomāti bija jau zaudējuši cerību, ka Latvija varētu atjaunot savu neatkarību, vēstnieks Dinbergs nekad šīs cerības nezaudēja un nenogurstoši cīnījās par savas valsts godu, tiesībām un nākotni (..). Tas, ka vēstniekam Dinbergam bija lemts piedzīvot Latvijas neatkarības atjaunošanu (..), bija vēstnieka Dinberga nopelns (..). Mīļais Dinberga kungs, šodien jūsu vēstniecībā strādā cilvēki, kas vēl nebija piedzimuši tad, kad jūs sākāt kalpot mūsu tēvzemei. Bet mēs visi esam jums daudz pateicības parādā, jo jūs mūs izaudzinājāt, sagatavojāt un nostādījāt uz pareizā ceļa. Mēs apsolām visiem spēkiem turpināt jūsu mūža darbu.”

21. gadsimta Latvijas diplomāti to godam dara. Doktora Anatola Dinberga tēls un piemērs viņiem ir neatsverams palīgs šajā darbā.