Ar pagodinājumu par mūža darbu

Vakar par ieguldījumu zinātnē tika pasniegti LZA goda doktora diplomi

Latvijas Zinātņu akadēmijas jaunie goda doktori kopā ar akadēmijas prezidentu: Ilgonis Bērsons, Guna Dambīte, Jānis Stradiņš un Jānis Rukšāns Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Senāta zālē vakar, 8. aprīlī, diplomus saņēma tikko ievēlētie LZA goda doktori. Īsi pirms LZA pavasara pilnsapulces akadēmijas vadība vēlējās pagodināt zinātniekus, dažādu nozaru pārstāvjus, kas ar savu mūža darbu, sniedzot daudz laba gan lietišķajās, gan fundamentālajās zinātnēs, jau ļoti sen spējuši godam nest Latvijas vārdu pasaulē. Pavisam viņu ir četri, bet šajā tikšanās reizē ārzemju komandējuma dēļ nebija klāt Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) rektors Dr.sc.ing., ūdenssaimniecības un meliorācijas speciālists Pēteris Bušmanis. P. Bušmaņa devums Latvijas lauksaimniecības attīstībā novērtēts ar Dr.agr.h.c.

LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš, sveicot klātesošos svētku dienā, atzina, ka Latvijas Zinātņu akadēmija pēc senās “Deutsche Akademie der Naturforscher Leopoldina” parauga piešķir šo grādu izciliem zinātniekiem. Kopš akadēmijas pārveides sākuma, deviņdesmitajiem gadiem, šādu augsti novērtētu zinātnieku skaits sasniedzis jau 85. Pirmo goda doktoru vidū bija Velta Bramberga (medicīnā), Jāzeps Eiduss (ķīmijā), Aleksejs Apīnis (literatūrzinātnē) un daudzi citi ievērojami Latvijas un ārvalstu zinātnieki. Šajā reizē pārstāvētas visai vajadzīgas nozares – medicīna, literatūrzinātne, skaistu ziedu selekcija. Izvērtējot viņu devumu, katram goda doktoram veltot sirsnīgus un jaukus vārdus, J. Stradiņš atzīmēja, ka ģenerālis Roberts Dambītis, viens no Latvijas brīvības cīnītājiem, būdams ļoti stingrs un prasīgs, mācīja savu meitu Gunu strādāt. Pasakot īpašu paldies kurzemniekam Ilgonim Bērsonam par Sēlijas rakstnieku Jāņa Jaunsudrabiņa un Aleksandra Grīna daiļrades izpēti, prezidents aicināja literatūrzinātnieku piedalīties III Sēlijas kongresā, kurš šā gada maijā notiks Viesītē un aiz robežas Lietuvā, Rokišķos. Akadēmiķis Viktors Hausmanis un LZA korespondētājloceklis Benedikts Kalnačs, sveicot I. Bērsonu, uzteica viņu kā zinātnieku, kura pētījumu pamatos ir fakti un kurš nav vairījies no latviešu literatūras vērtējuma, arī par skarbo Baigo gadu.

Akadēmiķis Jānis Volkolakovs, pasniedzis krāšņu ziedu pušķi Gunai Dambītei, uzsvēra, ka profesore, divu zinātnisko grāmatu autore, ir Latvijā ne mazāk pazīstama kā rakstnieki, literatūrzinātnieki un ziedu selekcionāri. Jo – medicīna ir, bija un būs vajadzīga. Diemžēl šodien Irākā pielieto “naglu bumbas”, un tāpat civilajā dzīvē cilvēku acīs bieži nonāk svešķermeņi. Bez medicīnas neiztiks!

Goda doktors selekcionārs Aldonis Vēriņš, suminot savu skolnieku Jāni Rukšānu, viņam uzdāvināja narcises, kuras “man jau zied”.

Katra jaunā goda doktora atmiņu un atbildes vārdos izskanēja ne tikai pateicība zinātnes sabiedrībā nopelnītajai atzinībai, tajos skanēja liela dzīves gudrība, caur paradoksālu dzīves situāciju atceri ļaujot pasmelt spēku darbiem nākamībā. Ilgonis Bērsons LZA Augstceltni saistīja ar 1963. gada “nepatikšanām”, kad kompartijas vadībā tika nīcināta Ojāra Vācieša daiļrade un jaunajam literatūrzinātniekam toreiz vajadzēja atrast sevī drosmi “pīkstēt pretī”.

Jaukākais paraugs zinātnieku skolu un pēctecības noskaidrošanā bija attiecību “skolotājs – audzēknis” nosaukšana. Profesori Kristaps Rudzītis, Pauls Stradiņš, Svjatoslavs Fjodorovs, Rihards Kondratovičs, Aldonis Vēriņš un daudzi citi tika pieminēti ar bijību un pateicību.

Guna Dambīte skaistā atmiņu epizodē ietvēra visu dzīves filozofiju. Reiz, gribēdama labi izpildīt tēva norādījumus un visus lauku darbus padarīt ļoti centīgi un labi, meitene Trikātas mājās tā noņēmās ar krūmu griešanu, ka sastrādāja rokas vienās tulznās. Izbrīnījusies un nobijusies, ko nu tēvs teiks par slimajām rokām, meitene ar bailēm rāda tās tēvam. ”Nebaidies, meit, tas nekas, no tām tulznām pēc kāda laika izaugs mazi zelta gredzentiņi,” tēvs meitu mierinājis. Pēc kāda laika čaklā strādniece skatās – gredzentiņu vēl nav...

Un tomēr. Apsolītie zelta gredzentiņi izauga gan. Dzīvē, rūdoties darbā un pārbaudījumos.

Par to liecina ieskats katra Dr.h.c. dzīves aprakstā.

Guna Dambīte, oftalmoloģe, Dr.habil.med., valsts emeritētā zinātniece (1997). Dzimusi 1922. gada 16. jūnijā Rīgā. Beigusi LVU Medicīnas fakultāti (1946). Medicīnas zinātņu kandidāte (1950). Strādājusi LU MF Acu slimību katedrā (asistente 1950–1961), Ārstu kvalifikācijas celšanas fakultātē (doc. v. i., 1962–1964). Bijusi RMI Acu slimību katedras vadītāja (1964–1965, 1967–1980). Pēc doktorantūras (1965–1967) beigšanas aizstāvēta medicīnas zinātņu doktora disertācija (1967), kuras materiāli apkopoti monogrāfijā “Vtnfkbjp ukfpf b tuj ktxtybt”, izdota Maskavā 1971. gadā. No 1980. strādājusi RMI Ārstu un provizoru kvalifikācijas celšanas fakultātē kā profesore konsultante, lasot lekcijas, konsultējot slimniekus un operējot – galvenokārt implantējot mākslīgās lēcas.

Daudzkārt papildinājusies lielākajos PSRS oftalmoloģijas un ārstu kvalifikācijas celšanas institūtos (Maskavā, Ļeņingradā, Odesā, Kijevā). 1985. gadā akadēmiķa S.Fjodorova klīnikā apguvusi mākslīgās lēcas implantācijas tehniku, to ieviesusi Rīgas 7. klīniskajā slimnīcā, kur to tagad lieto visi ķirurgi. Galvenie G. Dambītes zinātnisko pētījumu virzieni – acu slimību jaunas ārstēšanas un operāciju metodes, acu traumu profilakse un redzes invalīdu rehabilitācija.

Kopējais publikāciju skaits – 119, ir 8 autorapliecības par izgudrojumiem un 24 racionalizācijas priekšlikumi.

Daktere G. Dambīte apbalvota ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2002) un AML medaļu “Darba veterāns” (1980). Viņa ir ļoti sabiedrisks cilvēks: Latvijas Ārstu biedrības, Latvijas Acu ārstu biedrības goda biedre un valdes locekle. Valsts emeritēto zinātnieku kluba “Emeritus” valdes locekle (1999–2003).

Jānis Rukšāns, selekcionārs, ir dzimis 1946. gada 5. septembrī Rīgā. Beidzis Bulduru dārzkopības tehnikumu (1966), Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju (tag. LLU, 1973), aizstāvot diplomdarbu par savvaļas tulpju izmantošanu selekcijā. Strādājis LU Botāniskajā dārzā un Nacionālajā botāniskajā dārzā, kur vācis materiālus Baltijas dendroflorai. No 1972. līdz 1991. gadam strādājis žurnālā “Dārzs un Drava” (1977 – 1991 galvenais redaktors). Patlaban strādā Cēsu rajona Rozulā personiskajā sīpolpuķu audzētavā, kurā savākta Latvijā vislielākā sīpolaugu kolekcija – pāri par 4000 dažādību.

Publicētas četras grāmatas (“Sīpolpuķu uzziedināšana” (1976, 1978), “Krokusi” (1981), “Narcises” (1979), “Pavasara puķu avīze” (2001), Anglijas Karaliskā dārzkopības biedrība gatavojas izdot “Flowerbulbs in Garden and Wild”. J. Rukšāna kontā ir arī vairāk nekā 300 populārzinātnisku un zinātnisku rakstu. Selekcionāra panākumi aplūkoti vairāku starptautisko kongresu ziņojumos. Materiāls pētniecībai un selekcijai iegūts, piedaloties 26 zinātniskās pētniecības ekspedīcijās Vidusāzijā, Krimā, Kaukāzā, Tālajos Austrumos, Urālos, Karpatos, Turcijā. Atklātas daudzas jaunas sugas un noskaidroti nozīmīgi dati par daudzām sīpolpuķu ģintīm un sugām. J. Rukšāns selekcionējis vairāk nekā 500 jaunu sīpolpuķu – tulpju, narcišu, cīrulīšu, krokusu – šķirņu. Starptautiskajā tulpju reģistrā reģistrēta viņa “Svētvakars” (“Lords Super”), no jaunizveidotajām 200 pasaules klases narcišu šķirnēm starptautiskajā reģistrā sastopamas: “Freedom Stars”, “My Angel”, “Spring Tears” u.c. J. Rukšāna sīpolpuķu audzētavā šobrīd ir otra lielākā cīrulīšu (Corydalis) kolekcija pasaulē (pēc Gēteborgas botāniskā dārza Zviedrijā) – ap 250 taksonu, tajā skaitā arī paša izaudzētās “Snowstorm”, “Moonlight”, “Cream Beauty”, “Evening Dream” un daudzi citi.

Par sasniegumiem selekcijā un aktīvu sabiedrisko darbību Atmodas laikā selekcionārs ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1998). Viņš ir saņēmis Pētera Dindoņa Goda medaļu (1993) un vairākus desmitus goda rakstu un diplomu Latvijā, Nīderlandē, Lielbritānijā, Īrijā, ASV u.c. valstīs par izcili skaistu dekoratīvu sīpolpuķu šķirņu izveidi.

Ilgonis Bērsons dzimis 1931. gada 11. jūnijā. Literatūrzinātnieks un kritiķis. Beidzis LU Vēstures un filozofijas fakultātes Latviešu literatūras nodaļu. Strādājis dažādu laikrakstu un žurnālu redakcijās, izdevniecībās, Latvijas Rakstnieku savienībā, LZA Valodas un literatūras institūtā. Augstā pētniecības kvalitātē rūpējies par latviešu literārā mantojuma izpēti, saglabāšanu un attīstību. Sastādījis J. Grota (1 – 7, 1968 – 1974), J. Jaunsudrabiņa (1 – 15, 1981 – 1985) Kopotus rakstus, literāro almanahu “Varavīksne”, desmitiem izlašu, antoloģiju un rakstu krājumu. Sastāda A. Grīna (1994), L. Breikša (1998), K. Skalbes (2001) Kopotus rakstus, veido J.Jaunsudrabiņa Kopoto rakstu papildinājumu “Trimdas raksti”(2002). I. Bērsona raksti un apceres publicēti krājumos “Literārās pārdomas”(1965), “Bagātība pati neatnāk”(1966), “Deviņi likteņi”(2001). Novērtējot viņa devumu rakstniecībā un kultūras vēstures pētniecībā, I. Bērsonam piešķirta Kultūrkapitāla fonda mūža stipendija.

Ilga Tālberga — “Latvijas Vēstnesim”