Ministru kabineta rīkojums Nr.205

Rīgā 2003.gada 8.aprīlī (prot. Nr.18, 23.§)

Par Nacionālo inovāciju programmu 2003.–2006.gadam

1. Apstiprināt Nacionālo inovāciju programmu 2003.–2006.gadam.

2. Noteikt, ka par programmas īstenošanu ir atbildīga Ekonomikas ministrija.

3. Ekonomikas ministrijai izstrādāt un līdz 2003.gada 1.maijam iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā rīkojuma projektu par Nacionālās inovāciju programmas vadības padomi.

4. Ekonomikas ministrijai līdz 2003.gada 31.decembrim iesniegt Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par Nacionālās inovāciju programmas īstenošanas gaitu.

Ministru prezidents E.Repše

Ekonomikas ministrs J.Lujāns

 

Apstiprināta

ar Ministru kabineta

2003.gada 8.aprīļa rīkojumu Nr.205

Nacionālā inovāciju programma 2003.–2006.gadam

Saīsinājumi un lietotie termini (definīcijas) un to analogi angļu valodā

5.IP — Eiropas Savienības 5.ietvarprogramma pētniecībā un attīstībā

AIZP— Augstākās izglītības padome

CSP — Centrālā statistikas pārvalde

CRAFT — ES 5.IP programma MVU tehnoloģiskai attīstībai (Cooperative Research Actions for Technologies)

EM — Ekonomikas ministrija

ES — Eiropas Savienība

ETI — ekonomiskā un tehnoloģiskā inteliģence (ES 5.IP programma MVU atbalstam)

EUREKA — Eiropas rūpnieciskās pētniecības starpvalstu sadarbības programma, kuras mērķis ir veicināt jaunu Eiropas mēroga produktu/procesu radīšanu un pielietošanu

EUROSTAT — ES statistikas pārvalde

IRC — Inovāciju rosināšanas centrs (Innovation Relay Center) — ES tehnoloģiju pārneses veicināšanas centrs (arī tīkls)

IKP — iekšzemes (nacionālais) kopprodukts

IZM — Izglītības un zinātnes ministrija

LAA — Latvijas Attīstības aģentūra

LTC — Latvijas Tehnoloģiskais centrs

LZP — Latvijas Zinātnes padome

MK — Ministru kabinets

MVU — mazie un vidējie uzņēmumi

OECD — Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organisation for Economic Co—operation and Development)

P&A — pētniecība un attīstība

PTO — Pasaules tirdzniecības organizācija

RIS — Reģionālā inovāciju stratēģija; ES iniciatīva

 

Augstās tehnoloģijas uzņēmums (high-tech enterprise) (OECD definīcija) — ir uzņēmums, kurš pētniecībai un attīstībai izmanto vairāk nekā 4% no apgrozījuma, vidēju tehnoloģiju uzņēmums — 1–4%, zemo tehnoloģiju uzņēmums — mazāk par 1%. Latvijā valdības noteiktās augsto tehnoloģiju nozares iekļautas īpašos MK noteikumos.

 Biznesa inkubators (Business Incubator) — struktūra, kas atbalsta un veicina jebkuras uzņēmējdarbības formas darbību jebkurā tautsaimniecības nozarē. Tā darbības pamatfunkcija ir veicināt jaunu firmu izveidošanos, nodrošinot tās “inkubācijas periodā”, parasti 3–5 gadi, ar telpām, infrastruktūras pakalpojumiem un konsultācijām uzņēmējdarbības pamatjautājumos.

Inovācija (innovation) — process, kurā jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas jomas idejas, izstrādnes un tehnoloģijas tiek īstenotas tirgū pieprasītā un konkurētspējīgā produktā vai pakalpojumā.

 Inovācijas gala rezultāts ir jaunievedumi, produktu un procesu kvalitātes un efektivitātes uzlabojumi, kā arī jaunievedumi darba organizācijā un jaunu piegādātāju un patērētāju attiecību veidošanā.

 Inovatīvā attīstība (innovative development) nozīmē arī lielākas iespējas pārstrukturizēt ekonomiku, arvien palielinot tajā augsto tehnoloģiju nozīmi. Turklāt ne tikai attīstot jaunās, augstās tehnoloģijas nozares, bet inovatīvi attīstot arī tradicionālās nozares. Inovatīvā attīstība ietver arī prasmi veiksmīgi pielietot citu, industriāli attīstīto zemju zinātnes, pētniecības un tehnoloģiskos sasniegumus.

 Inovāciju atbalsta struktūras (innovation support structures) ir institūcijas, kas atbalsta P&A rezultātu komercializāciju un jaunu tehnoloģiski orientētu uzņēmumu veidošanos; tie ir zinātnes un tehnoloģiskie parki, tehnoloģiskie un inovāciju centri, biznesa inkubatori u.c.

 Informācijas sabiedrība (information society) — pēc būtības tā ir iecerētā sabiedrības attīstības vīzija — virzība uz augsti izglītotas, zinošas un protošas, pastāvīgi pilnveidojošās sabiedrības veidošanos; šaurā izpratnē to aplūko kā jēdzienu, kas formāli atspoguļo pieaugošu nepieciešamību zināšanu fiksēšanai kodu (arī rakstu zīmju) formā (codification), reģistrēšanai, sistematizēšanai un izplatīšanai sabiedrībā.

 Informācijas sabiedrības tehnoloģijas (information society technologies) — inovatīvo tehnisko, tehnoloģisko un vadībzinību izcils īstenojums visās profesionālās darbības (biznesa) jomās, kā arī organizācijas un resursu efektīvā vadībā.

 Informācijas tehnoloģijas (information technologies) — zināšanu un prasmes reģistrēšanas, sistematizēšanas un izplatīšanas sabiedrībā metodes, paņēmieni, principi un sistēmas.

 Inteliģentās sistēmas (intelligent systems) — ir sistēmas ar iespējami augstākā līmenī izveidotiem vienotiem efektīvās vadības principiem, kurus pielieto organizācijas un resursu vadībā, rīcību un procesu vadīšanā, vispusīgi izmantojot mūsdienīgās informācijas un saziņas tehnoloģijas; šādās sistēmās parasti ietilpst augstas konkurētspējas uzņēmumi, sabiedrības un to apvienības, zinātnes/tehnoloģiskie centri un parki u.c.

 Izgudrojums (invention) — uz jaunu ideju balstīta izstrādne, kas vēl nav zināma un nav tikusi komercializēta.

 Jaunievedums, jauninājums (new product) — inovatīvās darbības gala rezultāts — jauns produkts, process vai pakalpojums.

 Jauns, tehnoloģiski orientēts uzņēmums (Spin-off) — jauns uzņēmums, kas veidojies no augstskolām vai pētniecības iestādēm.

 Jauna uzņēmuma dibināšanas (Start-up) programma — programma, kas paredz atvieglinājumus un citus veicinošus pasākumus jaunu mazo uzņēmumu dibināšanai.

 Klasteris (cluster) — ir esoša ražotāju kopa (tīklojums), kas izveidojusies no produktu izveidē un īstenošanā savstarpēji saistītām firmām (ieskaitot piegādātājus), kuras vieno kopējs augstas pievienotās vērtības produktu ražošanas process; klasteros var veidoties arī stratēģiskas savienības ar augstskolām un pētniecības iestādēm, inovāciju atbalsta struktūrām, kā arī patērētājiem.

 Komercializācija (comercialization) ir inovatīvas idejas, produkta vai procesa sagatavošana tirgum.

 Nacionālā inovāciju kapacitāte (National Innovation Capacity) ir sabiedrības spēja radīt un komercializēt jaunas zināšanas noteiktā laika posmā.

 Nacionālā inovāciju sistēma (National Innovation System) ir valdības, sabiedrības un privātā sektora institūciju un to īstenoto pasākumu kopums, kas veicina jaunu zināšanu radīšanu, uzkrāšanu, apmaiņu un praktisko pielietojumu, kas ir nepieciešams produktīvai sabiedrības attīstībai. Nacionālā inovāciju sistēma ir attiecīgā zemē izveidojusies vai izveidota sistēma, kas nodrošina efektīvu zināšanu un prasmes apriti sabiedrībā un veicina līdzsvarotu sabiedrības intelektuālo un ekonomisko attīstību. Inovāciju sistēma aptver 1) pētniecību (izglītība, zinātne, jaunrade), 2) uzņēmējdarbību, 3) finansu sistēmu un 4) likumdošanu.

 Lietišķā pētniecība — mērķtiecīga darbība, lai atrisinātu pārsvarā komerciālas dabas specifiskas problēmas.

 Produktīvās tehnoloģijas (productive technologies) — tehnoloģijas, kas nodrošina produktu ar augstu pievienoto vērtību ražošanu.

 Produkts ir tehnoloģiski inovatīvs, ja tas rosina jaunas tirgus nišas izveidošanos, vai, ja tas ievērojami atšķiras no agrāk ražotajiem produktiem vai sniegtajiem pakalpojumiem.

 Process ir tehnoloģiski inovatīvs, ja tas ietver jaunas, atšķirīgas metodes (paņēmienus) vai ja tas ir iekļauts produktu klāstā, ko piedāvā tirgū; tie ir tehniskie un organizatoriskie procesi pamatdarbībā un apkalpojošās jomās.

 Perspektīvās attīstības prognoze (foresight exercise) — regulāra situācijas analīze un novērtējums ar prognozēm tālākai attīstībai.

 Sasniegumu veidošanās analīze (benchmarking) — inovatīvi pasākumi attiecīgā nozarē pārākā produkta vai pakalpojuma radīšanā vai pilnveidošanā, veicot konkurentu, radniecīgo vai citādi saistošo uzņēmumu organizācijas, rīcības, procesu un produktu salīdzinošo analīzi, sava un citu uzņēmumu sasniegumu vērtēšanu, tādējādi paaugstinot konkurētspēju vietējā, reģionālā un globālā tirgū.

 Tehnoloģiskais/inovāciju centrs, arī tehnoloģiskā biznesa inkubators (Technology Centre, Innovation Centre, Techology Business Incubator) atbalsta un veicina tehnoloģiski orientētu jauno uzņēmumu, kas ražo zinātņietilpīgu vai tehnoloģisku produkciju neatkarīgi no zinātnes vai tehnikas nozares, veidošanos un attīstību. Tehnoloģiskais centrs ar mazo firmu starpniecību nodrošina saiti starp pētnieciskām laboratorijām un ražojošiem uzņēmumiem. Tehnoloģiskais centrs jaunām inovatīvām firmām nodrošina telpas un infrastruktūras pakalpojumus, konsultācijas tehnoloģiskam biznesam specifiskos jautājumos un palīdz tām piesaistīt investīcijas, kredītus un dažādu inovāciju fondu līdzekļus. Ja tehnoloģiskais centrs ir izveidots saskaņā ar Eiropas Savienības noteiktajiem principiem un tās atbalstu, tad šādas struktūras nosaukums ir Biznesa un inovāciju centrs (Business and Innovation Centre — BIC).

Zinātnes un tehnoloģiju parks (Science and Technology Park) ir cilvēkresursu, zināšanu un infrastruktūras komplekss, kur ir radīti labvēlīgi apstākļi augstākās izglītības, pētnieciskā darba un zinātņietilpīgas produkcijas ražošanas savstarpēji papildinošai attīstībai. Tā sastāvā ietilpst zinātniski pētnieciskās iestādes, universitātes vai to institūti, viens vai vairāki tehnoloģiskie centri, biznesa inkubatori vai industriālā zona un atbilstoši darbības virzienam specializētu konsultāciju biroji vai centri. Pamatuzdevumiem ir nodrošināt zinātnes iestrāžu komercializāciju veidojot tiešu saikni starp pētnieciskajām laboratorijām un tehnoloģisku produkciju ražojošiem uzņēmumiem.

Tehnoloģiju pārnese (technology transfer) ir noteiktas tehnoloģijas (zināšanu, ražotprasmes, tehnoloģiju) nodošana no viena tehnoloģiju lietotāja otram, vienā zemē radītu tehnoloģiju pielietošana citā, ar nolūku radīt jaunus produktus, procesus vai pakalpojumus.

 Uzņēmējsabiedrība ir inovatīva, ja tā rada un attīsta inovatīvus produktus vai procesus un noteiktā laika periodā tos realizē tirgū (produktus un procesus) vai pašā uzņēmumā (procesus).

 Valdības inovatīvās attīstības politika (government innovation policy) ir valdības uzsākto, veikto un koordinēto pasākumu kopums: likumdošanas akti un administratīvās normas, prioritātes un to noteikšanas mehānismi, realizācijas instrumenti u.c., kas nodrošina saskaņotu, ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību.

 Zinātne (science) - pētījumi, kas veltīti uz dabā pastāvošo likumsakarību, zinātnisko vai tehnoloģisko procesu fundamentālu vai vispārīgu (generic) principu izpratnes palielināšanu.

 Zināšanu vadība (knowledge management) - koordinēta un virzīta zināšanu radīšana, uzkrāšana, apzināšana, piemērošana, attīstība, padziļināšana, popularizēšana, izplatīšana, lietošana.

 Zināšanu virzīta (uz zināšanām balstīta) ekonomika (knowledge driven/based economy) ir apzīmējums, kas raksturo ekonomisko sistēmu un tiek lietots, lai uzsvērtu zināšanu un tehnoloģiju pieaugošo lomu mūsdienu ekonomiskajās sistēmās.

 

Kopsavilkums

Viens no jaunās, zināšanu virzītās ekonomikas galvenajiem dzinējspēkiem ir inovatīvā darbība, kas rosina saimniekošanā efektīvi izmantot jaunākos zinātnes un tehnoloģiju attīstības sasniegumus. Inovatīvā darbība veicina augsti profesionāli kvalificētu speciālistu iesaistīšanos saimnieciskajā darbībā un pieaugošu pieprasījumu pētnieciskā darba veikšanai augstskolās un zinātniski pētnieciskās iestādēs. Inovācijas gala rezultāts ir jauni, pasaules tirgū konkurētspējīgi produkti un pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību, kas nodrošina nozīmīgu iekšzemes kopprodukta pieauguma tempu, vairāk darba vietu kvalificētiem speciālistiem, kas, savukārt, veicina ekonomisko izaugsmi, sabiedrības labklājību un valsts uzplauksmi kopumā.

Inovatīvās darbības sekmīgu norisi Latvijā valdība paredz realizēt ar inovāciju politiku, kuras pirmais stratēģiskais dokuments ir 2001.gada 27.februārī Latvijas Republikas Ministru kabinetā pieņemtā Nacionālā inovāciju koncepcija (MK protokols Nr. 9, 39.§) un uz šī dokumenta pamata izstrādātā pirmā Latvijas Nacionālā inovāciju programma.

Latvijas Nacionālā inovāciju programma aptver inovatīvās darbības attīstības stratēģiju un rīcības politiku, tā apraksta inovāciju vīziju un misiju, sniedz galveno mērķu aprakstu, iespējamo ietekmes faktoru izvērtējumu, kā arī Programmas īstenošanai nepieciešamos resursus un pasākumus.

 Nacionālā inovāciju programma pilnībā atbilst 2001.gadā pieņemtās “Latvijas ilgtermiņa ekonomiskās stratēģijas” mērķiem un Programmas īstenošana nepieciešama, lai:

• Latvija sekmīgi integrētos pasaules ekonomiskajā un drošības sistēmā;

• Latvijā pieņemtie politiskie un ekonomiskie lēmumi būtu saskaņā ar nacionālās attīstības stratēģiju;

• Latvijas sabiedrībā radītu pārliecību un ticību izaugsmes iespējām nākotnē un dzīves līmeņa paaugstināšanās iespējām.

 Inovatīvā darbība ir komplekss process, kas ir atkarīgs no daudziem faktoriem. No ekonomikas attīstības viedokļa valdības inovāciju politika ir horizontāla daudzdimensiju politika, kas aptver likumdošanu, izglītības, pētniecības, uzņēmējdarbības un finansu sektorus, kā arī sociālo un kultūras jomu, kas viss kopā veido nacionālo inovāciju sistēmu.

 Nacionālā inovāciju sistēma ir valdības, sabiedrības un privātā sektora institūciju un to īstenoto pasākumu kopums, kas veicina jaunu zināšanu radīšanu, uzkrāšanu, apmaiņu un praktisko pielietojumu, kas ir nepieciešams produktīvai sabiedrības attīstībai. Nacionālā inovāciju sistēma ir attiecīgā zemē izveidojusies vai izveidota sistēma, kas nodrošina efektīvu zināšanu un prasmes apriti sabiedrībā un veicina līdzsvarotu sabiedrības intelektuālo un ekonomisko attīstību. Inovāciju sistēma aptver 1) pētniecību (izglītība, zinātne, jaunrade), 2) uzņēmējdarbību, 3) finansu sistēmu un 4) likumdošanu.

Inovāciju politika nevar tikt realizēta atrauti no izglītības, zinātnes, uzņēmējdarbības, reģionālās attīstības politikas. Bet šī politika var būt virzošā politika ekonomikas attīstībā. Īpaši labai koordinācijai ir jābūt starp inovāciju un zinātnes attīstības politiku. Inovāciju politika ir arī tā, kas veicina ES dalībvalstu un kandidātvalstu integrācijas procesus, pilnībā ievērojot Māstrihtas vienošanās līgumā noteiktos subsidiaritātes un kohēzijas principus. Turklāt, ņemot vērā ES galotņu sanāksmēs Lisabonā (2000) un Barselonā (2002) pieņemtos lēmumus, Eiropas integrācijas process paredz arī izveidot vienotu Eiropas pētniecības un zināšanu izplatīšanas telpu ar koordinētu un efektīvu zināšanu apmaiņu starp visiem saimnieciskajā darbībā iesaistītajiem sektoriem. Tāpēc inovāciju politika nav jāsaprot tikai kā atbalsts pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai, intelektuālā īpašuma radīšanai un tiesību nodrošināšanai. Galvenais šajā politikā ir nodrošināt zināšanu un tehnoloģiju difūziju, jo realizēta pati vismazākā inovatīvā ideja dod daudz lielāku ekonomisko efektu, nekā liels zināšanu kopums, kas netiek izmantots vai tiek turēts slepenībā. Valdības koordinētai inovāciju sistēmai ir jādod spēcīga motivācija ne tikai iegūt zināšanas, bet arī tās praktiski pielietot, t.i, inovāciju sistēmā ir jābūt spēcīgam zināšanu radīšanas, reģistrēšanas, sistematizēšanas, izplatīšanas un pielietošanas mehānismam.

Latvijā šobrīd notiek inovāciju sistēmas fragmentāra un stihiska veidošanās, bet nav sakārtota koordinēta sistēmas attīstības virzība. Nacionālās inovāciju programmas galvenais uzdevums ir uzsākt nozīmīgu mērķtiecīgu rīcību, kas nodrošinātu inovatīvai darbībai labvēlīgu politisko un ekonomisko, sociālo un kultūras vidi, veicinātu jaunās, zināšanām virzītās ekonomikas veidošanos Latvijā. Nacionālās inovāciju programmas vadītājs ir Ekonomikas ministrs.

Nacionālās inovāciju programmas mērķis ir veicināt Nacionālās inovāciju kapacitātes palielināšanos.

Vienlaicīgi Nacionālās inovāciju programma izvirza šādus apakšmērķus:

1. harmonizētas un koordinētas inovatīvai darbībai labvēlīgas vides veidošana;

2. ilgtspējīgas inovatīvu uzņēmumu veidošanās un izaugsmi veicinošas bāzes radīšana;

3. unikālas un konkurētspējīgas tautsaimniecības struktūras izveides veicināšana.

Katrs no apakšmērķiem ietver vairākus pasākumus un konkrētus projektus, kā arī inovāciju sistēmas koordinējošu institūciju izveidi, rūpniecības pasūtīto pētniecisko projektu izpildes veicināšanu, inovācijas atbalstošo infrastruktūru (tehnoloģiskie parki un centri) izveidi un nostiprināšanu, ES 6. ietvarprogrammas inovāciju un pētnieciskos projektu atbalstu, jaunu, inovatīvu uzņēmumu dibināšanas un attīstības veicināšanu, sadarbības starp zinātniski pētnieciskām institūcijām un ražojošiem uzņēmumiem veicināšanu u.c.

Pasaules pieredze rāda, ka, realizējot inovāciju politiku, valdība vienlaicīgi ir investors, katalizators un koordinators:

• investors zināšanu radīšanā; turklāt saprotot, ka valstīs ar Latvijai līdzīgu ekonomiskās attīstības līmeni līdz šim un arī tuvākajos 5 gados valsts budžets ir un būs galvenais izglītības, pētniecības un attīstības finansēšanas avots; Programmas stratēģisko mērķu realizēšanai nepieciešams valsts budžeta finansējums P&A šādos apmēros: 2003.gadā — 9,4 milj. Ls, 2004.gadā — 18,4 milj. Ls, 2005.gadā — 24,9 milj. Ls un 2006.gadā — 29,6 milj. Ls, tai skaitā īstermiņa uzdevumu realizēšanai un inovatīvās darbības veicināšanai saskaņā ar pasākumu plānu nepieciešams papildus valsts budžeta finansējums šādā apmērā: 2004.gadā — 6,4 milj. Ls, 2005.gadā — 10,1 milj. Ls un 2006.gadā — 10,1 milj. Ls;

• katalizators inovāciju procesā, paātrinot jaunu zināšanu un prasmju pielietošanu un stimulējot uzņēmumus attīstīt un pielietot jaunas tehnoloģijas;

• koordinators labvēlīgas saimnieciskās vides veidošanai pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai un drošības radīšanai lietotājiem jauno tehnoloģiju ieviešanā.

To, ka Latvijas uzņēmumi ir spējīgi pārkārtot savu ražošanu atbilstoši globālās ekonomiskās situācijas izmaiņām, uzskatāmi pierādīja Krievijas finansu krīze 1998.gadā. To, ka Latvijas zinātniski pētnieciskās institūcijas, mazie un vidējie uzņēmumi un esošās inovāciju atbalsta struktūras ir gatavas pieņemt “Eiropas izaicinājumu”, pārliecinoši pierāda Latvijas piedalīšanās ES 5.ietvarprogrammā. Šajā programmā laikā no 1999.–2002.gadam kopumā ir iesniegti 592 projekti, no kuriem starptautiskā ekspertīze pozitīvi novērtēja 174 projektus. Tikai vienā horizontālajā programmā “Inovācijas un MVU” vien ir iesniegti 78 projekti, no kuriem 31 tika atzīts par atbalstāmu ES finansējuma saņemšanai. Latvijas MVU un inovācijas atbalstošās organizācijas ar šiem projektiem Latvijai ir devušas aptuveni 2,5 milj. eiro. Kopā ar zinātniskām iestādēm un augstskolām minētajos 174 projektos Latvija spēja piesaistīt nedaudz virs 13 milj. eiro, kas 2,0 reizes pārsniedz no valsts budžeta iemaksāto dalības naudu līdzdalībai ES 5.ietvarprogrammā. Tas ir viens no labākiem rādītājiem ES kandidātvalstīs.

Minētais apliecina, ka Latvija ir nostājusies uz zināšanu virzītas ekonomikas veidošanas ceļa. Pie mums jau darbojas, kaut pagaidām vēl stihiski un nekoordinēti, inovāciju sistēma, un mums ir pietiekams gan intelektuālais potenciāls, gan uzņēmējdarbības gars. Bet tālākā attīstība nav iedomājama bez visu inovācijas sistēmas elementu koordinētas rīcības, jo, integrējoties Eiropas Savienībā, nacionālās identitātes un ekonomikas konkurētspējas saglabāšanas iespējas pilnā mērā būs atkarīgas no radītā izglītības, zinātnes un uzņēmējdarbības līmeņa.

Valdība, uzskatot par prioritāru zināšanu virzītas ekonomikas veidošanu, uzņemas Nacionālās inovāciju sistēmas galvenā koordinatora un investora lomu, ar mērķi nodrošināt sabiedrības labklājību un veicināt inovatīvas sabiedrības veidošanos Latvijā.

 

1. Programmas izstrādes pamatojums un sasaiste ar valdības un ministrijas prioritātēm un apstiprinātiem politikas dokumentiem

Pašlaik Latvijas rūpniecībā kopumā dominē nozares, kas saistītas ar dabas resursu pārstrādi un lēta darbaspēka izmantošanu. Augstas tehnoloģijas produktu īpatsvars rūpniecībā ir ap 3–4 % un to īpatsvars eksporta struktūrā nepārsniedz 6%, kamēr ekonomiski attīstītās pasaules zemēs tas ir 20–30%. Latvijas rūpniecībā dominē pārtikas rūpniecība, kokapstrāde un vieglā rūpniecība. Ņemot vērā dabas resursu ierobežotību, iekšzemes kopprodukta apjoma palielināšana ir iespējama tikai paaugstinot ražoto preču un pakalpojumu pievienoto vērtību. To var panākt, palielinot ražošanas procesā iesaistītā fiziskā un darba spēka kapitāla apjomu. Tā kā arī fiziskā kapitāla pieejamība ir ierobežota, galvenais iekšzemes kopprodukta palielināšanas veids ir palielināt uzņēmējdarbībā izmantotā intelektuālā kapitāla apjomu. Pētniecības un attīstības jomā Latvijā ir 1,44 darbinieki uz 1000 nodarbinātajiem, kamēr Eiropas Savienības zemēs šis rādītājs ir 5,1. Valdības finansējums zinātnei Latvijā 2001. gadā bija 10,5 milj. Ls vai 0,22% no IKP, bet privātais — 3,9 milj. Ls vai 0,08% no IKP. Tajā paša laikā ES vidējie rādītāji ir 0,66% no IKP publiskajam finansējumam un 1,19% no IKP — privātajam finansējumam. Pasaulē notiek ekonomiskās attīstības orientācija uz inovatīvo darbību un IKP pieaugums tiek uzskatīts par tieši proporcionālu inovatīvu, uz jaunām tehnoloģijām balstītu produktu eksporta pieaugumam.

2001.gada 17.jūlijā Ministru kabinetā apstiprinātā “Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija” (Protokols Nr.34, 6.§) kā galveno ekonomiskās politikas mērķi izvirza attīstītāko zemju dzīves līmenim atbilstoša Latvijas iedzīvotāju labklājības sasniegšanu pārskatāmā nākotnē. Tas nozīmē, ka Latvijai nākamo 20-30 gadu laikā nepieciešams sasniegt Eiropas Savienības (ES) vidējo iekšzemes kopprodukta (IKP) līmeni uz vienu iedzīvotāju. Stratēģiski nozīmīgā Latvijas valdības dokumentā norādīts, ka iecerētā mērķa sasniegšanai jāmaina vēl saglabājušies vecās valsts regulētās ekonomikas principi, ko raksturo lēts darbaspēks, dabas resursu neprasmīga izmantošana un produkcijas ar mazu pievienoto vērtību ražošana. Vecie principi nespēj nodrošināt augstus ekonomikas attīstības tempus un nākotnē veicināt augstāku labklājību. Ņemot vērā ierobežotos dabas resursus, mazo saimniecisko potenciālu un nelielo tirgus apjomu, kā arī nelabvēlīgos demogrāfiskos apstākļus, reālākais attīstības ceļš, kas nodrošinās nepieciešamo IKP pieaugumu, ir darbietilpīgās ekonomikas pārveide zināšanu virzītā ekonomikā, kas sakņojas zināšanu un augsto tehnoloģiju efektīvā izmantošanā. Jāveido jaunās ekonomikas ieviešanai labvēlīgi nosacījumi, veicama Latvijas saimnieciskā pārstrukturizācija, vienlaikus sekmējot tradicionālo saimniecības nozaru pārveidošanu uz produktīvākas tehniskās un tehnoloģiskās bāzes, kā arī radot jaunas, Latvijā vēl nebijušas, jaunu zināšanu un modernu tehnoloģiju veidotas nozares.

 Jaunās ekonomikas nozīmīgs virzītājspēks ir inovatīvā darbība, kura efektīvi izmanto jaunākos zinātnes, pētījumu un tehnoloģiju attīstības sasniegumus, sadarboties augstskolām, zinātnes un pētniecības organizācijām. Ražošanas procesā arvien vairāk iesaistāmi augsti kvalificēti speciālisti. Inovatīvās darbības rezultātā rodas jauni, pasaules tirgū konkurētspējīgi produkti ar augstu pievienoto vērtību, kas var nodrošināt pietiekami augstus iekšzemes kopprodukta pieauguma tempus, labi apmaksātas darba vietas kvalificētiem speciālistiem, tā veicinot ekonomisko izaugsmi un sabiedrības labklājību, kā arī Latvijas saimniecisko uzplauksmi.

 Nacionālā inovāciju programma (turpmāk tekstā Programma) ir valdības rosinātās inovatīvās attīstības politikas dokuments, tas izstrādāts saskaņā ar Nacionālo inovāciju koncepciju, kuru Ministru kabinets pieņēma 2001.gada 27.februārī (MK protokols Nr. 9, 39.§). Programma pilnībā atbilst Latvijas ilgtermiņa ekonomiskās stratēģijas mērķiem. Programmas īstenošana nepieciešama, lai:

• Latvija sekmīgi integrētos pasaules ekonomiskajā un drošības sistēmā;

• Latvijā pieņemtie politiskie un ekonomiskie lēmumi būtu saskaņā ar nacionālās attīstības stratēģiju;

• Latvijas sabiedrībā radītu pārliecību un ticību nākotnes izaugsmes un dzīves līmeņa paaugstināšanās iespējām, kas sniegtu inovācijas politikas veidotājiem vispusīgu sabiedrības atbalstu, vienlaicīgi veicinot arī pilsoniskās saskaņas un sadarbības veidošanos.

 Programmas veidošanā izmantoti un tā pilnībā atbilst virknei valdības dokumentu: Valdības deklarācijas sadaļām 3.2.Rūpniecības attīstība un 14.Izglītība un zinātne (2002), Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija (2001), Nacionālais attīstības plāns (2002), Latvijas rūpniecības attīstības pamatnostādnes (2001), Latvijas MVU attīstības nacionālā programma (1997), Latvijas ārējās tirdzniecības nacionālā programma (1999), Nacionālā programma “Informātika” (1999), Sociāli ekonomiskā Programma “e-LATVIJA” (2000). Programmā ietverti arī ieteikumi no Izglītības un zinātnes ministrijas dokumenta “Vadlīnijas augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstībai” (2002).

Valdības programmu ilgtermiņa stratēģiskais mērķis ir sasniegt IKP pieaugumu gadā 5–7%, paaugstināt Latvijā ražotās produkcijas konkurētspēju, radīt jaunas darba vietas, īpaši kvalificētiem speciālistiem, veicināt jaunu, tehnoloģiski produktīvu mazo un vidējo uzņēmumu veidošanos.

 Programma sasaistīta arī ar Eiropas līgumu par Asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to Dalībvalstīm no vienas puses un Latvijas Republiku no otras puses, Līgumu par Latvijas līdzdalību ES 5.ietvarprogrammā pētniecībā un tehnoloģiju attīstībā, ES Mazo uzņēmumu Hartu, ES MVU daudzgadējo programmu u.c. Programmas veidošanā izmantoti arī citi ES, OECD un Pasaules bankas dokumenti, kas atspoguļo inovāciju politikas pamatprincipus Eiropas Savienībā un citur pasaulē (skat. literatūru — 9.nodaļa).

 Programmas pamatojums — 2001.gada 2. jūlija Latvijas Republikas Ministru prezidenta rīkojums Nr. 240 Par darba grupas izveidi Nacionālās inovāciju programmas projekta izstrādei un 2002.gada 26.marta MK protokols Nr. 13, 22.§ Par grozījumu Ministru kabineta 1999.gada 24.marta rīkojumā Nr.146 “Par nacionālajām programmām ekonomiskās politikas realizācijai”, kurā Nacionālā inovāciju programma iekļauta nacionālo programmu sarakstā. Pirms Programmas izstrādes tika veikts Zinātniskais pētījums Nacionālas inovāciju programmas izstrādei EM2001/12 (2002)

 

2. Programmas mērķi un apakšmērķi

Pamatojums Nacionālās inovāciju programmas izstrādei ir nepieciešamība esošajos ekonomiskos apstākļos uzsākt nozīmīgu mērķtiecīgu rīcību, kas nodrošinātu inovatīvai darbībai labvēlīgu politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras vidi, kā arī veicinātu jaunās, zināšanu virzītās ekonomikas veidošanos Latvijā.

Vienlaicīgi Nacionālās inovāciju programma izvirza šādus apakšmērķus:

1. harmonizētas un koordinētas inovatīvai darbībai labvēlīgas vides veidošana;

2. ilgtspējīgas inovatīvu uzņēmumu veidošanās un izaugsmi veicinošas bāzes radīšana;

3. unikālas un konkurētspējīgas tautsaimniecības struktūras izveides veicināšana.

Inovatīvā darbība ir komplekss process, kas atkarīgs no daudziem faktoriem. No ekonomikas attīstības viedokļa, valdības inovāciju politika ir horizontāla politika, kas aptver likumdošanas, izglītības, pētniecības, uzņēmējdarbības un finansu sektorus, kā arī sociālās un kultūras jomas. Ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju, valdības ierobežotās iespējas finansiāli atbalstīt inovatīvo darbību, kā arī sabiedrības gatavību iekļauties inovatīvā darbībā, pirmajiem gadiem Programma izvirza tikai pašus nozīmīgākos mērķus un uzdevumus, kurus nepieciešams risināt, lai Latvijā koordinēti iesāktu darboties inovāciju sistēma. Turpmākajos gados, atbilstoši reālajai situācijai, Programma tiks papildināta ar citām apakšprogrammām un uzdevumiem, atbilstoši nākotnes vajadzībām jaunu, nozīmīgu pasākumu veikšanai.

Saskaņā ar citiem valdības ekonomiskās attīstības stratēģijas un politikas dokumentiem Programma papildina esošos ekonomiskās attīstības stratēģiskos pasākumus, kuru mērķis ir veicināt ekonomikas izaugsmi un inovācijām atvērtas sabiedrības veidošanos Latvijā,

• radot Latvijā inovatīvai darbībai labvēlīgu politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras vidi;

• dodot motivāciju intelektuālam darbam izglītībā, pētniecībā un ražošanā, atbalstot jaunu zināšanu radīšanu, apgūšanu un efektīvu praktisko pielietojumu inovatīvu risinājumu veidā;

• veidojot Latvijā zināšanu virzītu un inovatīvai darbībai atvērtu ekonomisko sistēmu, kā rezultātā kļūtu iespējams:

    • ilgtermiņā — nodrošināt ilgtspējīgu, sabalansētu un stabilu saimniecisko attīstību, un sasniegt ES zemju vidējo ekonomiskās attīstības līmeni, vienlaicīgi nostiprinot Latvijas drošību un aizsardzību, vides, kultūras un sociālo sakārtotību;

    • vidējā termiņā (3–5 gadi) — sasniegt iespējami augstu iekšzemes kopprodukta vidējo gada pieauguma tempu (5–7%), samazināt ārējās tirdzniecības deficītu un panākt augsto tehnoloģiju produktu īpatsvaru eksportā līdz 15-20%;

    • īstermiņā (1–3 gadi) — uzsākt inovācijas sistēmas koordināciju un pilnveidi, rosinot sabiedrības interesi zināšanu praktiskā īstenošanā uzņēmējdarbībā, kā arī izglītības, zinātnes, pētījumu un inovāciju sekmīgā attīstībā.

Balstoties uz inovāciju sistēmas attīstības stratēģiskās analīzes rezultātiem, Programma aptver:

• vispārējus stratēģiskus ilgtermiņa uzdevumus, kuri atbilst Programmas galvenajam mērķim un kuru īstenošanu nodrošina valdības izveidota rīcības institūcija;

• pamatnostādnes stratēģisko uzdevumu plānošanai un ikgadējo Programmas pasākumu plāna izstrādei.

Ilgtermiņā Programma izvirza nepieciešamību realizēt virkni stratēģiskus uzdevumus:

• izglītības, zinātnes un pētniecības nozīmības un jaunrades praktiskās izmantošanas iespēju paaugstināšana;

• inovatīvai darbībai labvēlīgas regulējošās, finansu un informatīvās vides veidošana;

• jaunu inovatīvu uzņēmumu veidošanās un attīstības veicināšana;

• inovāciju atbalsta infrastruktūras, industriālo tīklu un klasteru attīstības veicināšana.

Inovāciju sistēmas elementu harmonizētu un mērķtiecīgu attīstību nodrošinās Programmas apakšmērķi, kuru izpildei jāveicina:

• izglītības, zinātnes un pētniecības vienotas attīstības stratēģijas un rīcības politikas dokumentu izstrāde, piemēram, “Prasmīgā Latvija”, “Inteliģentās sistēmas” un citas attīstības un sadarbības programmas;

• izglītības sistēmas strukturālā reforma, ieskaitot Nacionālās programmas “Informātika” pasākumu īstenošanu, informācijas, saziņas tehnoloģiju attīstību, veicot mācību programmu pilnveidi, ietverot tajās pētnieciskā darba un uzņēmējdarbības pamatus, kā arī profesionālās augstākās izglītības studiju programmu īpatsvara nozīmīgu palielināšanu;

• pētniecības darbu organizācijas sistēmas strukturālā reforma, ar noteiktām prioritātēm lietišķiem pētījumiem, it īpaši pētījumiem, kas tieši saistīti ar izglītības sistēmas un saimnieciskās darbības attīstību;

• Latvijas teritoriāli administratīvā reforma, kur stingri pastiprināta pašpārvaldes loma un pienākumi izglītības, pētniecības un uzņēmējdarbības veicināšanā;

• stimulu paketes izstrāde un pielietošana, lai veicinātu inovatīvo darbību un prasmīgās saimniekošanas sistēmas veidošanos Latvijā;

• palielināts (laikā līdz 2006.g.) pētniecības un attīstības finansējums no valsts budžeta līdz 0,45% no IKP, no kura 60% līdzekļu ieguldāmi lietišķo un saimniecisko darbību veicinošo pētījumu veikšanai, kā arī līdzdalībai ES inovāciju, pētniecības un attīstības projektos ar mērķi, lai piesaistītu privātā kapitāla finansējumu pētniecībai un attīstībai vismaz 0,90% no IKP, tādā veidā sasniedzot kopējo pētniecības un attīstības finansējumu 1,35% no IKP jeb 50% no ES vidējiem rādītājiem;

• starptautiski konkurētspējīgi Latvijas uzņēmumi un stabili piesaistītas ārzemju investīcijas;

• augsti izglītotas un prasmīgas sabiedrības veidošanās, kas, sekmīgi izmantojot informācijas, saziņas tehnoloģiju sasniegumus, pastāvīgi pilnveidojoties, veicina saimniecisko uzplauksmi un informācijas sabiedrības veidošanos Latvijā;

• valdības, sabiedrības un privāto organizāciju sabalansētas partnerattiecības izglītības, pētniecības un ražošanas efektīvai attīstībai;

• pētnieku, mācībspēku un uzņēmēju kopīga iesaistīšanās ES un citās starptautiskās inovāciju programmās un projektos;

• kvalitātes pilnveides prasmes īstenošana valdības iestādēs, izglītības un pētniecības institūcijās, kā arī visā saimnieciskā darbībā — efektīvās vadības (kvalitātes) sistēmu veidošanas veicināšana Latvijā;

• efektīvi funkcionējošs tehnoloģisko parku un centru tīkls, tā sekmīga integrācija Eiropas un globālajos tīklos;

• modernas infrastruktūras veidošanās (informācijas, telekomunikāciju, transporta, enerģijas un elektriskie tīkli, ūdenssaimniecība, atkritumu apsaimniekošana u.c.);

• diversificēta lauku rajonu ekonomika un specializēta augstražīga mežsaimniecība un lauksaimniecība;

• stabila sabiedrības vidusslāņa veidošanās, attīstīts darba tirgus, noregulēti demogrāfiskie procesi;

• Latvijas Attīstības bankas izveide (attīstot Latvijas Hipotēku un kredītu bankas darbību), kas veiksmīgi kreditē Nacionālās inovāciju programmas pasākumus, kā arī citas Latvijas uzplauksmi veicinošas programmas un projektus.

 Programmas uzdevumos, saskaņā ar izvirzītajiem mērķiem un apakšmērķiem, ietilpst arī citu radniecīgu programmu un pasākumu rosināšana un veicināšana, kas nozīmīgi sekmēs Latvijas ekonomikas strauju attīstību un efektīvas inovāciju sistēmas veidošanos.

 Programmas mērķi un uzdevumi atbilst ES inovāciju politikas realizācijas pamatprincipiem un noteiktajām prioritātēm:

• Vienota un saskaņota ar ES principiem inovāciju politika;

• Inovatīvai uzņēmējdarbībai labvēlīgi tiesību akti un normatīvie dokumenti;

• Vispusīgs atbalsts inovatīvu uzņēmumu dibināšanai un tālākai izaugsmei;

• Efektīva un saskaņota inovāciju sistēmas visu elementu mijiedarbība;

• Inovatīvai darbībai atvērtas sabiedrības veidošanās.

 

3. Plānotie programmas rezultāti

Nacionālā inovāciju programmā izvirzītās stratēģijas, politikas, mērķu un apakšmērķu, kā arī projektu un pasākumu veiksmīga īstenošana ļaus realizēt Latvijas ekonomiskās attīstības stratēģijā iecerēto konverģences scenāriju un sasniegt nodomātos rezultātus:

• ilgtermiņā:

o stabilu IKP pieaugumu;

o IKP pieaugumu uz produkcijas ar augstu pievienoto vērtību bāzes;

o eksporta pieaugumu augsto tehnoloģiju nozarēs;

o iedzīvotāju vidējo ienākumu pieaugumu;

o MVU skaita pieaugumu, t.sk., augsto tehnoloģiju nozarēs;

o produktīvo tehnoloģiju nozarēs nodarbināto īpatsvara pieaugumu;

o speciālistu ar augstāko profesionālo izglītību skaita pieaugumu ražojošā sektorā;

o ārzemju un vietējā kapitāla piesaistes ražošanai (investīciju) pieaugumu;

o darba ražīguma un produkcijas apjoma palielināšanos;

o ES strukturālo fondu efektīvu piesaisti;

o Latvijas ekonomikas attīstības līmeņa tuvošanās ES vidējam līmenim.

• īstermiņā:

o efektīva Nacionālās inovāciju sistēmas vadība un koordinācija, veidojot saskaņotas un sabalansētas saites starp visiem sistēmas elementiem;

o pamatots ikgadējs pasākumu plāns un uzdevumi inovāciju sistēmas darbības efektivitātes palielināšanai;

o regulāri inovāciju sistēmas attīstības pārskati un ieteikumi tās pilnveidei, ieskaitot sasniegumu veidošanās analīzi un perspektīvās attīstības prognozes;

o sadarbības nodrošinājums ar EUROSTAT un Latvijas Statistikas pārvaldi inovāciju indikatoru noteikšanā un analīzē;

o privātā sektora finansētu un līdzfinansētu pētniecības projektu pieaugums;

o sadarbība starp izglītības un pētniecības iestādēm un ražojošo sektoru;

o palielināta MVU līdzdalība ES tehnoloģiju attīstības projektos (piem., CRAFT, EUREKA, PAXIS, MVU daudzgadējā programma u.c.);

o palielināta Latvijas valdības un pašvaldību, kā arī inovatīvās darbības atbalsta struktūru līdzdalība ES inovatīvās darbības veicināšanas projektos (piem., RIS, IRC, ETI u.c.);

o palielināts tehnoloģiju pārneses nolīgumu apjoms Latvijā, ES un pasaulē;

o palielināta Latvijas MVU starptautiskā aktivitāte.

 

Programmas īstenošana dos arī virkni blakus, galvenokārt sociālu efektu, kas varētu ietekmēt tehnoloģiski orientētas un inovatīvas uzņēmējdarbības attīstību, piemēram:

• uzņēmēju ticība ekonomiskām reformām un pārliecība iekļauties šo reformu īstenošanā;

• stabila sabiedrības vidusslāņa veidošanās un sabiedrības ekstremālās noslāņošanās tendenču (polarizācijas) samazināšanās;

• lauksaimniecības nozares modernizācija un darbaspēka iesaistīšanās citās saimniekošanas nozarēs;

• bezdarba samazināšanās;

• augsti kvalificētu darbinieku īpatsvara pieaugums saimnieciskā sektorā;

• augstākās izglītības un pētniecības darba integrācija, prestiža un motivācijas paaugstināšanās;

• proporcijas izmaiņas (samazināšanās) starp fiziskā un intelektuālā darba darītājiem;

• reģionālo atšķirību samazināšanās un nepieciešamo priekšnoteikumu veidošanās labvēlīgu un līdzvērtīgu vides, dzīves un darba apstākļu nodrošināšanai visos Latvijas reģionos;

• sabiedrības izpratne ekonomisko un politisko reformu nepieciešamībā;

• iespējas Latvijai ievērojami pietuvoties saimnieciski attīstīto zemju dzīves līmenim.

Konsekventi īstenojot Programmas uzdevumus, pilnīgi iespējams 2-5 gados tuvoties Programmā ietvertajiem mērķiem un sasniegt iekļautos īstermiņa rezultātus. Programmas ilgtermiņa mērķus, pie labvēlīgiem nosacījumiem un veicinošiem apstākļiem, būs iespējams sasniegt pēc 7-10 gadiem.

 

4. Programmas rezultātu sasniegšanas rādītāji

Lielākā daļa Nacionālās inovāciju programmas rezultātu sasniegšanas rādītāji ir konkrēti un mērāmi lielumi. Tos var sadalīt divās grupās — rādītāji ilgtermiņa un īstermiņa pasākumu īstenošanai.

Sagaidāmais rezultāts	Mērvienība	Esošais Rādītājs* (2001)	Sagaidāmais rādītājs**
1.Ilgtermiņa pasākumu realizācija:
1.1.IKP uz vienu iedzīvotāju pieaugums gadā	% no iepriekšējā gada	8,5%	līdz 2006.g. — 8–10% pēc 2006.g. — 10–12%
1.2.IKP pieauguma daļa no progresīvo tehnoloģiju nozarēm,	% no IKP pieauguma	10% esošā gadā	līdz 2006.g. — 20% pēc 2006.g. — 40%
1.3. Eksporta pieaugums	% no	11,1 % iepriekšējā gada	15%
1.4. Progresīvo tehnoloģiju daļa eksportā	% no visa eksporta	16%***	40–50%
1.5. Uzkrājumu līmenis	% no IKP gadā	17%	25–30%
1.6. ES strukturālo fondu piesaiste	% no IKP	0	4%
1.7. Ārvalstu tiešo investīciju piesaiste	% no IKP	3%	5%
2. Īstermiņa pasākumu realizācija:
2.1.Jaundibināto tehnoloģiski orientēto uzņēmumu (JTO-MVU) skaits	JTO–MVU/ gadā	nav datu	50–100
2.2. Nodarbināto skaits augsto tehnoloģiju uzņēmumos	% no visiem nodarbinātiem	4,4 %	5–7%
2.3. Valdības finansējums pētniecībai un attīstībai	% no IKP	0,22%	0,45%
2.4. Privātā sektora finansēto pētījumu apjoms	% no IKP	0,08%	0, 9%
2.5. Studentu skaits dabas zinātņu, t.sk., tehniskajās disciplīnās	% no kopējā studentu skaita	16%	30%
2.6. MVU piesaistītie līdzekļi ES tehnoloģiju attīstības projektu izpildei	milj, Ls/gadā	0,6	3,5
2.7. Inovācijas veicinošo struktūru piesaistītie ES līdzekļi inovāciju projektu izpildei	milj, Ls/gadā	0,9	2,8
2.8. Noslēgto tehnoloģiju pārneses līgumu skaits	Skaits/gadā	14	80
2.9. Latvijā organizēto starptautisko pasākumu par inovācijām un jaunām tehnoloģijām skaits	Skaits/gadā	7	10–15

* Centrālās statistikas pārvaldes dati

** EUROSTAT un Innovation Scoreboard dati

***Ekonomikas ministrijas novērtējums

Papildus kā Programmas efektivitātes rādītāji var kalpot Latvijas un Eiropas patentu valdēs iesniegto izgudrojumu skaits, tālākizglītībā (mūžizglītībā) iesaistīto cilvēku skaits, riska kapitāla daļa jaunos uzņēmumos un citi rādītāji, kurus noteicis EUROSTAT ES dalībvalstu nacionālo inovāciju sistēmas efektivitātes izvērtēšanai.

 

5. Galvenie uzdevumi programmas rezultātu sasniegšanai, programmas uzdevumu laika plānojums un programmas uzdevumiem atbilstošs nepieciešamais finansējums

Nacionālas inovāciju programmas nozīmīgākie uzdevumi pirmajā fāzē (2003-2006):

• mērķtiecīga inovāciju politikas izveide, vadība un īstenošana;

• pētnieku un uzņēmēju motivācija ilgtermiņa plānošanai un organizatorisko darbu veikšanai;

• jaunu inovatīvu uzņēmumu dibināšanas un attīstības veicināšana;

• Latvijas uzņēmēju izpratnes veicināšana sadarbībai ar ES un PTO;

• zināšanu un tehnoloģiju pārneses rosināšana no pētniecības uz ražošanu; tehnoloģisko problēmu savlaicīga izpēte laboratorijās;

• pētniecības darba veicināšana uzņēmumos;

• inovatīvo darbību veicinošas vides (tehnoloģiskie parki un centri, konsultāciju biroji, intelektuāla īpašuma tiesības) veidošana;

• sasniegumu veidošanās analīzes veikšana un perspektīvās attīstības prognozēšana;

• efektīvu pētniecības un attīstības finansēšanas avotu piesaiste;

• inovatīvās darbības finansēšana ar valdības, sabiedrisko institūciju un privātā sektora līdzdalību.

 

Programmas īstermiņa uzdevumi un Nacionālās inovāciju sistēmas efektīvas un mērķtiecīgas vadības pasākumi, kas jāuzsāk nekavējoties, ir noteikti kā Programmas pasākumu plāna 3 sadaļas:

1. Harmonizētas un koordinētas inovatīvai darbībai labvēlīgas vides veidošana.

Mērķis.

Mērķtiecīgi un saskaņoti ar citiem valdības dokumentiem un programmām uzsākt inovatīvo darbību veicinošus pasākumus.

Uzdevums.

Pārzināt inovatīvās darbības norises Latvijā, veikt situācijas analīzi, sagatavot detalizētus rīcības plānus un priekšlikumus turpmākām darbībām.

2. Ilgtspējīgas inovatīvu uzņēmumu veidošanās un izaugsmi veicinošas bāzes radīšana.

Mērķis.

Radīt efektīvus atbalsta instrumentus inovatīvai darbībai.

Uzdevums.

Radīt vispārēju sapratni par inovāciju lomu un nozīmi uzņēmējdarbībā. Veicināt inovatīvu risinājumu ieviešanu komercdarbībā. Atbalstīt ES inovāciju un MVU tehnoloģiskās attīstības projektus, kā arī jaunu tehnoloģiski orientētu MVU veidošanos. Veicināt starptautisko sadarbību inovāciju jomā. Veidot inovatīvo darbību veicinošu un atbalstošu infrastruktūru visā Latvijas teritorijā.

3. Unikālas un konkurētspējīgas tautsaimniecības struktūras izveides veicināšana.

Mērķis.

Atbalstīt konkrētus inovatīvo darbību veicinošus pasākumus un projektus.

Uzdevums.

Veicināt industriālo klasteru veidošanos. Atbalstīt pasaules klases inovāciju infrastruktūras veidošanu, t.sk., ekselences centru izveidošanu, kas ir viens no valsts zinātnes pārstrukturizācijas pasākumiem, kā arī viens no mehānismiem iesaistīties ES valstu kopējā pētniecības un inovāciju telpā. Atbalstīt efektīvas sasaistes veidošanu starp industriālajiem klasterim un inovāciju infrastruktūru. Rosināt un organizēt starptautiskus un lokālus projektus, kas veicinātu vietējā un ārzemju kapitāla piesaisti, kā arī ES strukturālo un citu fondu racionālu izmantošanu.

Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas aprēķiniem, kopumā valsts budžeta finansējums zinātnei, tehnoloģiju attīstībai un inovācijām, kas nodrošinātu Programmas stratēģisko mērķu īstenošanu laikā līdz 2006.gadam, t.sk., kopējo valdības ieguldījuma pētniecībā un attīstībā palielinājumu no 0,18% no IKP līdz 0,45% no IKP, ir iekļauts sekojošā tabulā.

	2003	2004	2005	2006
1. Valsts budžets zinātnei (IZM budžets), milj.Ls, t.sk:	9,1	13,3	16,9	21,6
— Fundamentālie pētījumi	5,0	6,0	7,0	7,5
— Tirgus orientētie pētījumi	4,1	7,3	9,9	14,1
2. Valsts budžets inovatīvai darbībai (EM budžets), milj. Ls	0,3	5,1	8,0	8,0
Valsts budžets P&A	9,4	18,4	24,9	29,6

Zinātnes, tehnoloģiskās attīstības un inovāciju budžeta valsts dotācijas daļa 2002. gadā bija 10,9 milj. latu, no kuriem fundamentāliem un lietišķiem pētījumiem tiek atvēlēti aptuveni 60% līdzekļu, toties praktiski orientētiem pētījumiem, attīstībai un inovācijām tiek piešķirti tikai ~ 40%. Tas neatbilst līdzsvarotas, uz zināšanām balstītas valsts attīstības pamatprincipiem un Eiropas attīstīto valstu praksei — tajās šī proporcija ir 30% fundamentāliem un lietišķiem pētījumiem un 70 % praktiski orientētiem pētījumiem, attīstībai un inovācijām. Šādu pētniecības un attīstības budžeta dotācijas proporcijas sadalījumu (30/70), bez kura Programmas mērķi nav sasniedzami, plānots sasniegt 2006. gadā, nodrošinot līdzekļu piešķiršanu atbilstoši iepriekšējā tabulā ievietotiem indikatīvajiem rādītājiem.

Noteiktie Programmas Apakšprogrammu īstermiņa uzdevumi galvenokārt saistīti ar inovatīvās darbības veicināšanu, līdz ar to par pasākumu plānā iekļauto pasākumu koordināciju un realizāciju atbildīga ir Ekonomikas ministrija. Pasākumu izpildei indikatīvi norādītais nepieciešamais finansējums ir saskaņā ar Ekonomikas ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas veiktajiem aprēķiniem.

Apakšprogrammu uzdevumi, laika plānojums un nepieciešamais papildus finansējums iekļauti sekojošā rīcības plāna tabulā.

Kopsavilkums par laika posmā no 2003. līdz 2006.gadam paredzēto pasākumu skaitu, nepieciešamo papildus finansējumu no valsts budžeta (EM un IZM budžets) un plānotais citu organizāciju piesaistītais finansējums iekļauts sekojošā tabulā:

Nacionālā inovāciju programma ir ilgtermiņa programma, un tās īstenošanā izmantos visus Nacionālo programmu finansēšanai paredzētos avotus:

• valdības finansējumu (valsts pamatbudžeta vai valsts speciālo budžetu līdzekļi) vai pašvaldību budžeta līdzekļus,

• kredītus vai tiešās investīcijas,

• starptautisko organizāciju mērķprogrammu finanses;

• citus finanšu avotus (uzņēmumu, organizāciju un pilsoņu mērķa ziedojumus).

 Programmas uzsākšanai no valsts pamatbudžeta nepieciešamais finansējums:

• Programmas vadībai un koordinēšanai — 65 tūkst.Ls/gadā pirmajos četros gados;

• Programmas pasākumu izpildei — 1,5–2,0 milj. Ls/gadā pirmajā gadā, pakāpeniski četru gadu laikā to palielinot līdz 8,0–10,0 milj.Ls/gadā.

 Programmai piesaistītie ārvalstu, t.sk. ES resursi, gan no ES sociālās kohēzijas un strukturālajiem fondiem, gan papildus no citiem fondiem organizācijām un ES programmām sasniegs 9,0–11,0 milj. Ls /gadā. Kredītu un tiešo investīciju iespējamo apjomu varēs izvērtēt tikai pēc Programmas uzsākšanas; to sagaidāmais apjoms varētu sasniegt 2–5 milj. Ls/gadā pēc pieciem gadiem no Programmas sākuma. Pašvaldību budžeta līdzekļu piesaiste nelielā apjomā — līdz 1 milj. Ls/gadā ir sagaidāma pēc 4–5 gadiem pēc Programmas uzsākšanas.

Citu finansu resursu piesaiste ir iespējama, bet tās apjomu noteiks tikai pozitīvs Programmas sabiedriskais novērtējums, kas atkarīgs no inovācijas sistēmas visu elementu darbības efektivitātes.

 

6. Par programmas uzdevumu izpildi atbildīgās institūcijas

Programmas izpildes un vadības organizatorisko struktūras un to pakārtotība pirmajam darbības periodam (2003-2006) ir noteikta šāda

— Programmas Vadības padome;

— Programmas administrācijas un koordinācijas struktūrvienība;

— Konsultatīvā padome;

— starptautiskie un vietējie eksperti;

— reģionālās un vietējās darba grupas.

Uzsākot Programmas izpildi, tās vadības organizācijā integrē arī ES Reģionālās inovācijas stratēģijas projekta (2002–2004), kura koordinators ir LAA, izpildei izveidotās vadības struktūrvienības, viedokļu saskaņošanas mehānismu un dialogu shēmu starp dažādām sabiedrības mērķa grupām, lai panāktu izmaksu ekonomiju, atdeves efektivitāti un rezultātu kvalitāti.

 

6.1. Programmas vadība

Nacionālās inovāciju politikas vadībai un koordinēšanai Nacionālās inovāciju programmas vadītājs izveido Programmas Vadības padomi. Vadības padomes uzdevumi ir vadīt inovatīvos procesus Latvijā, pārzināt Nacionālās inovāciju sistēmas attīstību un ierosināt priekšlikumu sagatavošanu vēlamām izmaiņām Programmā, ņemot vērā gan valdības, gan sabiedrības un privātā sektora viedokļus. Nacionālās inovāciju programmas vadītājs un Vadības padomes priekšsēdētājs ir Ekonomikas ministrs (2002.gada 26.marta Ministru kabineta rīkojums Nr.166).

 Vadības padomē pārstāvētas 7 ministrijas — Ekonomikas ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, Finansu ministrija, Satiksmes ministrija, Zemkopības ministrija, Vides ministrija, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, kā arī pārstāvji no Latvijas Attīstības aģentūras, Augstākās izglītības padomes, Zinātnes padomes, Rīgas Domes, Latvijas Pašvaldību savienības un Tautsaimniecības padomes.

 Vadības padome apstiprina pasākumu plānu, budžeta pieteikumu, vērtēšanas un uzraudzības sistēmu, katru gadu izvērtē Programmas izpildi, veicot plānoto pasākumu izpildes analīzi, izlietotos līdzekļus un sasniegtos rezultātus.

 Vadības padome notur sēdes vismaz divreiz gadā.

 

6.2. Programmas koordinēšana

Programmas izpildei, ikdienas vadībai, regulārai pārraudzībai un inovatīvās darbības koordinēšanai saskaņā ar Vadības padomes lēmumiem Ekonomikas ministrija izveido nodaļu.

 

6.3. Viedokļu saskaņošana

Programmas Konsultatīvā padome

Lai sasniegtu saskaņotu un līdzsvarotu lēmumu pieņemšanu un profesionāli izvērtētu plānotos Programmas pasākumus un instrumentus, atsevišķi būtiski Vadības padomē izskatāmie jautājumi vispirms var tikt izskatīti Konsultatīvajā padomē, kas jau ir izveidota ES atbalstītā projekta “Reģionālā inovāciju stratēģija” vadībai. Pēc minētā projekta noslēguma 2004.gadā, Konsultatīvās padomes sastāvu pārskata un izvērtē tās turpmāko nepieciešamību. Konsultatīvajai padomei ir padomdevēja un eksperta funkcija Programmas Vadības padomē un izpildstruktūrā.

Viedokļu saskaņošanas procesā tiek veidots aktīvs dialogs ar uzņēmējiem, nozaru asociācijām, MVU, universitātēm, pētnieciskajiem centriem, pašvaldībām, reģionu attīstības lēmumu pieņēmējiem un attīstības aģentūrām, starptautiskajiem partneriem un ES inovāciju attīstībai orientētām programmām un partnerības tīmekļiem. Aktīvai sadarbībai un viedokļu apmaiņai jānotiek arī ar Tautsaimniecības Padomi un Informācijas sabiedrības Padomi.

Komunikācija

Tiks izmantota efektīva komunikāciju un informācijas apmaiņas sistēma, kas ļaus samazināt resursu patēriņu un veidot efektīvāku un mērķtiecīgāku darbību. Informācijas apmaiņas un savstarpējās komunikācijas plūsma - interneta portāls, kvartāla ziņu biļetens, elektroniska pieeja tehnisko bibliotēku fondiem, ikgada tehnoloģiju balvas piešķiršana utt.

Reģionālās konferences, semināri, darba grupas

Mērķtiecīga Programmas mērķu un uzdevumu popularizācija, izglītojoši pasākumi par inovāciju kultūras un inovatīvas sabiedrības veidošanu

• dos iespēju plašam sabiedrības lokam iepazīties ar Programmā piedāvātajām iespējām un rezultātiem, radot Programmas atpazīstamību un atbalstu;

• ļaus novērot sabiedrības reakciju uz piedāvātajiem pasākumiem un instrumentiem;

• vairāk uzzināt par uzņēmēju vajadzībām un to piedāvātajiem priekšlikumiem vai efektīviem problēmu risinājumiem, u.c.

 

6.4. Ekspertu piesaiste

Daļu no Programmā paredzētiem pasākumiem un atsevišķu uzdevumu izpildi veic eksperti. Eksperti Programmas īstenošanā un plānošanā dod ieguldījumu metodikas izstrādē, jaunu atbalsta instrumentu vai pieeju izstrādē un pamatojumā, bagātina vajadzību apzināšanas un esošo šķēršļu attīstības analīzes etapus, kā arī gatavo pārskatus par citu zemju pieredzi un iespējām to pielietot Latvijā.

 

6.5. Programmas uzraudzība

Efektivitātes novērtēšanas un kontroles mehānisma izveidošana ietver izmērāmo indikatoru sistēmas noteikšanu ar mērķi sekot Programmas izpildes gaitai, sasniegtajiem rezultātiem, resursu izlietojuma efektivitātei, izvēlēto metodiku un paņēmienu lietderībai.

Papildus Programmas indikatoru sistēmai, atsevišķu nozīmīgu projektu un pasākumu izvērtēšanai Vadības padome nosaka specifiskos projektu vai pasākumu efektivitātes indikatorus; tie var tikt noteikti arī atsevišķu izpildes institūciju darbības efektivitātes izvērtēšanai. Specifiskos indikatorus nosaka, apstiprinot detalizētās apakšprogrammas vai projektus atbilstoši Programmas gada pasākumu plānam. Gan kopējie, gan specifiskie efektivitātes indikatori tiek pakļauti kopējiem Programmas, atsevišķa pasākuma vai projekta mērķim.

 

7. Pārskata sniegšanas un novērtēšanas kārtība

Programma jāizvērtē katru gadu, veicot analīzi par Programmā plānoto pasākumu izpildes rezultātiem un izlietotajiem līdzekļiem. Programmas atskaites ietver:

• Latvijas inovāciju konkurētspējas analīzi (SVID);

• jauno, uz zināšanām balstīto nozaru izaugsmes rādītāju dinamiku;

• analīzi par sadarbības izaugsmi starp tehnoloģiju radītājiem un piegādātājiem;

• informāciju par inovāciju izmantošanu tradicionālajās nozarēs;

• informāciju par galvenajiem pārskata periodā īstenotajiem pasākumiem un projektiem, atainojot to rezultātus un efektivitāti;

• analīzi par citu zemju pieredzi ar mērķi pilnveidot vājāko Nacionālās inovācijas sistēmas posmu un sagatavot rekomendācijas jaunam pasākumu plānam;

• izstrādātus pilota projektu pieteikumus īstenošanai nākamajā pārskata periodā;

• informāciju par Latvijas inovāciju internacionalizācijas (starptautiskās sadarbības) dinamiku.

Kopējā Programmas izvērtēšana notiek, noslēdzoties pirmajam termiņam, t.i., 2006.gada beigās. Uz statistisko datu analīzes pamata, izanalizējot sasniegtos rezultātus un veikto pasākumu efektivitāti, Programmas Vadības padome sagatavo un iesniedz Ministru kabinetā lēmumu par Programmas turpināšanu, jaunu mērķu un uzdevumu izvirzīšanu, vadības un izpildes struktūrvienību darbības efektivitāti u.c.

Ikgadējos un kopējos Programmas izvērtēšanas pārskatus sagatavo Ekonomikas ministrija un pēc to apstiprināšanas un saskaņošanas ar Vadības Padomi iesniedz Programmas izpildes pārskatu Ministru kabinetam.

 

8. Nobeigums

Inovatīvā darbība, pētījumu un zinātnes sasniegumi un ar tiem saistītais tehniskais un tehnoloģiskais progress visā pārskatāmajā cilvēces vēsturē ir bijis galvenais attīstības veicinātājs. Vēl nozīmīgāks tas ir arī jaunajā zināšanu virzītajā ekonomikā. Atšķirība ir tikai tā, ka daudzu iepriekšējo gadsimtu un gadu tūkstošu laikā inovācijas radās un izplatījās dabīgā difūzijas veidā. Sabiedrības ekonomiskā attīstība tādēļ bija salīdzinoši lēna. Mūsdienās šāds lēns un “dabīgs process” vairs nenodrošina pietiekoši strauju ekonomisko un sociālo attīstību, bet rada draudus nonākt grupā, kuru no ekonomiski attīstītajām zemēm šķir arvien lielāka plaisa. Vienīgā alternatīva ir pāreja uz jauno vai inovatīvo ekonomiku, veidot radošu informācijas sabiedrību, kura, balstoties uz nacionālajā inovāciju sistēmā izveidoto vidi, nodrošina ātru un efektīvu zināšanu radīšanu un izplatīšanu, arvien lielāka cilvēku skaita iesaistīšanos jaunradē un uzņēmējdarbībā un efektīvi izmanto atbalstu, ko tiem sniedz pieņemtās nacionālās inovāciju programmas.

Inovatīvai darbībai jānotiek ne tikai progresīvo tehnoloģiju nozarēs, bet tā nozīmīga ir arī ekonomikas reindustrializācijā un pārstrukturizācijā. Inovatīvā darbība ļaus nostiprināties arī tām Latvijas saimnieciskām nozarēm, kuras šobrīd ir saistītas ar dabisko ekonomisko priekšrocību izmantošanu (ģeogrāfiskais stāvoklis un dabas resursi) un kuras intensīvi izmanto vidējas un zemas kvalifikācijas darbaspēku. Pārejas posmā uz jauno ekonomiku tradicionālās nozares nodrošinās darba vietas, kā arī kapitāla uzkrāšanu. Tas, savukārt, veicinās zināšanu virzīto ekonomikas nozaru attīstību. Tradicionālo nozaru pārstrukturizācija veicinās arī vispārēju vietējā darba spēka kvalifikācijas paaugstināšanos, kā arī sociālo saskaņu un politisko stabilitāti Latvijā.

Valdība un saimnieciskais sektors līdz šim nav pievērsuši pietiekamu vērību zināšanu radīšanas un praktiskās īstenošanas nozīmīgumam sabiedrībā. Apzināts ir tas, ka galvenais Latvijas ekonomisko attīstību noteicošais faktors ir efektīva valdības ekonomiskā politika un saimnieciskās izaugsmes iekšējā kapacitāte. Latvijā jāīsteno aktīva un koordinēta valdības politika, jāmaina saimnieciskā struktūra par labu augstākas pievienotās vērtības nozarēm un jāveido zināšanu virzīta, inovatīva ekonomika.

Latvijas valdība, izprotot zināšanu virzītas ekonomikas nozīmību, uzņemas Nacionālās inovāciju sistēmas galvenā koordinatora, katalizatora un investora lomu, lai sasniegtu mērķi — nodrošināt ekonomisko un sociālo labklājību, rosinot inovatīvas sabiedrības veidošanos Latvijā un veicinot tās uzplauksmi.

 

Programmu izstrādāja darba grupa šādā sastāvā:

Raimonds Aleksejenko — Ekonomikas ministrijas Rūpniecības departamenta direktors;

 Zigrīds Aumeisters — Patentu valdes direktors;

 Valdis Avotiņš — Latvijas Attīstības aģentūras Mārketinga departamenta direktors;

 Pēteris Cimdiņš — Latvijas Universitātes profesors;

 Vilnis Dimza — Izglītības un zinātnes ministrijas vecākais referents;

 Inesis Feiferis — Latvijas Hipotēku bankas prezidents;

 Edvīns Karnītis — Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes loceklis;

 Ojārs Kehris — sabiedriskās organizācijas “Ekonomistu apvienība 2010” prezidents;

 Andris Liepiņš — Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks;

 Indriķis Muižnieks — Latvijas Universitātes zinātņu prorektors, akadēmiķis;

 Uldis Osis — Tautsaimniecības padomes loceklis;

 Ilmārs Osmanis — Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas izpilddirektors;

 Valdis Purvinskis — Latvijas Universitātes rektora padomnieks;

 Narimants Salenieks — Rīgas Tehniskās universitātes profesors;

 Jānis Stabulnieks — Latvijas Tehnoloģiskā centra direktors, programmas izstrādes darba grupas vadītājs;

 Uldis Viesturs — Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, LU profesors.

 

9. Izmantotā literatūra

EIROPAS SAVIENĪBA

1. Presidency Conclusions — Lisbon European Council 23 and 24 March 2000

2. Presidency Conclusions — Barselona European Council 15 and 16 March 2002

3. Green Paper on Innovation (1985)

4. First Action Plan for Innovation in Europe (1996)

5. Towards a European Research Area (2000)

6. European Trend Chart on Innovation (2000)

7. Innovation in a Knowledge—Driven Economy (2000)

8. Innovation Policy in a Knowledge — Based Economy (2000)

9. Innovation Policy in Europe — 2001

10. Innovation Policy Issues in Six Candidate Countries (2001)

OECD

11.Technology and the Economy , the Key Relationships (1992)

12. Frascati Manual (1993)

13. Oslo Manual (1994)

14. Technology and Industrial Performance (1996)

15. Knowledge — Based Economy (1996)

16. National Innovation System. Background Report (1997)

17. National Innovation System. Analytical Findings (1998)

18. Summary Report on the Focus Group on Clusters (1999)

PASAULES BANKA

19. Entering the 21 st Century. World Development Report 1999/2000, (2000)

20. A Strategy to Develop a Knowledge Economy in European Union Accessing Countries (2001)

DĀNIJA

21. The National Research Strategy (1997)

22. Small and Medium Sized Enterprises, Policies and Programmes (1998)

FRANCIJA

23. Law on Innovation and Research (1999)

IGAUNIJA

24. National Innovation Programme (1998)

25. The Charter of the Estonian Innovation Foundation (1991)

26. Evaluation of Estonian Innovation System (No.ES 9620.01.01)- Support to European Integration Process in Estonia (2000)

27. Knowledge Based Estonia - Estonian Research and Development Strategy 2002-2006

ĪRIJA

28. “Science, Technology and Innovation”. The White Paper by Government of Ireland (1996)

LATVIJA

29. Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija (2001)

30. Nacionālais attīstības plāns (2002)

31. Nacionālā inovāciju koncepcija (2002)

32. Zinātniskais pētījums Nacionālas inovāciju programmas izstrādei EM2001/12 (2002)

LIELBRITĀNIJA

33. A Science and Innovation Policy for the 21st century (2000)

POLIJA

34. Small and Medium Sized Enterprises in the National Economy (1995)

35. Programme of Support to the Development of Regional Institutions for Technology transfer (1997)

SOMIJA

36. Towards an Innovative Society : A Development Strategy for Finland (1993)

VĀCIJA

37. Innovation and Jobs in the Information Society of the 21st Century - Action Programme by the German Government (1999)

ZVIEDRIJA

38. An Overview of Actors in the Swedish Innovation System (1998)

Ekonomikas ministrs J.Lujāns