Ar Ziemeļu Palmīras svētību un garu

Apzinoties latviešu nacionālās kultūrvēstures avotus Sanktpēterburgā

4. aprīlī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas, Valsts mākslas muzeja un P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja kopsēde “Pēterburga un Latvija kultūrvēsturisko sakaru skatījumā”, kas reizē bija jau 27. sēde par pētījumiem Letonikā.

Kā atzīmēja Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Jānis Stradiņš, hronoloģiski šī sēde saistāma ar Sanktpēterburgas dibināšanas 300 gadu atceri, bet Latvijas 18. līdz 20. gadsimta kultūrvēstures kontekstā tēmas nozīme vērtējama daudz plašāk. (Prof. J.Stradiņa runa publicēta “LV” Nr. 53, 04.04.2003.). To savā uzrunā uzsvēra arī Krievijas Federācijas vēstnieks Latvijā Igors Studeņņikovs. Viņš pievērsa uzmanību apspriežamās tēmas lielajai zinātniskajai un sabiedriski politiskajai nozīmei un arī praktiskajai ievirzei, jo tā liek domāt par kultūru vienotību un sadarbības turpināšanu. Vēstnieks izteica sirsnīgu vēlējumu, lai vēsturiski veidojušies zinātnes un kultūras sakari tālāk attīstītos demokrātiskā Krievijā un demokrātiskā Latvijā.

Tallinas Pedagoģiskās universitātes profesors, vēstures doktors, Baltijas asamblejas 2001. gada balvas laureāts Raimo Pullats pastāstīja, ka aprīļa beigās Tallinā notiks analoģiska Igaunijas Zinātņu akadēmijas konference, jo Pēterburgas jubileja tiek svinēta kā starptautiski svētki. Profesors referēja par savu tautiešu senajām saitēm ar Pēterburgu, kur izglītojušies daudzi mūziķi, mākslinieki, juristi un tautsaimnieki, lielā mērā veidojusies igauņu inteliģence un dzimusi valsts ideja.

Par Pēterburgas vārdu un vietu latviešu folklorā un “Latvju dainu” izdošanā, valodniecībā, vēsturē un arheoloģijā, ārstu sagatavošanā, inženierzinātņu un daiļo mākslu attīstībā, studentu korporāciju kustībā un latviskās pašapziņas briedināšanā referēja profesori un akadēmiķi, Zinātnes un tehnikas vēsturnieku apvienības aktīvisti un akadēmisko vienību vecbiedri.

Uzmanība tika pievērsta vairākām izcilām personībām, kuru biogrāfijā nozīmīga vieta piekrīt arī Pēterburgai. Bija referāti par jaunlatviešu kustības aizsācēju un kaismīgo publicistu Krišjāni Valdemāru un latviešu literatūras un preses cenzoru Mārtiņu Remiķi, kas savā laikā bija atļāvis Garlība Merķeļa darbu tulkošanu latviski un pasargāja no aizliegšanas Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!” tai laikā, kad latviešiem savas valsts vēl nebija (tiesa, Latvijas vārda vietā nācās likt Baltiju).

Šoreiz atsevišķa referāta nebija par vairāku runātāju pieminēto Pēterburgas universitātes absolventu — pazīstamo juristu un rakstnieku Stērstu Andreju, kam 4. oktobrī atzīmēsim 150. dzimšanas dienu. Runāja viņa mazmazmeita — rakstniece un tulkotāja Anna Žīgure: “Padomju laikā viņa vārdu nedrīkstēja pat pieminēt. Ja runāja, tad tikai nievājoši. Tas aizliegums ilgajos noklusēšanas gados tik dziļi iestrādājies, ka viņš kā personība un viņa atstātais mantojums joprojām pienācīgi nav novērtēti. Stērstu Andreja literārais devums varbūt nav tik nozīmīgs, bet viņš bija izcils latviešu advokāts, ārkārtīgi rosīgs sabiedriskais darbinieks un publicists. Stērstu Andreja atceres dienas paredzētas viņa dzimtajā Vecpiebalgā un Jelgavā, bet Rīgas Latviešu biedrībā notiks tradicionālais sarīkojums “Gaismu sauca”, kurā reizē ar Stērstu Andreju tiks daudzināts arī Edvarts Virza, kam 27. decembrī būs 120. dzimšanas diena.”

Profesors Jānis Stradiņš ar trāpīgām piebildēm un komentāriem sasaistīja daudzveidīgos referātus un runas saskanīgā mozaīkā, kas viņam beigās atļāva izdarīt secinājumu, ka visa sēde bijusi ne tik daudz par Pēterburgu, cik par to, kā ķeizariskās Krievijas metropolē gluži kā zem biezas ledus kārtas radās dzīvas zemūdens strāvas, sāka mutuļot nacionālās kultūras avoti un tika izauklēta savas valsts dibināšanas ideja.

Labs zinātniskās diskusijas vainagojums bija ekskursija uz Valsts mākslas muzeju, kur iekārtota izstāde “Pēterburgai - 300”. Kā uzsvēra izstādes kuratore Ksenija Rudzīte, Pēterburgas tēmai mākslā un īpaši literatūrā bijusi milzīga loma ne vien krievu kultūras attīstībā, bet varbūt pat tautas garīgajā dzīvē kopumā. No krievu mākslas kolekcijas ekspozīcijai atlasīti ap divdesmit mākslinieku darbi — gleznas, gravīras un tēlniecības paraugi. Senākie te redzamie grafikas darbi ir no 18. gadsimta, kad Pēterburga svinēja 50. dzimšanas dienu un mākslinieki lielizmēra gravīrās rādīja optimistisku, panorāmisku jaunās pilsētas veidolu. 19. gadsimtā Pēterburga tēlota gan kā mākslas citadele un politiskās varas centrs, gan lielu sociālu kontrastu pilsēta. Jaunākie darbi attiecas uz 20. gadsimta sākumu, kad mākslinieki centušies atkal rādīt optimistisku pilsētas tēlu, gleznojot skaisto parku un ielu skatus un pilsētas slavenās vēstures ainas. Taču ekskursija sākās muzeja pastāvīgās ekspozīcijas zālēs, kur goda vietu ieņem Pēterburgā skoloto latviešu mākslinieku darbi. Un Vilhelma Purvīša slavenajā apbalvojumu kolekcijā, kur ir gan Triju Zvaigžņu ordenis un Atzinības krusts, gan Francijas, Norvēģijas, Somijas, Dānijas un vairāku citu valstu augstākie apbalvojumi, pati pirmā greznojas majestātiskā Pēterburgas Mākslas akadēmijas akadēmiķa nozīme.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore