Par čekas maisu saimnieku

Totalitārisma seku dokumentēšanas centra direktors Indulis Zālīte:

Čekas maisi līdz ar visu pārējo VDK mantību nokrita kā no gaisa ar Augstākās Padomes lēmumu. Bijāt viens no dažiem Latvijā, kas varēja šķirstīt čekas kartotēku. Kā jutāties?

Uztvēru to aukstasinīgi, jo mans uzdevums bija tikt skaidrībā, kas tie ir par dokumentiem, ko ar tiem darīsim un kā tos saskaitīsim. Kolēģi, kas strādāja ar VDK kartotēkām, bija diezgan apjukuši. Man savas toreizējās sajūtas grūti atcerēties. Ar laiku tās ir notrulinājušās. Noteikti bija pārsteigumi, bet kolēģu apjukums prātā palicis visvairāk.

Kas jums šķiet interesantāk: analizēt informāciju vai intervēt bijušos VDK darbiniekus un aģentus?

Abējādi. Taču runāt ar cilvēkiem par tēmām, kuras pētu, vienmēr gribu pats. Kā pierunāju stāstīt? Ar propagandu nenodarbojos un nemēģinu kaut ko izķert. Nekad neesmu centies nevienu piešmaukt: jautāju to, kas man interesē, un atspoguļoju to, ko man stāsta, protams, pārbaudot faktus.

Kas jūsos rada azartu?

Pats darbs. Bija jautājumi, uz kuriem meklēju atbildes un vairāk vai mazāk tās atradu. Taču informācijai nav nozīmes, ja tā nav pieejama visiem. Uzrakstīju rakstu sēriju žurnālā “Latvijas Vēsture” par VDK attiecībām ar augstskolu, radošo, zinātniski tehnisko inteliģenci. Pirms runāju par konkrētām lietām, notikumiem vai personām, mēģināju noskaidrot šo procesu analītisko bāzi.

Kuras ir jūsu tēmas?

Piemēram, represīvo orgānu darbība 70.-80. gados. Centra rīcībā nonāca VDK aģentūras kartotēkas. Ja esmu šo dokumentu turētājs, man jāzina, kāds bija aģentu ieguldījums režīma stiprināšanā. Turklāt tas ir mans laiks un man tam bija daudz jautājumu. Vispirms intervēju procesos iesaistītās personas - kā represētos, tā arī aģentus: tā laika studentus, pasniedzējus, zinātniekus, māksliniekus, pēc tam runāju ar bijušajiem VDK darbiniekiem, lai uzzinātu, kā procesi izskatījās no viņu puses. Mums interesanta bija padomju specdienestu darbība pirmskara okupācijas laikā, kad Latvijā sīvi sacentās dažādi specdienesti. Tagad pētām vācu abvēra darbību un vācam materiālus par angļu specdienestu.

Esat izstudējis milzīgas dokumentu ķīpas. Vai jūs vēl kāds “vēsturisks atradums” spēj pārsteigt?

Pārsteidza, piemēram, padomju specaģenta Jāņa Klimkāna apmātība ar cilvēku iegāšanu. Viņš nevarēja dzīvot kādu neiegāzis. Savus skolasbiedrus tīši provocēja: nu sagādā man pasi! Kad sagādā, izpalīdzīgo biedru uzreiz cietumā iekšā. Pārsteidza Marģers Vītoliņš. Viņš viens izspēlēja unikālu operāciju: uzdodoties par angļu pārstāvi, apstaigāja mežabrāļu grupas, uzaicināja pretošanās grupu vadītājus uz sapulci Rīgā, kur viņus arestēja. Pārsteidz, cik vienkārši to varēja izdarīt. Jāmeklē atbilde uz jautājumu, kāpēc tas bija iespējams.

Vai darbs sagādājis arī nepatīkamus brīžus?

Atradām vienu no VDK specaģentiem. Kā nacionālās partizānu grupas dalībnieku VDK viņu sagūstīja mežā, inkriminēja vairāk nekā desmit padomju aktīvistu nogalināšanu, un tiesa piesprieda augstāko soda mēru. Krimināllieta liecina, ka spriedums izpildīts, bet īstenībā viņu savervēja iesūtīšanai partizānu vidē. Jāsaka, ka rēķinu viņš izlīdzināja uz otru pusi: diezgan asiņains cilvēks, kurš daudzus pats noslepkavoja. Mēs viņu intervējām. Uz savāktās informācijas pamata prokuratūra ierosināja izmeklēšanu par kara noziegumiem vai noziegumiem pret cilvēcību. Pēc pirmās pratināšanas viņš pabeidz vākt sienu un pakārās. Viņš pārmeta prokuratūrai, ka tā iekārta bija pareiza, bet šī ir nepareiza un te nu viņam vairs neesot ko darīt. Palika diezgan liela ģimene.

Daļu pētījumu esat aprakstījis grāmatā “Latvijas izlūkdienesti, 1919-1940”.

Diemžēl, tā nav tik pilnīga, kā gribētos. Grāmatā uzdevām vairāk jautājumu nekā atradām tiešas atbildes. Taču devām stimulu paši sev, kur atbildes būtu meklējamas. Kopš grāmatas uzrakstīšanas esam atklājuši daudz jaunu faktu. Acīmredzot gatavosim jaunu papildinātu izdevumu.

Ko jūs dzīvē vēl gribētu paveikt?

Ar plānošanu neaizraujos. Ja kaut ko sāku, tad gan graužu, kamēr izgraužu. Mani joprojām interesē izpreparēt pirmsokupācijas situāciju Latvijā. Man šķiet, tam varētu būt pamācoša nozīme. Atrast, kur un kādas kļūdas tolaik tika pieļautas, kāpēc bija iespējama Latvijas okupācija. Vai atkal nekāpjam uz kāda grābekļa?

“LAUKU AVĪZE”; pēc I. Lipšas intervijas “Čekas pētnieks”