Lai apzināmies visus cilvēkus līdzās

Daina Podziņa, Labklājības ministrijas Speciālās palīdzības un sociālās aprūpes departamenta direktora vietniece, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

2003. gads ir Starptautiskais invalīdu gads, kad īpaša uzmanība tiek pievērsta cilvēkiem, kas ir mazliet atšķirīgi no mums, taču tāpat jūt, domā, mīl un cieš. Latvijā ir vairāk nekā pieci procenti šādu cilvēku. Kādā skolā, kurā mācās arī bērni invalīdi, zīmējumu konkursā par labāko tika atzīts darbiņš, kurā visi cilvēki attēloti kā taureņi, tikai dažiem trūka viena spārniņa... Reizēm bērni ir redzīgāki par mums, pieaugušajiem, kam jārisina šīs problēmas. Invalīdi savā mūžā sastopas ar sabiedrības vienaldzību, un viņiem ir grūti iegūt izglītību un atrast darbu. Ko mēs, sabiedrība un valsts, varētu darīt invalīdu labā, to centāmies noskaidrot Labklājības ministrijā (LM). Diemžēl atklājās, ka jautājumu pagaidām ir vairāk nekā atbilžu. Jau 1998. gadā ir izstrādāta koncepcija “Vienādas iespējas visiem”. Par problēmām, to īstenojot, — saruna ar LM Sociālās palīdzības un sociālās aprūpes departamenta direktora vietnieci Dainu Podziņu.

— Vai LM ir iecerējusi kādus īpašus pasākumus šogad, Starptautiskajā invalīdu gadā?

— Mēs ļoti daudz nodarbojamies ar invalīdu integrāciju sabiedrībā. Šogad Latvijā un arī Eiropas Savienības dalībvalstīs notiks plaša sabiedrības informēšanas kampaņa, lai sabiedrība labāk izprastu invalīdus un viņu problēmas un invalīdi vairāk uzzinātu par savām iespējām un tiesībām. Cauri visām ES dalībvalstīm šogad kursēs autobusiņš ar devīzi “Iekāp un piebiedrojies”, kuru apmeklējot cilvēki varēs iegūt sev vajadzīgo informāciju. Katrā valstī autobusa viesošanās reizēs notiks arī semināri, konferences un diskusijas, kas būs veltītas invalīdu integrācijai sabiedrībā. Par ES dalībvalstu patieso ieinteresētību invalīdu liktenī liecina tas, ka šai informēšanas kampaņai un busiņa braucieniem ES ir piešķīrusi vairākus miljonus eiro. Kandidātvalstis tika aicinātas piedalīties šajos pasākumos, taču, tā kā finansējums netika piešķirts, šogad mūsu dalība izpaliek.

Otrs lielais pasākums ES dalībvalstīs ir konkurss “Dizains visiem”, kurā ir iesaistītas firmas, kuru ražotos produktus var lietot arī invalīdi. Invalīdu integrācijai sabiedrībā ir ļoti daudz aspektu, taču šā gada vadmotīvi ES un Latvijā ir nodarbinātība un izglītība. Mēs šo gadu pabeigsim ar konferenci 3. decembrī, Starptautiskajā invalīdu dienā. Latvijā LM kopā ar invalīdu sabiedriskajām organizācijām rīkos dažādus seminārus un diskusijas.

Šogad ministrijas vadīta darba grupa izstrādā jaunu likumprojektu par invaliditātes noteikšanas kārtību un likumprojektu par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību. Šobrīd spēkā esošajam likumam ir jau 11 gadu, un Latvijas apstākļiem tas ir ļoti daudz. Jāņem vērā, ka deviņdesmito gadu vidū spēkā stājās pilnīgi jauni tiesību akti par sociālo drošību — pensiju likums, apdrošināšanas likums, darba likums. Šobrīd spēkā esošais likums par invalīdu sociālo un medicīnisko aizsardzību ir diezgan deklaratīvs, tajā ir noteikti vispārējie valsts pienākumi pret invalīdiem, bet specifiskās normas, kas skar pensiju, apdrošināšanu utt., ir ietvertas vispārējos likumos, un mūsu uzdevums ir to visu iestrādāt vienā. Jo, no vienas puses, likums nosaka īpašus pasākumus invalīdu nodarbinātības veicināšanai, no otras, Darba likumā ir norma par nediskrimināciju, kas nosaka, ka nevienai iedzīvotāju grupai nevar būt priekšrocības darba tirgū. Šobrīd pasaulē aktuāls ir jautājums par ANO konvencijas izstrādi invalīdu tiesiskajai aizsardzībai. Šajā kontekstā Latvijā 11. aprīlī notiks Baltijas jūras reģiona valstu amatpersonu sanāksme. Viena no problēmām ir tā, ka Latvijā cilvēkiem invaliditāti piešķir tikai līdz pensijas vecumam. Darba grupa risina arī jautājumu, vai ir jānosaka invaliditāte arī pēcpensijas vecuma cilvēkiem.

— Kā, jūsuprāt, norit invalīdu integrācija sabiedrībā?

— Ja skatāmies pēdējos piecus gadus, tad liekas, ka nekas nenotiek, taču, salīdzinot ar laiku pirms desmit un divdesmit gadiem, paveikts ir ļoti daudz. Izmaiņas ir redzamas pakalpojumu attīstībā, ir ietves un nobrauktuves, pa kurām var pārvietoties cilvēki ratiņkrēslos. Pakāpeniski Rīgā parādās sabiedriskais transports, kas pielāgots invalīdiem.

Par iespējām iegūt izglītību

— Viens no invalīdiem sāpīgiem jautājumiem ir izglītības iegūšana. Bērni ratiņos nevar iegūt izglītību visās vispārizglītojošās skolās to telpu nepiemērotības dēļ. Invalīdu organizāciju pārstāvji uzskata, ka skolās būtu vajadzīgi arī surdotulki vājdzirdīgiem bērniem. Kā ir ar vienādām iespējām izglītības iegūšanā?

— Mēs, protams, varam pateikt, ka visām skolām ir jābūt piemērotām bērniem ar kustību un dzirdes traucējumiem, bet diez vai tā kādreiz būs, jo tas izmaksā ļoti dārgi. Bērnu ar kustību traucējumiem Latvijā ir vairāk nekā 10 000. Par skolu piemērošanu bērniem ar kustību un dzirdes traucējumiem ir atbildīga Izglītības un zinātnes ministrija. Diemžēl šis darbs īsti nesokas, jo tas ir saistīts arī ar pedagogu nesagatavotību. Par šo problēmu LM sāka runāt jau 1997. gadā. Ja pēc pieciem gadiem mēs esam turpat, kur sākām, tad man jājautā, kas notiek šajā valstī. Pagājušajā gadā Invalīdu lietu nacionālā padome, izskatot šo jautājumu, atklāja, ka valstī nav datu, cik bērnu invalīdu vispār mācās un kurā izglītības iestādē. Latvijā ir 64 speciālās skolas, un nejēdzība ir tā, ka tajās mācās ne tikai bērni invalīdi, bet arī bērni, kuriem tur nebūtu jābūt, — ar sociālām, uzvedības problēmām, valodas attīstības traucējumiem. Būtībā šie bērni tiek nepamatoti izolēti. Viens no iemesliem, kādēļ vecāki bērnus izņem no vispārizglītojošām skolām, ir nabadzība, un šie bērni tiek ievietoti internātskolās, kas atkal rada problēmas. Šobrīd Latvijā ir divas skolas bērniem ar kustību traucējumiem — Raiskumā un Rīgā.

— Man gan nav skaidrs, kādēļ bērni ar kustību traucējumiem nevarētu mācīties, piemēram, Franču licejā, apgūt valodu un vēlāk nodarboties, piemēram, ar tulkošanu?

— Man arī tas nav skaidrs. Jautājums, cik mēs, pieaugušie, gribam šīs problēmas risināt. Šobrīd diemžēl ir pieeja, ka mēs to nevaram. No organizatoriskā viedokļa, manuprāt, nav grūti vismaz pirmajās četrās klasēs organizēt mācības pirmajā stāvā. Un jāteic, ka bērni ir ļoti atsaucīgi un labprāt izpalīdz saviem biedriem. Te aktualizējas jautājums par asistentu bērnam ratiņos, tas ir viens no sociālo pakalpojumu veidiem, kurus šāds bērns ir tiesīgs saņemt. Es jau minēju, ka bērniem ar kustību traucējumiem ir divas specializētās skolas, taču kāpēc šādam bērnam, kurš dzīvo Liepājā, būtu jābrauc mācīties uz Rīgu vai Raiskumu? No likumdošanas viedokļa bērnam ir tiesības mācīties savai dzīvesvietai tuvākajā skolā. Normāli būtu, ja vecāki par bērnu ar kustības traucējumiem laikus paziņotu attiecīgās pašvaldības skolu valdei, kam būtu jāieplāno šim bērnam vieta skolā. Tad varētu arī domāt par asistenta nodrošināšanu. Pagaidām tā nenotiek. Ja skolai paziņo, ka tajā mācīsies bērns invalīds, tā ir šokā.

Es domāju, visas šīs problēmas var atrisināt, jo bērni invalīdu ratiņos, kam ir pilnībā saglabājies intelekts, ir maz, un viņiem būtu jāspēj nodrošināt asistenti. Taču, pirmkārt, Izglītības un zinātnes ministrijai vajadzētu rūpēties par to, lai bērni bez invaliditātes nemācītos specializētajās skolās, šobrīd tajās mācās tikai 10 – 20% bērnu, kam ir invaliditāte, pārējie ir bērni, kam ir tikai kādas aiztures vai nenozīmīgi traucējumi mācību procesa apguvē. Tāpat es neatbalstu to, ka bērni ar dzirdes traucējumiem tiktu koncentrēti izolētās skolās. Risinājums būtu vispārizglītojošās skolās veidot speciālas klases. Mēs nevaram veidot izolētus geto bērniem invalīdiem, no tā zaudēs visa sabiedrība.

— Latvijas kultūrvēsturē spožs piemērs tam, cik daudz var sasniegt cilvēks, neraugoties uz invaliditāti, ir filozofe un esejiste Zenta Mauriņa. Kādas šobrīd ir iespējas invalīdiem iegūt augstāko izglītību, vai viņiem ir kādas atbalsta programmas, stipendijas?

— Jā, mēs šo jautājumu esam skatījuši arī Invalīdu lietu nacionālajā padomē. No likumdošanas viedokļa viss ir kārtībā, invalīdiem ir tādas pašas tiesības iegūt augstāko izglītību kā visiem pārējiem. Speciāla atbalsta gan nav. Te ir problēma — ja būs īpašs atbalsts invalīdiem, tad tādu vajadzēs arī jauniešiem no trūcīgām ģimenēm, varbūt vēl kādai sociālajai grupai, un mēs atkal nonāksim pie pozitīvās diskriminācijas attiecībā pret pārējiem. Izglītības sistēmai ir jānovērš jebkuri šķēršļi, kas kavētu iegūt izglītību vispārējā kārtībā. Un tie ir jau minētie jautājumi par vides sakārtotību, asistentu pieejamību. Viens no risinājumiem varētu būt plašāka tālmācības attīstīšana.

Taču lielāka problēma ir tā, kā invalīdiem iegūt profesionāli tehnisko izglītību vispārējā sistēmā — arodskolās. Jautājums par surdotulkiem asi izvirzījās pagājušajā gadā, kad vājdzirdīgi zēni vēlējās kļūt par autoatslēdznieka palīgiem, taču valsts viņiem nodrošināja bezmaksas izglītību tikai šuvēja vai kurpnieka amatam. Tiek ignorētas šo jauniešu tiesības brīvi izvēlēties profesiju.

Par problēmām darba tirgū

— Kādas ir invalīdu iespējas darba tirgū, cik darba devējs ir motivēts ņemt darbā invalīdu?

— Invalīdiem ir visas tiesības meklēt darbu ar Nodarbinātības valsts dienesta (NVD) starpniecību. Taču statistika liecina, ka šobrīd dienestā ir reģistrēti tikai mazliet vairāk nekā 2000 invalīdi. Ja papētām vecuma struktūru, tad pārsvarā invalīdi ir cilvēki, kam tuvojas pensijas vecums. Līdz ar to nespējā atrast darbu varbūt nav vainojama invaliditāte, bet gan pirmspensijas vecums. Diemžēl izglītības iegūšanas problēmas ir radījušas situācijas, ka pārsvarā invalīdu izglītības līmenis ir zems. Protams, reizēm noraidoša ir arī darba devēju attieksme, kas savukārt saistīta ar to, cik vispār sabiedrība zina par invalīdiem. Ir cilvēki, kam invaliditāte ir acīm redzama, un cilvēki, kam tā ārēji nav pamanāma. Lielākai daļai cilvēku ir vispārējas saslimšanas un invaliditāte nav acīm redzama, viņiem darbu atrast ir vieglāk.

Pagājušajā gadā Nodarbinātības valsts dienests īstenoja projektu saistībā ar subsidētajām darba vietām un iekārtoja darbā trīsdesmit invalīdus. Taču, kā atzina projekta veicēji, problēmas bija ne tikai atrast darba devējus, bet arī pašus invalīdus, kas gribētu strādāt. Šogad Ministru kabinets ir piešķīris papildu finansējumu invalīdu nodarbinātības veicināšanai, un NVD sekmīgi strādā pie līdzekļu apguves, sadarbojoties gan ar darba devējiem, gan invalīdu sabiedriskajām organizācijām.

Ir dažādi veidi, kā veicināt invalīdu nodarbinātību, — subsidētās darba vietas, atbalstītā darba sistēma, Eiropā izmanto arī kvotu sistēmu, ir sociālās firmas. No integrācijas viedokļa vislabākā ir atbalstītā darba sistēma, kuru Latvijā realizē tikai viena no invalīdu sabiedriskajām organizācijām. Tas nozīmē, ka invalīdam tiek atrasta vieta vispārējā darba tirgū, bet viņam ir asistents vai darbaudzinātājs, kurš apmāca invalīdu un seko līdzi, reizi mēnesī vai pat pusgadā pārraugot, kā šim cilvēkam sokas, vai viņš tiek galā ar saviem darba pienākumiem.

Par tehnisko palīglīdzekļu iegādi

— Invalīdus ļoti satrauc arī garās rindas pēc tehniskajiem palīglīdzekļiem.

— Jā, te ir lielas problēmas. Pēdējos četrus gadus finansējums tehnisko palīglīdzekļu iegādei nav palielinājies. Šis ir pirmais gads, kad šim mērķim piešķirti papildu līdzekļi, lai gan nepietiekami. Latvijā darbojas Tehnisko palīglīdzekļu centrs ar filiālēm, kas rīko konkursus par piegādi, un šobrīd Latvijas tirgū jau ir 12 ražotāji un piegādātāji. Pagājušajā gadā centrs rīkoja 12 konkursus par iespējām iegādāties tehniskos palīglīdzekļus dažādās grupās — redzes, dzirdes, kustību palīglīdzekļus. Dāņu speciālisti, izvērtējuši situāciju Latvijā, atzina, ka ar pašreizējo finansējumu ir iespējams apmierināt tikai 30% vajadzību. Tehniskie palīglīdzekļi ir nepieciešami ne tikai invalīdam, bet arī bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un pensionāriem. Šobrīd vislielākais pieprasījums ir pēc ortopēdiskajiem apaviem un dzirdes aparātiem. Jāņem vērā, ka vajadzība pēc tehniskajiem palīglīdzekļiem tikai pieaugs, ņemot vērā pieaugošo traumatismu un iedzīvotāju straujo novecošanu. Tādēļ te ir ļoti vajadzīgs valsts atbalsts.

Par sociālo aprūpi un mājokļa pielāgošanu

— Vai valstī ir kādas mājokļu programmas invalīdiem, vai ir pieejami lēti kredīti invalīdu dzīvokļu pielāgošanai?

— No būvniecības normatīvu viedokļa viss ir sakārtots, speciālas normas nosaka, kā jābūt pielāgotam invalīda dzīvoklim. Praksē viss nav tik vienkārši. Dzīvojamās ēkas ir būvētas tā, it kā invalīdu nebūtu, un parastus dzīvokļus pārbūvēt, pielāgojot invalīdu vajadzībām, iznāk daudz dārgāk, nekā ja tas dzīvoklis jau sākotnēji būtu paredzēts invalīdam. Invalīds var ņemt kredītu dzīvokļa pielāgošanai, un valsts sedz kredītprocentus. Taču ir cita problēma — cik aizsargāts ir invalīds, ja viņa pielāgotais dzīvoklis atrodas nevis pašvaldības, bet saimnieka mājā. Pašvaldībām vajadzētu būvēt ne tikai sociālās mājas, bet arī mājas, kurās dzīvokļi pielāgoti invalīdu vajadzībām. Taču tas ir nākotnes uzdevums.

— Kādas iespējas ir vientuļam invalīdam saņemt aprūpi mājās?

— Tas ir atkarīgs no tā, kā konkrētajā apdzīvotajā vietā darbojas sociālais dienests. Ir jānodrošina savstarpēja vienošanās starp invalīdu un sociālo dienestu, piedaloties arī, piemēram, ģimenes ārstam vai skolu valdei.

— Vai praksē tā arī notiek?

— Tikai atsevišķās pašvaldībās.

Par pabalstiem

— Kāda ir valsts pabalstu sistēma invalīdiem?

— Ir piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu, ir valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts invalīdiem, kam nepienākas invaliditātes pensija un speciālais pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai. Ir arī invaliditātes pensijas, taču saistībā ar likumu tās nevar saņemt invalīdi kopš dzimšanas, kas saņem tikai sociālā nodrošinājuma pabalstu. Tā arī ir problēma. Bez tam katra pašvaldība savu iespēju robežās piešķir vēl kādus pabalstus, taču pēc likuma vispirms tai ir jāizmaksā pabalsti garantētā minimālā ienākuma nodrošināšanai.

Taču ar pabalstiem ir cieši saistīta kāda sociāla problēma. Šobrīd invaliditāti ir tiesīgs piešķirt viens pats ģimenes ārsts, un diemžēl ekonomiski depresīvos rajonos ģimenes panāk tādam bērnam invaliditātes piešķiršanu, kam tā nebūtu nepieciešama. Ir gadījumi, kad ģimenes savu materiālo stāvokli cenšas uzlabot ar invaliditātes pabalstu. Tādēļ LM izstrādā jaunu likumprojektu par invaliditātes piešķiršanas kārtību, kurā būs paredzēts, ka invaliditāti piešķirtu nevis viens ārsts, bet gan ārstu komisija.

— Ko jūs šogad, Starptautiskajā invalīdu gadā, gribētu novēlēt invalīdiem?

— Es gribētu, lai invalīdi saprot, ka ne ministrija, ne likumi nevar piespiest sabiedrību mīlēt invalīdus. Daudz kas ir viņu pašu rokās, ir svarīgi, cik invalīdi būs atvērti, gatavi integrēties sabiedrībā, cik labi viņi zinās savas tiesības un cik aktīvi iesaistīsies to izmantošanā.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore