Ar Ziemeļu Palmīras svētību un garu

Apzinoties latviešu nacionālās kultūrvēstures avotus Sanktpēterburgā

Pēterburga un Latvijas arheoloģija

Ēvalds Mugurēvičs, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis:

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas, Valsts mākslas muzeja un P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja kopsēdē “Pēterburga un Latvija kultūrvēsturisko sakaru skatījumā” 2003.gada 4.aprīlī

Arheoloģiskās nozīmes pieminekļu un priekšmetu uzskaite Krievijā sākās ar pazīstamo Pētera I ukazu par Kunstkameras nodibināšanu 1718. gada 13. februārī. Te bija izteikts arī aicinājums šajā materiālu krātuvē nodod zemē vai ūdenī atrastas senlietas, piesolot par to atlīdzību. Bija iecerēts ierobežot krāsainā metāla priekšmetu pārkausēšanu, kā tas bija noticis ar unikāliem atradumiem Sibīrijā. Pārņemot Rietumeiropas muzeju pieredzi, Pēteris I ieteica senos pieminekļus un priekšmetus uzzīmēt un norādīt to atrašanās vietu.

Sekojot šiem lēmumiem un ieteikumiem, Pēterburgā sāka uzkrāt arheoloģisko pieminekļu plānus un senlietu zīmējumus, kā arī skaidrot arheoloģisko atradumu sakarību ar rakstīto avotu ziņām un etnogrāfisko materiālu. Tomēr arheoloģiskos materiālus vēl nevērtēja kā svarīgu vēstures avotu. Pazīstamais krievu vēsturnieks Nikolajs Karamzins (1766-1826) savā Krievijas vēsturē notikumu izklāstu sāka tikai ar to laiku, kad parādījās rakstītie vēstures avoti, ignorējot agrākā perioda materiālās kultūras datus.

Arheoloģiskos materiālus sāka uzkrāt no Kunstkameras pārveidotajā Ermitāžā, kur senatnes pētniekus sākumā visvairāk interesēja antīkās monētas. Ceļoties krievu inteliģences pašapziņai, 19. gs. 2. pusē radās interese arī par senkrievu pieminekļiem, lai gan likums par to aizsardzību netika pieņemts. Sāka rīkot Viskrievijas arheoloģijas kongresus, kas veicināja senvietu izpēti provincē. Baltijas guberņām nozīmīgi bija kongresi, kas notika Viļņā (1893) un Rīgā (1896). Pleskavā 1914. gadā plānotais kongress Pirmā pasaules kara dēļ nenotika, lai gan par godu tam tika izdots rakstu krājums ar aptverošu Baltijas arheoloģijas bibliogrāfiju līdz 1913. gadam.

Sakarā ar minēto kongresu rīkošanu pastiprināti tika pētītas Baltijas guberņu senvietas, un liela daļa no krievu arheologu izrakumos uzietā materiāla nonāca Pēterburgas muzeju krātuvēs, kurās pašlaik uzglabāti materiāli no 38 Latvijas teritorijas atradumu vietām. Daļa šo materiālu publicēta, citi pieminēti garāmejot. Saistībā ar Baltijas arheoloģijas materiālu publicēšanu no Pēterburgā strādājošiem krievu arheologiem minams Aleksandrs Spicins (1858-1931), kas kā zinātnieks ir devis lielu ieguldījumu arheoloģijas attīstībā Krievijā. Neparastais šai ziņā bija tas, ka A.Spicins bija arheologs-autodidakts, kas beidzis Pēterburgas universitāti (1882) kā vēsturnieks. Taču ar neatlaidīgu sevis izglītošanas darbu vēlāk kļuva par šīs universitātes profesoru arheoloģijā, un tika ievēlēts par PSRS ZA korespondētājlocekli. Jāatzīmē A.Spicina galvenais darbs par senkrievu cilšu izplatību, kas pirmo reizi tika noskaidrota pēc arheoloģiskā materiāla – senkapu pētījumiem (1899). Atzīmējami viņa lielie nopelni arheoloģiskā materiāla sistematizēšanā, jo tika publicēti četri lieli sējumi ar citu arheologu izrakto senkapu inventāru.

Latvijas arheoloģijā joprojām nozīmīgi ir Ludzas Odukalna publikācija ar 338 apbedījumu aprakstiem un svarīgāko senlietu zīmējumiem. Tā kā 19. gs. beigās latgaļu kultūra vēlajā dzelzs laikmetā bija maz pētīta, A.Spicins pieļāva varbūtību, ka šai kapulaukā apglabāti lībieši. Tikai vēlāk nostiprinājās uzskats par Odukalnu kā seno latgaļu apbedījumu vietu. Tas vērojams Latvijas arheoloģijas celmlauža Franča Baloža disertācijā “Daži materiāli par latviešu/latgaļu cilts vēsturi 9.-13. gs.”, ko viņš iesniedza, beidzot studijas Maskavas arheoloģijas institūtā 1909. gadā. Latgaļu vēlā dzelzs laikmeta kultūras raksturojums disertācijā lielā mērā balstās uz A.Spicina Ludzas Odukalna publikāciju. Arī F.Baloža uzskats, ka uzkalniņkapi šai laikā Latvijas teritorijā radušies austrumu kaimiņu iespaidā, ir pārņemts no A.Spicina darbiem.

Padomju laikā (20. gs. 40.-80. gadi) Ļeņingradas zinātnieki deva ieguldījumu Latvijas arheologu kadru izglītošanā un izrakumos iegūtā materiāla izvērtēšanā. Tā kā Latvijas pirmās republikas laika vadošie arheologi bija devušies trimdā, dzimtenē palikušie represēti vai spiesti piemēroties jaunajiem apstākļiem, atbalstu varēja sagaidīt no Krievijas vadošo iestāžu demokrātiski noskaņotiem vēsturniekiem. Ļeņingradas arheologi strādāja trijās ar senatnes pētniecību saistītās iestādēs – PSRS ZA Arheoloģijas institūta filiālē, Valsts Ermitāžā un universitātē. Ievērojamākie arheologi darbu reizēm veica gan vienā, gan otrā no šīm iestādēm pat vienlaikus. Galvenie zinātnieku spēki koncentrējās Arheoloģijas institūtā (līdz 1959. g. Materiālās kultūras institūtā), kas bija veidojies uz agrākās Ķeizariskās arheoloģiskās komisijas bāzes, pārdzīvojot tādus padomju laika nosaukumus kā Krievijas materiālās kultūras vēstures akadēmija (1919) un Materiālās kultūras vēstures valsts akadēmija (1926). Jāatzīmē, ka līdz 1943. gadam PSRS ZA arheoloģijas galvenais centrs kā iestāde atradās Ļeņingradā, no kurienes uz Maskavu to pārcēla tikai Otrā pasaules kara laikā. Atšķirībā no Maskavā strādājošajiem arheologiem, kas lielāko tiesu centās atbalstīt kompartijas CK direktīvas, zinātnieki Ļeņingradā šai ziņā bija atturīgāki un iespēju robežās ieteica objektīvāku vēstures procesu risinājumu.

Latvijas arheologi brauca uz Ļeņingradu strādāt Arheoloģijas institūtā un Valsts Ermitāžā, lai vāktu materiālus saviem darbiem, iepazītos ar jaunāko literatūru institūta bibliotēkā, kur vispilnīgāk pārstāvēti ne tikai Krievijas, bet visas Eiropas arheologu darbi. Ar jaunu faktoloģisko materiālu bagātas un radošu diskusiju caurstrāvotas te bija zinātnisko iestāžu organizētās arheologu un numismātu konferences. Pēckara gados arheologu lielākā autoritāte Ļeņingradā bija Mihails Artamonovs (1898—1972).

Tajā laikā, kad katedras vadītājs bija M.Artamonovs, studijas arheoloģijas specialitātē pabeidza Ilze Loze, tagad LZA korespondētājlocekle. Akmens laikmeta studijās viņas skolotāja bija Dr. Ņina Gurina, Arheoloģijas institūta un Valsts Ermitāžas zinātniskā līdzstrādniece, kas publicējusi apjomīgus pētījumus par Krievijas ZR daļas vēsturi akmens laikmetā. Viņa bijusi oponente F.Zagorska kandidāta disertācijai par Latvijas austrumu daļas neolītu (1967). Savukārt, gatavojot monogrāfiju par Zvejnieku kapulauku, F.Zagorskim kā svarīgs salīdzinošais materiāls bija Ņ.Gurinas publicētā Oleņeostrovas kapulauka apbedīšanas tradīciju apraksti (1956). Tajā pašā laikā, gatavojot padomju arheologu kolektīvo darbu par mezolītu, Ņ.Gurina ir rakstījusi par Baltijas mezolītu, kur plaši izmantoti Latvijas arheologu pētījumi (1989). Kad I.Loze Ļeņingradā aizstāvēja savu kandidāta disertāciju (1972), viņai viens no oponentiem bija Pāvels Boriskovskis (1911-1991), institūta nodaļas vadītājs, izcils Eirāzijas akmens laikmeta speciālists.

80. gadu 1. pusē Arheoloģijas institūta aspirantūru (1980—1983) Dr. Gurinas vadībā pabeidza arheologs LU profesors un LZA korespondētājloceklis Andrejs Vasks.

Lielāko tiesu Ļeņingradā dzīvoja un strādāja PSRS ZA korespondētājloceklis Pjotrs Tretjakovs (1909—1976), kas 1930. gadā turpat bija beidzis universitāti. Viņa pētījumi par austrumslāvu cilšu veidošanos un izplatību atkārtoti publicēti un tulkoti svešvalodās. P.Tretjakova un Smoļenskas arheologa prof. J.Šmita pētījumi Dņepras augšteces pilskalnos un kapulaukos iezīmēja pavērsienu toreiz valdošajā padomju historiogrāfijā par austrumslāviem kā šī reģiona autohtonajiem iedzīvotājiem, šo abu zinātnieku izrakumi pierādīja baltu cilšu substrātu un tā lomu vairāku senkrievu cilšu etnoģenēzē, ko vēlāk plašāk izvērsa Latvijas ZA ārzemju loceklis Valentīns Sedovs (1966). Kad kādu laiku bija padzīts igauņu vadošais arheoloģijas profesors Harijs Moora (1900–1968), P.Tretjakovs ar savu autoritāti panāca H.Mooras atjaunošanu darbā. Latviešu arheolainlogs, ZA goda loceklis Jānis Graudonis savu kandidāta disertāciju, kas politisku iemeslu dēļ bija noraidīta Rīgā, sekmīgi varēja aizstāvēt Ļeņingradā (1962) un par disertācijas galveno oponentu piekrita būt P.Tretjakovs.

Latvijas senvēstures pētniekiem vienmēr bijusi laba sadarbība ar Valsts Ermitāžā strādājošajiem zinātniekiem, gan tiem, kuru pārraudzībā ir Baltijas senlietu kolekcijas (Dr. Zlata Ļvova), gan numismātiem A.Bikovu, Dobroļubovu u.c., kas noteikuši arī starpkaru periodā iegūtās austrumos kaltās monētas, līdz ar to palīdzot atsevišķu depozītu, dzīvesvietu un kapulauku hronoloģijas precizēšanā. Vsevolods Potins, kas ārzemēs atzīts par Rietumeiropas monētu labāko pazinēju, bija mūsu pašlaik ievērojamāko numismātu Tatjanas Bergas un Kristīnes Ducmanes zinātniskais vadītājs, kad abas zinātnieces 70. gados mācījās aspirantūrā Valsts Ermitāžā.

Pēc PSRS sabrukuma agrākā Arheoloģijas institūta Ļeņingradas nodaļa 1991. gadā kļuva par patstāvīgu Sanktpēterburgas Materiālās kultūras institūtu Krievijas ZA sastāvā. No šī institūta arheologiem ar Latvijas zinātniekiem visaktīvāk jau no 60.—70. gadiem sadarbojušies Anatolijs Kirpičņikovs un Valērijs Petrenko. A.Kirpičņikovs (dz. 1929) beidzis Ļeņingradas universitāti un kopš 1974. gada ir institūta slāvu-somu arheoloģijas nodaļas vadītājs. Savā piecdesmit gadu zinātniskās darbības laikā A.Kirpičņikovs ir kļuvis par ievērojamāko senās Krievzemes ieroču un aizsargbūvju speciālistu ar veselu virkni monogrāfiska rakstura darbiem, ko vainago doktora disertācija “Apbruņojums Krievzemē 9.-15. gs.”. Jāmin, ka viņa darbos analizēts arī Latvijas teritorijā iegūtais arheoloģiskais materiāls, piemēram, īpaši kuršu zobeni ar ierakstiem. A.Kirpičņikovs bijis zinātniskais vadītājs Jura Urtāna kandidāta disertācijai “Pagāniskie kulta pieminekļi Latvijā”, kas aizstāvēta Ļeņingradā (1988). Slāvu-somu arheoloģijas nodaļas zinātniskais līdzstrādnieks V.Petrenko sadarbībā ar latviešu arheologiem veica izrakumus Grobiņas arheoloģisko pieminekļu kompleksā (kapulauki, apmetne). Jau no starpkaru perioda arheoloģiskajiem izrakumiem bija zināms, ka Grobiņā 7.–9. gs. pastāvējusi skandināvu kolonija. Svarīgākais atradums 80. gadu izrakumos bija skandināvu kultūras tradīcijas raksturojošais piemiņas akmens-stella, kurā bija iekalts saules kuģa atveidojums. Grobiņā izdarītie izrakumi ļāva noskaidrot principiāli jaunas senkapu apbedīšanas tradīciju īpatnības.

Šajā sakarā jāmin, ka Ļeņingradas/Pēterburgas arheologi atšķirībā no dažu citu padomju arheoloģijas centru pielāgošanās un pakļaušanās taktikas politiskajai konjunktūrai, centās objektīvi izskatīt arī tādus diskutablus jautājumus, izvairoties no jautājumu politizācijas.

Ar gandarījumu varam konstatēt, ka Pēterburgas iestāžu un zinātnieku sadarbība ar Latvijas senvēstures pētniekiem visumā ir bijusi auglīga un sekmējusi vairāku arheoloģijas un numismātikas problēmu risināšanu.