Ar sirds un dzīvības vērtību

Romans Lācis, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas profesors, sirds ķirurgs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

26. aprīlī Rundāles pilī savus atvēršanas svētkus gaida jaunā biogrāfiskā enciklopēdija “Kas ir kas Latvijā”. Vienlaikus pirmoreiz tiks sveikts “Kas ir kas Latvijā” gada cilvēks sirds ķirurgs, profesors Romans Lācis. Tiks godināti arī Latvijas vadošo nozaru līderi.

— Pirmā, turklāt veiksmīga sirds transplantācija Latvijā ir paveikta ar jūsu rokām. Jūs sevi esat ierakstījis Latvijas medicīnas vēsturē. Vai savu mediķa gaitu sākumā jau gājāt uz šādu mērķi?

— Pirmā sirds transplantācija no cilvēka cilvēkam Latvijā notika 2002. gada 10. aprīlī 48 gadus vecai slimniecei, kas ilgstoši slimoja ar smagu sirdskaiti — dilatācijas kardiomiopātiju. Viņai progresējoši pasliktinājās vispārējais veselības stāvoklis un draudēja drīza bojāeja. Tika pārstādīta 47 gadus veca donora sirds, kurš bija gājis bojā ar neglābjamu smadzeņu saslimšanu. Tā ir Dieva dāvana, ka šī pirmā operācija Latvijā bija veiksmīga.

Kā zināms, pirmā sirds transplantācija no cilvēka cilvēkam tika īstenota 1967. gada 3. decembrī Keiptaunā, ko veica Kristians Barnards. Viņš 54 gadus vecam slimniekam pārstādīja 24 gadus jaunas autoavārijā bojāgājušas sievietes sirdi. Operācija sākotnēji bija veiksmīga, tomēr pacients nomira pēc 18 dienām ar pneimoniju.

1968. gadā pasaulē tika izdarītas 102 operācijas 52 sirds ķirurģijas centros. Rezultāti bija slikti — to noteica bioloģiskā audu nesaderība. Šā iemesla dēļ 1970. gadā veica tikai 20 operācijas. Jauns pacēlums notika 1981. gadā, kad tika atklāts jauns imunosupresīvs līdzeklis — ciklosporīns. Tas bija ļoti efektīvs.

Būs pārspīlēti un nebūs patiesi, ja apgalvošu, ka kopš Rīgas Medicīnas institūta absolvēšanas esmu virzījies uz šādu mērķi. Tā nav. 1969. gadā Latvijā tika nodibināts Sirds ķirurģijas centrs, kurā sāku strādāt kā jauns ārsts — zinātniskais līdzstrādnieks, tad aspirants, nodaļas vadītājs un no 1998.gada janvāra Latvijas sirds ķirurģijas centra vadītājs. Galvenais mērķis bija personīgā un kolektīvā profesionālā izaugsme, neatlaidīgs darbs, lai sarežģītās ikdienas sirds operācijas būtu prognozējamas ar pieņemamiem izdzīvošanas rādītājiem. Tā principā bija sagatavošanās sirds pārstādīšanas operācijai — kā sarežģītākam operācijas variantam.

Tomēr galvenais mērķis bija, lai Latvijā būtu spēcīgs, labi nodrošināts sirds centrs, lai pasaules līmenī tiktu izdarītas miokarda revaskularizācijas operācijas, sirds vārstuļu operācijas, krūšu aortas operācijas un iedzimto sirdskaišu korekcijas. Tikai spēcīga, labi attīstīta klīniskā bāze varēja būt par pamatu vissarežģītāko operāciju sekmīgai izpildei. Ja gadā neveiktu vairāk nekā 850 sirds operāciju, liekot lietā mākslīgās asinsrites aparatūru, ja trūktu ļoti kvalificētu, daudz trenētu ķirurgu, anesteziologu, reanimatologu, kardiologu, perfuziologu, transplantologu, nebūtu arī šāda sirds transplantācijas iznākuma.

Domas par sirds transplantāciju ir bijušas jau agrāk. Profesors Henrihs Lācis septiņdesmitajos gados jau eksperimentēja šajā jomā. Šī aura bija arī ļoti svarīga un pozitīva, ja pat konkrētās ievirzes un secinājumi no šiem dzīvnieku moduļiem netika lietoti. Vēl te gribu piebilst, ka medicīnā sirdsķirurģijā strādā vairāki dakteri Lāči, bet starp mums nav nekādas radniecības.

— Vai pati operācija sagādāja kādu pārsteigumu?

— Vakarā piezvanīja un paziņoja — jums ir donors. Vajadzēja ātri rīkoties. Veiktā operācija 2002. gada 10. aprīlī sagādāja patīkamu pārsteigumu. Viss noritēja tā, it kā jau daudzreiz tas būtu darīts. Tas bija apbrīnojami. Darbojās profesionālisms visos līmeņos. Prieks un zināmā mērā patīkams pārsteigums bija jau nākamajā dienā dzirdēt pacienti runājam bez kādām smagām problēmām. Tik tiešām izcili. Vēlreiz gribu teikt — paldies Dievam!

— Vai savai skolai sirds ķirurģijā redzat arī talantīgus turpinātājus?

— Vēl neuzdrošinos teikt, ka man ir skola. Tas būtu lielmanīgi. Mums ir izcili, talantīgi, zinīgi un, galvenais, zinātkāri ķirurgi. Kopumā 11 speciālistu. Tas ir daudz. Ņemot vērā centra ļoti ievērojamo darba apjomu, visi ķirurgi operē ik dienu. Tas ir ļoti svarīgi, jo katrs izjūt ļoti lielu atbildību. Varbūt veidojas arī skola, bet šobrīd mums ir Sirds ķirurģijas klīnikas akceptēta metodika visu mūsdienīgo operāciju izpildē. Reizēm atliek pabrīnīties, cik gudri un talantīgi ir mūsu cilvēki, kas spēj strādāt jau pasaules līmenī.

— Vai jums darba apstākļi salīdzinājumā ar citu attīstītu valstu kardioķirurģijas centriem ir stipri atšķirīgi?

— Latvijas sirds ķirurģijas centrs ir ļoti labi nodrošināts — ar modernu tehnoloģiju un ļoti progresīvu metodiku. Darba apstākļi operāciju zālēs ir pat daudz labāki nekā atsevišķās attīstītās valstīs. Tāpēc arī ir rezultāts. Protams, lielie ASV, Eiropas universitāšu centri joprojām ir kopēšanas vērti. Ķirurgi, anesteziologi, kardiologi regulāri mācās šajos centros. Tikai diemžēl tā nav valsts programma, bet gan sponsoru programma. Mums jāattīsta akūtā kardioķirurģiskā palīdzība, jāattīsta mehāniskās palīgcirkulācijas metodes, kurām kritiskās situācijās var būt glābējfunkcija. Mēs to izdarīsim, neraugoties uz to, kādas būs mūsu algas. Mums ir progresīvi, atbildīgi un vienreizēji profesionāļi. Mums ir arī sponsori. Bet salīdzinājumam varu minēt, ka viena sirds operācija pie mums maksā 4000 līdz 5000 latu, ārzemēs par to pašu jāmaksā 55 000 dolāru. Viss atkarīgs no tā, cik augstu vērtējam dzīvību. Mēs esam pierādījuši savu izturību.

— Jūs acīmredzot pats esat ieguvis labu pieredzi citās pasaules valstīs.

— Jā, te man jāpiekrīt. Nesen atgriezos no Ķīnas, kur notika pasaules kongress par sirds elektrofizioloģiju un sirds ritma traucējumiem, par tās ķirurģisku ārstēšanu. Latvija sniedza gan stenda, gan mutisku speciālistu ziņojumu. Redzēt, kā strādā pasaulē, man ir bijis daudz iespēju — gan Berlīnes sirds ķirurģijas centrā, kas ir Eiropā lielākais, gan daudzos ASV sirds ķirurģijas centros. Te jāsaka paldies profesoram asinsvadu ķirurgam Kristapam Zariņam, Jānim Zvārgulim no Filadelfijas un citiem kolēģiem, kas ļāva man iepazīt ASV pieredzi. Daudz esmu mācījies arī Zviedrijā.

— Pacienti vienmēr jautā pēc pieredzējuša ārsta. Vai medicīnā tieši pieredzei ir izšķirīgā loma laba rezultāta sasniegšanā? Vai noteicošās tomēr ir un būs jaunās tehnoloģijas, kas varbūt jau patlaban paziņo ārstam precīzu diagnozi?

— Ārsta pieredzei ir ārkārtēja nozīme. Tomēr tai jābūt ļoti cieši saistītai ar visjaunākajām zināšanām un vismodernākajām tehnoloģijām. Daudz pieredzējis, ļoti iejūtīgs, nesavtīgs, bet maz vai nepietiekami zinošs ārsts — tas ir vāji, tas ir bīstami, bet iespējams. Ceru, ka arvien retāk. Ārstam ļoti, ļoti labi ir jāpārzina jaunākās tehnoloģijas un iespējas. Reizēm šķiet bēdīgi, ka it kā zūd cilvēciska saskarsme, bet tā ir nodeva par modernām zināšanām.

— Vai medicīnas nozares problēmas Latvijā visus šos divpadsmit brīvvalsts gadus ir bijušas tāpēc, ka ar tām nodarbojusies neprofesionāla vadība un valdība, vai Latvijai ir kādi savi specifiski apstākļi, kas neļauj tās sekmīgi risināt?

— Problēmas vienmēr bijušas un būs. Tāpat ir arī atsevišķas kļūdas. Tikai nedrīkst būt nolaidība, iedomība, nedrīkst nerēķināties ar citu viedokli. Domāju, ne vadība, ne valdība tik neprofesionāla nemaz nav. Diezin vai ir labi, ja tā ir pārāk profesionāla. Piekrītu viedoklim, ka vadības pirmajām personām, piemēram, ministriem, tieši jābūt neprofesionālām personībām, piemēram, aizsardzībā, medicīnā… Pārāk liels profesionālisms šeit radīs aizspriedumus, attīstības grūtības. Protams, Latvijai ir arī specifiski apstākļi — ir ļoti daudz pensionāru, pārejas periods no vienas ekonomiskās sistēmas uz citu.

— Vai piekrītat uzskatam, ka pilnībā jānomainās paaudzei, lai valsts sāktu attīstīties pēc jauniem progresīviem un demokrātiskiem principiem?

— Tam ir nozīme. Paaudžu nomaiņa maina arī uzskatu sistēmu. Tomēr tas nebūt nav obligāti. Pašlaik redzam, kā strādā jaunas partijas, un mēs nebūt savā attīstībā nestāvam uz vietas. Vienlaikus negribu noliegt, ka pieredze arī ir ļoti nozīmīga. Ir jāsaprot procesu norisēs, ka mēs neesam visvareni — ne tie, kas operē sirdi, ne tie, kas strādā valdībā.

— Vai mediķi gaida Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā?

— Vairāk saprotu eiroskeptiķus. Domāju, ka Eiropas Savienība var apdraudēt nacionālo identitāti. Katram cilvēkam ir jābūt savai mājai. Pašlaik pasaule kļūst par vienu māju. Uzskatu, ka tomēr ir vajadzīgas durvis. Nacionālās attiecības nedrīkst traucēt citiem.

— 21.gadsimts cilvēkam uzliek arvien lielāku slodzi — gan kā radītājam, gan patērētājam. Kā jums liekas, kuriem šā gadsimta diktētiem noteikumiem cilvēka organismam būs visgrūtāk pielāgoties?

— Filozofisks jautājums. Nezinu. Saredzu divus iespējamos lielākos konfliktus. Konflikts ar vidi, kuru nesaudzējam, piemēram, dabas katastrofas — plūdi, zemestrīces, globālā sasilšana —, var radīt tādas “pārslodzes”, kuras cilvēks nespēj izturēt. Otrs konflikts — cilvēku filozofisko koncepciju konflikts, reliģiju konflikts. Arī tas jau sācies un ir bīstams, lai gan mēdz teikt: kas nemainīsies, tas nepastāvēs! Mums ir jāmācās pieņemt arī atšķirīgo.

— Samērā populārs ir kāds cilvēku raksturojošs teiciens “viņš ir sirds, nevis prāta cilvēks” — vai otrādi. Vai mediķim nav jābūt gan sirds, gan prāta cilvēkam?

— Sirds vai prāta cilvēks. Ārstam jābūt harmoniskam gan sirds, gan prāta cilvēkam. Kuru izvēlēties? Kritiskā, dzīvību apdraudošā situācijā tomēr laikam “prāta cilvēku ārstu”. Kritiskā, neglābjamā, fatālā situācijā, bojāejas situācijā — “sirds cilvēku ārstu”.

No nāves mēs neizbēgsim neviens. Visgrūtāk varbūt ir šķirties no saviem vecākiem. Mēs esam sākuši savu dzīvi mātes miesās, un es gribētu teikt, ka mums vajadzētu būt klāt tad, kad māte mūs atstāj vienus šajā pasaulē. Esot klāt šai brīdī, varam apgūt to netveramo sajūtu, kas liek mums pārvērtēt savu rīcību, izprast kļūdas, reizēm pat mainīt savu attieksmi pret pasauli un cilvēka eksistences jēgu.

— Ja prāta centrs mūsu izpratnē ir smadzenēs, tad iznāk, ka jūtu vai dvēseles centrs ir sirdī.

— To neviens nezina. Vēstures avoti vēsta par to, ka dvēseles mājoklis ir sirds. Piemēram, jau senie ēģiptieši, gatavojot mūmijas, ievietoja atpakaļ sirdi — it kā dvēseles mājoklī, bet patiesībā dvēseli jau nevajadzētu materializēt.

— Ārsti laikam visbiežāk aizdomājas par dzīvības noslēpumiem. Kā jums šķiet — cilvēks ir radies vai radīts? Bieži izcili profesionāli mediķi šā jautājuma sakarā ir apstājušies pie vārda “brīnums”.

— Kā ķirurgs esmu liels materiālists. Ir daudz uzskatu par cilvēku: viņu radīja Dievs, viņu — viņa DNS — atveda ārpuszemes civilizācijas. Domāju, ka tajā pašā laikā evolūcijas process tomēr ir bijis galvenais, kura ietekmē cilvēks ir pilnveidojies par to, kas viņš ir šobrīd.

— Cilvēks piedzimst, lai mirtu, apgalvo filozofs. Ko šajā sakarā sakāt jūs?

— Mana pārliecība, ka mēs dzīvojam, lai strādātu, lai ikdienā saviem līdzcilvēkiem darītu ko labu neatkarīgi no tā, kādā nozarē mēs strādājam. Par labu darbu, esmu pārliecināts, katrs izjūt gandarījumu, it īpaši to varu teikt par savu ārsta profesiju. Ne jau visu nosaka nauda. Arī tie, kas ieguvuši kaudzi naudas uz citu rēķina, nekad nebūs laimīgi un apmierināti. Tas ir viņu bezdibenis. Galvenā dzīves būtība ir darbs, un es arvien vairāk sāku domāt par to, vai mēs pārāk daudz nepiedalāmies dažādās izpriecās. Zinu tikai to, ka ārstam jāglābj cilvēka dzīvība, vienalga, cik tas maksā.

Intervēja Helēna Grīnberga